ĪSUMĀ:
- Mājmācība ir bērnu skološana ģimenē. Skolu apmeklē tikai uz konsultācijām un pārbaudes darbiem.
- Balvu pamatskolā Baranausku ģimene ir pirmā un pagaidām vienīgā, kur bērnus skolo paši vecāki.
- Vecāki dažādu cilvēku pieredzi dažādās valstīs meklē internetā.
- Vecāki vēlētos iegūt lielāku brīvību un vairāk mācīt tos priekšmetus, kas bērniem labāk padodas.
- Taču noteikumi paredz, ka skola kontrolē mācību rezultātus.
- Reizi mēnesī meita Leila dodas uz Balvu pamatskolu kārtot pārbaudes darbus.
- Skolotāja: Meitenei nav viegli, jo mācās atšķirīgi, bet jāizpilda skolas prasības. Arī komunikācijas ar vienaudžiem trūkstot.
- IKVD: Mājmācība Latvijā ir izņēmums pie noteiktiem apstākļiem.
Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas datiem pērn Latvijā izglītību ģimenē ieguva 88 skolēni. Pēdējo gadu statistika liecina, ka šī tendence pieaug.
Pārcēlušies uz Balviem un māca bērnus paši
Līdz Baranausku ģimenes mājām no šosejas pa līkumainu grants ceļu braucams nepilns kilometrs. Bērzkalnes pagastā divstāvu māju ar plašo pagalmu un saimniecības ēkām, ko Rimants un Baiba nopirkuši pirms pusgada, ieskauj pļavas un mežs.
“Jau pusgadu esmu Balvu iedzīvotāja. Iepriekš dzīvoju Rīgas rajonā Daugmalē. Esmu trīs bērnu mamma un dzīvojos mājās ar bērniem. Vecākā ir Leila. Viņai ir 8 gadi. Tad ir Efia – viņai ir seši gadi. Un Benjamins – viņam aprīlī būs divi gadi,” stāsta Baiba.
Baranausku ģimene ir viena no nedaudzajām Latvijā un pirmā Balvu novadā, kur vecāki ir pieņēmuši lēmumu savus bērnus mācīt mājās paši.
Baiba, atceroties savus skolā pavadītos gadus, saka, ka viņa vēlētos iemācīt bērnus apgūt zināšanas ar interesi: “Man īsti nav ļoti priecīgu atmiņu par skolu. Protams, ka bija arī labi laiki. Es nebiju teicamniece, mācījos es ļoti viduvēji. Un galvenokārt man bija bailes iet uz skolu tāpēc, ka es neesmu izpildījusi mājasdarbu. Un tad man bija bail, ka izsauks pie tāfeles un tad, ja tu kaut ko nezināsi, par tevi smiesies. Skolotājs tevi kaunina. Es noteikti gribētu mācīties mājās. Man šķiet, ka tā ir tik ekskluzīva iespēja.”
Ideja mācīt bērnus pašiem nāca no vīra Rimanta, un Baiba sākumā bijusi pret to. Taču aizvadītais pusgads esot pierādījis, ka izvēlēts pareizais ceļš.
Tam piekrīt arī Rimants: “Ideja ir atrasta internetā. Tas nav mans izgudrojums. Ņēmām vērā to cilvēku pieredzi, kuri paši ir mācījušies mājās. Pēc tam, saliekot plusus un mīnusus, savu pieredzi un redzot, cik daudz cilvēki mācās nevajadzīgas lietas, arī pieņemts lēmums par mājmācību bērniem.”
Darba dienas rītā Leila un Efia savā lielajā istabā, kur atrodas rotaļlietas, grāmatas, mācību galdi un gultas, raugās pa logu un stāsta par dabā notiekošajiem procesiem. Tas ir stāsts par dzīvniekiem, izdzīvošanu, dabisko atlasi. Tātad arī dabas mācības stunda.
Apzinās atbildību
Rimants pašlaik atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Kopā ar sievu viņi plāno iekopt savu naturālo saimniecību un ražot pārtiku savai ģimenei.
Pirms tam ģimene ilgu laiku dzīvojusi Norvēģijā, kur dzimuši visi trīs bērni. Dzīve Norvēģijā, nepilni trīs Āfrikā pavadītie mēneši un ticība Dievam, kā atzīst Rimants, ir mainījuši viņu domāšanu un attieksmi.
“Es atceros, ka mēs meitiņas vedām uz bērnudārzu un raudošas atstājām, un katru dienu viņām sirsniņu lauzām. Tik nevajadzīgas un bezjēdzīgas lietas. Žēl tā [darīt]. Bērni jau tā ir milzu svētība. Pirms mēs to nesapratām, tas likās kā apgrūtinājums, kas ir ātrāk jānostumj kaut kur malā. Tad nu mēs tā arī darījām. Tagad mēs cenšamies to nedarīt. Cik vien ir iespējams, [cenšamies] būt kopā ar bērniem un baudīt katru kopā pavadīto mirkli,” saka vecāki.
Abi vecāki apzinoties, ka ir uzņēmušies milzīgu atbildību, tāpēc gatavi arī paši mācīties.
Mācību process mājās ir sadalīts – ir priekšmeti, par kuriem ir atbildīgs tētis, un ir tādi, kurus māca mamma.
Rimants pārliecināts, ka galvenais ir panākt, lai bērnam būtu interesanti mācīties un lai tas notiek ne tikai no grāmatām vai filmām, bet arī ņemot vērā pieaugušo - gan vecāku, gan arī citu cilvēku - piemēru.
Ģimene cenšas pie strikta plāna nepieturēties, jo, viņuprāt, bērni mācās nemitīgi: arī spēlējoties un draudzējoties. Pēdējās spēlēs meitenes savā starpā sarunājušās angliski. Vecāki uzskata, ka darbošanās savā vaļā arī nenāk par skādi.
Pieredzi meklē internetā
Tā kā Latvijā mājmācība ir diezgan liels retums, tad Baranauski internetā angliski meklē dažādu cilvēku un dažādu valstu pieredzi. Viņi cer, ka nākotnē varbūt arī Latgalē kādi vecāki uzdrīkstēsies mācīt bērnus paši un tad jau būšot arī vietējā pieredze.
“Mēs cenšamies izmantot angļu valodā pieejamos materiālus. Tie pārsvarā ir amerikāņu materiāli, kas ir domāti mājmācībai. Ļoti labi materiāli, kas ir pieejami internetā. “Youtube” brīnišķīgas apmācības gan matemātikā, gan par dabas mācību vai par planētām. Mēs no tā esam ieguvuši vairāk nekā no standarta grāmatas, kur īstenībā ļoti mazs tas paskaidrojums. Viņiem ir tāda sistēma, ka met mazus graudiņus no tās domas un ar katru klasi padziļina to graudu, bet neviena viela līdz saknei nav izskaidrota,” stāsta Rimants.
Mājmācība ir viens no izglītības iegūšanas veidiem, kurā bērns skolu apmeklē tikai konsultācijām un valsts noteikto pārbaudes darbu veikšanai. Šādu izglītības veidu izvēlas ģimenes, kuras spēj nodrošināt zināšanu ieguves iespējas bērniem mājās.
Rimants stāsta, ka pieteikties sadarbībai ar Balvu pamatskolu nav bijis sarežģīti. Viņi izstāstījuši savu vīziju, nokārtojuši dokumentus, bet skola veikusi savu darbu, pārbaudot ģimeni.
Meita Leila katra mēneša pēdējos datumos dodas uz skolu kārtot pārbaudes darbus matemātikā, latviešu valodā, dabas zinībās, sportā, angļu valodā, mūzikā. Matemātika un latviešu valoda tiekot vērtēta ar atzīmi, pārējie priekšmeti – ar “krustiņiem”, stāsta Baiba.
Tajā pašā laikā Baiba pauž, ka tagad viņu ģimene ir tā, kas lauž sabiedrības stereotipus par mājmācību kā vienu no bērna apmācības iespējām. Uzzinot, ka bērni mācās mājās un vēl arī laukos, daudzi uzskata, ka bērniem nav iespējas socializēties un viņi ir “mežā auguši” – neko nepratīs. Tas tā neesot. Meitenes ir komunikablas, jautras.
Tāpat meitenes apmeklē baseinu, Leila iet uz mūzikas skolu un Efia uz mākslas skolu un dejām. Tāpat ģimene kontaktējas ar citiem pieaugušajiem, ar bērniem un radiem.
Jāizpilda skolas prasības
Baranauski gan gribētu lielāku brīvību mājmācības procesā. Latvijā noteikts, ka bērnam no pieciem gadiem mājmācība drīkst notikt tad, ja ir kādas izglītības iestādes pārraudzība, nodrošinot metodisko vadību un kontroli. Mājmācību var attiecināt uz bērniem no 1. līdz 6. klasei.
Balvu pamatskolas 2. klases skolotāja Sarmīte Kļanska stāsta, ka
Leilai neesot viegli, jo viņai jāizpilda skolas prasības, mācoties citādāk nekā pārējie skolēni klasē.
“Mēs tomēr pieturamies pie tā, ka reizi mēnesī Leila nāk uz pārbaudes darbu rakstīšanu. Tātad mēneša laikā viņai jāapgūst tas pats, ko citi bērni mācās, skolā esot ik dienu. Un tad viņa nāk vēl arī uz konsultācijām. Tikai tāpēc, ka vecāki varbūt niansēs neiedziļinās, ko mēs šeit skolā darām. Skaitļošana, matemātika – to viņi mācās mājās, bet arī citādi. (..) Meitene ļoti daudz lasa atšķirībā no mūsu klases bērniem.
Šis mājmācības bērns ir ļoti lasītkārs, un līdz ar to domāšana atšķiras no citu klases bērnu domāšanas,” stāsta skolotāja.
Viņa arī norāda, ka Leilai ir ļoti laba atmiņa, daudz ko redzējusi un zina to, par ko citiem bērniem pat neienāk prātā painteresēties.
Skolotāja novērojusi arī problēmas saistībā ar augšanu ārpus vienaudžu vides: “Mīnuss ir sadarbība ar saviem vienaudžiem. Viņa mājās tomēr ir tikai ar ģimeni, un nav sociālo prasmju sadarbībai, sadzīvošanai.
Protams, no otras puses, bērns ir pasargāts no vienaudžu negatīvās ietekmes. Jebkuru lietu skatoties, atklājas savi plusi un savi mīnusi. Vēl es pamanīju, ka pašai meitenītei trūkst šī kontakta, viņai gribas būt ar bērniem. Jā, viņa apmeklē baseinu, mūzikas skolu, svētku pasākumus skolā. Mēs kopā braucām ekskursijā, un tad varēja just, ka bērnam ir trūkums tieši pēc saviem vienaudžiem.”
Latvijā mājmācība – izņēmums
Skolotājas Sarmītes Kļanskas darba praksē tas ir pirmais mājmācības gadījums, un daudz kas joprojām nav skaidrs. Vecāki gribētu pilnīgi paši savu darba režīmu, bet skolai ir jāpilda savas prasības.
“Valstī tas nav sakārtots un nav īsti zināms. Līdz ar to mums, pirmo reizi praktizējot šo lietu, nav līdz galam skaidrības, kā būtu pareizāk un labāk,” saka skolotāja.
Lai arī mājmācības procesu kontrolē pašvaldība un skolas administrācija, taču vislielākā atbildība gulstas tieši uz vecāku pleciem. Un, kā Latvijas Radio raidījumam “Ģimenes studija” iepriekš uzsvēra Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta pārstāvis Maksims Platonovs, mājmācība tomēr joprojām ir uzskatāma kā izņēmuma gadījums, kas iespējams pie noteiktiem nosacījumiem.
“Tie ir veselības apstākļi vai psiholoģiskais stāvoklis. Tas ir priekšnoteikums, lai skola piekristu uzsākt mājmācību. Arī mūsu skatījumā tas ir izņēmums. Tas nozīmē, ka sākumā vecāks raksta iesniegumu, iestādes vadītājs pārliecinās par to, ka ģimenes rīcībā ir pietiekami resursi, konsultējas ar saviem pedagogiem un nosaka kārtību, kā programma tiks īstenota, jo standarts ir jāizpilda,” skaidroja Platonovs.
Tiesa, izmaiņas Latvijas izglītības sistēmā ienesīs izmaiņas arī mājmācības procesā. “Ir nopietni jāizvērtē, vai vecāki to mājmācību spēj tiešām nodrošināt. Jo, ja mēs runājam arī par jauno izglītības saturu, to caurvij kompetences, kas būs bērnam jāapgūst. Gan sadarbība, gan līdzdalība, gan tikumi, solidaritāte, tolerance, līdztiesība. Dažkārt ģimenē varbūt ir grūti visu to nodrošināt, ko prasa gan esošais, gan jaunais mācību saturs un jaunā mācību pieeja,” norāda Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve Ilze Seipule.
