Balle beidzās radikālā veidā. Intervija ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču

Daudzi cilvēki dzīvoja pēc principa "nauda nesmird", nedomājot par to, ka vienā brīdī balle beigsies, komentējot Latvijas finanšu sistēmas sarežģījumus, intervijā portālam LSM.lv teica ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ("Jaunā Vienotība"). Latvijā šī balle beidzās visai radikālā veidā un daudz kas būs atkarīgs no tā, kā valdība spēs praksē ieviest dažādus likumus, kas paredzēti sistēmas sakārtošanai. Tas nav tikai stāsts par finansējumu, valsts reputāciju vai kredītreitingiem. Tas  ir arī stāsts par nacionālo drošību un arī par mūsu stratēģisko partnerību ar NATO un Eiropas Savienības dalībvalstīm, pārliecināts ārlietu ministrs. 

Intervijā Rinkēvičs komentē arī aktuālos notikumus Eiropas Savienībā, Lielbritānijas izstāšanās procesu, Latvijas būšanu starp kodola valstīm un aizsardzības izdevumu palielināšanu. Ministrs uzsver - Latvija neveidos kaut kādas alianses ne pret vienu, bet ir gatava sadarboties ar visiem, lai nosargātu kopīgās vērtības. 

Nevienam nav pieredzes ar izstāšanos no ES

Kādas sekas iespējamā Lielbritānijas bezvienošanās izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) varētu atstāt uz Latviju? Vai papildus Veselības likumam tiks atvērts vēl kāds likums? Būs kādi jauni tēriņi klāt jau nosauktajai desmit miljonu eiro summai?

Saeima ir sākusi skatīt "Brexit" likumu paketi - juridiskās, tehniskās lietas. Pēc būtības šie likumi nodrošina gan Lielbritānijas pilsoņu juridisko statusu Latvijā jebkura "Brexit" scenārija gadījumā, gan arī veselu rindu citu jautājumu, tostarp stratēģisko licenču izsniegšanu. Kas attiecas uz finansējumu – to cik reāli [Brexit] izmaksās, neviens nevar pateikt. Pamatā lielākā summa būtu paredzēta Valsts ieņēmumu dienestam (VID), muitai, Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) un Augu aizsardzības dienestam informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmu pielāgošanai. Skaidrs, ka šie pasākumi tiks veikti pakāpeniski. Tā vienkārši rīt pieņemt vairākus muitniekus bez apmācības nevar. 

Mums ir bijusi saruna ar finanšu ministru, ka, ņemot vērā absolūto neparedzamību gan par to, kas notiks Lielbritānijas parlamentā, gan arī par dažādiem jautājumiem, kurus pat teorētiski nezinām, bet tādi var parādīties, jo nevienam nav pieredzes ar kādas valsts izstāšanos no Eiropas Savienības, līdzekļi tiks ņemti no neparedzētiem gadījumiem domātās naudas. Attiecīgi – mēs redzēsim, kā situācija attīstās, un tad mēs varēsim precīzi pateikt, kādas ir budžeta izmaksas. Pašlaik tie aprēķini, ko mēs esam snieguši valdībai, balstās uz visu valsts iestāžu iesniegtajiem aprēķiniem.

Vai arī ārlietu resoram būs jauni cilvēki nepieciešami?

Ārlietu resoram šajā gadījumā funkcijas nav tik lielas kā, piemēram, muitai, PVD un citām valsts iestādēm. Vēstniecībā varētu pieaugt slodze, sevišķi, ja tas ir tā dēvētais “cietais” ''Brexit'', bet pašlaik mēs neprasām papildu štata vietas konkrēti "Brexit" dēļ.

Kādas jūs saredzat attiecības ar Lielbritāniju no Latvijas puses pēc ''Brexit''?

Mēs esam ieinteresēti veidot ciešas attiecības ar Lielbritāniju gan divpusējā, gan reģionālā ziemeļu un Baltijas valstu kontekstā. Vai tā ir drošība, vai ekonomika, kultūra, izglītība. Mēs paliekam cieši NATO sabiedrotie, un mēs būsim tā Eiropas Savienības valsts, kas iestāsies par maksimāli ciešu dialogu ar Lielbritāniju. Tāpēc mēs neesam priecīgi redzēt dažāda veida retoriku, kur bieži ir visādi brīnumi - vieni pielīdzina Eiropas Savienību Padomju Savienībai, [citi diskutē] par to, kurā vietā ellē atradīsies vieta  “Brexit” proponētājiem.

Šāda veida retorika no abām pusēm varbūt labi izskatās politiski ļoti skaisti un žurnālistiem citējama, bet viņa ir absolūti nepieņemama, nevajadzīga un lieka, jo jau tā ir pietiekami daudz emociju un ir jāsaglabā auksts prāts.

Vai Lielbritānijas pusē nerodas kaut kāds aizvainojums par sarunu dinamiku ar Briseli, jo nevar noliegt to, ka dažbrīd tās izskatās kā mēģinājums britus sodīt par izstāšanos no Eiropas Savienības?

Lielbritānija pati izlēma par izstāšanos. Lielbritāniju neviens nemēģināja izslēgt. No tāda viedokļa raugoties, es nevaru piekrist šādam vērtējumam, ka kāds mēģina sodīt Lielbritāniju. Nē. Izstāšanās no Eiropas Savienības nozīmē arī noteiktu privilēģiju zaudēšanu.

Vai bezvienošanās “Brexit” var atstāt kaut kādu ietekmi uz britu dalību NATO operācijās Baltijas valstu drošības nodrošināšanai? Lielbritānijas puse ir apņēmusies tās turpināt?

Sarunas ar ārlietu ministru - gan esošā britu ministra, gan bijušā – līmenī, gan arī premjera līmenī, gan arī aizsardzības ministru līmenī apliecina, ka Lielbritānija savas saistības uztver nopietni. Lielbritānijas amatpersonas vienmēr ir teikušas: “Mēs atstājam Eiropas Savienību, bet mēs neaizejam no Eiropas”. Mēs redzam, ka Lielbritānija ir ļoti aktīvs sadarbības partneris NATO ne tikai militāro jautājumu, bet arī visādu hibrīdo apdraudējumu novēršanas pasākumos.

Tuvojoties izstāšanās datumam, ir pieaugusi Latvijas valstspiederīgo interese sakārtot savu statusu Lielbritānijā?

Ļoti daudzi [Latvijas] pilsoņi ir nokārtojuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, daudziem jau ir dubultpilsonība. Tas, ko mēs vienmēr esam uzsvēruši - tā vienošanos, ko savulaik panācām ar britu ārlietu ministru - ka tiem, kas legāli uzturas un strādā Lielbritānijā, nekas statusā nemainīsies, līdzīgi kā britu pilsoņiem Latvijā.

Tiek prognozēts, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās panākumus gūs eiroskeptiķi un tā dēvētie populisti. Kādu saredzat to Eiropas Savienību, kas veidosies pēc parlamenta vēlēšanām?

Šī vēlēšanas būs samērā interesantas. Baidos, ka dalības līmenis Eiropas Savienības dalībvalstīs Eiropas Parlamenta vēlēšanās nebūs ļoti augsts. Pie mums tas ir bijis [apmēram] 30% apmērā. Ir bijušas valstis, kur tas ir lielāks, bet citās – mazāks. Protams, ja Eiropas Parlamenta vēlēšanas sakrīt ar nacionālajām vai pašvaldību vēlēšanām, tad dalības procents ir pilnīgi cits. Jautājums – kurš spēs mobilizēt vēlētāju? Tie, kas grib sagraut Eiropas Savienību – populisti, radikāļi, labējie, kreisie, vienalga, saucam, kā gribam, – vai tomēr tie, kuri dara visu, lai saglabātu labās lietas un labotu problēmas? Dalības līmenim būs nozīme, un mobilizācijas līmenim būs nozīme.

Tā kā Eiropas Parlaments var ietekmēt kopīgo Eiropas Savienības attīstību, mums priekšā būs trīs nopietni jautājumi. Pirmais būs Eiropas Savienības budžets nākamajiem septiņiem gadiem. Tas lielā mērā parādīs, kas tad ir Eiropas Savienība.

Otra lieta būs diskusija par vairākiem aspektiem, kas skar reformas tādās jomās kā eirozona, nodokļu politika, aizsardzība un digitālais tirgus. Eiropas Parlamentam būs arī liela nozīme, izvēloties Eiropas Komisiju. Arī šeit var būt interesanti pavērsieni. Es nemaz nerunāju par tādām lietām kā kopējā ārpolitika un paplašināšanās politika.

Ļoti lielu lomu spēlēs gan centriski labējo, gan centriski kreiso partiju spēja mobilizēties un nākt klajā ar saprotamiem politiskiem saukļiem. Daudz ko var ietekmēt “Brexit”. Ja tas būs haotisks, tad var gadīties, ka tiek pamatīgi ietekmēts cilvēku noskaņojums. Atcerēsimies, ka pēc britu referenduma diezgan radikāli mainījās sabiedrības viedoklis gandrīz visās Eiropas Savienības dalībvalstīs – daudzkur pieauga atbalsts Eiropas Savienībai.  

Tādēļ arī ir jautājums par Lielbritānijas “sodīšanu”. Ja "Brexit" izrādās haotisks, tad pārējās valstīs samazinās atbalsts kaut kādām centrbēdzes tieksmēm…

Es nevaru pieņemt un kategoriski noraidu tādu terminu kā “Lielbritānijas sodīšana”. Tas vienkārši nav ne faktoloģiski precīzi, ne godīgi. Daudzi saka, ka briti aizgāja tāpēc, ka Brisele bija tāda vai šitāda, bet nē - Lielbritānijā jau no pašas pirmās dalības dienas Eiropas Savienībā bija dažādi viedokļi. Notika tas, kas notika. Notika vienas partijas ietvaros mēģinājums konsolidēt partiju, notika referendums, kas beidzās ar to, ka cilvēki nobalsoja par.

Mēs nezinām, kas būtu [atkārtotā] balsojumā šodien. Nevajag automātiski pieņemt, ka atkārtots referendums nozīmēs palikšanu Eiropas Savienībā. It kā sabiedriskās domas aptaujas [to] rāda, bet pārsvars nav tik liels, lai kampaņu laikā vai pie kaut kādas noteiktas emocionālas spriedzes rezultāts atkal nebūtu līdzīgs. Lielbritānija vienmēr ir bijusi samērā skeptiska [pret Eiropas Savienību].

Atbildība par to, ka mēs esam nonākuši tādā ļoti haotiskā situācijā, ir jāuzņemas tiem, kas referendumā par izstāšanos aģitēja, melojot cilvēkiem. Tā bija naturāla melošana, tur nav ko slēpt. "Būs vairāk naudas, viss paliks pa vecam, tikai mūs neviens nekomandēs un robežas būs slēgtas" – tā Eiropas Savienība nestrādā. Otra lieta - ir pilnīgi skaidrs, ka Lielbritānijas sabiedrībā šobrīd ir ļoti liela šķelšanās par to, kas ir vēlamais attiecību modelis [ar Briseli]. Vairākuma nav nevienam piedāvājumam. Tie ir noraidīti, bet pretī nav īsti nekā, ko likt.

Eiropas Savienība stingri iestājas par dibināšanas pamatprincipu ievērošanu. Ja mēs pasakām, ka ir kāda valsts, kas var nebūt Eiropas Savienībā – baudīt visas ekonomiskās privilēģijas, bet nenest līdzatbildību finansiālā un juridiskā ziņā –, tad Eiropas Savienība faktiski momentā sabrūk. Iedodot izņēmumu – nav runa par sodīšanu, mēs faktiski graujam paši Eiropas Savienības eksistences pamatu. Tas lielā mērā Eiropas Savienībai ir jautājums par izdzīvošanu.

Būs jābūt gataviem meklēt ļoti smagus kompromisus 

Esat arī devis mājienu, ka līdzīgi procesi varētu notikt arī Itālijā.

Mēs redzam, ka arī Itālijā ir diezgan sarežģīti procesi, ņemot vērā budžeta sastādīšanu, migrācijas jautājumus un arī to, ka Itālijas kolēģiem ir pietiekami daudz kritisku viedokļu par daudzām lietām, ko dara Eiropas Savienība.

Es toreiz “Domburšovā” atbildēju tā, pieklājīgi sakot: ja kāda valsts vēl varētu sākt nopietni domāt par šo, tad, redzot, kā lietas notiek, es tiešām nevaru izslēgt plašāku eiroskepses uzliesmojumu Itālijā. Vai tas notiks? "Brexit" mācība ir pietiekami liela, un gribētu cerēt, ka nenotiks. Tāpēc es uzskatu, ka Eiropas Savienībai ir jābūt striktai pret visiem ar vienādiem noteikumiem.

Nevar būt tā, ka vienai valstij ir jāievēro budžeta deficīta rāmji un citādi valstij ne. Tikai tāpēc, ka vieni ir maziņi, bet citi ir ietekmīgāki. Tas atkal grauj pašu Eiropas Savienības pamatu.

Līdzīgi kā Latvijai, kad Eiropas Komisija mums nāca pretī, ņemot vērā veselības reformu, ir arī nākts pretī daudzām citām valstīm kaut kādu strukturālo problēmu risināšanai. Ja tas pārvēršas par normu – vieniem ir visas privilēģijas, bet citiem jāpieņem varbūt ne pārāk patīkamie noteikumi, tad, protams, tas rada problēmu Eiropas Savienībai. Atcerēsimies, ar ko beidzās savulaik pielaidīga attieksme pret vairāku valstu statistiskajiem datiem.

Itālijas arguments par budžeta deficīta noteikumiem, ko ne vienmēr ievēro arī pašas ietekmīgākās Eiropas Savienības valstis, ir saprotams…

Mums ir jāskatās ļoti, ļoti precīzi. Arī tagad ir mehānismi, kas pieļauj zināmas atkāpes strukturālām reformām. Arī mums ir bijušas atlaides. Jautājums, cik efektīvi tās paši izmantojam. Tas ir jādiskutē Latvijā, tur Briseles vainu mēs neatradīsim.

Tas pats attiecas uz pārējām valstīm. Ja vienojāmies, ka mainām kopējo Eiropas Savienības fiskālo budžetu un monetāro politiku - lūdzu. Ja vienojamies, ka ir zināmi rāmji, tad tomēr vairāk vai mazāk ir jāievēro spēles noteikumi. Tāpēc es nesaku, ka Itālijas arguments par budžeta deficītu ir pareizs vai nepareizs. Jautājums ir par to, vai tas pārvēršas par kaut kādu sistemātisku politiku, vai tas ir tomēr ir tikai, lai risinātu konkrētas lietas? Vienkārši salikt fiskālos rāmjus un žņaugus, tad tādā ekseļa tabulas veidā dragāt uz priekšu arī nav pareizi.

Arī mums ir ļoti smagas diskusijas par Eiropas Savienības budžetu. Viens no ļoti diskutējamiem jautājumiem ir komisijas piedāvātais finanšu instruments reformu veicināšanai. Jūs taisāt reformas un varat dabūt kaut ko klāt. Tāds kā burkāns. Mūsu izpratnē daudz svarīgāk ir nevis aizrauties tikai ar jaunām iniciatīvām, bet turpināt to, kas ir labi strādājis – kohēzijas politiku un tiešmaksājumus.

Tikai izlīdzinot dzīves līmeni visā Eiropas Savienībā, mēs atrisināsim savas problēmas. Tas ir – cilvēki vairs neaizplūdīs, jo algas būs vairāk vai mazāk vienādas. Citām valstīm nebūs jāuztraucas un jāraud, ka pie viņiem, redz, ierodas strādāt.

Tāpat arī jautājums par to, kā reāli funkcionē vienotais tirgus. Latvijas zemnieki, saņemot mazākus tiešmaksājumus, konkurē ar citu valstu zemniekiem, kas saņem augstākus. Protams, ka to zemnieku produkcijai būs labāks noiets un zemāka cena nekā mūsējai. Šie jautājumi ir ļoti cieši saistīti, un mums ir jābūt gataviem diskutēt par jebkuriem priekšlikumiem. Nevis uzreiz pateikt ''nē'' tikai tāpēc, ka ''nē''.

Kā izskatās nākamā perioda Eiropas Savienības budžeta veidošana? Vai Latvijas vēlme saglabāt kohēzijas naudu tādās pašās robežās saskaras ar izpratni?

Eiropas Savienības budžets pilnīgi noteikti nebūs tāds, kāds tas ir pašlaik, tā paša "Brexit" dēļ. Vienkārši summa samazināsies. Tās valstis, kas iemaksā vairāk budžetā – tā dēvētās donorvalstis - nav gatavas palielināt savas iemaksas, lai segtu "Brexit" iztrūkumu. Tāpēc tiek diskutēts par tā dēvētajiem pašu ieņēmumiem, kas būtu Eiropas līmeņa ieņēmumi. Tiek diskutēts arī par to, ka valstīm, tostarp arī Latvijai, būtu jāpalielina iemaksas Eiropas Savienības budžetā. Te mēs vienalga būtu ieguvēji, jo saņemam atpakaļ vairāk naudas.

Mēs esam skaidri definējuši, ka nevaram piekrist tam piedāvājumam, kāds šobrīd ir kohēzijas politikai un tiešmaksājumiem. Jāteic, ka neviena valsts nav apmierināta, un es neesmu dzirdējis nevienu, kas būtu pateicis, ka piedāvājums ir labs. Donorvalstis saka, ka nevajag tērēt, tērēt kohēzijai un tiešmaksājumiem – jātērē zinātnei, pētniecībai, aizsardzībai, migrācijai un robežu aizsardzībai. Kohēzijas valstis, tādas kā Latvija, saka, ka viss ir skaisti, varam par to runāt, bet neesam gatavi atteikties no kohēzijas un tiešmaksājumu finansējuma. Donorvalstis nav gatavas iemaksāt ne eirocenta vairāk, bet cita grupa saka, ka radītais iztrūkums kaut kā ir jāsedz.

Faktiski neviens nav laimīgs. Mēs jau kuro mēnesi diskutējam Vispārējo lietu padomē, bet prezidentūras mēģina saīsināt problēmu loku. Taču tas izdodas ļoti, ļoti grūti, jo neviens nav gatavs šobrīd piekāpties. Tomēr visi saprot, ka vienā brīdī būs jāsāk meklēt ļoti, ļoti smagi kompromisi.

Jautājums arī par saņemtā finansējuma tērēšanas politiku Latvijā – par Eiropas naudu izremontēto skolu slēgšana vai kursi pensionāriem, kur apmāca puķu buķešu veidošanu.

Tas ir mūsu pašu jautājums. Lēmumi ir bijuši dažādi, gan ļoti labi, gan varbūt ne tik labi. Tas, ko es gribu pateikt – nekaisīsim arī sev pārāk pelnus uz galvas. Salīdzinoši Eiropas Savienībā Baltijas valstu un Latvijas rādītāji ir ļoti labi apgūtā kohēzijas un pētniecības finansējuma ziņā.

Mūsu lielākā problēma ir tas, ka Rīga un Pierīga faktiski tuvojas vidējam Eiropas Savienības dzīves līmenim, bet pārējie Latvijas novadi stipri atpaliek. Tā risināšana ir mūsu pašu jautājums. Es esmu dzirdējis ideju par Latvijas sadalīšanu divos reģionos. Man šī ideja nepatīk, es tajā redzu vairāk problēmu un zaudējumu. Fakts ir tāds, ka ir lietas, kuras mums vajadzētu pavērtēt, bet kopumā nevajag arī krist tādā pilnīgā paškritikā, sakot, viss ir slikti un visa nauda iztērēta nepareizi.

Esat vairākkārt teicis, ka Latvijai jābūt Eiropas kodolā. Ņemot vērā attiecību dinamiku, kas parādās, piemēram, starp Itāliju un Franciju vai Višegradas valstu diskusijās ar Briseli, - vai pēc kāda laika vispār būs kodols, kurā atrasties?

Latvija šobrīd ir kodolā - galvenais, mums no tā neizkrist. Kas šobrīd pēc būtības ir Eiropas kodols? Mums ir 28, pavisam drīz būs 27 Eiropas Savienības dalībvalstis, no tām 19 valstis ir eirozonā, bet 22 ir Šengenā. Latvija ir  gan eirozonā, gan arī Šengenas zonā. Latvija piedalās intensīvajā aizsardzības sadarbībā. Latvijas prezidentūras laikā – un to es gribu atgādināt, ka tas sācies mūsu prezidentūras laikā – tapa Eiropas Savienības Enerģētikas savienība. Mēs esam viena no tām aktīvajām valstīm, kas strādā pie digitālā tirgus un digitālās Eiropas attīstības. Šie ir tie kodoli, kuros mēs esam.

Dažreiz ar kodola kodolu tiek saprastas valstis, kas dibināja Eiropas Kopienu. Šīm valstīm arī patīk teikt, ka mums kā dibinātājvalstīm ir īpaša atbildība par Eiropas Savienības projektu. Tiešām, tā ir taisnība. Ir valstis, kas uzskata, ka kodolā jārisina arī jautājumi, kas skar, piemēram, kopējo migrācijas politiku. Mēs zinām sabiedrības noskaņojumu Latvijā, un ir pilnīgi skaidrs, ka, iespējams, ka šādā kodolā, ja Latvijas parlamentam un sabiedrībai tas nebūs pieņemams, mēs arī nebūsim.

Jautājumos par eirozonas finanšu ministru, Eiropas Parlamentu un kopējiem nodokļiem mēs aktīvi piedalāmies un diskutējam. Mēs vēl neesam nonākuši pie lēmumu pieņemšanas, vai mēs tur būsim, vai ne. Šobrīd mēs faktiski esam visplašākajā, visdziļākajā integrācijas procesā. Vai tas tā vienmēr būs? Atkarībā no tā, kādas diskusijas tālāk attīstīsies.

Latvijai jābūt vienai no saprāta balsīm

Itālija un Polija pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām sākusi veidot tādu kā opozīcijas aliansi pret Briseli. Vai arī Latviju ir mēģināts uzrunāt tajā piedalīties?

Mēs neiesim aliansē ne pret vienu. Ne pret Briseli, ne pret Varšavu, ne pret Berlīni, ne pret Romu. Mēs meklēsim sadarbības partnerus un draugus.

Iespējams, šeit var kļūt par sava veida tiltu, ņemot vērā mūsu vēsturisko pieredzi un atrašanos Eiropas Savienības kodolā?

Es gribētu cerēt un vēlēties, lai pēc iespējas mazāk mums būtu jārunā par to, ka mēs varētu būt tilts vai ne. Mēs esam gatavi konstruktīvi strādāt gan ar mūsu Višegradas partneriem, gan ar mūsu partneriem Ziemeļu Baltijas reģionā, gan ar Vāciju, Franciju, pārējām valstīm. Vēl viena mana mantra, ko es esmu bieži teicis - uzskatu, ka Latvijai ir jābūt vienai no tām saprāta balsīm Eiropā, kas mēģina atteikties no kaut kādiem radikāliem risinājumiem, bet meklē kopsaucēju arī vissarežģītākajos jautājumos. Palīdz to radīt, nevis veicina vēl lielāku šķelšanos.

No tāda viedokļa raugoties, mūsu politika vienmēr ir bijusi līdzsvarota - mēs neveidosim alianses ne pret vienu, bet mēs esam gatavi veidot alianses kopā ar visiem, lai sasniegtu gan mūsu interesēm, gan kopējām Eiropas Savienības interesēm atbilstošus jautājumus.

Šogad aprit 15 gadi kopš Latvijas dalības NATO un Eiropas Savienībā. Kādi ir galvenie turpmākie dienaskārtības jautājumi NATO?

Mēs strādājam pie konkrētu problēmu risināšana, kas skar mūsu reģiona aizsardzību. Pretgaisa aizsardzība, infrastruktūras aizsardzība un hibrīdapdraudējumu novēršana

Kā ir ar finansējuma palielināšanu aizsardzībai? Ārpolitikas ziņojumā minējāt, ka būs nepieciešams sasniegt 2,5% no IKP. Cik reāls ir šāds pieaugums, ņemot vērā to, ka nav pieņemts valsts budžets un izskan dažādi brīdinājumi par ekonomiskās izaugsmes palēnināšanos?

Jā, es joprojām uzskatu, ka līdz 2024. gadam mums ir jātiecas uz lielāku aizsardzības izdevumu palielinājumu. Vairākas reģiona valstis - Polija, Igaunija un arī Lietuva - teikušas, ka mēģinās sasniegt 2,5% no IKP. Ņemot vērā visas vajadzības, mums būs jāmeklē papildu resursi, varbūt ne šā gada budžetā, kas jau faktiski ir sastādīts, bet nākamo gadu budžetā.

Tā ir mūsu pašu iniciatīva vai arī kaut kāds partneru ieteikums strādāt šajā virzienā, jo 2% ir sasniegti un Latvija ir viena no tām “labajām” NATO valstīm?

Diskusijā [par šiem jautājumiem] mani mulsina tas, ka savas valsts drošību un aizsardzību skatāmies no tādas prizmas: “mums lika”. Mums arī savu valsti lika izveidot? Tā visa ņemšanās ir tāda kā grāmatvediska – sasniedzām 2% nulle nulle eiro centu un viss – savas saistības esam izpildījuši. Aizsardzības un drošības stiprināšana ir mūsu pašu atbildība, un mēs esam tajā reģionā, kur spriedze ir lielāka nekā Eiropas vidienē. Otrkārt, ir parādījušies daudzi jauni izaicinājumi, kas arī prasa zināmus resursus. Kiberaizsardzība ir ārkārtīgi dārgs prieks – visi taču zina, cik ātri attīstās dažādas tehnoloģijas.

Vai mūs ir spieduši līdz 2,5% palielināt aizsardzības izdevumu apjomu? Nē, nav. Vai tāda diskusija, ka 2% ir par maz, ir bijusi? Jā diskusija pēdējā NATO samitā tāda bija. Tā kā mums ir dažāds valstu līmenis – ir tādas, kurās aizsardzībai tiek atvēlēts ap 1%, un ir tādas, kurās ir kaut kur ap 4%, - vienkārši pieņemtais kopējais standarts ir 2%. 

Kā mēs varam prasīt, lai citas valstis nāk šeit izvietot savus karavīrus, riskē ar viņu dzīvībām, ja mēs paši neesam nopietni norūpējušies paši par savu drošību un aizsardzību?

Trešā lieta, ko es gribu akcentēt – aizsardzības izdevumu palielināšana nav tikai jautājums par konkrēto ASV administrāciju. Vašingtonā, runājot gan ar demokrātiem, gan ar republikāņiem, gan ar domnīcām, gan ar administrācijas pārstāvjiem, gan ar Kongresa cilvēkiem, jūtams, ka aug dusmas par to, ka daudzi NATO Eiropas sabiedrotie aizsardzībai netērē ne tuvu 2% no IKP, bet sagaida visu drošības servisu no Amerikas. Nevajag domāt, ka tā ir pārejoša ASV prasība. Es negribu šobrīd spekulēt par to, kas notiks brīdī, ja pēc kāda laika tiks konstatēts, ka pretēji solījumiem izdevumu līmenis aizsardzībai visās NATO valstīs nav sasniedzis divus procentus.

Pieskaroties amerikāņu augošajām dusmām, kādā veidā negatīvā attiecību dinamika, piemēram, starp Vašingtonu un Berlīni var ietekmēt Latvijas drošību? Vācija ir viena no tām valstīm, kas vismazāk velta naudas savai aizsardzībai, diskutē par Eiropas armiju, kā arī turpina īstenot “Nord Stream 2” projektu.

Vācija sāk palielināt aizsardzības izdevumus, varbūt būs ne uz reiz 2% no IKP, bet mēs redzam, ka lēmumi tiek pieņemti. Vesela rinda jautājumu palēnām tiek risināti. Mēs esam daudz diskutējuši ar mūsu kolēģiem gan Berlīnē, gan Vašingtonā un savā ziņā kļūstam par kanālu, lai uzturētu attiecības starp ASV un Vāciju. Mums ir saprotamas ASV puses bažas un netīksme pret “Nord Stream 2” projektu. Mēs uzskatām, ka ir vairāki jautājumi, kuros ir iespējams dialogs un sapratne.

Šeit ir gana daudz labas sadarbības piemēru. Mēs visi esam absolūti vienisprātis Venecuēlas jautājumā. Mums ir zināmas [viedokļu] atšķirības par Irānu un par klimata pārmaiņu paketi. Diskusijas un problēmas būs vienmēr. Ir lielas ekonomiskas intereses, kas dažreiz pārklājas, bet dažreiz arī saduras. Galvenais, lai mēs nepazaudētu vienojošo pamata motīvu – kopīgās vērtības. Nesenā vizītē ASV es teicu, ka Baltijas valstis ir vienas no visstingrākajām, ja ne visstingrākās transatlantisko attiecību sargātājas un lolotājas. Tādas mēs esam gatavas būt un darīt visu, lai pretrunas nevis paplašinātos, bet gan mazinātos.

Kādā drošības situācijā esam pēc ASV un Krievijas izstāšanās no līguma par vidēja un tuva darbības rādiusa raķešu likvidāciju (INFT)? Sagaidāmas tālākas Krievijas militārās aktivitātes Kaļiņingradā, kur Maskava jau izvietojusi savas raķetes?

“Iskander” raķetes tur jau labu laiku ir izvietotas. Krievija pēc būtības ir pārkāpusi šo 1987. gadā noslēgto līgumu. Brīdinājumi no ASV puses bija jau vairākus gadus. Mēs kā NATO sabiedrotais tikām par katru ASV soli informēti vairāku gadu garumā. Mēs redzējām, ka aug neapmierinātības un frustrācijas līmenis, tāpēc mēs uzskatām ASV lēmumu par saprotamu.

Es nedomāju, ka pēc būtības tas maina drošības situāciju tīri praktiskā nozīmē. Krievija jau ražo raķetes, kas pārkāpj līgumu. Sen jau viss ir notēmēts, kur vajag notēmēt. Protams, psiholoģiski tas ir daudz sarežģītāk, jo nebūtībā aiziet viens no ikoniskākajiem Aukstā kara beigu simboliem. Tomēr būtu vērts runāt par visaptverošu jaunu līgumu, kas ietver arī citas valstis. Jo 1987. gadā bez ASV un PSRS faktiski nebija nevienas valsts, kas varētu tā kārtīgi attīstīt raķetes. Situācija pa 32 gadiem ir attīstījusies mazliet savādāk, un ir jau pietiekami daudz iespēju arī citām valstīm ražot šādas raķetes. Gribētu cerēt, ka pēc emociju uzplaiksnījuma kaut kāds sarunu process par bruņojuma kontroli sāksies.

Ironiski ir Krievijas propagandas kanālu un arī amatpersonu izteikumi, ka tūliņ amerikāņu raķetes parādīsies Baltijā un tiks notēmētas uz Krieviju. Pirmkārt tādu raķešu ASV vēl nav, otrkārt – šādas sarunas netiek vestas. Tādēļ psiholoģiski, raugoties no spriedzes viedokļa, šis noteikti nav tas labākais, kas var notikt. Taču mēs saprotam un atbalstām ASV rīcību.

Kāda jēga ir līgumam, ja otra puse to vienkārši brutāli pārkāpj? Pārkāpj ne tikai tādā veidā, ka tās raķetes ir uzražotas, bet viņas jau sen ir notēmētas.

Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko pirms kāda laika paziņoja, ka vēlas panākt naftas piegādes caur Latviju. Vai kaut kādas sarunas šajā ziņā notikušas?

Ņemot vērā to, ka mums nebija izveidota valdība, ņemot vērā to, ka mainās arī starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētājs no Latvijas puses - nav bijusi abu valstu starpvaldību komisijas sēde, kurā šādus jautājumus parasti arī risina. Pagaidām praktiskas sarunas nav notikušas, [bijušas aktivitātes] tādā vairāk zondāžas līmenī. Mēs esam gatavi diskutēt un runāt ar Baltkrieviju par šiem jautājumiem.

ASV amatpersonas brīdina par Ķīnas izlūkdienestu aktivitātēm, kas nereti maskējas aiz biznesa interesēm. Vai nav pienācis laiks Latvijai izvērtēt sadarbības projektus ar Ķīnu gan 16+1 formātā, gan tranzīta jomā, gan valsts pārvaldē izmantoto tehnoloģiju kontekstā?

Mēs esam viena no 16+1 dalībvalstīm. Latvija vienmēr ir uzskatījusi un stingri pasvītrojusi, ka mēs šo sadarbību redzam kā papildinošu Eiropas Savienības - Ķīnas attiecībām, nevis kā kaut ko pretrunā esošu kopējai Eiropas Savienības nostājai. Mēs esam strādājuši pie ekonomiskās sadarbības, sadarbības tranzīta jomā un pie daudzu jautājumu risināšanas, kas skar sadarbību kultūras jomā. Šeit šim 16+1 formātam ir vērtība, un tam ir jāturpinās. Mēs vienmēr esam iestājušies par to, lai kā novērotāji visos šajos gan samitos, gan darba grupas sanāksmēs ir arī Eiropas Savienības institūciju pārstāvis vai pārstāvji.

Mums jārēķinās ar to, ka Eiropas Savienībai un Ķīnai ir gana daudz dažādu praktisku jautājumu, ko risināt. Mums ir arī sarežģīti jautājumi – cilvēktiesības un jautājumu loks, kas skar reģionālo drošību. Tur, mūsu viedokļi, protams, atšķiras. Ja mēs runājam par tehnoloģiju izmantošanu, investīcijām un izlūkdienestu darbību – neapšaubāmi šie jautājumi jāvērtē no Latvijas nacionālas drošības viedokļa. Tie arī tiek vērtēti. Šīs valdības politika būs tāda, ka lai nekas no šiem investīciju projektiem nenonāktu tiešā pretrunā ar mūsu vai mūsu sabiedroto drošības interesēm. Neapšaubāmi, ka mūsu drošības iestādes seko līdzi visām aktivitātēm.

Princips "nauda nesmird" patīk daudziem

Tuvojas arī brīdis, kad publiskos "Moneyval" ziņojumu par Latvijas finanšu jomu. Vai no kolēģiem esat saņēmis kaut kādus signālus par to, kas varētu būt ziņojumā?

Ārlietu ministrija nav vadošā institūcija "Moneyval" procesā. Ārlietu ministrijai ir savs jautājumu loks, ko mēs risinām – tā vairāk ir sankciju likumdošana un informācija uzņēmējiem, bankām, par sankciju piemērošanas aspektiem. Šobrīd valdība un neatkarīgas institūcijas strādā pie "Moneyval" rekomendāciju izpildes. Šobrīd vēl, vismaz man, nav nekādu indikāciju par to, kādi būs vērtējumi. Vēl mums ir mazliet laika, un mums ir daudz darāmā.

Mēs ļoti labi spēsim grozīt, uzrakstīt un precizēt likumus. Galvenais jautājums ir – kā mēs šos likumus īstenosim? Tas, kā mēs īstenosim noteiktas darbības finanšu sektora kontroles jomā, pamatā arī būs "Moneyval" ziņojuma vērtībā. Krustiņus mēs varam savilkt kaut vai 500 – izlabojām tādu likumu, novadījām šādu semināru. Būtiski ir, kā mēs to visu īstenojam.

Bieži vien tā kritika pret Latviju šķiet divkosīga. Pavisam nesen ASV vēstniece Latvijā norādīja uz problēmām, kas varētu Latviju sagaidīt, ja netiks sakārtots finanšu sektors. Tajā pašā laikā daudz netiek kritizēti tādi slaveni ofšori kā Kipra.

Pirmkārt, Kipra nav NATO dalībvalsts. Otrkārt, mūsu attiecības ar ASV ir ļoti daudzšķautnainas. Tad, kad man kāds mēģina iestāstīt, ka "Moneyval" ziņojumu nevajag ņemt īpaši nopietni vērā, jo tur ir tādas valstis, kas nav ne tuvu tādā pašā attīstības līmenī kā Latvija, es gribu atgādināt, ka caur šīm valstīm nav gājušas cauri tādas naudas summas, kā caur Latviju. Arī Igaunijā ir ļoti līdzīgs stāsts, bet Lietuva tikko nonāca pastiprinātā uzraudzībā. Gluži par divkosību laikam runāt nevar. Visiem tomēr tiek piemērots vairāk vai mazāk viens standarts.

Mums ir pilnīgi cits līmenis – ir skaidrs, ka tās naudas bija daudz vairāk, nekā reāli fiziski spējām izkontrolēt. Mēs esam ļoti daudz ko izdarījuši. Pirmais stimuls bija iestāšanās sarunas OECD – tā situācija, kāda bija 2015. vai 2016. gadā un tagad ir ļoti atšķirīga. Diemžēl, diemžēl tās problēmas, izrādījās plašākas un smagākas.

Tas nav tikai stāsts par finansējumu, valsts reputāciju vai kredītreitingiem. Tas  ir arī stāsts par nacionālo drošību un arī par mūsu stratēģisko partnerību ar NATO un Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tā ka šeit ir drusku atšķirīga situācija. Vaimanāt par to, ka ir dubultstandarti nebūtu vietā, labāk sakārtosim to, kas mums ir jāizdara, pirms aktīvi sākam pārmest citiem.

Par šiem jautājumiem jūs brīdinājāt, kad stājāmies OECD. Kādēļ tad neviens to neklausījās? Ir arī jautājums par Eiropas Savienības uzraugošo institūciju atbildību – kā Eiropas Centrālā banka (ECB) var nepamanīt, ka eirozonā iet iekšā miljardi?

Tas, ko es uzskatu par fundamentālu kļūdu Eiropas līmenī - kategorisku [nevēlēšanos] lielākas pilnvaras piešķirt Eiropas institūcijām tieši netīrās naudas atmazgāšanas novēršanas lietās. Tur daudzas valstis bija pret. Tostarp arī Latvija. Tam iebilda mūsu pašu pārstāvji diskusijās par jaunajām regulām. Ļoti  negribējās, lai kāds cits lien iekšā.

Šis parāda, ka mums ir viena ļoti nopietna fundamentāla problēma - atbildība par likviditāti ir ECB līmenī - tās ir krīzes mācības –, bet, kā mēs tagad redzam, nav sakārtoti jautājumi par to, kāda ir Eiropas Savienības uzraugošo institūciju un centrālo banku atbildība naudas atmazgāšanas novēršanā. Gribētos redzēt, lai mūsu rūgtā pieredze būtu mācība arī citiem Eiropā.

Man ir bijuši divi gadījumi dzīvē, kad esmu ilgi, gari un nūģīgi brīdinājis, ka vajag kaut ko darīt, un neesmu uzklausīts. Pirmā lieta – 2% no IKP aizsardzībai. Atceros savu pirmo runu ārlietu ministra amatā – Saeimas ārpolitikas debatēs 2012. gadā, kad es par to runāju. Kā pret sienu. Nepagāja ne trīs gadi, kā mēs sapratām, ka nu joku vairs nav. Otrā lieta ir finanšu sektors. Cilvēki vienkārši uzskatīja, ka viss ir kārtībā, nekas nav jādara un gan jau kaut kā tiksim galā. Tā vēlme daudz pelnīt un neskatīties pakaļ naudai.

Vecais labais princips – “nauda nesmird”, daudziem [patīk] daudz izteiktāk, nekā “vienā brīdī balle beigsies”. Diemžēl balle beidzās tādā radikālā veidā.

Pasaulē norisinās globālās kārtības pārskatīšanas mēģinājumi. Eiropas Savienībā pastiprinās nesaskaņas starp valstīm un paralēli notiek liela tehnoloģiskā revolūcija. Kādi būs jautājumi, ar kuriem nāksies strādāt nākamajai diplomātu paaudzei?

Šis ir ļoti neskaidrs periods. Šis ir ārkārtīgi trauksmains un ļoti sarežģīts periods. Mums ir sociālie tīkli, mums ir internets, mums ir milzīgs informācijas daudzums. Mēs viņu vairs nespējam vienkārši apstrādāt. Mums ir jāreaģē uz situāciju minūšu laikā, jo, ja kaut kas notiek, žurnālisti zvana un prasa komentāru, bet mēs paši vēl neesam skaidri sapratuši, kas atgadījies.

Mēs mācāmies dzīvot pilnīgi jaunā vidē.  Šis ir digitālās diplomātijas gadsimts, šis ir digitālās politikas laikmets.

Ja mēs nespēsim strauji pielāgoties, pamainīt to, kas mums šķita derīgs – pieeja, metodoloģijas un tehnika -, tad mēs neizbēgami izlidosim no straujās aprites.

Tā arī starp citu ir daļa no būšanas kodolā.

Ar lielu sarūgtinājumu redzu – kaut kā likās, ka, jo vairāk ir informācijas, jo vairāk viņa ir pieejama, jo vairāk mums ir feisbuki, tviteri, internets, dažādas mājaslapas, forumi, jo cilvēkiem vajadzētu būt kritiskākiem. Vajadzētu saprast, kā attīstās lietas, bet notiek faktiski taisni otrādi. Iespēja manipulēt ar cilvēku prātiem ir lielāka nekā jebkad. Veids, kā sasniegt mērķauditoriju, ir kļuvis daudz sarežģītāks nekā pirms desmit gadiem. Pirms desmit gadiem es aizgāju uz interviju televīzijā, parunājos ar žurnālistiem, interviju nopublicē avīzē – un vairāk vai mazāk ir kaut kāds faktu pārbaudes mehānisms. Ja es pasaku kaut ko nepatiesu, tad žurnālisti man uzreiz norādīs, ka tā nav. Tagad mums ir it kā šie tradicionālie informācijas analīzes mehānismi, bet mēs redzam, ka ir paralēlās realitātes, paralēlās pasaules.

Mēs vēl neesam apguvuši ne šīs paralēlās pasaules un realitātes, ne apguvuši veidu, kā ar to strādāt. Šis ir digitālais gadsimts, šis ir ļoti straujas attīstības gadsimts, un vienkārši ir jāspēj nemitīgi piemēroties.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti