Latvijas Televīziju uzmeklē kāda māte no Rīgas. Vairāk nekā gadu savu astoņgadīgo dēlu Kristīne Rudzīte redz vien katru otro nedēļas nogali. Šādu lēmumu, ierobežot mātes saskarsmes tiesības, pieņēma Rīgas bāriņtiesa pēc tam, kad zēns piecus gadus bija dzīvojis tikai ar māti. Sākumā nedēļu rūpes par dēlu uzņēmās mamma, otru nedēļu tēvs, līdz bērnu vairs nevarēja sadalīt, un bāriņtiesa lēma par labu tēvam.
"Šobrīd man Rīgas bāriņtiesas rīcība šķiet ļoti tendencioza. Neitralitātes principu pārkāpjoša. Man nav nekādā mērā saprotama šī Rīgas bāriņtiesas rīcība. Katru otro nedēļu es satieku savu bērnu. Mēnesī četras dienas. Es esmu principā praktiski izolēta no viņa dzīves," satraukumu sūdz Kristīne.
Sākusies tiesvedība. Rīgas bāriņtiesa saka, ka tai nav tiesību runāt par konkrētās lietas apstākļiem. Vēlāk pārdomā, un runā Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle:
"Bērns aug. Ja viņš sākumā dzīvo viena vecāka aizgādībā, tas nenozīmē, ka otrs vecāks nevar bērna audzināšanai kaut kādā brīdī pieslēgties. Ja bērns ir mazs, viņa dzīve arī ļoti strauji mainās. Tad viņš mājās dzīvo, tad viņš uzsāk bērnudārza gaitas, tad viņš uzsāk skolas gaitas."
Bāriņtiesas lēmuma pamatotību apšauba Rudzītes advokāte Jeļena Averinska. Viņa teic, ka strīdā daudzi aspekti palikuši nevērtēti:
"Prasība bija iesniegta tādēļ, ka tur tēva ieskatā māte kaut ko nav pildījusi, nav attiecīgi barojusi, nav vedusi uz tēva izvēlētajām nodarbībām. Tas nav pamats, lai mainītu bērnam dzīvesvietu un arī skolas gaitu uzsākšana nav pamats, jo mēs visi kaut ko sākam darīt. Ja bērns uzsāk nodarbības kādā citā pulciņā, tad arī jāmaina dzīvesvieta? Manuprāt, tas nav nopietni, nav tiesiski."
Bāriņtiesa nav vērtējusi, ka bērns no dzimšanas līdz piecu gadu vecumam dzīvoja ar māti. Bija jāvērtē, vai bērna interesēs būtu turpmāk satikt savu māti tikai katru otro nedēļas nogali, teikts Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas atzinumā.
Pirms dažiem gadiem māte īslaicīgi palikusi bez darba un bez tuviniekiem, kas varētu palīdzēt. Bija arī parādi, kas bāriņtiesai lika šaubīties par to, vai viņa parūpēsies par dēlu.
"Manuprāt, bāriņtiesas atzinums šai konkrētā lietā ir maksimāli bērna prioritātēm atbilstoši izvērtēts," spriež Ērgle.
Zēnam ir tēva uzvārds, un, sargājot bērna privātumu, arī tēva uzvārdu neminēsim. Runāt ar žurnālistiem tēvs Jānis nepiekrīt. Arī viņa advokāte min bērna privātumu un to, ka tiesvedība vēl ir procesā. Šis piemērs norāda uz problēmām, ar ko nākas saskarties ne vienu reizi vien, norāda bērnu tiesību inspektori.
"Mēdz gadīties, kad izskata visu, bet aizmirst kādu sīku detaļu, kas varētu arī ietekmēt lietas virzību uz priekšu," saka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāve Laura Ķurbe.
Aptuveni 30 šāda rakstura lietas gadā izskata Augstākā tiesa. Tā ir galīgā tiesu instance, kura strīdus skata pat vairākus gadus pēc notikušā un pēc vairākām neatlaidīgām, garām tiesvedībām. Aptuveni 15% gadījumu bāriņtiesas lēmumus atceļ. Šogad Augstākā tiesa pieņēmusi trīs blakus lēmumus, norādot uz kļūdām Rīgas bāriņtiesas lēmumos. Kādā lietā darbinieks neveica visas nepieciešamās darbības, jo beidzās viņa darba laiks. Kristīnes Rudzītes bāriņtiesas sēdes audio ierakstā dzirdams teiktais, lai viņa viedokli izsaka īsi un pārāk daudz laiku neaizņem, “jo tomēr bāriņtiesas darba laiks ir ierobežots”.
"Tas ir absolūti nepieņemami, ja bāriņtiesas sēdē notiek šāda dzīšanās uz priekšu, lai sniegtu paskaidrojumus, liecības. Bāriņtiesas darbiniekiem - un ne tikai bāriņtiesas darbiniekiem -, arī tiesu darbiniekiem ir jāsaprot, ka cilvēkiem, kuri ir atnākuši izšķirt kādu strīdu uz šo iestādi, ir tiesības uz bāriņtiesas laiku," komentē Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa.
Latvijā ir tūkstošiem bērnu, kuru vecāki ir šķīrušies, un vēl tūkstošiem bērnu piedzimst nelaulātiem pāriem. Lietas, kas nonāk Augstākajā tiesā, velkas gadiem, un bērni izaug, kā arī ģimenes attiecības bieži vien pēc tam ir grūti uzlabot. Bāriņtiesu darbinieku asociācijā atzīst, ka apmācības bāriņtiesu darbiniekiem ir nepietiekamas - vien reizi piecos gados, kā arī trūkst metodikas, pēc kā vadīties.
