Krimināli nesodāms noziegums? Šleseru un Šķēli attaisnojušais tiesnesis otrās digitālās TV lietas izgāšanā vaino prokuroru

LVRTC darbinieki par skandālu nevēlas runāt

Februāra sākumā Latvijas Radio apskatīja digitālās televīzijas jeb zemes apraides iekārtas, kas izvietotas ēkā Zaķusalas televīzijas torņa pakājē. Te var iekļūt tikai Latvijas Valsts radio un televīzijas centra (LVRTC) darbinieki vai centra klienti, ja viņiem ir šāda nepieciešamība.

LVRTC Korporatīvās komunikācijas daļas vadītāja Vineta Sprugaine stāstīja: "Esam telpā, kur izvietoti gan televīzijas raidītāji, tie ir tie salīdzinoši klusākie, tie ir ciparu raidītāji, skaļāki mums ir radio raidītāji, jo tā ir analogā apraide." 

Plašā zālē tālajā galā no durvīm iežogotas vairāk nekā desmit iekārtas. Tās atgādina metālu skapjus, kas savienoti ar dažāda diametra vadiem un caurulēm. Tie ir raidītāji. "Raidītāju uzdevums ir nogādāt šo signālu uz torņa antenu, no kuras tad tālāk mēs apraidām, konkrēti no Zaķusalas apmēram simts kilometru rādiusā. (..) Šo signālu noraidām uz iedzīvotāju tālrāžiem. Lai saņemtu signālu zemes apraidē, iedzīvotājiem nepieciešama antena un televizors ar dekoderu," stāstīja Sprugaine.

Latvijas Radio vēlējās noskaidrot, kā šobrīd darbojas televīzijas zemes apraide un vai Zaķusalas televīzijas tornī kaut kas vēl ir atlicis no pirmajām iekārtām, kas piederēja uzņēmumam "Hannu Digital". Šo firmu sākotnēji sauca "Kempmayer Latvia". 

No centra darbiniekiem noskaidrots, ka "Hannu Digital" raidītāji sen jau demontēti un aizstāti ar LVRTC pašu iegādātām, kvalitatīvākām iekārtām. 

Cik nozīmīga šobrīd ir digitālā zemes apraide? LVRTC valdes priekšsēdētājs Ģirts Ozols skaidroja: "Auditorija zemes televīzijas apraidei, laikam ejot uz priekšu un attīstoties IT tehnoloģijai, interaktīvajai televīzijai, ir sarukusi. Un šobrīd šī auditorija ir aptuveni 60 tūkstoši mājsaimniecību jeb 7–8% no kopējā mājsaimniecību skaita."

Var noprast, ka sāk iezīmēties šīs tehnoloģijas noriets. "Par nozīmību. Ne tikai Latvijā, bet Eiropas Savienībā ir regulējums, kas nosaka to, ka zemes bezmaksas apraide jānodrošina vismaz līdz 2030. gadam, lai attiecīgi sabiedrībai un iedzīvotājiem, tai skaitā ar mazāku rocību, attālākos reģionos būtu pieejama mediju informācija, jo sevišķi sabiedrisko mediju informācija," norādīja Ozols. 

Ozols LVRTC sāka strādāt 2016. gadā, proti, vairākus gadus pēc skandalozajiem notikumiem ap digitālās televīzijas ieviešanu. Citi centra darbinieki par skandālu nevēlas runāt.

Precīzus datus par digitālās TV ieviešanas izmaksām arvien nevar iegūt

Tāpēc to laiku iezīmēja kādreizējā "TV3 Latvija" vadītāja Baiba Zūzena: "Kad es kļuvu par uzņēmuma vadītāju 2007. gadā, tad jau tas, ka digitalizācija notiek citur pasaulē un ka tas līdz mums atnāks arī, tas gaisā virmoja. Un jā, kaut kādā brīdī atnāca līdz Latvijai."
 
Viņa atminējās, ka pēc 2008. gada globālās finanšu krīzes vairāk nekā uz pusi nokritās ieņēmumi no reklāmām, no kā televīzija dzīvoja. Cerība bija, ka jaunā ciparu apraide tāpat kā citur pasaulē arī Latvijā raidorganizācijām būs lētāka nekā novecojusī analogā apraide. 

Zūzena stāstīja: "Bija tiešām grūts laiks, un papildu šim, tai vietā, kur mēs tiešām bijām cerējuši, ka mēs varēsim ietaupīt, mēs sapratām ka tās izmaksas būs būtiski lielākas. Tas bija šoks. Mums īpašnieki bija zviedru uzņēmums, un viņiem šī digitalizācija bija piedzīvota citās valstīs. Viens no izaicinājumiem bija pierādīt, ka tas tā tiešām arī būs, jo grūti bija noticēt viņiem."

Lielās izmaksas par pārraidīšanu bija viens no iemesliem, kāpēc 2013. gadā "TV3" nolēma aiziet no bezmaksas apraides. Tā kā "TV3" tolaik bija visvairāk skatītā televīzija, ko varēja skatīties bezmaksas apraidē, tad zaudētāji bija iedzīvotāji.  

"Tas bija saistīts lielā mērā ar šo, jo mēs vienkārši rēķinājām, cik liels ir tas papildu pienesums būt kanālam šajā virszemes bezmaksas digitālajā apraidē. Un sapratām, ka tur tas pienesums patiešām ļoti neliels un, ja mēs neesam tajā virszemes apraidē, tad mums ir daudz lielākas iespējas palielināt šo abonentmaksu par kanāliem," pauda Zūzena.

Precīzus datus par digitālās televīzijas ieviešanas izmaksām no "Tet" nevarēja iegūt, jo uzņēmums to joprojām uzskata par komercnoslēpumu.

Taču to, ka process ir apšaubāms un izmaksas varētu būt krietni sadārdzinātas 2009. gadā, vēl pirms jauninājumu ieviesa, atklāja Valsts kontrole pēc revīzijas LVRTC. Par to ziņoja arī Latvijas Televīzija, norādot, ka konkursa noteikumi par ciparu televīzijas ieviešanu jau sākumā rakstīti tā, ka to prasības var izpildīt tikai viens pretendents.

Valsts kontrole vērsās Ģenerālprokuratūrā, kas to izmeklēja daudzus gadus. 2021. gadā lieta nonāca tiesā, un tajā figurēja deviņas personas. Starp viņām arī bijušais premjers Andris Šķēle un viņa ģimenes biznesa partneris, bijušais satiksmes ministrs un tagadējais Saeimas deputāts Ainārs Šlesers ("Latvija pirmajā vietā"). Apsūdzēts bija arī "Tet" vadītājs Juris Gulbis, kurš iepriekš strādāja Šķēles uzņēmumos. 

Žurnālisti to nodēvēja par otro digitālās televīzijas krimināllietu. Apsūdzības ir par to, ka minētās personas, iesaistot radio un televīzijas centru, "Tet" un "Hannu Digital" darbiniekus, kā arī Satiksmes ministrijas ierēdņus, radīja shēmu, kā Šķēle varētu atgūt miljonus, ko ar viņu saistīti uzņēmumi zaudēja Stokholmas arbitrāžas tiesā saistībā ar pirmo, neveiksmīgo mēģinājumu iemānīt Latvijai sadārdzinātu digitālo televīziju. 

Par šo neveiksmīgo mēģinājumu jau vairāk nekā 15 gadus tiesas izskata tā dēvēto pirmo digitālās televīzijas lietu, kurā apsūdzības celtas Andrejam Ēķim, Jurģim Liepniekam un virknei citu personu, bet Šķēle ir tikai liecinieks. 

Normāla komercdarbība, ne krāpšana

2022. gada 31. janvārī Ekonomisko lietu tiesa attaisnoja visus apsūdzētos otrajā digitālās televīzijas krimināllietā. Attaisnoto vidū – Šlesers. Prokuratūras ieskatā Šlesera vadītā Satiksmes ministrija pielāgoja digitālās televīzijas ieviešanas noteikumus, lai apraidē tiktu izmantotas ar Šķēli saistītās firmas "Hannu Digital" iekārtas.

2022. gada 31. janvārī Latvijas Televīzijas raidījumā "Panorāma" izskanēja arī lietas tiesneša Kaspara Vecozola skaidrojums: "Pats "Lattelekom", "Tet" šo cietušā statusu neatzina. Un arī amatpersonas – gan esošās, gan bijušās, kas tika pratinātas tiesā un arī pirmstiesā, norādīja, ka nav gan maldinātas, nav ar viltu panāktas noslēgt tos līgumus un nekādi zaudējumi sabiedrībai nav nodarīti. Līdz ar to, pastāvot šādiem apstākļiem, nebija nekāda pamata atzīt par vainīgiem krāpšanā."
 
Lietas prokurors Monvīds Zelčs bija pārsteigts par šādu lietas iznākumu un iesniedza apelācijas protestu. Viņaprāt, nav nozīmes tam, vai "Tet" sevi atzīst vai neatzīst par cietušo. Zelčs arī nešaubās, ka amatpersonas, kuru varā bija apturēt darījumus, bija maldinātas un ļaunprātīgi bija izmantota viņu uzticība. 

Apelācijas tiesa lietu izskatīja gadu un divus mēnešus un saīsināto spriedumu paziņoja pērn 4. augustā. Trīs Rīgas apgabaltiesas tiesneši Guntars Stūris, Ingūna Amoliņa un Guntars Kveska atcēla sākotnējo Ekonomisko lietu tiesas tiesneša gatavoto attaisnojošo spriedumu un katru no apsūdzētajiem attaisnoja no jauna.   

Pilno tiesas spriedumu ar motivāciju un argumentiem tiesneši pabeidza rakstīt vien decembrī, un tiesa Latvijas Radio izsniedza anonimizētu dokumentu. 

Spriedums ir neparasts ar to, ka atreferētajās liecībās, pierādījumu analīzē un pat motīvu daļā tas daudzviet apstiprina faktus, ko apsūdzība ir izvirzījusi iesaistīto personu vainas pierādīšanā. Tomēr tiesa uzskata, ka Krimināllikuma 177. pantā paredzētais nodarījums – krāpšana – nav notikusi.  

Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Guntars Stūris, vaicāts, kādēļ arī apelācijas tiesa uzskatīja, ka apsūdzības Šleseram, Šķēlem, Gulbim un pārējiem apsūdzētajiem ir nepamatotas, sacīja: "Nu es gribēju teikt, ka vienīgais no 177. panta sastāva ir subjekts. Respektīvi, ka tās ir 14 gadu vecumu sasniegušas pie pilna prāta esošas personas. Tas pārējais viss diemžēl nav. Tāpēc es saku, ka te nav nevis krāpšanas sastāva, nav notikusi krāpšana, ir noticis kaut kas cits. Tas nav labs, es neattaisnoju to, ko viņi ir izdarījuši, bet tikai ne tā kvalificē to visu."

Likums paredz, ka tiesa var pārkvalificēt personu nodarījumus, ja saskata citu noziegumu, taču tā nedrīkst pasliktināt apsūdzēto stāvokli un skart viņu tiesības uz aizstāvību. Tiesnesis Stūris atzina – šajā lietā tas nebija iespējams.

"Mēs nevaram no šīm savāktajām ziņām no izmeklēšanas un no tā, kādus ietvarus ir uzcēlis apsūdzībā prokurors, izveidot citu notikumu. Un tad jāattaisno personas. Un tieši šajā, manā gadījumā tā arī ir noticis, ka mēs uzskatījām, nu nav noticis tas noziedzīgs nodarījums, par ko personas tikušas apsūdzētas. Ir kaut kas cits bijis. Bet mēs paši nevaram noformulēt prokurora vietā to, kas ir noticis. Jo mums mazliet kaut kas pietrūkst un prokurors ir savas tās apsūdzības veidojis tā, ka tās ir ļoti saistītas ar krāpšanu. Ar noziedzīgu nodarījumu –  krāpšanu. Līdz ar to mēs nevaram ielikt iekšā kaut ko citu," atzīmēja Stūris.

Rīgas apgabaltiesas tiesnesis stāstīja, ka attaisnojošā sprieduma pamatā ir divi galvenie apstākļi. Būtiskākais – prokurors ir kļūdījies, par cietušo atzīstot "Tet". Tā samaksāja firmai "Hannu Digital" gandrīz 2,5 miljonus eiro par fiktīvu zinātības jeb "know how" licenci un vēl 560 000 eiro kā procentus no saviem ieņēmumiem.
 
Prokurors uzskata, ka tie ir "Tet" nodarītie zaudējumi. Savukārt tienesis Stūris to spriedumā saucis par "normālu komercdarbību".

"Jūs atkārtojat prokurora domu, ka nebija jāmaksā "Hannu Digital", ka "Hannu Digital" bija pārvērtēts. Es jums piekrītu, un arī spriedumā es jums piekrītu, es gan saku, ka te nav svarīgi, par ko tieši maksāja. Bet tas, ka "Tet" maksāja, lai varētu iesaistīties biznesā. Viņš samēroja peļņu ar tiem izdevumiem, kas viņam bija jāizdara, lai vispār tiktu šeit," pauda Stūris. 

Viņaprāt, arī cietušie bija jāmeklē citur un prokurors to ignorēja: "Viņš [prokurors] uzsver, "Tet" ir radīti zaudējumi, bet "Tet" ieguva peļņu no šitā visa. "Tet" maksāja "Hannu Digital", bet maksāja ne jau no savas kabatas. Viņš maksāja to, ko gala lietotāji un raidorganizācijas atdeva "Tet" par šo pakalpojumu. Un tā ir tā milzīgā kļūda, un šajā gadījumā muļķīgākais ir tas, ka Valsts kontrole, kas bija pirmsākums šim visam procesam, vismaz šajā daļā par digitālās televīzijas ieviešanu pateica, tur jau ir tā atbilde, gala lietotāji un raidorganizācijas būs zaudētāji. Kāpēc prokurors neielika šo gala lietotāju, nu, tas jums ir jāprasa viņam. (..) Jums jau nav jāpierāda tas, cik tantiņa [lietotājs] samaksāja! Jums jāpierāda tas, cik varēja prasīt par šo un cik prasīja reāli par šo te."
 
Pēc Stūra teiktā, otrs būtiskais apstāklis, kāpēc apsūdzētie bija jāattaisno, ir tas, ka neviens nav maldināts. Lai notiesātu par krāpšanu, jāpierāda, ka nauda cietušajam ir izmānīta ar viltu.

Stūris paskaidroja: "Svarīgākais šeit ir sekojošais. Tātad ņemsim šo "Tet" padomi. Zviedrijas puse, ja jūs lasījāt viņu liecības, kas arī tika atreferētas, viņas ir, nu, kādi ir šie cilvēki. Viņus neinteresē detaļas, viņiem interesē gala rezultāts. (..) Ja mēs tagad būtu zinājuši, ka tas "Hannu Digital" tur ir un viņš ir tas sliktais, un viņš ir saistīts ar to un šito, un šito zirnekli, tad mēs nebūtu. Bet vai tad viņi kaut ko interesējās tajā brīdī, kad deva šo apstiprinājumu? Bet, ko tiesa secināja, tiem, kas apstiprināja, bija pa lielam vienalga detaļas, viņiem bija svarīgs rezultāts. Vai šis process mums dos peļņu, ko mēs gribam, un tie līdzekļi nav svarīgi!"

Viņš uzskata, ka tas ir absurdi, ka prokurors nav norādījis nozieguma motīvus. Tāpat neloģisks esot arī prokurora rakstītais, ka Šķēle, kura interesēs apsūdzības ieskatā notika krāpšana, organizētajai grupai pievienojās kā viens no pēdējiem.  

"Tas absurdums priekš apsūdzības ir tas, ka nevaram pateikt, ka bija mērķis izstrādāts – plāns atgūt naudu, ja mēs nepasakām šo motīvu – kāpēc? Kāda mums ir apsūdzība? Sanāca kopā pieci cilvēki, kuri izdomāja – mēs tagad realizēsim šo projektu [kāda] interesēs, un pēc laiciņa apsūdzībā, kas parādās – organizētai grupai pievienojās tas, kura interesēs tas strādā! Kā jūs to, kā loģisks cilvēks, skaidrojat? Nu, kā tas ir iespējams? Apsūdzībā ierakstīt šādas lietas," sacīja Stūris.

Triju Rīgas apgabaltiesas tiesnešu Guntara Stūra, Ingūnas Amoliņas un Guntara Kveskas uzrakstīto spriedumu lietas dalībnieki var apstrīdēt Augstākās tiesas Senātā. Tas lietu var likt pārskatīt tikai tādā gadījumā, ja tiesa pieļāvusi procesuālus pārkāpumus, kas noveduši pie nepareizas lietas izspriešanas. 

Ja šādu pārkāpumu nav, tad šis apelācijas instances tiesas spriedums stājas spēkā.

Prokurors: Tā ir ļoti liela "laža"

Spriedums ļoti izbrīnīja arī Ģenerālprokuratūras prokuroru Monvīdu Zelču: "Es varētu teikt, ka ļoti izbrīnīja šis spriedums, iepazīstoties ar to, jo tādiem vienkāršiem vārdiem sakot, varētu teikt arī tā, ka tiesnesis uzskata, ka Valsts kontrole neko nesaprot un nezina, un ir nekompetenta. Lietā uzaicinātie eksperti ir nekompetenti, neko nesaprot un nezina, un arī prokurors tāds pats."
 
Zelčs uztur apsūdzību gan pirmajā, gan arī otrajā digitālās televīzijas krimināllietā. 

"Te tik daudz to jautājumu ir, ka te ļoti ilgi var runāt par trūkumiem, nepilnībām un neatbilstībām, ko manā ieskatā ir pieļāvis pats tiesnesis kaut kādu iemeslu dēļ. Vai aizņemtība, vai tas ir kaut kas cits, es nezinu. Man nerodas iespaids, ka viņš ir iepazinies ar šo lietu, iedziļinājies pietiekami, lai izprastu," pauda Zelčs. 

Prokurors jau ir uzrakstījis un iesniedzis protestu Augstākās tiesas Senātā. Senatori vēl nav izlēmuši, vai ierosināt kasācijas tiesvedību. 

"Protests ir iesniegts par visu apsūdzēto attaisnošanu par visiem inkriminētajiem nodarījumiem. Pamatā protests balstās uz to, ka tiesnesis, kaut arī deklarējis, ka ir vērtējis visus pierādījumus, būtiskākos un kā viņš tur formulējis, viņš tieši to nav izpildījis," uzskata Zelčs.
 
Zelča ieskatā apelācijas tiesa nav vērtējusi pierādījumus kopumā un savstarpējā sakarībā, kā to prasa likums. Vairākus pierādījumus tā vērtējusi pretēji to saturam.  

Viņš arī noraidīja Stūra pārmetumus, ka būtu bijis iespējams apsūdzētos tiesāt par
dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ko nosaka Krimināllikuma 318. pants, bet to nav izdarījis. 

Prokurors stāstīja, ka ņēma vērā tiesu praksi: "Ja ir mantiska rakstura noziedzīgs nodarījums, kā tas ir šajā gadījumā, vismaz manā skatījumā tas prevalē, tas ir primārais, jo apsūdzēto mērķis bija iegūt naudu, viņi to darīja, lai iegūtu naudu. Tad primāri ir lieta kvalificējama pēc krāpšanas."
 
Prokurors noliedza, ka būtu kļūdījies vai ignorējis iespēju apsūdzēt amatpersonas pēc šī panta, un to ņēma vērā.

"Šajā gadījumā, tās amatpersonas, tie apsūdzētie, kuras bija amatpersonas, Šlesers, [Lauris] Dripe, [Nils] Freivalds – viņiem, atbilstoši krimināllikumam, šis apstāklis, ka viņi ir izdarījuši šo noziedzīgo nodarījumu, ļaunprātīgi izmantojot savu dienesta stāvokli, viņiem tas ir norādīts kā atbildību pastiprinošs apstāklis," sacīja Zelčs.

Zelčs ir pārliecināts, ka tiesnesis arī pats varēja kvalificēt minēto personu nodarījumus kā ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu vai arī kā citu noziedzīgu nodarījumu, ko tiesa pretēji likumam nav vērtējusi. Arī šo aspektu prokurors iekļāva kasācijas sūdzībā kā iemeslu, kāpēc attaisnojošais spriedums būtu jāatceļ. "Bet es no sprieduma neredzu, ka viņš to būtu darījis vai mēģinājis darīt. Viņš ir uzrakstījis tā, ka tiesa nevar pati pārkvalificēt 318. pantu, jo, redz, prokurors nav aprakstījis šī noziedzīgā nodarījuma sekas pietiekamā apmērā," apgalvoja Zelčs.

Lai apsūdzētu pēc 318. panta par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, jākonstatē sekas, kas var būt arī nodarītie zaudējumi. Bet, tā kā tiesnesis uzskata, ka "Tet" ar projektu pelnīja un zaudējumus necieta, tad tiesāt amatpersonas pēc šī panta tiesneši nevarēja.

Zelčs domā, ka šie tiesas secinājumi par zaudējumiem un cietušajiem ir galvenais arguments, lai Senāts spriedumu atceltu un liktu lietu pārskatīt. 

"Tas ir viens no pamata jautājumiem, par ko ir kasācija, tā attiecas uz visiem apsūdzētajiem. Un tas ir ietekmējis spriedumu attiecībā uz visiem. Tas ir manā uztverē kļūdains, jo peļņas esamība visā projektā nenozīmē, ka projekta ietvaros netika slēgti neizdevīgi un krāpnieciski līgumi, ar kuriem uzņēmums palielina savas izmaksas, kas attiecīgi nozīmē arī zaudējumus," atzīmēja prokurors. 

"Tet" klientu atzīšanu par cietušajiem, kā to par pareizu uzskata apelācijas tiesa, prokurors uzskata par neiespējamu: "Nu, tā ir diezgan absurda versija, kā šo lietu varētu virzīt, jo es nestādos priekšā, kā būtu iespējams noteikt, cik tad konkrēti kura no šīm raidorganizācijām vai gala lietotājiem, kuriem "Tet" izstādīja rēķinus par to savu pakalpojumu, cik tad viņi būtu pārmaksājuši šajā gadījumā un cik tad būtu viņu nodarītais zaudējums. Ja tāda ir tiesneša doma."

Viņaprāt, apelācijas tiesa nevērtēja visus pierādījumus. Tādēļ tā arī nonāca pie secinājuma, ka afēras laikā neviens nav maldināts un tāpēc tā nav krāpšana. 

Zelčs stāstīja, ka lietā ir pierādījumi, ka "Tet" vadītājs Juris Gulbis zināja, ka uzņēmuma maksātā nauda galu galā nonāk pie Šķēles. Bet akcionāriem, protams, viņš to neatklāja. 

"No sarunu ierakstiem varēja konstatēt, ka Gulbis sazinās ar Šķēles grāmatvedi, kas kārto tās viņa finanšu lietas un arī šeit bija iesaistīts sarunās. Tas gan jau bija pēc līguma noslēgšanas, tās sarunas, bet viņi runāja par to, ka nejauši medijos nopludinājis informāciju "Hannu Digital" pārstāvis [Gintars] Kavacis, ka tur ir slēgtas cesijas un gala rezultātā tā nauda, ko saņem "Hannu Digital" no "Tet", aiziet pie Šķēles kā pie gala kreditora "Hannu Digital". Un ka viņi, Gulbis ar to Šķēles pārstāvi [Hariju] Krongornu, ir ļoti uztraukušies. Tā ir ļoti liela laža, tā teikt," pauda Zelčs.

Viņš uzskata, ka tiesa arī nepievērsa uzmanību pašam afēras sākumam, kad Satiksmes ministrijā sprieda, kā veikt televīzijas digitalizāciju tā, lai tur noteikti iekļautu firmu "Hannu Digital" ar tās ne pārāk kvalitatīvajiem raidītājiem.

Zelčs sacīja: "Viņš nevērtē Satiksmes ministrijā veiktās sapulces ierakstus, no kuriem var redzēt, kā parādās Ministru kabineta noteikumu redakcija, uz kuras pamata notiek viss pārējais. Šis konkurss un tālāk tiek slēgti līgumi. Šī redakcija parādās no cilvēka, kurš ir tieši saistīts ar Šķēli un viņa interesēm. (..) [Andrejs] Ēķis! (..) Jā. Viņš šos sanāksmes ierakstus nevērtēja. Viņš aplami norāda, ka viens no sanāksmes dalībniekiem ir izdomājis tagad visu tur interesēs, nevis ka pa sētas durvīm ir atnesta šī "Ēķa redakcija", kuru nodevis ir viens no apsūdzētajiem šai darba grupiņai, kas tur neformāli sprieda par grozījumu tehnisko iestrādi."

Zelčs uzskata, ka tiesnesis arī pieļauj kvalificētam juristam neraksturīgu kļūdu, pazobodamies, ka organizētā grupa darbojusies Šķēles interesēs, viņam nezinot, un ka viņš tai pievienojies vēlāk. Tiesnesis nav sapratis formulējumu, ka atbilstoši apsūdzībai bijušais premjers grupējumam pievienojies "ne vēlāk kā līdz 2008. gada 3. septembrim". Šāds formulējums nozīmē, ka Šķēle varēja būt darbojies arī no paša sākuma.

"Apsūdzība jau neapgalvo, ka tikai no tā brīža pats Šķēle tur ir pieslēdzies, mēs varam runāt, tikai izejot no pierādījumiem, tāpēc arī šāds formulējums: "ne vēlāk kā līdz"," pauda Zelčs.

Zelčs ir sašutis, ka tiesa konsekventi nav vērtējusi pierādījumus un ir koncentrējusies tikai uz to, vai "Tet" digitālās televīzijas projekts kopumā ir bijis izdevīgs. 

Prokurors norādīja: "Lietā, kur tu redzi, nu labi, viņš to neredz, kur es redzu, kur faktiski tā kā tādas mafiozas valsts pazīmes, ka tur vajadzīgie lēmumi tiek izkārtoti Ministru kabinetā, tas ir augstākās pārvaldes līmenī. Vajadzīgais lēmums tiek pieņemts, izstrādāti Ministru kabineta noteikumi, tālāk tiek rīkots fiktīvs konkurss, tālāk tiek slēgti vajadzīgie līgumi. Var būt atšķirīgs viedoklis, nav jāpiekrīt visam pilnībā. Ja tu nepiekrīti nekam un pie tam šo nepiekrišanu balsti tādā pierādījumu vērtēšanā, kas neatbilst likumam, nu, tad es ar to nevaru samierināties. Man ar to nav jāsamierinās, kamēr es te esmu."

Šlesers lietu uzskata par politizētu un safabricētu

Tagad jau 14. Saeimas deputātu Šleseru Latvijas Radio uzrunāja Saeimas plenārsēdes starpbrīdī. Viņam jautāja, vai viņš ir iepazinies ar decembrī sagatavoto pilno apelācijas tiesas spriedumu un tiesas apsvērumiem, ka Satiksmes ministrijas cilvēki, iespējams, tomēr nav rīkojušies valsts interesēs. 

Šlesers sacīja: "Nu, pagaidiet, ko jūs tagad gribat? Ministrs ir politiska persona, ministrs nevada ministriju. Ministrs ir politiski atbildīgs par ministrijas politiku. Ministriju vada valsts sekretārs, ierēdņi, departamenti un viss."

Attaisnošanu nu jau divās tiesu instancēs Šlesers sauc par likumsakarīgu, jo lieta, viņaprāt, ir politizēta un safabricēta. Tiesas spriedumā teikts, ka ne tikai viņš, bet arī visi pārējie lietā iesaistītie jebkādas apsūdzības noraida.

Šlesers pauda: "Jautājums ir tāds – kā tas varēja būt, ka 10 gadus nekas nenotiek un pēkšņi pēc 10 gadiem kaut kas tiek salikts kopā un ātri tiek aizvirzīts. Ārkārtīgi vienkārši. Tāpēc, ka tuvojās noilgums un viņš saprata, ka šo lietu vajag uztaisīt kā tādu politisku šovu. Bet tam bija labvēlīgi apstākļi. Viens ir Zelča ieinteresētība personīga, jo viņš ir prokurors lielajā lietā. Otrs ir Juraša-Bordāna uzstādījums, ka vajag cīnīties pret konkrētiem cilvēkiem, un es domāju, ka tā sinerģija bija ļoti labvēlīga."

Šie konkrētie cilvēki esot viņš pats un Andris Šķēle. 

Ģenerālprokurors slavē kolēģa rūpīgi padarīto darbu

Bet – kā Šlesera apvainojumus prokuroram Zelčam komentē ģenerālprokurors Juris Stukāns? "Ziniet, ja mēs arī tā bišķiņ jautrībai, ja mēs runājam par prokuroru savtīgumu, šajā gadījumā Zelču, tad viņam izdevīgāk bija izbeigt un aizmirst, un neko nedarīt," sacīja ģenerālprokurors.

Stukāns savu kolēģi slavēja par rūpīgi paveiktu darbu, ko varēja novērtēt laikā, kad vēl pats strādāja par tiesnesi pirmajā digitālās televīzijas lietā. "Tāpēc šeit nekādā variantā [nevarētu teikt], ka viņš būtu savtīgi ieinteresēts kaut ko darīt vai nedarīt. Viņš vienkārši pildīja prokurora pienākumus, bija lieta, viņš vērtēja, uzskatīja, ka ir pamats izvirzīt apsūdzību, un to izdarīja," sacīja Stukāns.

Ja Rīgas apgabaltiesas tiesnešu attaisnojošais spriedums paliks spēkā, tad izveidosies situācija, ka, iespējams, noziegums ir noticis, taču neviens par to nav atbildīgs. Kā to vērtēt? Vai sabiedrība un žurnālisti, kuri ir cieši sekojuši līdzi digitālās televīzijas procesiem, spēs respektēt šādu iznākumu un noticēt attaisnoto nevainīgumam? 

Žurnālists Domburs: Veselīgi augošai sabiedrībai jāskatās ar kritisko domāšanu

Žurnālists Jānis Domburs norādīja: "Man liekas, ka žurnālistiem profesionāli nepienākas ticēt, neticēt, bet žurnālistiem ir ar kritisku devu jāskatās uz lietām. Sabiedrībai, tādai veselīgi izaugušai, ir normāli skatīties ar slaveno kritisko domāšanu pie jebkura rezultāta uz visiem bišķi kritiski. Lai cik tas traģikomiski būtu, nevienam, kas nebija pats tur iekšā, nav iespējams simtprocentīgi droši ne par ko būt pārliecinātam." 

Domburs šīs pārdomas attiecina uz visām tā sauktajām lielajām korupcijas lietām, sākot no "pazudušo Latvenergo trīs miljonu" lietas un beidzot ar Aivara Lemberga procesu. 

Domburs pauda: "Pie tiem jautājumiem par tiesiskuma uzvarām, ticēšanām man nāk atmiņā, ko man pateica ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš tālajos 1990. gados, 1990. gadu pirmajā pusē, kad likumdošana daudz kam netika līdzi vai vienkārši bija jaunas lietas, kur nevarēja noorientēties. Viņš pateica formulējumu – krimināli nesodāms noziegums. Man liekas, nekas jau nav mainījies. Mēs varam skatīties uz dažādiem notikumiem un redzēt, ka kaut kas netiek atzīts juridiski par noziegumu, bet paši vērtēt, vai tas bija krimināli nesodāms noziegums, vai nebija."