Bijušie čekas ziņotāji nav gatavi runāt par sadarbību ar VDK

Radošās inteliģences pārstāvji, bijušie čekas ziņotāji vēl arvien nav gatavi atklāti runāt par savu sadarbības faktu ar represīvo iestādi, raidījuma „100g kultūras” diskusijā ceturtdien atzina literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kurai nesen iznācis pētījums par Padomju Latvijas un trimdas literātu kontaktiem, ko vadīja un uzraudzīja čeka jeb Valsts drošības komiteja (VDK). 

"Viņi nav gatavi par to runāt. Nav izprotams, kāpēc viņi negrib. Daži ir gatavi runāt tikai anonīmi," teica Eglāja-Kristsone. Savā grāmatā "Dzelzsgriezēji" pētniece stāsta, ka Imants Ziedonis atrunājies, ka pēc braucieniem uz ārzemēm čekai ziņojumos tikai pārstāstījis klačas, savukārt Māris Čaklais atteicies runāt ar pētnieci. Jāni Peteru viņa pat neesot uzrunājusi, jo tikusi brīdināta, ka viņš neko nestāstīs.

Pēdējais LPSR VDK priekšnieks Edmunds Johansons atzina, ka čekai noderēja arī klaču atstāstījumi, jo "savācot kopā materiālus, varēja redzēt tendences, kas notiek trimdas sabiedrībā”.

10.septembrī apritēja tieši 50 gadu, kopš VDK tika izveidota Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, kuras patiesais mērķis bija graut trimdas sabiedrību. Vērtējot Kultūras sakaru komitejas darbību, bijušais čekas priekšnieks atzina: "Mazliet brutāls projekts. Vajadzēja ar glanci to darīt.”

Režisors Pēteris Krilovs norādīja, ka Lietuvā, kur veikta lustrācija jeb bijušo čekas aģentu "izgaismošanās", šobrīd valda garīga brīvība runāt par pagātni.

Vajag izrunāt to, kas bija noslēpts," teica Krilovs.

Savukārt vēsturnieks, čekas dokumentu izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris norādīja, ka Latvijā tā iegājies - šo jautājumu necilāt. Tiesā tikušas pārbaudītas 300 lietas, kurās cilvēki prasījuši pierādīt savu (ne)saistību ar čeku, sadarbība tikusi pierādīta tikai 15 gadījumos. Kangeris uzskata, ka būtu nepieciešams izvērtēt šo visu tiesu procesu objektivitāti.

Raidījuma viesi atzina, ka čekas ziņotāji ir jāpublisko, taču to nevajag darīt haotiski.

Literatūrzinātniece Eglāja-Kristsone uzskata, ka „šie vārdi ir jāizrunā, ir jāparāda šie kontakti, un jāredz, kā tas īsti notika”. Arī Krilovs domā, ka ziņotāju vārdi noteikti ir jāpublisko, taču tos nevajag „bērt uz galda haosā”.  

Arī Kangeris atbalsta ziņotāju vārdu atklāšanu, taču norādīja - vēl nav izstrādātas pētniecības programmas. Taču pirms publiskošanas ir jāredz kopējā aina. Viņš stāstīja, ka bez kartītēm par ziņotājiem ir arī vairāk nekā 60 tūkstoši ziņojumu par laika posmu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.

Komisijas vadītājs pauda cerību, ka jaunā valdība un Saeima ievēros likumu un paredzēs finansējumu VDK darbības un dokumentu izvērtēšanai.

Tikmēr Johansons bija piesardzīgs atbildē par vārdu publiskošanu, norādot, ka vispirms ir jāizdomā, ko tas dos sabiedrībai - „vienotību, saliedēšanu, savstarpēju piedošanu”, nevis izdarīt to lietiņu un tad skatīsimies, kas būs.”

Viņš uzsvēra, ka katram savervētajam ziņotājam ir savs stāsts, turklāt „čekas maisos” ir tikai viena trešdaļa no aģentūras sarakstes. „Divas trešdaļas paliks ēnā,” piebilda Johansons.

Savukārt Krilovs, kurš veidojis dokumentālo filmu par sava tēva nāvi čekas represiju kampaņā, atklāja, ka viņa pētītie materiāli korelē viens ar otru un tas palīdz ieraudzīt patiesību no vairākām pusēm. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti