ĪSUMĀ:
- Karzans, kurš aizbēdzis no Irākas Kurdistānas, jau piecus gadus Latvijā ir nelegāli.
- Karzana stāstā par bēgļa statusa iegūšanu redzams, cik stingra ir sistēma Latvijā.
- PMLP norāda, ka rūpīgi izskata katru individuālo gadījumu.
- PMLP norāda, ka svarīgi ir nemelot institūcijai.
- Pret baltkrieviem Latvijas attieksme ir labvēlīgāka nekā pret citiem bēgļiem.
- Tomēr arī baltkrieviem ir krietni daudz problēmu ar sistēmu Latvijā.
Karzans jau 5 gadus cenšas kļūt par patvēruma meklētāju
"Es esmu bēdīgs, slikts man ir laiks, vispār neesmu priecīgs, to varu pateikt. Tu nevari justies labi, ja tu piecus gadus visu laiku mēģini rakstīt jaunus iesniegumus. Un tu redzi, ka tu visu laiku dabū negatīvu atbildi. (..) Ja kāds mans paziņa dzird, ka es piecus gadus dzīvoju bez dokumentiem, visi saka: "Paga, pieci gadi bez dokumentiem. Kā tu dzīvo?" Es pats nezinu, kā es dzīvoju," stāsta Karzans Ali Abdalkarims. Viņš nāk no Irākas Kurdistānas.
Pirms vairāk nekā pieciem gadiem Latvijā viņš nokļuva nelegāli. Karzanu un vēl apmēram 34 cilvēkus tā dēvētie valkātāji pārveda pāri Latvijas–Krievijas robežai. Latvija nebija Karzana mērķis, bet te viņš ir iesprūdis. Par nelegālo ceļojumu Karzans neko daudz nevēlas stāstīt. Tas mērots gan kājām, gan ar auto. Kādā brīdī vedēji likuši no pases izplēst lapas, lai slēptu pārvietošanās ceļu. Ieteikuši melot par ceļojuma maršrutu un neteikt robežsargiem, ka nākuši no Krievijas puses. Karzans pieļauj, ka izplēstās lapas ir viens no iemesliem turpmākajām problēmām. Arī melošana par vietu, kur šķērsota robeža.
Tiesa, starptautiskie tiesību akti saka – cilvēkus, kuri mukuši no nāves draudiem vai spīdzināšanas, nevar sodīt par nelegālu robežas šķērsošanu.
Un Karzans apgalvo, ka viņš Irāku pametis tieši nāves draudu dēļ.
Piecos Latvijā pavadītajos gados Karzans ir gana labi apguvis latviešu valodu. Tomēr, lai būtu vieglāk uztvert, par viņa iemesliem doties bēgļu gaitās stāsta Ieva Raubiško, kustības "Gribu palīdzēt bēgļiem" pārstāve: "Viņš bēga no Irākas Kurdistānas, precīzāk – no Sulemainijas pilsētas, kas ir viņa izcelsmes vieta, jo viņš dienēja Irākas Kurdistānas militārajos spēkos, sauktos par pešmerga, kā šoferis."
Karzans dienesta laikā pildīja dažādus uzdevumus, arī pārvadāja ASV karavīrus.
Reģiona eksperts, politologs un TVNET žurnālists Toms Rātfelds raksturo Irāku kā nestabilu Tuvo Austrumu reģionu. Savukārt Kurdistāna ir autonoms Irākas reģions un tās militārā rota pešmerga ir nozīmīgs ierocis cīņā ar terorismu. Rātfelds stāsta: "Pešmerga ir bijusi visefektīvākais spēks Irākā, vismaz sākotnēja posmā, kad norisinājās ''Islāma valsts'' krīze. Tad pešmerga bija tieši tā, uz ko amerikāņi lika diezgan lielu paļāvību, ka pešmerga varētu pretoties "Islāma valstij"."
2014. gadā, kad Sīrijā notika pilsoņu karš, teroristiskais grupējums "Islāma valsts" no Sīrijas iebruka kaimiņvalstī – Irākā. ASV finansētā Irākas armija diezgan ātri sabruka un sadalījās. "Un bija vienu brīdi bažas, ka "Islāma valsts" varētu ieņemt Irākas galvaspilsētu Bagdādi. Bet pešmerga tanī brīdī turējās un spēja atvairīt "Islāma valsts" virzību tālāk uz Kurdistānas autonomo apgabalu. Un vēlāk palīdzēja dzīt "Islāma valsti" no Irākas teritorijas," stāsta Rātfelds.
Lai gan "Islāma valsts" teritoriāli Irākā ir sakauta, atsevišķas teroristu šūniņas turpina operēt.
Karzans stāsta, ka viņš ir dienējis šajos spēkos, kuri palīdzējuši sakaut bīstamus teroristus. "Un 2015. gada vasarā, kādā neveiksmīgā sadursmē, "Islāma valsts" kaujiniekiem uzbrūkot Karzana vienībai, daļa karavīru tika nogalināti. Karzans ar dažiem saviem biedriem izglābās, viņiem izdevās izglābties, bet diemžēl sadursmes norises vietā palika viņa personīgās lietas, kas ļāva vēlāk "Islāma valsts" kaujiniekiem identificēt viņu un sākt izteikt viņam nāves draudus. Un ne tikai viņam, bet arī viņa ģimenes locekļiem," stāsta Ieva Raubiško. "Islāma valsts" kaujinieki vēlējās, lai Karzans ziņotu par pešmergu un to sabiedroto atrašanās vietām un arī pārvietošanos.
Ģimene sākotnēji bēguļojusi Irākā. Neveiksmīga bija arī šīs ģimenes vēršanās pie vietējam tiesībsargājošajām iestādēm, lai gūtu kaut kādu aizsardzību, tāpēc situācija bija tiešām nopietna un bēgļu gaitās bija spiests doties arī Karzana brālis, ar kuru gribēja izrēķināties paša Karzana vietā. Bailes no teroristiem bijis iemesls, kāpēc Karzans muka no valsts.
"Viņš nav skrējis meklēt labu dzīvi.
Viņš arī ir teicis, ka viņa ģimene nebija no tām nabadzīgākajām Irākā, bet viņa ģimeni diemžēl skāra ļoti tieši grupējuma "Islāma valsts" darbība Irākā, Irākas Kurdistānā," norādīja Raubiško.
Vēl viens iemesls baidīties ir tas, ka Karzans patvaļīgi pēc "Islāma valsts" uzbrukuma pameta militāros spēkus. Faktiski dezertēja. Ja viņš atgriezīsies valstī, par to draud cietumsods.
Uzklausot Karzana stāstu, šķiet saprotami, kāpēc viņš no dzimtenes ir aizmucis, un šķiet, ka patvērums viņam būtu jādod. Taču tā nav noticis. Karzans Latvijā dzīvo vairāk nekā piecus gadus, un viņa statuss ir – ārzemnieks, kurš nelikumīgi uzturas Latvijā.
Patvēruma meklēšanas procesā pēdējos gados viņu pārstāv juriste Liliana Garkalne no Latvijas Cilvēktiesību centra. Pēc viņas stāstītā, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) Karzanam ir atteikusi gan bēgļa, gan alternatīvo statusu. Pēc tam sekoja garas tiesāšanās, kurās apstrīdēta gan statusa nepiešķiršana, gan izbraukšanas rīkojums. Taču arī tiesas lēma par sliktu Karzanam, turklāt tiesvedību laikā tapa viņam nelabvēlīgs psihiatru atzinums, ka posttraumatiskais sindroms, no kura vīrietis cieš, nav nopietns un simptomi tiek pārspīlēti.
Tiesvedībai pa vidu Karzans vēl devās uz Irākas vēstniecību Vācijā, lai lūgtu izsniegt derīgu pasi.
Taču arī tur viņam nav veicies. Kopš vizītes pagājuši gandrīz četri gadi, bet atbildes un pases nav. Kāpēc paša valsts vēstniecība neatbild, Karzanam nav skaidrs. Juriste pieļauj – varbūt tāpēc, ka viņš nāk no autonomā Kurdistānas reģiona.
Visā Karzana stāstā pirms diviem gadiem parādījās neliela cerība. 2019. gadā Latvijā ieradās puisis no tā paša reģiona un dažu mēnešu laikā saņēma alternatīvo statusu. Latvijas iestādes atzina, ka šajā pilsētā, no kuras nāk arī Karzans, situācija ir nedroša.
Tautieša pieredzes iedvesmots, Karzans atkārtoti vērsās ar lūgumu piešķirt patvērumu. Kamēr PMLP skatīja atkārtoto pieprasījumu, tiesa paralēli pieņēma lēmumu Karzana izraidīšanas lietā. Un tiesnese atzina, ka vardarbības līmenis Kurdistānā nav tik liels, tāpēc nav pamata atcelt izbraukšanas rīkojumu. Atsaucoties uz šo tiesas lēmumu, PMLP arī otrreiz atteica bēgļa vai alternatīvo statusu.
Pārvalde secināja, ka ir pagājis gana ilgs laiks, kopš Karzans dienēja pešmergā un viņš "Islāma valsts" teroristiem vairs nav interesants.
Karzana bērnības draugs arī uzskata, ka lēmums bijis negodīgs.
PMLP Karzana lietu nekomentē. Turpina Patvēruma lietu nodaļas vadītāja Līga Vijupe: "Mums nav tiesību ne ar jums, ne ar kādu citu apspriest konkrētas personas lietas apstākļus un dot publiski komentāru par to. Bet varu teikt tikai to, ka patvēruma jautājums ir kopējas, nu teiksim tā, migrācijas kontekstā."
Tikmēr Ieva Raubiško no organizācijas "Gribu palīdzēt bēgļiem" migrācijas politiku kritizē: "Latvijas imigrācijas politika, PMLP īstenotā patvēruma politika konkrētās izpausmēs ir ļoti stingra. Pieeja ir ļoti stingra, bet es teiktu, ka tā ne vienmēr ir taisnīga."
To attiecībā uz Karzanu ir atzinis arī tiesībsargs. Izvērtējot viņa gadījumu un citus, līdzīgus, tiesībsargs secinājis, ka PMLP lēmumos nav ievērots vienlīdzības princips.
Meklējot aizstāvību, Karzana atbalstītāji vērsās arī Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijā, taču tur atsaucību neguva. Deputāti secināja, ka visi lēmumi bijuši pamatoti. Jautājumu skatīja slēgtā sēdē, tāpēc deputāti nekomentē, kāda informācija viņiem sniegta. Pēc neoficiālām ziņām, Karzana likteni izšķīra tas, ka viņš par savu darbību Latvijas iestādēm ir sniedzis nepatiesu informāciju.
Liela daļa sabiedrības iebraucējus uzskata par draudu, bet Ieva Raubiško šajos cilvēkos saskata ieguvumu: "Tos cilvēkus, kurus mēs noraidām, īpaši jau krievvalodīgos cilvēkus, kam ir krievu valodas zināšanas, – mēs paši esam zaudētāji no tā. Šie cilvēki varētu labi integrēties, pienest savu artavu, strādājot, maksājot nodokļus, galu galā, iespējams, pat bagātinot mūsu valsti."
Karzanu viņa uzskata par kliedzošu nevienlīdzības piemēru. Viņš savā ziņā jau ir integrējies Latvijā, atradis draudzeni. Pateicoties viņai un bēgļu atbalsta organizācijai, līdz šim spējis iztikt.
"Es dzīvoju kā programmā. Kā šovā, labi. Katru dienu ir tāpat, nemainās. Piecelies, iztīri māju, kaut ko izdari, pagatavo ēdienu, tas ir viss, ko es izdaru. Nav citu aktivitāšu. Es gribēju iet uz sporta zāli, bet man nav dokumentu un viņi man neļauj," stāsta Karzans.
Karzana stāsts vēl nav beidzis – atkārtotā patvēruma atteikumu atkal vērtēs tiesa.
Taču nav arī skaidrs, kā viņu izraidīs no Latvijas, ja līdz tam nonāks, jo Karzanam nav pases. Robežsardzē stāsta, ka parastā kārtībā cilvēkam vēstniecībā būtu jākārto izbraukšanas apliecība, taču Irāka šādu dokumentu neatzīst un ar citu valstu dienestiem nesadarbojas.
Kā pieņem lēmumu par statusa piešķiršanu
Karzans Latvijā ieradās laikā, kad Eiropu bija pārņēmusi bēgļu krīze. Visasāk to izjuta Eiropas dienvidu valstis, kuras pārpludināja bēgļi no vardarbības skartajām Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm. Lai Dienvideiropas situāciju atvieglotu, Eiropas Savienība (ES) izveidoja bēgļu pārvietošanas programmu. Latvijā tā izpelnījās asu pretestību, tomēr mūsu valsts apņēmās izmitināt nedaudz vairāk nekā 500 bēgļus. Pirmās ģimenes ieradās no Sīrijas un Eritrejas.
Realitātē Latvija ir uzņēmusi apmēram 70% no solītā bēgļu skaita. Un jau diezgan ātri kļuva skaidrs, ka pēc statusa saņemšanas šie cilvēki Latvijā neuzkavējas. Lielākā daļa devās uz Vāciju vai kādu citu turīgāku valsti.
Eiropas bēgļu krīzes laikā arī Latvija pieredzēja vislielāko patvēruma meklētāju skaitu – starptautisko aizsardzību lūdza ap 400 ārzemniekiem gadā. Pērn tie bija vairs tikai 147. No tiem bēgļa statusu saņēma 8, bet alternatīvo – 17. Kuru no šiem statusiem piešķir, atkarīgs no tā, kādiem draudiem patvēruma meklētājs pakļauts.
PMLP Patvēruma lietu nodaļas vadītāja Līga Vijupe stāsta, ka Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi migrāciju visā Eiropā: "Iemesli, kāpēc meklē patvērumu, jau īstenība nekur nav pazuduši, viņi tāpat ir aktuāli."
Šogad glābiņu mūsu valstī lielākoties meklē baltkrievi, krievi un ukraiņi. Ne visi ir tikko nelegāli šķērsojuši robežu. Patvērumu lūdz arī tie, kuri kādu laiku Latvijā jau mitinās. Piemēram, vēlas šeit palikt pēc studijām. Pieteikums tiek izskatīts laikā no 4 līdz 6 mēnešiem. Tālāk, ja cilvēks nav apmierināts ar pārvaldes lēmumu, tas ir negatīvs vai personai ir piešķirts alternatīvais statuss, bet viņa uzskata, ka pienāktos bēgļa statuss, vai vispār tiek atteikts, tad personai ir tiesības pārsūdzēt šo lēmumu administratīvajā rajona tiesā. Ja lēmums ir pozitīvs, tad cilvēks saņem personu apliecinošu dokumentu un uzturēšanās atļauju. Viņš var sākt plānot savu dzīvi Latvijā ilgtermiņā. Strādāt, mācīties, sūtīt bērnus skolā vai dārziņā.
Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā Muceniekos pašlaik dzīvo mazāk par 100 cilvēkiem. Starp viņiem ir arī tādi, kuri statusu jau ieguvuši, bet nevar atrast darbu.
Katru patvēruma meklētāja lietu vērtē individuāli.
Vijupe saka – tas, ka divi cilvēki ierodas no vienas un tās pašas valsts, vēl nenozīmē, ka abi dabūs statusu:
"Nu, piemēram, ir mums astoņi cilvēki no Afganistānas, tas nenozīmē, ka mēs tikai pēc piederības visiem varētu pieņemt vienādu lēmumu, tā nebūt nav. Ir jāizvērtē katra konkrētā situācija, un tad, protams, nozīme ir tam, ko persona stāsta, kādi ir viņas dokumenti vai viņai vispār ir dokumenti, kāda ir šīs personas stāsta ticamība. Tas viss ir jāpārbauda, uz kādu pierādījumu pamata tiek dots šis izvērtējums."
Patvēruma lietā ir īpašs nosacījums. Iestādei nav tiesību pieprasīt informāciju no izcelsmes valsts. Proti, ja ir atbraucis cilvēks no Baltkrievijas, tad Latvijas ierēdņi nedrīkst baltkrievu kolēģiem pieprasīt informāciju par konkrēto cilvēku. Tāpēc balstās uz netiešiem pierādījumiem, dažādu organizāciju savākto informāciju.
Obligāts nosacījums patvēruma meklētājam ir sniegt visu informāciju, nemelot. "Patvēruma konceptā ir tāds jēdziens kā izcelsmes valsts informācija. Tas ir liels darbs ne tikai nacionālajā līmenī, bet arī ES līmenī, lai labāk apzinātu, saprastu situāciju, pieņemsim, Afganistānā. Tiek gatavoti īpaši ziņojumi par sieviešu situāciju tur, par dažādu grupējumu ietekmi. Un tad, vērtējot to, ko stāsta persona, pret to informāciju, kas tiek uzskatīta par objektīvu no dažādiem ziņojumiem, tad tiek vērtēts, vai šis personas stāstījums, personas situācija ir atbilstoša un nav pretrunīga."
Atšķirībā no Tuvo Austrumu bēgļiem, no Aleksandra Lukašenko režīma bēgošos baltkrievus Latvija it kā gribētu uzņemt. Tomēr patvēruma meklētāju sistēma rada šķēršļus arī viņiem.
Baltkrieviem vieglāk iegūt statusu, bet arī daudz problēmu
Starp patvēruma meklētājiem ir arī Muceniekos dzīvojošais Rodions Begļaks. Viņa paša pieredze gan ir salīdzinoši veiksmīga.
33 gadus vecais baltkrievs ir skolojies Amerikā un ilgu laiku strādājis starptautiskā biznesa konsultantu uzņēmumā Krievijā. Taču pagājušā gada vasara Rodiona dzīvi sagrieza kājām gaisā.
"Kad augustā visa tā lieta sākās, es nolēmu, ka man ir jādodas balsot, jo vēlēšanas mums visu laiku tiek viltotas," stāsta vīrietis.
Baltkrievi bija izstrādājuši alternatīvu vēlēšanās nodoto balsu skaitīšanas programmu. Tā darbojās vienkārši. Vēlētājam balsošanas kabīnē bija jānofotografē biļetens un, izmantojot saziņas vietni “Telegram”, tas jānosūta programmas izstrādātājiem. Lukašenko varai šāda patvaļa nepatika, tā sāka cilvēkus iebiedēt, bet Baltkrievijas vēstniecības paziņoja, ka drošības apsvērumu dēļ mobilos telefonus tajās nedrīkst ienest.
"Tāpēc sanāk, ka bija neiespējami nobalsot vēstniecībā Krievijā, lai tavu balsi pieskaitītu neatkarīgajā programmā," norāda Rodions.
Viņam dzimtenē bija arī citas lietas kārtojamas. "Nolēmu aizbraukt, lai pie viena arī nobalsotu un pārliecinātos, ka mana balss pret Lukašenko tiktu ieskaitīta," stāsta baltkrievs.
Alternatīvās balsu skaitīšanas programmas dati rādīja, ka par Svetlanu Tihanovsku nobalsojuši 80% vēlētāju. Taču par uzvarētāju sevi pasludināja Lukašenko.
"Cilvēki sāka pulcēties pilsētas laukumos. Bet tad ap astoņiem, deviņiem vakarā sākās viss šis trakums, kad sāka šaut uz cilvēkiem, mest ar granātām, piekaut viņus, nogalināt turpat uz ielas. Nu ko darīt, es devos uz laukumu," stāsta Rodions. Viņu milicija savāca otrajā protestu dienā. Apcietinājumā jaunais vīrietis pavadīja trīs dienas. Viņš saka, ticis sists.
Pēc iznākšanas no izolatora Rodions devās atpakaļ uz Krieviju, taču kļuva skaidrs, ka viņu izdos Baltkrievijai. Tā bija noticis ar daudziem paziņām.
"Tāpēc es vērsos Latvijas vēstniecībā. Viņi man ļoti ātri iedeva vīzu, un es ar autobusu atbraucu uz Latviju," atceras vīrietis.
Latvijā Rodions nonāca septembrī un ap Ziemassvētkiem ieguva alternatīvo statusu. Tas piešķirts uz gadu, taču statusu var pagarināt. Rodions spriež, ka viņam nāksies palikt Latvijā ilgāku laiku:
"Ja godīgi, es domāju, ka tas vilksies krietni ilgāk, nekā vairums cilvēku domā. Lukašenko tur sēdēs vēl ilgi. Katrā ziņā, kamēr Kremlī pie varas ir Putins, kurš atbalsta ar armiju, naudu un propagandu. Ja godīgi, es neceru, ka varēšu drīz atgriezties."
Kopš nemieru sākuma līdz janvāra beigām Latvijā saņemti 50 patvēruma iesniegumi no Baltkrievijas pilsoņiem.
Daudzi atbrauca ar vīzām. Viņi negribēja prasīt bēgļa statusu, jo ticēja, ka pēc pāris mēnešiem Lukašenko kritīs un viņi varēs mierīgi atgriezties. Viņi grib dzīvot nevis Latvijā, bet Baltkrievijā, tomēr šobrīd, ja viņi atgriezīsies Baltkrievijā, viņus uzreiz arestēs un ieliks cietumā.
Tāds būtu arī Rodiona liktenis, ja viņš atgrieztos.
"Es saņemu pavēstes no izmeklēšanas komisijas, ka viņi mani grib redzēt pie sevis ciemos. Viņi tās sūta maniem vecākiem uz adresi, kur es esmu deklarēts," norāda Rodions.
Daudzi baltkrievi tagad sāk saprast, ka politiskā krīze dzimtenē ievilksies, tāpēc Latvijā lūdz bēgļa statusu. Šobrīd Mucenieku patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā mīt apmēram 35 baltkrievi. Daļa statusu jau saņēmuši, citi vēl to gaida. Nevienam, kurš bēg no Lukašenko, statuss Latvijā nav atteikts.
Līdz ar to var secināt, ka pret baltkrieviem Latvijas attieksme ir krietni labvēlīgāka nekā pret citiem bēgļiem. Piemēram, pērn Latvijā statusu piešķīra tikai 17% patvēruma meklētāju.
"Administrācija pret mums izturas ļoti labi un dod laiku mierīgi atrast dzīvesvietu – kamēr saņem pirmo algu, kamēr atrod piemērotu dzīvokli. Tāpēc es vēl te dzīvoju, bet nedomāju, ka ilgi," saka Rodions.
Viņš jau mēnesi strādā savā profesijā Latvijas uzņēmumā. Atrast darbu viņam nebija problēmu. Labas angļu valodas zināšanas, ASV iegūta izglītība – bēglis uzskaita savus plusus. Taču ne visiem iet tik gludi.
"Ir daudzi cilvēki, kuriem ir grūtāk. Vai nu viņi ir gados, vai arī viņiem ir tāda profesija, piemēram, jurists, – likumi citi un vajag apstiprināt diplomu. Tas pats mediķiem. Viņiem ir problēmas," norāda vīrietis.
Līdztekus grūtībām atrast darbu ir vēl viena ķibele.
"Latvijas bankas nesaprot statusu – bēglis, jo bēgļi ir reti klienti, un bankām nav izstrādāta procedūra, lai strādātu ar bēgļiem. Bankas prasa oficiālu darbu, bet cilvēkiem, kuri uzreiz nevar atrast darbu, vajag saņemt pabalstu, lai viņi varētu nopirkt ēdienu. Bet viņi nevar saņemt pabalstu, jo to pārskaita uz bankas kontu, bet banka kontu neatver, jo cilvēkam nav darba," norāda Rodions.
Aktīvisti, kuri palīdz baltkrieviem, norāda uz vēl citām problēmām.
Viena ir garais gaidīšanas laiks, kamēr lemj par statusu. Šajā laikā Muceniekos jāiztiek ar 3 eiro dienā. Pat ja ar to var iztikt, patvēruma meklētāji nesaprot, kāpēc viņiem tik ilgi jānīkst bezdarbībā. Apzinoties problēmu, PMLP praksē baltkrievu pieprasījumus cenšas izskatīt ātrāk, un top arī likuma grozījumi, kas ļautu strādāt pēc trīs mēnešiem līdzšinējo sešu vietā.
Komentē brīvprātīgo kustības "Viegli palīdzēt" pārstāve Inese Vaivare:
"Nav runa tikai par grūtumu, jo, protams, arī var atrast kaut kādas humānās palīdzības drēbes, bet stāsts jau ir par tādu cieņpilnu dzīvi varbūt – vai es varu pats atļauties sev... nu, nopirkt kaut ko, ko es gribu."
Taču lielākās problēmas sākas pēc statusa iegūšanas.
Pirmkārt, vēl mēnesi jāgaida personu apliecinošs dokuments, šajā laikā nevar ne darbu meklēt, ne pabalstu saņemt. Otrkārt, atbalsta sistēma ir tik niecīga, ka pastāvīgu dzīvi uzsākt ir grūti.
Statusu saņēmušajiem pienākas 270 eiro liels vienreizējs pabalsts un uzturnauda, kas pēc nodokļu nomaksas ir 104 eiro mēnesī pieaugušajiem. Bērniem tā ir vēl mazāka. Uzturnaudu maksā 7 līdz 10 mēnešus atkarībā no statusa.
Ar šādiem ienākumiem atrast īres dzīvokli ir neiespējami, un pagaidu mājokļa sistēma Latvijā tā arī nav izveidota.
Inese Vaivare gan stāsta, ka situācija baltkrieviem ir ļoti dažāda – ir cilvēki, kuri atbrauc ar saviem uzkrājumiem, auto vai mantām, un viņiem ir vieglāk. Visgrūtāk ir ģimenēm ar bērniem.
"Tad atrast pietiekami lielu dzīvokli, kur arī ir skolas un kur viss ir, un pārvākties un tīri tehniski sākt dzīvi no nulles, bez traukiem, bez nekā – lielai ģimenei ir pagrūtāk. Un arī, protams, samaksa, jo ja, piemēram, viens ģimenē ir tikai atradis darbu, tad samaksāt šo dzīvokļa īri varētu būt grūti. Bet tās ir vecās problēmas, vecās bēgļu problēmas, tas nav nekas jauns," klāsta Vaivare.
Vēl sarežģītāka situācija ir tiem, kuri iebraukuši ar vīzām un patvērumu nemeklē, jo cer atgriezties.
"Viņi iebraukuši, nu, tā kā tūristi principā. Viņiem nepienākas sociālais atbalsts, viņiem nepienākas mentori un tamlīdzīgi.
Un tad šie cilvēki arī bieži vien nelegāli strādā, viņi mēģina kaut kā izdzīvot," norāda Vaivare.
Bez latviešu valodas zināšanām arī atrast darbu nav viegli. Bēgļiem prasa reģistrēties Valsts nodarbinātības aģentūrā, tomēr darbs jāmeklē pašiem. Pat izbraukāt uz darba intervijām no Muceniekiem praksē ir grūts uzdevums, ja nav pašam savu uzkrājumu.
Taču visiem atbraukušajiem ir sociālie mentori, palīgi.
"Es zinu, ka lielākā daļa vismaz no tiem, ar kuriem es esmu bijusi kontaktā, ir atraduši darbu. Pat ne tikai tādus vienkāršus tos darbus, bet arī tādās starptautiskās kompānijās. Kā kurš, jo, protams, ir arī valodas jautājums mazliet, bet ir arī, protams, uzņēmums, kur tieši vajag to krievu valodu, tad tieši tas cilvēks arī tur labi iederas," norāda aktīviste.
Citi bēgļu atbalstītāji Latvijas Radio gan norādīja, ka daļa baltkrievu brauc prom no Latvijas uz valstīm, kur atbalsta sistēmas ir labākas un pašu baltkrievu diaspora ir pretimnākošāka, piemēram, uz Lietuvu vai Poliju.
