ĪSUMĀ:
- Zvērināts advokāts Renārs Briedis iesūdzējis tiesā Okupācijas muzeju par melošanu.
- Okupācijas muzejs Brieža prasību vērtē kā absurdu un ekspozīcijas saturā neko negrasās mainīt.
- Renārs Briedis jau agrāk aicinājis varas iestādes izcelt Kārļa Ulmaņa 1934. gada apvērsumu un tā radītās sekas.
- Vēsturnieks Kaspars Zellis uzskata, ka apvērsuma izcelšana nemainītu to, kā traktējam Latvijas okupāciju 1940. gadā.
- Renārs Briedis apsver iespēju turpināt tiesāšanos, ja pirmās instances tiesas spriedums viņam nebūs labvēlīgs.
Ekspozīcijā pietrūkst teikuma par valsts apvērsumu 1934. gada 15. maijā
Zvērināts advokāts Renārs Briedis Okupācijas muzeju apmeklēja šī gada 3. aprīlī. Pēc septiņiem mēnešiem 9. novembrī Rīgas pilsētas tiesa skatīja Brieža ierosināto lietu pret Okupācijas muzeju.
"Ar konkrēto ekspozīciju Latvijas Okupācijas muzejs man meloja, noklusējot būtisku faktu par Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maijā izdarīto valsts apvērsumu,"
uzskata Renārs Briedis. Prasības pieteikumā advokāts norāda, ka fakta noklusēšana ir melošana, kas esot ļaunprātīga sabiedrības maldināšana un manipulēšana ar tās apziņu, jo, viņaprāt, ir skaidri jānorāda, ka tika okupēta autoritāra, nevis brīva un demokrātiska Latvijas Republika. "Šāda rīcība no muzeja puses, noklusējot šo faktu, visu šo ekspozīciju padara būtībā par propagandu, necienīgu, neētisku, vardarbīgu un agresīvu rīcību pret mani kā konkrētās ekspozīcijas apmeklētāju," ir pārliecināts advokāts. Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība atzīst, ka tieši tāda teikuma, kādu ekspozīcijā vēlējies atrast Renārs Briedis, nav: "Bet, runājot par Kārļa Ulmaņa 1934. gada apvērsumu – jā, mēs plašākā ekskursijā, kas ir gida pavadībā, šo faktu un šos notikumus arī minam, jo gida ekskursija ir apmēram stundas garumā, šeit konkrēti ievadtekstā šajā telpā, kur ir trīs rindkopas teksta, nav izvērsuma Latvijas iekšpolitiskajai vēsturei laika posmā no 1918.–1940. gadam, jā, tas tiešām tā ir.
Mēs esam gatavi arī ar jebkuru apmeklētāju diskutēt, sniegt papildu informāciju, tā ka šeit, manuprāt, pat nav strīda, ka mēs šo faktu neatzīstam vai esam citās pozīcijās."
Tiesāšanās par muzeju ekspozīcijas saturu ir nebijis precedents
Šis ir pirmais gadījums, kad Okupācijas muzejs ir iesūdzēts tiesā saistībā ar ekspozīcijas saturu, un pirmā prāva, kurā apmeklētājs lūdz muzejam atmaksāt 5 eiro vērto ieejas biļeti. "Tā kā vēl tiesas lēmuma nav, es ļoti ceru, ka šis nebūs precedents tādām darbībām, ka jebkurš apmeklētājs, ienākot muzejā, varēs uzstādīt savas vēlmes, pretenzijas, un muzejam pēc tam būs jāiet uz tiesu, lai par katru šādu gadījumu tērētu ne tikai muzeja līdzekļus, bet arī nodokļu maksātāju līdzekļus," saka Solvita Vība. Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Rūta Šmite neslēpj, ka šis ir nebijis gadījums organizācijas vēsturē, kad kāds no tās biedriem nonāk uz apsūdzēto sola par ekspozīcijas saturu: "Mums īsti līdz galam nav skaidra patiesā šī privātpersonas motivācija šādai rīcībai, un ir jāņem vērā šajā jautājumā, ka mēs dzīvojam šobrīd informatīvā kara laikā.
Un šāda tendencioza vēršanās tiesā ar šādu it kā, no vienas puses, pamatotu, bet, no otras puses, ļoti absurdu jautājumu... Ir jāņem vērā šis konteksts par to, kādā laikā mēs dzīvojam, jo šī motivācija līdz galam netop skaidra, mūsuprāt."
Renārs Briedis uzskata, ka Ulmaņa apvērsuma izcelšana maina skatupunktu
Renārs Briedis savu motivāciju neslēpj. Viņš jau gadiem cīnās ar Rīgas domi, lai tā pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa izvietotu informāciju par 1934. gada 15. maija apvērsumu. Saistībā ar Okupācijas muzeju Briedis uzskata, ka apvērsuma izcelšana mainītu vēstures traktējumu: "Upuri nav visi, kas dzīvoja Latvijas Republikā 1940. gadā. Tie, kas atbalstīja, pats diktators, gan tie cilvēki, kas atbalstīja šo režīmu autoritatīvo, viņi nav upuri, viņi ir zaudētāji otram diktatoram, otram autoritatīvam režīmam, kurš izrādījās spēcīgāks." Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela norāda, ka tai laikā lielākajā daļā Eiropas valstu bija notikuši apvērsumi un no mūsdienu perspektīvas esot grūti nosodīt šo periodu: "Mēs vairāk vai mazāk objektīvi varam spriest par mūsdienu kaut kādiem notikumiem, bet arī ļoti nosacīti, jo, protams, no svara ikviena zināšanas un intereses un galu galā intelektuāla kapacitāte."
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis ir skeptisks par Renāra Brieža skatījumu uz tā laika notikumiem: "Mums ir ļoti daudz neizpētītu notikumu, tai skaitā arī Ulmaņa laiks, kur vēl ir ļoti daudzas lietas, ko varētu pētīt. Bet saskatīt kaut kādas tendences, ka Ulmaņa apvērsums varētu būt iegansts okupācijai, es diemžēl neredzu. Jo šajā gadījumā tas bija iekšpolitisks process, kurš nekādā veidā netika balstīts no ārpuses, tas bija vietējās politiskās elites, teiksim, daļas politiskās elites veikts valsts apvērsums, kura rezultātā tika likvidēta parlamentārā demokrātija Latvijā."
Okupācijas muzejs ekspozīciju negrasās mainīt
Okupācijas muzejs ir viena no pretrunīgi vērtētākajām vietām, jo te saskaras okupētās Latvijas iedzīvotāju un okupantu pēcteču priekšstati par to, kā viss noticis. Pēdējo skaļāko skandālu izraisīja Saeimas deputātes Glorijas Grevcovas (apvienība "Jaunlatvieši") sociālajos medijos nu jau izdzēstais video, kurā viņa paziņoja, ka Okupācijas muzeja gids stāsta "paralēlo, izdomāto vēsturi." Pret Grevcovu tika ierosināts kriminālprocess, deputātei netika ļauts piedalīties nākamajās sešās Saeimas sēdēs. Vēsturnieks Kaspars Zellis uzsver, ka Latvijas okupācija ir juridisks stāvoklis, nevis fakts. Renārs Briedis cīnās nevis par faktu, bet pieprasa tā izcelšanu, kas, viņuprāt, mainītu stāstu. Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle Rūta Šmite piedāvā Briedim citas vietas, kur meklēt savu stāstu:
"Okupācijas muzejs nav vienīgais muzejs, kur meklēt šāda veida patiesības, mums ir Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, nupat arī Kārļa Ulmaņa muzejs "Pikšas" ir piedzīvojis pilnīgi jaunu, skaistu, brīnišķīgu ekspozīciju.
Tāpēc liekas drusku aizdomīga šī vēršanās tieši pie un tikai pie Okupācijas muzeja. Šādi konkrētie jautājumi, kas īsti pat neattiecas uz Okupācijas muzeju, pieprasījumā, tas liekas jocīgi." Tikmēr Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība aizstāv ekspozīciju, un negrasās to mainīt pēc viena apmeklētāja pieprasījuma: "Mūsu ekspozīciju ir gatavojuši vēsturnieki, sabiedrisko zinātņu speciālisti, mākslinieki, tā kā šeit mēs nestāvam kaut kādās pozīcijās, kas nevienam nav zināmas vai kas ir mūsu kaut kāda privāta muzeja pozīcija, tā kā man tiešām ir ļoti skumji, ka tas bija jārisina tiesā, bet es ļoti ceru, ka šis būs tāds galīgs risinājums un būs skaidrība šādos jautājumos arī turpmāk."
Vienuviet sadzīvo gan vairākuma vēstures stāsts, gan mazie stāsti
Latvijas Muzeju biedrības valdes loceklei Rūtai Šmitei ir nesaprotama Renāra Brieža gatavība tiesāties par vēstures atspoguļojumu autoru veidotā ekspozīcijā: "Šāda prakse, protams, nešķiet normāla, jo mēs varam vilkt paralēles ar grāmatas izlasīšanu, kino, teātra apmeklējumu un tas būtu absurdi, ja mēs ietu kasē un prasītu atpakaļ samaksu par biļeti, ja mēs nejustos apmierināti par to, ko mēs esam vai neesam tur redzējuši." Tiesai savā ziņā tagad ir jāvērtē vēsture, kura nav ietverta likuma pantos.
"Ir tāds varbūt nedaudz spārnots teiciens – vēsture pēc savas būtības ir stāsts, par ko ir vienojies vairākums, un šajā gadījumā, teiksim, mums tas ir jāpieņem.
Es domāju, ka galvenais moments – tik tiešām normālā sabiedrībā ir izturēties ar cieņu gan pret vairākuma vēstures stāstu, gan arī pret mazajām patiesībām, kā mēs viņas varētu nosaukt, kurām arī ir iespējams pastāvēt, bet kuras kaut kādu iemeslu dēļ vai nu objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ nav kļuvušas par dominējošajām," stāsta vēsturnieks Kaspars Zellis. Mazie stāsti bieži vien dzīvo uz skatuvēm, kinoekrāniem, grāmatās.
Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela norāda, ka tajos kaut kāda absolūta objektivitāte pēc būtības nav iespējama: "Par tādu mākslu, kas uzrunā cilvēkus, plašas auditorijas un jo īpaši, ja mēs runājam par muzejiem vai par kino, teātra izrādēm, tad vienmēr tur stāvēs autors ar savu pieredzi, ar savu intelektuālo bagāžu, ar savu izpratni, ar saviem estētiskajiem paņēmieniem." Profesorei piekrīt arī Kaspars Zellis: "Es ļoti maz filmu zinu, kas tik tiešām būtu veidotas pēc vēstures notikumiem, jo, ja mēs skatāmies – vēsture jau pēc savas būtības varbūt ir ļoti neizprotama un kino runā ar cilvēkiem šodienas valodā, un tas jebkurā gadījumā ir anahronisks skatījums. Ar izstādēm ir nedaudz savādāk, izstādes vairāk vai mazāk pretendē uz kaut kādu lielāku patiesības došanu, bet arī katrā izstādē ir savs stāsts.
Un, ja tev nepatīk stāsts, ko stāsta Okupācijas muzejs, tad tev Latvijas situācijā ir brīvība, man liekas, veidot savu muzeju un stāstīt to savu stāstu."
Tiesas spriedums gaidāms decembra sākumā
Advokāts Renārs Briedis pagaidām savu muzeju negrasās veidot, bet gaida tiesas sprieduma dienu, lai saprastu, vai būs jātiesājas tālāk: "Pirmās instances tiesa, tad ir vēl divas instances tiesas, un tad ir jāredz. Taču, kā teica mūsu iepriekšējais premjers – draugi, nav labi. Un es gribu papildināt – ir jādara.
Ir jāapzinās savas traumas, nepatīkamās lietas, slimības, viņas ir jāpieņem, jāiepazīst un jāapzina, tas ir vienīgais, kā var no viņām dziedināties."
Vēsturnieks Kaspars Zellis uzskata, tiesai, lemjot par labu prasības iesniedzējam, jebko var padarīt par nonsensu: "Šeit nav runa par vēstures faktiem, šeit nav runa par piemiņu, šeit nav runa pat par kaut kādas atmiņas grupu, jo tas ir vienkārši atvainojos, cirks." Profesore Rūta Muktupāvela pauž, ka tiesāties par kāda autordarba objektivitāti ir tiesas laika šķiešana, bet "brīvā valstī katram ir tiesības paust savas bažas, šaubas. Cita veida, kā tikai uzklausīt ekspertus, vai attiecīgi pašam kļūt par ekspertu, nav."
