Aculiecinieks

Aculiecinieks. Fridrihs Zommers-Vasarietis

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Latviešu polārpētnieki inuītu zemes ledājos

Aculiecinieks. Anatomikums. Ziedot sevi medicīnai

Anatomikums – vieta, kur nāve palīdz dzīvībai

Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūts jeb anatomikums. Vieta, kuras bezgala smagās durvis ver tikai šeit strādājošie un topošie ārsti. Un vēl šī ir vieta, kurp atved to cilvēku ķermeņus, kas sevi pēc nāves ir novēlējuši medicīnai. Uz akmens plāksnes pie ieejas latīņu valodā iekalti vārdi "Šeit ir tā vieta, kur nāve palīdz dzīvībai" (Hic locus est ubi mors gaudet, sucurrere vitae).

"Anatomikumā var strādāt, ja ir iekšēja pārliecība, kāpēc tu vari to izturēt," mūs sagaida RSU Anatomijas un antropoloģijas institūta direktore profesore Māra Pilmane, institūta vadītāja. "Tas ir pretdabiski – visu laiku atrasties blakus nāvei. Tieši tāpēc katram šeit strādājošam ir sava motivācija šeit atrasties. Es parasti neatklāju savējo, bet... labi, es atklāšu. Žēlsirdība. Man ir bezgala žēl šo cilvēku, jo aiz katra eksponāta ir traģēdija. Viņam ir sāpējis, kad viņš ir bijis dzīvs. Vai, kad skatos uz nedzimušajiem bērniem vai tiem, kas ir abortēti. Tās ir dzīvības, kas jau bija sākušās. Bet Dievam ir bijis savs nodoms. Varbūt, lai nonāktu pie mums? Nāve ir jāskaidro, jo nav viegli. Es vienmēr piesaucu Remarku un viņa darbu "Trīs draugi". Tas brīdis, kad galvenais varonis sēž pie savas mīļotās Patrīcijas nāves gultas. Un tur ir šie vārdi: es skatījos viņai sejā. Un tad atnāca rīts. Un tā vairs nebija viņa. – Jā, nāve maina, nāve uzspiež savu zīmogu".

Anatomikumā vienmēr ir ļoti kluss. Lai gan telpās mācās studentu desmiti, te nav pieņemts skaļi runāt, smieties vai jokoties. Aiz cieņas pret tiem, kuri šeit atrodas medicīnas vārdā, ziedojot sevi pēc nāves mācībām. Un vēl

šeit kategoriski aizliegts filmēt vai fotografēt. Par selfijiem studenti var aizmirst! Un to atgādina arī plakāti uz katrām durvīm. Mirušo noslēpumu šeit glabā ļoti strikti.

"Mēs jau sen vairs negatavojam studentus tikai Latvijai. Gatavojam pasaulei. Lielākā atbildība ir iedot visu, ko varam! Jo viņi dziļāk izpratīs visu, kas notiek Anatomikumā un iemācīsies cienīt nāvi, jo vairāk cienīs dzīvību un cīnīsies par saviem pacientiem," skaidro Pilmane.

Bet par dzīvību bez nāves iemācīties nevar. Tāpēc topošie ārsti mācās medicīnu arī no cilvēku ķermeņiem, kauliem un audiem. Mirušais cilvēks zinātnei kalpo viss, sākot no ķermeņa, līdz audu paraugiem uz stikliņiem.

Un šis ir vēl viens no iemesliem, kādēļ nav iespējamas šo cilvēku bēres klasiskā izpratnē. Un tas visbiežāk arī izraisa pārpratumus. Nereti cilvēki vēlas sevi ziedot medicīnai, bet reizē lūdz pēcāk sarīkot bēres. Pilmane tad skaidro, ka, mirušais, visticamāk, pārdzīvos ļoti daudzus savus tuviniekus un, iespējams, viņu apbērēt varētu tikai mazbērni.

Šogad septembra beigās zemes klēpī guldīja šķirstus ar to cilvēku pelniem, kuri pēdējos gadus kalpojuši kā mācību materiāls studentiem. Mārtiņa baznīcā īpašā dievkalpojumā aizlūdza par Alīdu, Bruno, Zenoku, Vitāliju, Āriju, Antonu, Virginiju un citiem. Viņus pavadīja daudzi Anatomikumā strādājošie. Gan baznīcā, gan kapos noritēja arī asaras.

Profesore skaidro: "Diemžēl izveidojas tas, ko nedrīkst! Pieķeršanās! Kāpēc? Tu nevari pēc tam preparēt to cilvēku, kuru tu esi pazinis. Mums sen gadus atpakaļ viens kolēģis sevi novēlēja zinātnei. Neviens no mums nespēja viņu preparēt. Neviens. Mēs visi viņu pazinām. Tādēļ atdevām atpakaļ ģimenei apglabāšanai."

Divtūkstošo gadu sākumā īpaši Skandināvijā nolēma atteikties no mirušo cilvēku izmantošanas studiju vajadzībām. Medicīnu sāka apgūt, izmantojot 3D modeļus un cita veida uzskates materiālus. Taču medicīnā nekas nav vidējs vai absolūts. Un cilvēku nevar mācīties no plastmasas modeļiem, uzsver profesore Pilmane. Viss beidzies ar to, ka studenti atgriezušies pie mācībām, izmantojot cilvēka ķermeni.

"Lai ko mēs nerunātu un lai kādas jaunas metodes neparādītos, cilvēka ķermenis ir unikāls. Ar asinsvadiem un nerviem... Viens nervs, kam jāiet pēc vidējā, neatrodas tur, kur jābūt. Līdz pat jokiem, teiksim, ir aizmigrējis kāds muskulis. Un studenti skrien pie manis – profesore, mēs atradām jaunu muskuli! Nu nē, mīļie. Jūs vienkārši redzat, kāds ir cilvēks un sākat saprast, ka tur ir citi likumi. Tādēļ cilvēks jāmācās pēc ķermeņa," stāsta Pilmane.

Atļauju vai aizliegumu izmantot savus orgānus, audus vai ķermeni pēc nāves katrs var paust "e-veselībā".

Līdz gada vidum piekrišanu sava ķermeņa izmantošanai pēc nāves mācību un zinātniskiem mērķiem, pētījumiem, ārstniecisku preparātu vai bioprotēžu izgatavošanai devuši 1024 cilvēki. Daži no viņiem Anatomikumā ierodas vēl dzīves laikā.

"Mēs esam pilnībā nodrošināti, mums šobrīd ir 28 mirušo cilvēku ķermeņi. Tas nav materiāls, ko uzglabāt, ja nav speciālas glabātuves. Bet gadā līdz 10 "aiziet". Kaut gan mēs ļoti saudzīgi rīkojamies un no ķermeņa mācībām izmantojam visu," norāda profesore.

Savulaik mirušie uz Anatomikumu vesti no dažādām vietām. Profesores Pilmanes kabinetā ir arī Tīreļpurvā atrasts karotājs, kurš tagad kļuvis par muzeja eksponātu.

"Te stūrī ir viens no latviešu strēlniekiem, jo savā laikā pirmie Anatomikuma profesori materiālu vāca Tīreļpurvā un Nāves salā. Tāpēc manī ir tāds liels siltums, ka mūsu cīnītāji ne tikai aizstāvēja Latviju, bet deva arī mācību materiālu jaunajiem ārstiem. Šo mēs paglābām no studentu ķepiņām, un šis skelets dosies uz muzeju," stāsta Pilmane.

Padomju gados nav bijis likumā ietverta norma par savu orgānu vai ķermeņa ziedošanu, šo jomu stingri reglamentē tikai šajā gadsimtā. Tad mirušie šurp vesti no sociālās aprūpes iestādēm, Tvaika ielas, cietuma, arī uz ielas atrastie bezpajumtnieki un pašnāvnieki.

Profesore atceras kādu ļoti emocionālu tikšanos ar sievieti no Krievijas, kura gadiem ilgi bija meklējusi savu Latvijā pazudušo meitu. Beigās izrādījās, ka meita nokļuvusi cietumā, kur pāragri mirusi un nonākusi Anatomikumā.

"Mēs atdevām viņai meitu, jo viņai bija svarīgi savu bērnu apglabāt. Viņa meitu kremēja un urnu aizveda līdzi," atceras profesore Māra Pilmane. Bet kāds kungs, kurš sevi bija novēlējis studentiem, gribējis savām acīm redzēt arī zāli, kur notiek līķa preparēšana. "Meitiņ, tu man visu parādi! Un ne viņam bija slikti, nekas. Gribēja apskatīt galdu, prasīja par apgaismojumu.

Es šos cilvēkus bezgala mīlu! Jo tā ir augstākā dāvana, ko viņi var dot. Atdot sevi visu.

Un tāpēc tagad, kad svinam patriotu mēnesi, kad pāri kapsētu baltajiem bērziem jau lido sniega pārslas vai kad svecīšu vakarā pieminam savus aizgājējus, es bez asarām nespēju pateikt šos vārdus: cik liela, laba un dāsna ir mana tauta! Jo tajā ir cilvēki, kuri sevi novēl nākotnes ārstiem. Tuviniekiem nepaliek nekā, tikai atmiņas. Tas ir augstākais ziedojums, ko kādam var dot!"

"Es dažkārt brīnos, jo jaunieši uzdod tik dziļus jautājumus. Ko saka Dievs par preparēšanu? Vai tam cilvēkam, kas nokļuvis šeit, piemēram, pēc ilgstošas atrašanās cietumā, vai viņam Dievs ir piedevis? Ja sievietei konstatēts kroplīgs bērniņš, vai viņai ir tiesības uz abortu? Un kā Dievs skatās uz pelniem? Šāda tipa jautājumi, es vienmēr brīnos, cik tie dziļi," turpina Māra Pilmane. "Ir piederīgie, kas to nekad nepieņem. Kad aiz mirušā aizveras Anatomikuma durvis, tad piederīgie kāju te vairs nesper. Sākas mirušā cita dzīve. Kalpošana dzīvajiem! Mēs jau arī esam tikai cilvēki. Kad kādu šurp atved, noskaitām lūgšanas, noliekam viņam svecīti. Apstāvam."

Gan pie Anatomikuma, gan Mārtiņa kapos Pārdaugavā ierīkotas arī piemiņas vietas tiem cilvēkiem, kas sevi ziedojuši medicīnai.

"Un es aicinu tuviniekus nākt un pieminēt viņus, jo Mārtiņa kapos tā ir bezgala skaista vieta, netālu no Emila Dārziņa kapa, kur mēs apglabājam to cilvēku pelnus, kas sevi novēlējuši anatomikumam. Bet es teiktu – savai tautai," aicina profesore Pilmane.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti