ĪSUMĀ:
- Latvijas Radio uzrunāja ģimeni, kura izvēlējusies Latvijā dzīvot ārpus sistēmas.
- Šajā ģimenē bērnus audzina citādāk – izglīto paši; jaunākā atvase pat nav reģistrēta dzimtsarakstu nodaļā.
- Šī ģimene nonākusi arī tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā.
- Bērnu tiesību aizstāvju skatījumā nereģistrēt bērnu skolā un dzimtsarakstu nodaļā ir likumpārkāpumi.
- Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija: ģimene nav nelabvēlīga visbiežāk sastopamajā ziņā.
- Bērnu tiesību aizstāvji uzskata – vecāki bērniem sašaurina nākotnes iespējas.
- Tiesībsarga birojs: likumi jāievēro visiem.
"Tā ir biorobotu saruna"
Latvijas Radio uzrunāja ģimeni, kura izvēlējusies Latvijā dzīvot ārpus sistēmas. Intervijas aicinājumam atsaucās ģimenes tēvs. Tā kā mobilo telefonu viņš ikdienā nelieto, Latvijas Radio ar viņu tikai sarakstījās platformā "Facebook Messenger". Sarunai viņš piekrita uzreiz, taču nevēlējās sniegt interviju savā dzīvesvietā, lai neatklātos, kur viņš atrodas.
Intervija sākotnēji tika sarunāta neitrālā vietā, taču, kad Latvijas Radio izteica vēlmi redzēt visu viņa ģimeni, sarunu vīrietis pārcēla tiešsaistē. Īsi pirms norunātā laika tapa zināms, ka bija apslimis ģimenes jaunākais bērns un sieva intervijā tomēr nevarēja piedalīties. Beigās intervija tiešsaistē notika tikai ar vīrieti vienu pašu.
Lai saglabātu anonimitāti, ņemot vērā, ka vīrieša ģimenē aug bērni, viņa vārds ir mainīts, viņš tiks saukts par Jāni.
Intervija sākta ar jautājumu, kas ir "sistēma" un ko nozīmē dzīvot "ārpus sistēmas". Jānis sacīja: "Tas, no kā es gribētu aiziet, ir paverdzināšanas sistēma. Un cilvēki jau pietiekami daudz šobrīd gan Latvijā, gan pasaulē to ir aptvēruši. Protams, tas jautājums nav viennozīmīgs, jo to sistēmu jau kaut kādā ziņā mēs visi esam gan radījuši, gan veidojuši. Nevar būt tā, ka mēs esam izmesti nezin no kurienes. Tā ka mēs esam daļa no tā visa."
Apmēram 40 gadus vecais vīrietis neslēpa savu identitāti. Savu īsto vārdu un uzvārdu viņš gan nomainīja pret citu, kuru pats sev piešķīris.
Jānis stāstīja: "Bet tas, kam būtu dabiskā veidā evolucionāri jānotiek – jebkam šajā pasaulē ir jāevolucionē. Vienkārši šis brīdis, kuru mēs piedzīvojam, ir tāds… Nu situācija ir sekojoša: tad, kad es vai kāds cits atklāj neatbilstību vai kaitīgumu kaut kam, tad pilnīgi saprotami ir, ka šis kaitīgais produkts vai pakalpojums netiek vairāk lietots – mēs esam sapratuši, ka tas nāk par sliktu. Tajā brīdī, kad es pilnā mērā varu noargumentēt, kāpēc tas nāk par sliktu. Tajā sistēmas ietvarā tāpēc, ka ir sarakstīti visādi papīri un visiem viņi ir jāievēro – neatkarīgi no tā, ir vai nav kaitīgs šis pakalpojums vai produkts. Diskusija pēc būtības nenotiek un kaut kādā ziņā arī nav iespējama."
Jānis ir aktīvs interneta lietotājs un dalās ar saviem ierakstiem dažādās sociālo mediju platformās un mājaslapās.
"Tāpēc varbūt izskatās tā, kā tas izskatās, bet es pašaizsardzības nolūkos – gan savas, gan ģimenes pašaizsardzības nolūkos – eju tādu ceļu, kādu es eju. Es arī esmu gatavs ar ikvienu sarunāties un skaidrot, kāpēc tas notiek. Bet es neesmu gatavs, ka man pasaka vienkārši, ka man ir jārīkojas tā tāpēc, ka tā ir uzrakstīts. Tā ir biorobotu saruna, tā nav cilvēku saruna," sacīja Jānis.
Jānis stāstīja, ka pasaule ir radikālu pārmaiņu priekšā: "Ir ļoti daudzas teorijas, kas tā kā apliecina to, ka mēs nekādā veidā nebūsim sekmīgi, it sevišķi runājot par bērnu attīstību, izglītību un to pasauli, kurā viņi dzīvos pēc 20 gadiem."
Cilvēkiem nemitīgi jāmēģina paredzēt, kāda pasaule izskatīsies nākotnē, un attiecīgi jāpielāgo izglītības joma, uzskata Jānis: "Izglītībā sanāk tā, ka mēs ne tikai ejam pa priekšu, kāda būtu vajadzīga misija izglītībai kā tādai, bet mēs velkamies pakaļ."
Vīrieša ieskatā tas savukārt rada ļoti lielu vilšanos visā sabiedrībā: "Mēs ļoti labi apzināmies, ka tā krīze, kas šobrīd atrodas būtībā visās konvencionālajās sistēmās, tai skaitā izglītībā, tai skaitā medicīnā, tai skaitā pārvaldībā, viņas nav atrisināmas klasiskā veidā – ar prātu un augstiem IQ [gudrības koeficienta] rādītājiem. Bez emocionālās inteliģences un visām pārējām tām nav iespējami risinājumi."
Bērnus audzina citādāk
Pašreizējā konvencionālā izglītība, viņaprāt, nepietiekami velta uzmanību tādām kategorijām kā emocionālā vai sirds inteliģence, bet cilvēkiem visu māca tvert tikai ar racionālu prātu. "Tā mūsu tiecība uz dabisko, uz dzīvo ir vienmēr pastāvējusi, kopš bērni pievienojās mums kā ģimenei," sacīja vīrietis.
Tādēļ savus bērnus viņš audzina citādāk. Jānis ar sievu nolēma savus bērnus izglītot paši, savukārt jaunāko – ceturto – bērnu pēc piedzimšanas nemaz nereģistrēt dzimtsarakstu nodaļā.
Jānis sacīja: "Mēs jau sākumā negājām konvencionāli, kaut vai runājot par bērnu ienākšanu pasaulē: visi četri bērni ir dzimuši mājās. Nākamais izaicinājums, bērniem ierodoties, par ko vecāki sāk domāt, protams, ir attīstība. Un izglītība."
Savukārt Jāņa sieva par to iepriekš bija izteikusies kādā videoierakstā internetā: "Man motīvs ir palikt tur, kur es esmu, iet ceļu, kuru es eju – godīgi, sargāt savus bērnus, dot viņiem labāko, kas ir iespējams šobrīd tādā veidā, kā mēs dzīvojam. Daudzi komentē, ka mēs tam nereģistrētajam bērnam kaut ko atņemam. Viņš pagaidām neko nav zaudējis. Un es vienmēr atbildu, ka tādā momentā, kad mums būs nepieciešams, ja mums tas būs vajadzīgs, mēs varam izlemt, ko darīt, un, ja vajag, tad veikt reģistrāciju."
Ģimene nonākusi arī tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā
Tomēr drīz vien lietas sāka mainīties. To, kas notiek ģimenē, bija pamanījušas tiesībsargājošās iestādes.
"Mēs jutām, ka mākoņi savelkas mūsu dzīvesvietā. Kad jau aizvien vairāk un vairāk ekipāžas sāka vienkārši prettiesiski ielauzties mūsu īpašumā, tad mēs sapratām, ka mums jāpaiet malā, lai saprastu, ko darīt tālāk. Tad bija viena policijas vizīte klātesot dzīvesvietā un otrs bija telefona zvans no cita novada policijas," pastāstīja Jānis.
Uz jautājumiem, kādēļ policija ieradās, vīrietis izvairījās atbildēt tieši.
Tā kā Jānis visu saziņu ar oficiālajām iestādēm publisko internetā, tad Latvijas Radio izdevās atrast videoierakstu ar vienu no reizēm, kad Jānim ir saskare ar likumsargiem.
Fragments no viņa sarunas ar diviem policistiem:
Jānis: Tātad jūs pārstāvat kādu organizāciju?
Policists Nr.1: Valsts policiju.
Jānis: Tātad vai Valsts policija jums ir deleģējusi kaut kādu funkciju izpildi ārpus darba vietas?
Policists Nr. 1: Te ir darba vieta mūsu! Mums ir Ziemeļvidzemes iecirknis.
Jānis: Kāda ir jūsu darba vietas juridiskā adrese?
Policists Nr. 1: Juridiskā adrese? Cēsis, Piebalgas ielā 89.
Jānis: Nu tad tas ir jūsu uzņēmums, organizācija, uz ko attiecas visi jūsu iekšējie dokumenti.
Policists Nr. 1: Nē. Mums ir apkalpojamā teritorija, kur mēs veicam savus pienākumus.
Jānis: Kas jums ir deleģējis, ka jums kaut kas ir jāapkalpo?
Policists Nr. 1: Ir. Valsts policija.
Policists Nr. 2: Valsts policijas priekšnieks.
Jānis: Cilvēki jums kaut ko ir deleģējuši?
Policists Nr. 2: Valsts policijas priekšnieks.
Jānis: Nē, cilvēki jums ir kaut ko deleģējuši?
Policists Nr. 1: Kādi cilvēki?
Jānis: Nu, cilvēki, kas dzīvo šajā teritorijā – viņi jums ir kaut ko deleģējuši?"
Policistiem ar Jāni video beigās tā arī neizdodas saprasties. Savukārt to, vai policija viņu tur par kaut ko aizdomās, viņš tā arī neatklāja.
"Man šobrīd nav zināms statuss, vai es tieku meklēts vai netieku meklēts," Jānis tikai atklāja, ka policija virza lietu tālāk, "tad faktiski mums vispār bija jādodas emigrācijā."
Ar emigrāciju Jānis saprot apmešanos kādā vietā, kur viņu nevar atrast.
To, ka policisti interesējās par ģimeni bērnu dēļ, liecina kāds ieraksts sociālajā tīklā "Twitter": "[Jānis] tika izsludināts Valsts policijas meklēšanā, jo Krāslavas bāriņtiesa nevar viņu atrast un risināt lietu par četriem bērniem."
Valsts policijas sabiedrisko attiecību darbiniece Simona Grāvīte norādīja, ka policijai nav tiesību sniegt informāciju par konkrēto personu. Tomēr viņa piebilda, ka policijas darbība var arī nebūt saistīta ar aizdomām par kādiem likumpārkāpumiem, bet kā atbalsts citām iestādēm, piemēram, bāriņtiesai.
Bērnu tiesību aizstāvju skatījumā ģimenē pārkāpts likums
Tas, ka Jānis un viņa sieva nav reģistrējuši jaunāko bērnu un ka pārējās atvases neapmeklē nevienu skolu, bērnu tiesībsargājošo institūciju skatījumā ir likumpārkāpumi.
Laikā, kad ģimene uzturējās savā īpašumā Krāslavas pašvaldības teritorijā, interesi izrādīja Krāslavas bāriņtiesa.
Arī sarunu ar bāriņtiesas darbiniecēm Jānis ierakstīja un publicēja. Fragments no ieraksta:
Jānis: Mēs sēžam pie brīnišķīga ugunskura un pie brīnišķīga ezera. Es varbūt sākšu to lietu, lai ieviestu kaut kādu skaidrību par to lietu. Kas mēs esam un kāpēc tā, ka esat, iespējams, atbraukuši un kāpēc ir izveidojusies tāda situācija, kad ir satikušies cilvēki tādā brīnišķīgā vietā pie tāda brīnišķīga ugunskura un risina jautājumus par to, lai mēs dzīvotu labākā pasaulē. Vai jūs esat kaut kādā veidā kaut ko… ievākuši kaut kādu informāciju, kas mēs esam un ko mēs tā kā pārstāvam?
Darbinieces: Mēs nevaram nekādas informācijas savākt, tāpēc ka mēs jūs nepazīstam. Mēs atbraucām iepazīties. Vienkārši mums vajadzēja uz to ziņu reaģēt. Mēs nevarējām…
Jānis: Labi. Sapratu, sapratu.
Darbiniece Nr. 1: Mēs nevarējām nereaģēt, kaut arī anonīmi.
Jānis: Situācijas ķīlnieki, vārdu sakot, visi esam šobrīd. Labi!
Jānis sāka stāstīt bāriņtiesas darbiniecēm, ka pats nodzīvojis "sistēmā" ilgus gadus un ir bijis dziļi iesaistīts izglītības procesos. Viņš uzskaitīja savus sasniegumus izglītības jomā: pedagoģijas bakalaurs, mūzikas, kā arī kvalitātes vadības maģistrs, iesācis studijas izglītības vadības doktorantūrā, taču promocijas darbu nav aizstāvējis.
Bāriņtiesas pārstāves gan vēlējās runāt par Jāņa bērniem. Jānis norādīja, ka kādu laiku bērnu mācību formas esot bijusi mājmācība. Jānis gari pamatoja, kāpēc secinājis, ka mācības skolā bērniem radītu apdraudējumu. Viņš skaidroja, ka centies atrast saviem kritērijiem atbilstīgu mācību iestādi, taču vienmēr atdūries pret tendenci visus skolēnus pielīdzināt pēc vienas mērauklas. Vēlāk kopā ar sievu mēģinājis dibināt pats savu alternatīvo skolu, taču tas nav izdevies.
Nerodot iespēju bērnus izglītot pieņemamā veidā, pāris izšķīries par mājmācību, taču bāriņtiesas darbinieces aizrādīja, ka Jāņa izpratne par mājmācību atšķiras no tās, kas noteikta likumā. Proti, lai izglītības programmu apgūtu mājās, bērnam jābūt pieteiktam kādā mācību iestādē – skola šajā procesā iesaistās un sniedz atbalstu. Jāņa atvases nevienā mācību iestādē nav reģistrētas.
No sarunas fragmenta noprotams, ka pieaugušajiem sarunā pievienojās arī kāds bērns:
Jānis:" Nu, tu māki iepūst tajā instrumentā, ko? [atskan stabules skaņas]
Bāriņtiesas darbiniece: Cik bērniņam ir?
Jānis: Es paturpināšu to, ko es stāstīju. To norāda būtībā arī visā pasaulē, ka emocionālā inteliģence ir šobrīd tas, kas noteiks tavas pozīcijas darba tirgū. Būtībā viss, kas saistīts ar IQ lietu, tas ir par to, ka tu būsi bezdarbnieks. Tātad jūs prasījāt, vai [bērniem] būs [izglītības] papīri. Tas papīrs, kas šobrīd tiek ražots, viņš ir uz bezdarbību. Būtībā tās tendences – es nezinu, vai jūs sekojat līdzi – bet to, ko saka prognozētāji, pētnieki, – nu nav tās profesijas tālāk. Arī jūsu darbu lielā mērā darīs mākslīgais intelekts. Arī skolotāja darbu darīs mākslīgais intelekts.
Bāriņtiesas darbiniece: Nu, iespējams, jā.
Jānis: Saprotiet?
Bāriņtiesas darbiniece: Jā, bet jūs saprotiet, uz doto brīdi vienalga. A, ko mums atliek darīt, sakiet, lūdzu? Ko mums atliek darīt, ja jūsu bērni nemācās? Mums jāpanāk, lai viņi mācās.
Jānis: Es jums izstāstīšu.
Bāriņtiesas darbiniece: Jā, un puisītis nav reģistrēts dzimšanā. Dzimšanas apliecības nav, mēs tā saprotam, jo reģistros nav bērna.
Jānis: Nē, mums ir dzimšanas apliecības!
Bāriņtiesas darbiniece: Ā, ir?
Jānis: Protams!
Bāriņtiesas darbiniece: Un bērnam arī ir?
Jānis: Ir liecinieki, viss ir kārtībā!
Bāriņtiesas darbiniece: Labi, liecinieki, bet reģistros ir?
Jānis: Tas jau ir cits jautājums.
Bāriņtiesas darbiniece: Jūs saņemat pabalstu no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras par bērniņu?
Jānis: Tas jau ir cits jautājums – par reģistru, jo, kā jau es teicu...
Bāriņtiesas darbiniece: Nu, labi, cits, ne cits, bet nu saprotiet, ka, ja valstī ir noteikti likumi, viņi ir jāievēro, un jūs to labi zināt. Jūs taču gudrs cilvēks esat."
Pēc policijas un bāriņtiesas intereses par viņa ģimeni Jānis daudzām valsts institūcijām, ieskaitot Tieslietu ministriju un Valsts prezidentu, izsūtīja vēstules, kurās sūdzējās par "institucionālo vajāšanu".
Interesanti, ka Jāņa komentāri sociālajos tīklos iepriekšējo gadu laikā sasaucas ar dažādām sazvērestības teorijām un dezinformāciju, kas plaši cirkulēja kovida pandēmijas laikā.
Vīrieša komentāri nonāca arī Valsts drošības dienesta redzeslokā. To iestāde Latvijas Radio apliecināja rakstiski: "Varam apstiprināt, ka minētās personas izplatīto dezinformāciju Valsts drošības dienests vairākkārt ir fiksējis jau kopš Covid-19 pandēmijas laika. Līdz šim Valsts drošības dienests personas aktivitātēs nav konstatējis pret Latvijas valsts drošību vērstu noziedzīgu nodarījumu pazīmes. Dienests atturēsies no plašākiem komentāriem saistībā ar konkrēto personu. Papildus vēršam uzmanību, ka pret bērnu tiesībām vērstu nodarījumu izskatīšana ir Valsts policijas kompetencē."
Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija: ģimene nav nelabvēlīga visbiežāk sastopamajā ziņā
Lai noskaidrotu, kā situāciju ar Jāņa ģimeni vērtē Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā (VBTAI), intervijai Latvijas Radio uzrunāja iestādes vadītājas vietnieci Valentīnu Gorbunovu. Viņa stāstīja, ka ģimene nav nelabvēlīga tādā veidā, ar ko jāsastopas visbiežāk.
Vismaz ārēji nav vērojams, ka tajā būtu vardarbība, ka vecāki lietotu apreibinošas vielas, būtu nevērīgi pret bērniem vai atstātu tos novārtā. Taču par patiesajiem apstākļiem īsti nav bijis iespējams pārliecināties, un tas šo gadījumu padara atšķirīgu no citiem, attāli līdzīgiem.
Gorbunova skaidroja: "Pirmkārt, sāksim ar to, ka mēs nezinām, vai nav [vardarbības ģimenē]. Ģimene nav tādā izpratnē socializējusies, lai kāds tur, teiksim, kaimiņi redzētu, rotaļu laukumā redzētu, izglītības iestādē varētu redzēt. Tādas situācijas nav. Pietiekami izolēts dzīvesveids un no tā izrietošais. Līdz ar to, kā lai saka, koks ar diviem galiem. Mēs varam spriest no tā skatu punkta, ko redzam mēs. Ne vienmēr tas, ko saka ģimene, atbilst realitātei. Pieņemam to pozitīvāko – ka pret bērniem tiešām netiek vērsta ne fiziska, ne emocionāla vardarbība, bērni ir pabaroti, ir apkopti, ka šajā ziņā ir viss kārtībā."
Atšķirībā no citām līdzīgām situācijām vecāki arī neizrāda interesi sadarboties ar pašvaldības vai valsts institūcijām, jo savā dzīvesveidā nesaskata nekādas problēmas.
Gorbunova velk paralēles ar kādu gadījumu, kad vecāki no ģimenes ar stingru reliģisku pārliecību nav sūtījuši bērnus skolā, jo ir raizējušies par kaitīgu ietekmi. Taču pēc sociālo darbinieku iejaukšanās vecāki tomēr noorganizējuši savām atvasēm mājmācību tādā kārtībā, kā to nosaka likums.
Bērnu tiesību aizstāvji uzskata – vecāki bērniem sašaurina nākotnes iespējas
Savukārt Jānis tam pretojas un tādējādi, pārkāpdams likumu, saviem bērniem sašaurina nākotnes iespējas, stāstīja Gorbunova.
"Jā, Latvijā ir dažādas izglītības formas, ieskaitot attālināto, mājmācību un apmācību ģimenē, bet tik un tā bērnam ir jābūt reģistrētam kādā no izglītības iestādēm tieši caur tādu prizmu. Nu, kā lai pasaka… lai bērns nepazūd, lai bērns neizkrīt no šīs izglītības sistēmas. To, ka vecāki saka – mēs varam izglītot paši, mēs neuzticamies šai izglītības sistēmai – tas ir vecāku viedoklis, bet mēs tomēr raugāmies caur bērna labāko interešu prizmu. Ja viņam nebūs attiecīgā izglītības dokumenta – mēs tomēr raugāmies uz izglītības sistēmu kā uz sistēmu –, bērns arī attiecīgi nevarēs iegūt augstāko izglītību. Bērns nevarēs iegūt vidējo, bērns nevarēs apgūt profesiju. Tā ka tam ir tādas sekas, kas ir pietiekami tālejošas," atzīmēja Gorbunova.
Pie tālejošajām sekām viņa pieskaita arī nošķirti audzināto bērnu socializācijas trūkumu: "Spēt veidot adekvātu komunikāciju ar līdzcilvēkiem, spēt socializēties, spēt veidot savu ģimeni, mācīt savus bērnus, būt šis sabiedrības daļai, maksāt nodokļus, uzturēt valsti, uzturēt pensionārus pēc tam. Tas viss ir cieši savstarpēji saistīts."
Vaicāta, ko VBTAI pārstāve domā par Jāņa ģimenes atsacīšanos reģistrēt savu jaunāko bērnu, Gorbunova sacīja: "Idejiski, ja mēs skatāmies, mēs abstrahējamies no šī gadījuma, bet vispār – šis bērns ir vistiešākais potenciālais cilvēktirdzniecības upuris. Tāpēc, ka viņa nekur nav! Viņš nevar pazust, jo viņa nav!"
Ja juridiski cilvēks neeksistē un viņam nav personas koda, tad bērnam nav arī pilnvērtīgas piekļuves veselības aprūpei. Gorbunova skaidroja: "Teiksim, ja notiek kaut kāds ekstra gadījums un bērnam ir nepieciešama mediķu iesaiste, protams, ka palīdzību mediķi sniegs. Bet idejiski šāda bērna Latvijā nav, ja viņš nav reģistrēts."
Pašlaik ir grūti paredzēt, kā attīstīsies situācija ap Jāņa ģimeni. Tieši individuāls sociālais darbs ir instruments, uz kura iedarbību pirmkārt cer VBTAI, taču tas nevarot turpināties bezgalīgi.
Jautāta, vai šīs ģimenes kontekstā svarīgs ir pārliecināšanas darbs. VBTAI pārstāve norādīja: "Sākotnēji – protams. Sākotnēji, protams, tas būtu skaidrojošais darbs. Es nedomāju, ka vecāki nesaprot, kas notiek. Tā ir, visticamāk, tāda dziļa viņu pārliecība, ka tas viņu ceļš, ko viņi iet, ir tas pareizais. Bet, protams, ja mēs abstrahējamies un domājam par to, kā vispār teorētiski varētu būt, ja sociālais darbs nedod tos augļus, kādi būtu nepieciešami, var nonākt arī tik tālu, ka bērni var tikt šķirti no ģimenes. Ne tāpēc, ka viņiem nav ēdiena vai pajumtes, nē, bet tāpēc, ka tiek pārkāptas bērnu tiesības ilgtermiņa skatījumā."
Vai kādreiz bērni ir nošķirti, par situācijām stāstīja Gorbunova: "Jā, ir bijušas situācijas. Protams, ka sabiedrībā vairāk pieņem, pieraduši vairāk domāt, ka ģimenes, no kurām šķir bērnus, ir tās, kurās ir atkarības, kurās ir liels trūkums, netīrība, nekārtība, trūkst prasmju un tamlīdzīgi. Protams, proporcionāli vairāk ir tādu gadījumu, [bet] bērnam patiesībā ļoti lieli riski pilnvērtīgai psihoemocionālajai attīstībai ir šķirtajās ģimenēs, kur vecāki nespēj ilgstoši vienoties par bērna saskarsmi un aizgādību. Un arī, ja tā varam teikt, citādi domājošas vai ar citādu redzējumu par šo dzīvi ģimenes – es uzsvēršu, te nav stāsts par to, ka uzreiz un nekavējoties, bet, protams, ja vecāki neizies uz sadarbību, ja vecāki neko nemainīs savos uzskatos un ja izvairīsies sadarboties ar sociālo dienestu, līdz tam, ka bērni var tikt šķirti no ģimenes – jā, var nonākt."
Tiesībsarga birojs: likumi jāievēro visiem
Saistībā ar Jāņa ģimeni Latvijas Radio interesējās arī Tiesībsarga birojā – tā ir viena no iestādēm, kurai viņš sūdzējās par institucionālo vajāšanu.
Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere stāstīja, ka izdarīt kādu izņēmumu konkrētajā gadījumā nav pamata – likumi jāievēro visiem.
"Nebūtu vieta nekādai atšķirīgai attieksmei tieši pret šo ģimeni – kā pret jebkuru ģimeni, kas neievēro likumus, pārkāpj bērna tiesības. Te bāriņtiesai būtu pret to jāvēršas. Otrs – mēs jau nezinām, cik tā ir patiesība, cik tā ir fikcija! Varbūt viņš [Jānis] tā tikai stāsta un īstenībā gan tas bērns ir reģistrēts, gan viņš ir skolā reģistrēts, es pieļauju, jo tā jau arī var būt. Pie mums ir vārda brīvība, katrs var veidot kādus blogus un kādas mājaslapas grib un stāstīt savas teorijas. Vai tā tiešām ir…" atzīmēja Grāvere.
Pēc viņas teiktā, Tiesībsarga birojā esot bijusi pārliecība, ka bāriņtiesa zina par ģimeni, tāpēc birojs vairāk tā arī nav iesaistījies.
Grāvere gan saredz iespēju, kā atrisināt situāciju, ka Jāņa ģimenes jaunākais bērns nav reģistrēts: "Bērnam ir tiesības tikt reģistrētam uzreiz pēc dzimšanas, un, ja mēs skatāmies, likumā kā ir teikts, – likumā ir arī pieļauti tādi gadījumi, ja bērns nav reģistrēts, tad tā iestāde, kuras rīcībā ir šīs ziņas par nereģistrēto bērnu, var šo bērnu reģistrēt."
Tas nozīmē, ka, lai bērnu iekļautu Iedzīvotāju reģistrā, ar iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā varētu vērsties bāriņtiesa.
Grāvere skaidroja: "Tāda kārtība likumā ir paredzēta. Šeit būtu svarīgi zināt, kā sauc. Ja bāriņtiesa zina, kā sauc šo jaunāko bērnu, bāriņtiesa varētu reģistrēt šī bērna dzimšanu."
Tikmēr Krāslavas novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Ilona Bidzāne Latvijas Radio atteica interviju. Viņa skaidroja, ka Jānis ar ģimeni vairs neuzturas šīs pašvaldības teritorijā. Līdz ar to vietējā bāriņtiesa par šo jautājumu vairs neatbild.
Otra Jāņa dzīvesvieta ir Siguldas novadā, taču arī tur pašvaldības iestādēs interviju nesniedza ar līdzīgu pamatojumu. Šī ģimene tur vairs nedzīvojot, tādēļ mudināja par to interesēties Krāslavā. Tāpat Jāņa ģimene nav sociālā dienesta uzmanības lokā, jo tajā nepastāv sociālie riski. Tā sacīja Siguldas novada Sociālajā dienestā.
Kur patlaban atrodas ģimene, nezina arī VBTAI, stāstīja Gorbunova: "Ja ir ģimene, kura ir policijas meklēšanā, un neizdodas noskaidrot, kur ir ģimenes dzīvesvieta, tad bērnu tiesību aizsardzības institūcijas, teiksim, bāriņtiesa nemaz nevar būt kontaktā ar šo ģimeni. Ja uz telefona zvaniem neatbild vai neiziet citādi uz kontaktu, tad diemžēl jā, situācija ir tāda, bet tad ir jautājums policijas darbiniekiem, cik aktīvi, ar kādām metodēm... Mēs tur nejaucamies iekšā, tas ir policijas darbs."
Jānis ir neziņā par savu un bērnu turpmāko dzīvi, taču varasiestāžu interesi uztver kā apdraudējumu un sadarboties negrasās. Viņš sacīja: "Viņiem ir tiesības norobežot bērnu no vecākiem un tad viņus intervēt. Jūs saprotiet, ko nozīmē pieaugušais ar iespējām manipulēt un visādām psiholoģiskām iespējām ietekmēt šo sarunu par labu sev."
Tāpēc vismaz pagaidām Jāņa ģimene plāno palikt tur, kur ir, kā viņš sacīja, – piesardzības un pašaizsardzības nolūkā. "Mēs zinām ļoti daudz stāstus, kur vienkārši brutāli tiek izmantots spēks un bērni izņemti," piebilda Jānis.
Jautāts, cik ilgi, viņaprāt, tas var turpināties un vai šādu dzīvi viņš novēl saviem bērniem, Jānis sacīja: "Protams, ka nē! Bet es nenovēlu arī to, ko piedāvā esošā sistēma un sabiedrība – pazaudēt savas spējas, savus talantus, savu radošumu. Kļūt par skrūvīti, kļūt par patērētāju, kļūt par visu to lomu tēlotāju, kas tiek piedāvātas sistēmā."
Jānis norādīja: lai arī patlaban bērniem nav iespēju apmeklēt pulciņus, kuros varētu radoši izpausties, situācija tomēr neesot tik slikta. Līdz ar to atliek tikai nogaidīt un tikmēr nodoties pavasara āra darbiem.
"Mēs jau gribētu savā zemītē tās sēklas salikt, bet… Nezinu. Mēs esam tādās pārdomās, kā to vispār izdarīt, lai mēs varam atgriezties mājās," kā tas būtu iespējams, Jānis pagaidām nezina. Viņš runā par sev zināmiem gadījumiem citās valstīs, kur cilvēkiem esot izdevies norobežoties no vietējām valsts iestādēm.
"Tur jau miljonos ir šie pamatiedzīvotāji, kas būtībā kļuvuši par tādu kā autonomiju, uz kuriem vairs neattiecas visi šie personu noteikumi, tai skaitā ar visiem nodokļiem un tā tālāk," pauda Jānis.
