Augustā, ka "Re:Baltica" žurnālistes vienu nedēļu strādāja mobilajā redakcijā Daugavpilī, viņas centās arī saprast, kā pilsētu ietekmē drīz pēc kara sākuma likumdevēja pieņemtais lēmums beidzot pāriet uz vienotu skolu, kurā visi mācās tikai valsts valodā. Visgrūtāk Daugavpilī bija atrast vecākus, kas būtu ar mieru izteikties. Aizbildinājumi klusēšanai bija dažādi: vieni atteicās runāt, jo ir pret reformu un tas izklausīsies slikti, citi – tāpēc, ka atbalsta un to var nesaprast viņu radi un paziņas.
Kad uzrunātās ģimenes cita pēc citas atteicās, nācās ņemt talkā sociālo tīklu "Facebook". Vecāku grupā "Mamočki Daugavpilsa" jeb "Daugavpils māmiņas" ir 22 tūkstoši dalībnieku. "Re:Baltica" lūgums tur sacēla viedokļu vētru, taču satikties neviens no grupas dalībniekiem nepiekrita.
Nācās lūgt palīdzību skolu direktoriem un izmantot personīgus kontaktus.
Anatolijs pret bērnu mācībām tikai latviski
Uzrunājot divu izglītojamo tēvu Anatoliju Mirošņiku, viņš sākumā lūdza laiku pārdomām, bet beigās sarunai piekrita.
"Man vispār ir tāds jautājums, kāpēc mēs dzīvojam valstī, kur cilvēki baidās paust savu viedokli. Es padomāju un tomēr nolēmu, ka to izteikšu un izmantošu savas tiesības. Man ir tādas tiesības."
Abi viņa bērni šoruden sāka mācības tikai latviski. Meita – 7. klasē, dēls – bērnudārzā.
"Tas vairāk līdzinās politiskam lēmumam, nekā vēlmei uzlabot izglītību, zināšanas vai realizēt kompetenču pieeju."
Anatolijs latviešu valodu zina, bet izvēlas runāt krieviski. Viņš reformu neatbalsta. Bērniem esot jābūt tiesībām mācīties dzimtajā valodā.
"Esmu par to, lai zinātu valsts valodu. Bet neatbalstu to, kādām metodēm to cenšas ieviest."
Anatolijs uzskata, ka būtu jāturpina tāpat kā līdz šim.
"Es domāju, ka ar bilingvālo skolu, kāda tā bija no pirmās līdz devītajai un divpadsmitajai klasei, bija pietiekami, lai bērni iemācītos latviešu valodu tā, lai varētu sazināties."
Viņa paša pieredze gan liecina par pretējo. Arī Anatolijs skolā mācījies bilngvāli, bet latviski sācis runāt tikai studiju laikā Rīgā.
"Es atbraucu, man uzreiz visus priekšmetus vajadzēja latviešu valodā. Tas man bija izaicinājums. Bet pamudināja tas, ka kopmītnēs mani salika kopā ar cilvēku, kas krieviski vispār neko nevarēja pateikt. No Latvijas dziļumiem, kur runāja tikai latviski."
Tā arī valodu iemācījies.
"Man vajadzēja ar viņu visu laiku latviski runāt. Liels viņam paldies!"
Lai gan Anatolijs saka, ka reformu neatbalsta, paši vēl pirms tās jaunāko bērnu sūtījuši latviešu bērnudārzā, lai ātrāk apgūtu valodu.
"Bet viņš tur maz sevi pierādīja, biežāk klusējis, bija kaut kā tāds aizvērts. Kad tomēr aizvedām viņu uz krievvalodīgu dārziņu, kur ir speciāla programma runas attīstībai, logopēds, tad cilvēks atvēries, sāka runāt, vairāk komunicēt ar pedagogiem."
Anatolijs stāsta, ka zēnam ir valodas attīstības traucējumi. Par šādiem bērniem reformā neesot padomāts.
"Kā jūs gribat iemācīt bērnu runāt latviski, ja viņš vēl savā dzimtajā valodā nevar runāt?"
Pirms mācību gada sākuma Anatolijs pauda bažas arī par vecāko meitu, kas tagad mācās 7. klasē. Viņš uztraucās, ka varētu kristies sekmes, piemēram, vēsturē vai matemātikā:
"Tas taču ir loģiski. Ja cilvēks nesapratīs, ko no viņa vēlas, viņš nevarēs atrisināt uzdevumu."
Uz jautājumu, vai viņa meita septītklasniece runā latviski, Anatolijs skaidri neatbild.
"Tur visa klase savā starpā komunicē krieviski."
Pāvels atbalsta dēla mācības latviski
Līdzīga situācija ir cita septītklasnieka Artjoma skolā. "Re:Baltica" žurnālistes viņu kopā ar tēti Pāvelu Terjohinu satika dzestrā augusta rītā pie Daugavpils Universitātes. Artjoms ir kluss un uztraucies, sarunā atbild gandrīz tikai ar "jā" vai "nē".
"Ļoti kautrīgs, jā," par dēlu sacīja tētis Pāvels. Viņš pat brīnās, ka Artjoms piekritis atbraukt līdzi.
Ko domā Artjoms – vai, viņaprāt, skolēni ir gatavi mācīties tikai valsts valodā.
Artjoms: Man liekas, ka nē.
Kāpēc?
Artjoms: Jo daudzi nesaprot, ko jautā.
Arī Artjomam latviski izteikties ir grūti. Tomēr ģimene pret reformu neiebilst. Tētis Pāvels ir pašvaldības policists un ikdienā runā abās valodās.
"Tur daudz nav ko spriest, jo valsts valoda ir jāzina. Varēja to darīt bišķiņ ātrāk, varēja jau pat no neatkarības atjaunošanas sākt."
Viņš savu pilsētu slavē un lepojas, ka ne reizi nav vēlējies meklēt darbu ārzemēs.
"Varu teikt droši, ka sāka parādīties daudz vairāk latviešu valodas uz ielas. (..) Ļoti daudz studentu mācās pilsētā un arī skolās, no citām pilsētām atbrauc. Vide pamazām mainās. Viss mainās uz labo pusi."
Pāvels uzsver, ka, zinot valodu, nākotnē būs vieglāk.
"Mans uzskats ir tāds – kā var nezināt tās valsts valodu, kur tu dzīvo? Tas ir tas pats, kas atbraukt kaut kur ārzemēs un mēģināt kaut ko dabūt, neko nezinot. Ja tu neproti runāt, neproti rakstīt, ko tu galu galā vari dabūt no valsts?"
Artjoms mācībās esot starp labākajiem. Atšķirībā no tēta viņam ikdienā ar latviešu valodu saskarsmes ir maz – tikai tik, cik skolā. Speciāli arī neesot meklējuši. Brīvo laiku Artjoms pārsvarā pavadot pie klavierēm, jo grib kļūt par mūziķi. Tētis saka, ka dažreiz latviski parunājot mājās: "Lūdzu, uztaisi man tējiņu. Vai esi izdarījis mājas darbus?"
Izglītības pārvaldē nepiekrīt pārmetumiem
Neilgi pirms mācību gada sākuma izglītības ministre Anda Čakša ("Jaunā Vienotība") intervijā Latvijas Radio atzina, ka saistībā ar mācībām tikai latviski lielākās bažas ir par Daugavpili un Rēzekni: "Te varbūt vairs nav tas stāsts par spēju atrast, bet arī par tādu lojalitāti valstij un domāšanu par to, kā mēs tiešām pāriesim uz vienotu skolu un runāsim valsts valodā."
Citā sižetā ministrijas parlamentārā sekretāre Silvija Reinberga pat runāja par situācijas piesegšanu: "Ir pašvaldības, kuras piesedz situāciju, vienkārši sakot, ka viņi ir gatavi. Bet kopā ar Izglītības kvalitātes valsts dienestu mēs redzam, ka tā absolūti nav."
Daugavpilī tas radīja aizvainojumu. Dienā, kad radio izskanēja minētais sižets, "Re:Baltica" žurnālistes tikās ar Silviju Mickeviču, Daugavpils Izglītības pārvaldes metodiķi latviešu valodas jautājumos: "Nu, mūs atklāti apvainoja melos."
Daugavpils savas problēmas apzinoties: "Es tam nepiekrītu, jo mēs pārzinām, mums ir atbildīgi direktori, mēs neko neslēpjam. Ja mums ir problēmas pirmsskolā, mēs to arī atklāti sakām un lūdzam palīdzību, un rakstām viņiem vēstules: lūdzu, iedodiet naudu kursiem skolotājiem. "
Daugavpilī triju gadu laikā pilnībā uz latviešu valodu jāpāriet 11 skolām.
Reforma attiecas uz 40% Daugavpils bērnu, ieskaitot bērnudārzniekus.
Pārējie jau līdz šim mācījās latviski. Tajā skaitā visi vidusskolēni, kas pilnībā uz valsts valodu pārgāja pirms diviem gadiem.
"Tika izdarīts, manuprāt, milzīgs darbs mūsu pašvaldībā," sacīja Mickeviča, uzsverot padarīto: "Izrevidējām bērnu skaitu, izrevidējām vietu skaitu, izrevidējām savus resursus, skolotāju resursus, kuri, pirmkārt, pateica, ka es gribu piedalīties šajā procesā."
Kopš pagājušā gada sākuma Latvijā kopā par nepietiekamu valsts valodas lietojumu administratīvi sodīti 312 pedagogi. No tiem 44 – Daugavpilī,
liecina Valsts valodas centra sniegtā informācija.
Taču aizgājušo pedagogu skaits ir lielāks. Daugavpils Izglītības pārvaldē lēš, ka šogad pavasarī un vasarā vien skolas un bērnudārzus pameta vairāk nekā 50 pedagogu.
"Daļa skolotāju izvēlējās pārtraukt darba attiecības. Tādu nebija daudz, bet tādi bija," apliecināja Daugavpils Valstspilsētas vidusskolas direktors Ilmārs Zučiks.
Līdzīgi noticis pirmsskolas izglītības iestādēs, arī negaidot Valsts valodas centra pārbaudes. "Savstarpēji es lūdzu uzrādīt atkārtotu apliecinājumu par valodas prasmēm. Protams, ka viņi nespētu uzrādīt," sacīja Zučiks.
To direktors darījis pats pēc savas iniciatīvas: "Es domāju par mācību procesu, par bērniem šajā gadījumā. (..) Jo reālā situācija tāda, ka pirmo klašu skolotāji diezgan daudz laika iegulda pirmajā pusgadā, lai ar bērnu, teiksim tā, saprastos."
Pirmklasniekiem pievērsuši īpašu uzmanību. "Skolās ar daudziem pedagogiem vienojāmies par citiem darba pienākumiem. Tāpēc es šobrīd pieņēmu trīs jaunas skolotājas, kas strādās pirmajās klasēs, kam dzimtā valoda ir latviešu valoda," pastāstīja direktors.
Īpašu skolotāju atlasi uzsver arī Izglītības pārvaldes speciāliste Mickeviča: "Mēs tiešām esam pacentušies, lai šajā gadā 1., 4., 7. klasē strādātu mūsu skolotāju zelta fonds, kam ir pieredze, kam ir valodas prasmes. Tādi skolotāji ir, un viņu pietiek šim posmam."
Palīgi un pagarinātās dienas grupas
Taču tikpat daudz vajadzēs arī nākamos divus gadus, un par to pārliecības nav. Daugavpils pašvaldība pērn pedagogiem organizēja 36 stundu sarunvalodas kursus. Tajos plānoja apmācīt vairāk nekā 400 cilvēku. Ikgadējos valodas kursos viena no prioritārajām grupām esot to skolēnu vecāki, kuru bērni sākuši mācīties latviski.
Šogad pašvaldība speciālu finansējumu vieglākai pārejai uz vienotu skolu nav piešķīrusi. Kāpēc tā? Daugavpils dome uz jautājumu pēc būtības neatbildēja.
Nauda nav piešķirta arī klašu dalīšanai uz pusēm latviešu valodas stundās. Strādāt ar 15 skolēniem tomēr vieglāk nekā ar 30. Daļā skolu to dara, pārdalot valsts doto naudu pedagogu algām.
"Bet tā tiek atstāta minimālā alga, un visa pārējā naudiņa ir atdota bērniem, lai tiešām varētu sadalīt klases grupās, lai varētu kādu individuālu nodarbību vēl papildus sniegt tiem, kuriem varbūt ir grūtāk, vai kādu pulciņu saorganizēt," pastāstīja Mickeviča no Daugavpils Izglītības pārvaldes.
Valsts šogad piešķīra naudu nometnēm un pagarinātās dienas grupām ar uzsvaru uz latviešu valodas apguvi. Arī skolotāju palīgu algošanai.
Daugavpils Iespēju vidusskolas direktore Ingrīda Brokāne norādīja, ka skolotājs pieaicina palīgu, kad ir tāda vajadzība: "Viņš jau nesēž visu laiku kā norīkots tam bērnam. Viņš atnāk tieši uz šo stundu tieši pie šiem bērniem vai saka: jūs tur trijatā atnāciet pēc stundām. Jo ir pagarināta dienas grupa un viņi tur atsevišķi strādā."
Izglītības pārvaldē stāsta, ka pedagogu aptaujā šī iespēja novērtēta visaugstāk. Lai gan tas ir jūtams valsts apmaksāts atbalsts, visas skolas to neizmanto. Izglītības pārvaldē skaidroja, ka sākotnēji nav bijis skaidrs, vai nauda būs ilgāk nekā divus mēnešus. Un ne visur varēts atrast piemērotus cilvēkus.
"Es nedomāju, ka viņiem nevajag, bet viņi izvērtēja, ka nespēs šādā veidā dabūt skolotājus. Jo skolotāji ir ļoti pārslogoti tiešām," piebilda Mickeviča.
Daugavpilī situācija līdzīga citām pilsētām
To, ka viss tomēr nav atkarīgs tikai no naudas, apliecina arī Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) secinājumi. Dienests šoruden visā Latvijā pārbauda reformas norisi. Septembrī un oktobrī pabūts piecās no 11 Daugavpils skolām, kur norit pāreja. Minētās nometnes ātrākai valodas apguvei bijušas tikai divās. Pagarinātās dienas grupas – trijās. Tikai divās sistemātiski izvērtētas pedagogu valodas prasmes.
"Daugavpils neatšķiras no citām apdzīvotajām vietām, it īpaši no lielajām pilsētām.
Tie procenti aptuveni, ja mēs skatāmies, ir ļoti līdzīgi pilnīgi jebkurā izvērtējumā. Arī tur ir izglītības iestādes, kur ir jāpilnveido šis process, un arī tur ir ļoti labas izglītības iestādes, kurās šis process ir bijis apsteidzošs un jau savlaicīgi ir gan strādāts ar pedagogiem ļoti pamatīgi, gan arī valodas prasmes ir novērtētas visiem pedagogiem sistēmiski, gan arī nav nekādu grūtību ar mācību līdzekļiem. Līdz ar to mēs varam teikt, ka situācija ir ļoti līdzīga visā Latvijā," pastāstīja IKVD Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktors Rolands Ozols.
Gan Daugavpils Valstspilsētas, gan Iespēju vidusskolā norādīja, ka jau līdz šim darīts vairāk, nekā prasīja likums. Piemēram, Iespēju vidusskolas sākumskolas skolēniem jau pērn krievu valodā mācītas tikai sociālās zinības un dabas zinātnes. Skolas direktore Brokāne neslēpa, ka runa ir arī par konkurenci. Lai iestātos vidusskolā, centralizētajā latviešu valodas eksāmenā bērnam jāiegūst vismaz 40%.
"Ja nebūs atbalsta un [latviešu valoda] būs tikai latviešu valodas stundās, skaidrs, ka konkurence uz vidusskolu uzreiz maksimāli krītas. Jo, ja viņš lieto to [latviešu valodu] tikai stundās, mēs nevaram to līmeni viņam piepacelt, tas nozīmē, ka mēs zaudējam audzēkņus, kuri ir ieinteresēti akadēmiskās izglītības iegūšanā un pāriet mācīties vidusskolā," stāstīja Brokāne.
Atšķirīgas zināšanas un vecāku attieksme
Taču ne visās klasēs un ne visās skolās skolēni latviešu valodu zina. Izglītības kvalitātes valsts dienests secinājis, ka
grūtības apgūt mācību procesu latviski ir apmēram trešdaļai bērnu. Daugavpils skolas arī šajā ziņā neatšķiras no pārējām.
"Bet tomēr ir tā, ka grūti, jo daži arī lasa… Nevar saprast, ko viņi izlasīja un kā izlasīja. Nesaprot, ko lasa un par ko ir runa," zināja stāstīt matemātikas skolotāja Svetlana Antoņeviča no Daugavpils Valstspilsētas vidusskolas.
Skolotāji cenšas runā vieglajā valodā: "Jo līmenis dažāds. 8. un 9. klases vēl neskar reforma, tur var pāriet. Dažreiz par kādu jautājumu vienu teikumu vai divus var pateikt krievu valodā. 7. klasē nevaram, jo tagad vienota skola mums, mums jārunā latviešu valodā."
Tas savukārt mācību satura apguvei prasa vismaz divreiz vairāk laika.
Arī Mickeviča no pilsētas Izglītības pārvaldes neslēpa, ka problēma pastāv: "Mums ir joprojām skolēni, kuriem ir ļoti vājas latviešu valodas prasmes. Un mēs vienkārši lauzām galvas. Un it kā stundas notiek, nu, bet, ja bērns nemācās, tur ir vesels komplekss."
Skola nevar ietekmēt to, kas ar bērnu notiek mājās. "Viņš vienkārši nav stundā, ausis ciet un viss, neklausās. Aiziet mājās, tur neviens nepalīdz, neseko mācībām. Varbūt vēl otrādi, noskaņo pret latviešu valodu. Sarežģīti," sacīja Mickeviča.
Iespēju vidusskolas skolotāja un arī mamma Jekaterina Lapa novērojusi, ka daudziem vecākiem attieksme mainās tikai tagad: "Es biju vecāks, kas sēdēja mājās ar bērnu, es cenšos runāt gan krieviski, gan latviski. Pildot visus uzdevumus, runājām tikai latviski. Bet tikai es to darīju. Pārējie vecāki negribēja tā darīt. Viņi prot, bet nu… (..) Tagad visi vecāki cenšas runāt ar mani arī latviski."
Arī Lapa kā skolotāja ar audzēkņu vecākiem no šā gada sazinās tikai latviski.
Vecāku attieksmi, tikai citā aspektā, minēja arī Valstspilsētas vidusskolas direktors Zučiks. Viņa vadīto skolu izveidoja pērn. Pēc lielas sabiedrības viļņošanās tajā apvienoja vienu latviešu un vienu mazākumtautību vidusskolu. Toreizējo latviešu skolu daudzi iepriekš izvēlējās tieši valodas dēļ. Un tie nebija tikai latvieši. Tolaik aptuveni pusei audzēkņu ģimenes valoda bijusi cita.
"Tad tagad tas procents ir krietni, krietni lielāks," sacīja Zučiks, norādot, ka pēc skolu apvienošanas daļa vecāku esot pārdomās: "Vācot topošos pirmklasniekus, mēs redzam, ka no latviešu dārziņiem tāda ļoti liela uzmanība, vai nākt vai nenākt, domājot, ka mēs tomēr esam savienoti ar kādreizējo mazākumtautību skolu. Paralēli tam, ko mēs darām un skaidrojam, ir vēl vecāku domas un kaut kāda vēsturiskā atmiņa."
Pa retam saņemot neapmierinātu vecāku zvanus. Piemēram, ja, skaidrojot uzdevumu, klasē kādam skolotājam pasprukuši pāris vārdi krieviski.
Vajadzīgi skolotāji ar latviešu kā dzimto valodu
Līdzīgi novērojumi ir Iespēju vidusskolas direktorei Brokānei, kura norādīja –
līdz ar pāreju uz mācībām latviski krievvalodīgi bērni mēdz aiziet uz latviešu skolām.
"Un jau latviešus sāk uztraukt, kā ir ar to latvisko vidi, jo, līdzko ienāk krievvalodīgie, uzreiz rodas šī [situācija], ka pāriet runāt krievu valodā un starpbrīžos latviešu skolās sāk runāt krievu valodā, kaut gan tā ir latviešu skola," pastāstīja Brokāne.
Skolu direktori uzsver, ka nevēlas skolās veidot policejisku vidi – ne skolotāju, ne skolēnu vidū. "Pāreja – man negribētos uz doto brīdi ar to spiest. Tomēr gribētos vairāk demokrātismu.
Nevis uzraugām, kā viņš starpbrīdī runā, bet vairāk, ka valoda kļūst par ikdienu pati par sevi," sacīja Brokāne.
Direktori slavē savus skolotājus, kuru valodas prasmes pēdējos gados esot būtiski uzlabojušās. Tomēr ar to vien nepietiek, sacīja Zučiks, norādot uz nepieciešamību pēc pedagogiem, kurus nosauc par valodas nesējiem.
"Tomēr tā stunda un process ir ļoti citāds, ja latviešu valodu skolotājs, kam nav dzimtā latviešu valoda, māca bērnam, kam arī nav dzimtā latviešu valoda. Droši vien ļoti, ļoti savādāks nekā tad, ja cilvēks pats ir kā valodas nesējs. Viņš dod daudz, daudz vairāk nekā vienkārši novada stundu latviski," skaidroja Zučiks.
Bet šādu skolotāju trūkst. "Tiešām mums ir diezgan mazs tāds īpatsvars skolotāju, kuriem latviešu ir dzimtā valoda. Kad cilvēkam latviešu valoda ir dzimtā, tad viņš arī runā vienmēr latviešu valodā, bet tad, kad šī valoda ir iemācīta… Daudzi latviešu valodu iemācījās jau tādā noteiktā vecumā. Protams, jebkurā gadījumā tā ir tāda darbā saziņas valoda, bet tā nav mana ģimenes valoda, ir jāsaprot," pauda Mickeviča no Izglītības pārvaldes.
Daugavpils Izglītības pārvaldē pirms dažiem gadiem skaitīts, ka latviešu valoda ir dzimtā tikai aptuveni 15–20% pilsētas skolotāju. Kur ņemt šādus pedagogus arī nākamajos gados, kad tajā pilnībā mācīties sāks visas klases un esošais zelta fonds būs izsmelts?
Zučiks, kurš pats uz Daugavpili savulaik pārcēlies no Alūksnes, ieteica piesaistīt vairāk skolotāju no latviskākām Latvijas daļām: "Valstiski vajadzētu dot signālu, ka šajā reģionā ir grūtāk mācīt latviešu valodu nekā kādā citā reģionā. Un, ja tu esi gatavs tur doties vai tur būt un mācīt latviešu valodu, uzņemoties ne tikai stundu vadīšanu, bet tādu misiju latviešu valodas mācīšanai, tad mēs esam kā valsts gatavi atbalstīt finansiāli, varbūt kā citādi. Ar tādu mērķi, ka tā ir mūsu valstiskā nostāja, ka redzam viendabīgas, vienotas ne tikai skolas, bet visas Latvijas veidošanu."
Šādu modeli izvēlējusies Igaunija. Arī tā drīz pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā nolēma beidzot likt punktu bilingvālajai izglītībai. Tur pāreja ilgs desmit gadus, nevis trīs kā Latvijā. Tai arī ieplānots krietni vairāk naudas. Un igauņu skolotāji, kas dosies uz krievisko Austrumviru apriņķi, varēs saņemt pat par 50% lielāku algu nekā viņu kolēģi pārējā Igaunijā. Latvijā Izglītības un zinātnes ministrijā mums atzina, ka vismaz pašlaik nekas tāds netiek plānots.
Par savu bērnu spēju tikt cauri grūtībām nešaubās
Pāris mēnešus pēc sarunas Daugavpilī žurnālistes atkārtoti uzrunāja Artjoma tēti Pāvelu. Domas par reformu viņš nav mainījis, bet atzīst, ka viegli nav.
Pāvels: "Sieva bija uz vecāku sapulci. Visi skolotāji uzreiz pateica, ka nevajag brīnīties, ka pirmās atzīmes būs sliktas. Un tā arī ir."
Pagājušogad Artjomam zemākās atzīmes liecībā bijuši pāris septiņnieki. Tagad vērtējumos esot arī 20 un 40%.
Pāvels: "Tieši jaunajos priekšmetos. Pagaidām."
Līdzīgi esot arī pārējai klasei. Skolotāji runā tikai latviski, un bērni ne visu saprot.
Ģimene nolēmusi, ka ar novembrī zēns pēc skolas divreiz nedēļā apmeklēs latviešu valodas kursus.
Pāvels: "Mēs paši atradām to informāciju, viņam parādījām. Viņš pateica: jā, labi, iešu labprāt."
Tas ģimenes budžetam izmaksās ap 60 eiro mēnesī.
Oktobra vidū otrreiz žurnālistes uzrunāja arī Anatoliju. Tiekoties skolā, kurā mācās viņa meita, viņš stāstīja, kā sācies jaunais mācību gads.
Anatolijs: "Nenotika kaut kādas straujas pārejas, ka visi sāka runāt tikai latviski"
Vienlaikus tēvs uzsver – gan skolā, gan bērnudārzā visi cenšas runāt latviski. Mājās jūt, ka ar mācībām meitai jāpalīdz vairāk. Iepriekš maksājuši par latviešu valodas privātstundām, bet tagad to vairs nav. Nauda aizejot, gatavojot skolai dēlu.
Pirmajā sarunā augustā Anatolijs bija nobažījies, bet tagad satraukuma vairs nav.
Anatolijs: "Skolotāji palīdz stundās, ja kaut kas nav skaidrs, viņi, protams, skaidro bērnam saprotamā valodā. (..) Iedomājieties sevi skolotāja vietā. Tu vienu reizi latviski paskaidroji, divas, trīs. Cilvēks vienkārši nesaprot tieši latviešu valodas dēļ. Piemēram, kādu uzdevumu matemātikā. Ko lai viņš dara? Ielieciet sevi skolotāja vietā. Ja esi labs skolotājs, tu mācīsi."
Abu mūsu satikto Daugavpils septītklasnieku vecāki, lai arī katrs ar savu attieksmi, par saviem bērniem nešaubās.
Anatolijs: "Kad es viņai jautāju, viņa saprot, ka būs grūti, bet, es domāju, ka viņa noies šo ceļu, iemācīsies un tiks galā."
Nākotnē cerīgi raugās arī Artjoma tētis Pāvels: "Es to labi, ļoti labi saprotu, kā jau iepriekš es teicu, pirmo laiku būs grūti. Varētu būt, ka viss gads tā paies, pagrūti. Bet pēc tam tomēr būs labāk."
