Reģioni Krustpunktā

Bērnudārzos rindas, vietas trūkst pašiem mazākajiem

Reģioni Krustpunktā

Atkritumu apsaimniekotāji: tekstils jāsavāc, bet trūkst sistēmas, kas par to maksās

Nepieciešams atbalsts bērniem ar uzvedības traucējumiem

Agresīvi un viegli sakaitināmi. Vai un kā Latvijā strādā ar «sarežģītajiem» bērniem?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 4 mēnešiem.

Jo agrīnākā vecumā sāksies darbs ar bērniem, kuriem ir uzvedības traucējumi, jo rezultāti būs labāki – tā jau vairākus gadus eksperti cīnās par valstisku atbalstu šai problēmai. Tikmēr Talsi ir viena no pilsētām, kuri cīnās paši un šobrīd praktiski darbojas ar pirmsskolas vecuma bērniem, kuri ir viegli sakaitināmi, agresīvi, ignorē noteikumus vai citādi izrāda sarežģītu uzvedību. Un talsinieki nonākuši pie secinājuma, ka vairāk nekā ar bērniem būtu jāstrādā ar vecākiem.

Talsu pieredze darbā ar bērniem

Ir agrs darba dienas rīts, un "ReTV" ieradusies vienā no Talsu pirmsskolas izglītības iestādēm. Gaisma vēl tikai aust, un simboliski liekas, ka to šodien šeit arī darīs bērni – mācīsies atpazīt savas tumšās emocijas un metodes, kā tikt ar tām galā. Talsi ir viena no Latvijas pilsētām, kas piedalās projektā "Stop 4-7", un to Izglītības pārvalde īsteno kopā ar Pārresoru koordinācijas centru.

Pirmsskolas izglītības iestādē "Sprīdītis" šoreiz notiek desmitā, noslēguma nodarbība, kurā piedalās vairāki bērni ar uzvedības problēmām vecumā no četriem līdz septiņiem gadiem no visa Talsu novada. Vienam mazajam, šķiet, šorīt bēda, bet arī viņš drīz iejutīsies grupā. Pārējie šķiet klusi un mierīgi un nepavisam neattaisno prātā vizualizēto par skaļiem, kliedzošiem, aizvainotiem un dusmīgiem bērniem, kuriem grūti tikt galā ar savām emocijām.

Bērni ir dažādi. Vieni ir skaļi un ārēji parāda emocijas, bet citiem, gluži otrādi – jāiemācās tās paust, nevis paturēt sevī.

"Piemēram, viņš kopumā visas [emocijas] patur sevī, bet kaut kādā brīdī tas tādā nepiemērotā vai neveselīgā veidā nāk uz āru. Tas var izskatīties kā enurēze vai enkoprēze, vai kādas citas uz iekšu vērstas grūtības. Bērns iemācās adekvātā veidā, visiem pieņemamā veidā izpaust savas emocijas, regulēt tās, nenodarot pāri sev, nepaturot tās tikai sev, un lai nebūtu tā, ka viņš tās izpauž un grūti ir visiem citiem tikt ar šīm emocijām galā," skaidro klīniskā psiholoģe Santa Aboļēviča-Anstrauta.

Šī ir jau otrā grupa, kurai vecāki bērnus bezmaksas nodarbībām varēja pieteikt brīvprātīgi, un nodarbības notika desmit nedēļas. Bērni te pavada vairākas stundas, un viņiem tiek uzticēti pienākumi.

Arī galdu tīrīšana un grīdas slaucīšana, kur acīmredzami mazie sarauc degunus un neviens nepiesakās. Taču desmit nodarbībās bērni iemācījušies, kā tikt galā arī ar šādu problēmsituāciju – spēles veidā noskaidro, kuram nāksies to darīt.

"Protams, viņi iemācās sekot noteikumiem. Šeit ir klāt tāda paredzamība, ļoti liela struktūra, sakārtotība, lai tas bērns zina, kādi būs noteikumi. Un nevis vienu reizi, bet sistemātiski, regulāri, līdz ar to zūd arī tā pretestība, dusmošanās par to, jo šeit tā tiešām ir – katru reizi. Un viņš sāk rēķināties ar to. Tas ir tas, ko mēs mācam arī vecākiem un audzinātājiem," skaidro Aboļēviča-Anstrauta.

"...pieci, četri, trīs, divi, viens..." nodarbībā kopā skaita bērni un izpūš gaisu. "Tur arī jādomā līdzi, un nebija laika dusmoties un domāt par tām sliktajām domām," turpina nodarbības vadītāja. Tā bērni pieaugušajiem parāda, kādas metodes atceras cīņā ar dusmām. Klīniskā psiholoģe norāda, ka pamati, kas ielikti jau agrā vecumā, ir ļoti svarīgi, un vecākiem māca, ka nepareizu uzvedību atmācīt nevar.

"Piemēram, ka ar agresīvu uzvedību viņš var dabūt saldumus pirms vakariņām. Ja es palūdzu mammai, un mamma saka: "Nē, pēc vakariņām", bet bērns turpina pastāvēt uz savu arvien skaļāk, agresīvāk, dominējošāk un tad mamma piekrīt, tad viņš iemācās tādu uzvedības modeli – "ā, tātad šis ir veids, kā es varu kaut ko panākt". Ka mammai varbūt ir grūti izturēt to spiedienu. Un, ja es uztaisīšu gana lielu traci, tad varbūt pastāv iespēja. Un šo uzvedību atmācīt nevar – tā ir viņa mugursomā kā viena no opcijām, kā dabūt vēlamo. Bet tas, ko mēs mēģinām – mēs mēģinām iemācīt, ka ir arī citas opcijas – ar tādu citu emocionālo fonu gan bērnam, gan pieaugušajam," skaidro klīniskā psiholoģe.

Kā bērni mainās, vislabāk redz tieši vecāki, un noslēguma nodarbībā mazie uzklausīja labos darbus, ko mammas un tēti novērojuši.

Vecāki redz uzlabojumus

"To atšķirību es redzu mājās – kāds viņš bija pirms desmit nedēļām, kāda bija tā uzvedība, un kā ir tagad. Uzlabojumi ir krietni," tā saka mamma Baiba, kura no malas vēroja noslēguma nodarbību. "Bet es domāju, ka ir mainījies arī mans skatu punkts uz to, ko viņš dara, kāpēc viņš dara, jo mums jau bija arī vecākiem nodarbības katru nedēļu, vienu reizi nedēļā. Un, man liekas, ka šis ir vairāk par to, nevis kā mēs salabojam bērnu, bet palīdzam vecākam saprast, kā palīdzēt bērnam uzvesties tā, kā viņam vajadzētu."

Baiba atzīst, ka sākumā domājusi, ka tādi jau bērni ir. Bet, mazajam augot lielākam, palicis tikai grūtāk. Katrā izlasītajā grāmatā ieteikumi bijuši citādi.

Uz jautājumu – vai ir viegli ieviest mājās to, ko iemāca šeit – Baiba saka: "Jā, man ir viegli, jo es gribu, lai tas strādā. Vīram mazliet grūtāk, jo viņš nebija klāt katrā nodarbībā un viņš varbūt līdz galam negrib saprast, ka šīs ir tās metodes, ar kurām to vajadzētu darīt. Jo viņam gribas pēc vecām metodēm varbūt, kā viņu audzināja – stāvēsi stūrī, dabūsi ar siksnu un tā tālāk, bet skaidrs, ka tādas metodes nestrādā."

Katram piektajam bērnam Latvijā ir uzvedības problēmas, to apstiprina arī Talsu Ģimeņu un bērnu attīstības centra "Brīnumiņš" klīniskais un veselības psihologs Liene Vicinska. "Tā ir tāda uzvedība, kas traucē bērnam funkcionēt, kas traucē iekļauties vidē. Tā var būt agresija, tā var būt hiperaktivitāte, grūtības veidot attiecības ar vienaudžiem."

Silto smilšu nodarbības, kur emocijas paliek smilšu kastē, un mūzikas terapija ir tikai daži no pakalpojumiem, kas palīdz tikt galā ar uzvedības problēmām, atbrīvoties no emocijām un spriedzes. Liene Vicinska skaidro, ka uzskats, ka ar uzvedības problēmām jācīnās tikai mentāli pie psihologa, ir maldīgs. "Bet tikpat ļoti mēs varam strādāt ar ķermeni un palīdzēt viņam. Teiksim, ja tas ir kaut kāds spriedzes izraisīts uzvedības traucējums."

Bērni, kuri ir agresīvi jau pirmsskolā, turpina tādi būt arī tālāk, un pusaudžu gados tas jau noved pie depresijas un dažādām atkarību izraisošām vielām.

"Bērni ar uzvedības problēmām atnāk pie psihologa, reizēm ir lietas, ko varam darīt kabinetā, bet reizēm ir vajadzīgs iesaistīt skolu, ir vajadzīgs iesaistīt vecākus. Un patiesībā tas ir biežāk, kad vajag visus iesaistīt. Piemēram, es pati esmu braukusi uz skolu brīvprātīgi, lai palīdzētu bērnam, bet tas nav apmaksāts. Es to daru tāpēc, ka gribu palīdzēt bērnam, bet ne visi varbūt ir gatavi to darīt. Un, ja būtu tādas programmas, kurās mēs varam iesaistīt bērnus jau laicīgi, kur iesaistās gan vecāki, gan bērnudārzs, gan speciālists, kurš ar to strādā, tad, protams, palīdzība būtu daudz jēdzīgāka un palīdzošāka," saka Liene Vicinska.

Talsinieci Sanitu Ziediņu "ReTV" sarunai uzrunāja, jo zina, ka vienam no viņas dēliem šobrīd ir problēmas skolā. Daudzi uzliek zīmogu – izlaists bērns –, taču patiesībā puikam ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms.

Iztrūkst viena atbildīgā

"Jā, šobrīd saskaramies ar to, ka manam bērnam Valteram ir izteikti grūti nosēdēt šīs 40 minūtes, izteikti grūti apgūt to vielu tādā tempā, kāda tā ir jāapgūst." Līdz ar to parādās dažādas blaknes – uzvedības problēmas, histēriju lēkmes, un krītas pašvērtējums. "Redz, cits var, un es nevaru. Un, iespējams, pat kāda frāze no pedagoga ir bijusi, un līdz ar to viņš sevi vērtē kā sliktu, bieži vien man mājās nākas dzirdēt, ka "es esmu stulbs, es esmu slikts, es neko neprotu...". Lai mēs varētu izpildīt attiecīgo tās dienas uzdevumu, man vispirms ir jāstrādā ar bērna pašvērtējumu, stāstu, ka viņš ir labs. Un tas paiet stundu, reizēm pat ilgāk, un tad varbūt, varbūt varam tikai sākt pildīt mājasdarbus."

Sanita pati mācās, apmeklē kursus, lai bērnam palīdzētu, taču tas ir kā pret sienu, ja šajā jomā izglītoti nav pedagogi. "Maksāju pati savu naudiņu, lai palīdzētu savam bērnam. Es jau varu palīdzēt tikai mājās, ne jau skolā. Manuprāt, mums vajadzētu trīsstūri, kur ir skola – vecāks – bērns. Mums visiem kopā jāsadodas rokās un jāpalīdz tam bērnam."

Par to šobrīd iniciatīvu platformā "Manabalss.lv" iesniegusi vecāku organizācijas "Mammām un tētiem" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Viņa norāda, ka Latvijā strādā tikai ar problēmgadījumiem un arvien biežāk ziņu virsrakstos izskan stāsti par vardarbību skolā – gan pašu vienaudžu vidū, gan pret pedagogiem – mobingu, ņirgāšanos un agresiju.

"Un tagad mēs saķeram galvu, ak Dievs, ko darīt, kā tagad visu novērst, vai bērnus slēgt ārā no skolas un tā tālāk. Bet tas jautājums ir par neizdarīto mājas darbu vai kā valsts ir mērķtiecīgi rūpējusies par to, lai šī ņirgāšanās skolās vispār nenotiktu.

Vai ir izdarīta kaut puse no tā, kas bija jāizdara, lai mēs nepiedzīvotu šos skaļos gadījumus, kad bērns uzbrucis skolotājam vai vēl visādas nelaimes."

Viņasprāt, par bērnu labbūtību jādomā un jāstrādā sistemātiski, jāadaptē metodes, kas veiksmīgi darbojas jau citviet pasaulē, jārūpējas, lai būtu gana daudz apmācītu speciālistu, un jābūt vienam atbildīgajam, kas šobrīd, kad vairs nav Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, iztrūkst.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti