1991. gada 15. janvāris
Vecrīga. Trešā diena kopš Rīgā tiek celtas barikādes, lai aizstāvētos no iespējamiem padomju milicijas specvienības OMON uzbrukumiem. Barikāžu dalībnieks, operas mākslinieks, baritons Andris Blaumanis smalkā rokrakstā rūtiņu burtnīcā pierakstījis savus novērojumus. Viņš barikāžu aprakstu sāk ar iepriekšējās dienās medijos dzirdēto satraucošo ziņu par asiņainajiem notikumiem Viļņā un kopā ar sievu dodas sargāt Augstākās Padomes ēku.
"15. janvāris. Gribēju iet viens pats, bet Lilija obligāti taisās līdzi, motivējot ar to, ka pat bandīti kautrēsies šaut uz sievietēm. Un tā šorīt ceļamies pirms pieciem, lai sešos būtu pie Augstākās Padomes. Šajā laikā es ļoti daudz domāju par to, kā būs, kad nāks zaldāti un sāks šaut. Vai es zinātu, ka mana nāve nebūs veltīga, ka pēc tam militāri-komunistiskā diktatūra drīz vien kritīs.."
Andris savā dienasgrāmatā turpina, ka viņam šāda filozofēšana nekad iepriekš nav nākusi prātā, jo nāve no Latvijas pēdējās desmitgadēs bijusi ļoti tālu, bet asiņainie notikumi Lietuvā visu maina. Tajā pašā dienā pēc vairākām stundām pie Augstākās Padomes jeb tagadējās Saeimas ēkas viņš stāsta par redzēto.
"Visa Vecrīga no visām pusēm ir nobloķēta ar smagajiem vilcējiem, ekskavatoriem, pašizgāzējiem. Saceltas arī barikādes. Tankiem Vecrīgā netikt, tas ir skaidrs… Vecrīga ir pilna ļaužu, Doma laukumā un citur šaurajās ieliņās deg ugunskuri, pie kuriem cilvēki sildās. Doma laukumā uz improvizētas estrādes uzstājas "Skandinieki" un dažādi estrādes ansambļi.
Doma baznīcā cilvēki sildās un atpūšas.. Mēs ar Liliju iegājām un iedzērām ļoti karstu un garšīgu buljonu. Tas bija pašā laikā, jo es savā plānajā mētelī biju izsalis caur un cauri. Rīts pagāja mierīgi un ap desmitiem mēs gājām mājās, jo, kaut arī mēs dežurējām tikai no sešiem, vienalga šajā satrauktajā laikā naktī miegs nenāk un tāpēc sagurums ir milzīgi liels."
15. janvāra vakarā ap sešiem Andris vēlreiz dodas uz centru un apstaigā nocietināto Vecrīgu līdz valdības namam.
"…un apskatos arī Ministru padomi, kuru bruņās tērptu vēl nebiju redzējis. Gar pašu Ministru padomi ir smagā tehnika, un tad nāk otrā rinda autobusu. Bet skvērā pa visu Brīvības ielu līdz Merķeļa ielai kuras ugunskuri un ir pilns ar ļaudīm, pārsvarā jauniešiem. Un ir lepnums un prieks par viņu optimismu."
Barikāžu muzeja aplēses liecina, ka šajās dienās pirms 33 gadiem barikāžu sargāšanā piedalījušies 45 000 līdz 50 000 cilvēku. Barikāžu dalībnieks, tolaik Latviešu strēlnieku apvienības biedrs un vēlāk ilggadējs robežsargs Francis Justs arī nodevis savus atmiņu pierakstus Barikāžu muzejam. Arī viņš 15. janvārī apraksta Vecrīgā redzēto.
"Pie ugunskuriem redzēju veselas ģimenes ar maziem bērniem, nemaz nerunājot par pusaudžiem, kuri bija sastopami ik uz soļa. Esmu pārliecināts, ka šiem jauniešiem barikāžu liesma sirdī neapdzisīs nekad… Kad pulkstenis rādīja pāri četriem, nolēmu brītiņu nosnausties. Iegāju Doma baznīcā, kur uz soliem jau gulēja daudz cilvēku. Atradis vienu brīvu solu, noāvu kājas, paliku pagalvī sievas adīto ziemas cepuri, apsedzos ar mēteli un iegrimu miegā. Pamodos no ērģeļu skaņām un baznīcas kora dziedāšanas, jo bija sācies rīta dievkalpojums."
1991. gada 16. janvāris
Andris Blaumanis savā burtnīcā raksta, ka vairāk aktivizējusies interfronte, kas barikāžu dalībniekiem liek bažīties, ka Latvija arī piedzīvos Viļņas notikumus, jo tajā mirklī šķiet neticami, ka viss varētu normalizēties un padomju vara atteiktos no savām pretenzijām.
"Es jau otro dienu eju uz Augstākās Padomes un Radio nama apsardzi. Kaut vakar aizgāju gulēt ap divpadsmitiem un šorīt cēlos atkal puspiecos, pa dienu nevaru gulēt. Šorīt nodežūrēju līdz vienpadsmitiem, pēc tam aizgāju vēl uz Operu, lai nodotu gāzmasku. Jo sakarā ar uzbrukuma draudiem un asaru gāzes varbūtējo pielietošanu pie apsargājamajiem objektiem visiem jābūt ar gāzmasku."
Andris vienā no savu pārdomu atkāpēm pēkšņi iekavās bilst, ka, iespējams, brīžiem raksta haotiski, jo paralēli visu laiku klausās arī radio un skatās televīziju, lai nepalaistu kaut ko jaunu garām. Un jau pēc pāris atkāpēm viņš savos pierakstos 16. janvārī fiksējis arī traģiskās ziņas par pirmo barikāžu upuri un dalās pārdomās par OMON jeb melnajām beretēm.
"Viņi ir bruņoti līdz zobiem, un te šur, te tur mazās grupās ar mašīnām pēkšņi ierodas pilsētas apkaimēs, uz tiltiem vai šoseju mezglos, sadauza cilvēkus, kas sargā tiltus, aizdedzina mašīnas, aizved kādu cilvēku sev līdzi un piekauj… Un nupat viņi izdarījuši vislielāko bandītisma aktu. Viņi ar trasējošām lodēm šāvuši uz mikroautobusu, kurā bez šofera bija vēl sieviete un divi mazi bērni. Autobuss aizdegās, un cilvēkiem knapi izdevās izkļūt no tā… Pēc nedaudz minūtēm omoniešu bandīti šāva atkal uz mašīnu, šoreiz Ministru padomes "Volgu", un ar lodi galvā gāja bojā šoferis Roberts Mūrnieks (Satiksmes ministrijas šoferis). Televīzijā runāja ārsts, kas izmeklēja bojā gājušo, un rādīja rentgenogrammu, kurā skaidri redzama lode…"
Līdzīgi kā Andris, arī Francis 16. janvārī apraksta omoniešu darbības. Viņš ar tām saskārās arī klātienē pie Vecmīlgrāvja tilta, kur OMON ar bruņu transportieri bija stumdījuši automašīnas, sašāvuši tām riepas un piekāvuši autovadītājus. Pēcpusdienā Francis ar kādu brīvprātīgo šoferi devās aplūkot situāciju uz Vecmīlgrāvja tilta.
"Tuvojoties tiltam, ieraudzījām to postažu, ko bija pastrādājuši omonieši savas "vizītes" laikā – pretējā joslā nekārtīgi sastumdītas automašīnas, viena pārkārusies pāri barjerai… Pēkšņi tālāk uz pretējās braukšanas joslas pamanīju omoniešu vieglo automašīnu "UAZ", kas bija krāsota dzeltenā krāsā ar uzrakstu "Milicija" krievu valodā uz zilas svītras mašīnas sānos. Tautā šīm mašīnām bija dota iesauka "citrons".
Mēs apbraucām tiltu no apakšas un devāmies Rīgas virzienā. Netālu ceļa labajā pusē ieraudzījām grupu vīriešu. Sapratu, ka tie ir automašīnu šoferi. Pēkšņi virs dzelzceļa uzbēruma parādījās cilvēku grupa, kurā bija divi vīrieši, sieviete un divi bērni. Viņi skrēja no uzbēruma un sauca, ka omonieši ir sašāvuši viņu mikroautobusu. Nebija viņi vēl pieskrējuši pie mums, kā otrpus uzbērumam nobūkšķēja dobjš sprādziens, un gaisā uzšāvās dūmu un liesmu stabs. Mašīnas šoferis noteica, ka tur uzsprāgusi sašautā benzīna tvertne.
Visi sasēdās aizmugurējā sēdeklī un mašīna uzsāka strauju gaitu uz Rīgu. Atskatījos un ieraudzīju no Dzelzceļa tilta puses trasējošo ložu spietu, kas lidoja Rīgas virzienā. Kam tās bija domātas, tas palika noslēpums…"
17. janvāris
Andris Blaumanis raksta, ka ceļas puspiecos no rīta, lai dotos uz barikādēm, bet turpmāk ies dežūrēt tikai naktīs. Ar katru nākamo teikumu šajās janvāra dienās arvien biežāk Andra rakstītajā parādās vārds "neziņa".
"Es jau esmu stipri paguris, bet nav zināms, cik ilgi vēl visa šī lieta ievilksies. Ka tas ies ilgi, tas ir skaidrs, jo šodien kompartijas avīze publicējusi ziņas, ka nodibināta paralēla valdība. Nav vēl zināms, kas tai ir priekšgalā. No Maskavas atbraukusi speciāla deputātu komisija, kas iepazīsies ar stāvokli Latvijā. Vakardien aizmirsu pierakstīt, ka Doma zālē bez afišas, vienkārši tā, notika Dvoržāka "Stabat Mater" atskaņojums, kurā piedalījās arī Lilija. Es taču pats sēdēju un klausījos, bet tā nu ir, ka šajās dienās svarīgākais ir politika…"
18. janvāris
Sešos no rīta Andris beidz barikāžu dežūru pie Augstākās Padomes. Viņš raksta, ka šonakt no operas bijuši 15 cilvēki. Naktī temperatūra noslīdējusi līdz -5 grādiem un sargi pārsaluši brīžiem līdz zobu klabēšanai. Cilvēki sildās, ēdot zupu.
Tajā pašā dienā savā dienasgrāmatā Andris Blaumanis turpina, ka uz ielām bez smagās tehnikas arvien vairāk parādās masīvie betona bluķi. Barikādes nosprostotas ar dzelzs armatūru un pārvilktas ar dzeloņdrātīm. Andris novēro, ka parādās pār ielām pārvilkti kaprona tīkli un dažādi striķi, kas domāti desantnieku aizkavēšanai.
"Zaķusalas apsargāšanā piedalās arī dažādi velkoņi, zvejnieku kuterīši, kas cauru nakti pukšķina apkārt un garām Zaķusalai, lai aizkavētu tos, kas gribētu Televīziju ieņemt no Daugavas puses. Bez šaubām visai aizsardzības sistēmai ir maza nozīme, ja armija patiešām uzdrošināsies sākt šturmēt Rīgas svarīgos objektus. Bet mēs esam pārliecināti par boļševiku vadoņu veselo saprātu, jo viņi taču redz, ka tauta ir apņēmīga iet līdz galam iesākto brīvības ceļu. To redz arī no Maskavas speciāli atsūtītā komisija…
Ja Gorbačovam ir smadzenes, tad viņam ir jāsaprot, ka no Baltijas viņam ir jāatvadās."
20. janvāris
Tikmēr barikāžu dalībniekam Francim Justam ar omoniešiem Rīgas ielās nācās saskarties arī 20. janvāra vakarā. Viņš aizdevies uz dzīvokli apmēram 10 minūšu attālumā no Vecrīgas. Mājās viņš nomazgājies un paēdis vakariņas, tad ieslēdzis "Panorāmu", kurā sāka ziņot par omoniešu uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Francis pieņēma lēmumu doties uz Vecrīgu.
"Atvadījos no sievas, kuras seja kļuva krīta baltumā, un devos uz Vecrīgu. Izvēlējos maršrutu – no Strēlnieku un Elizabetes ielu krustojuma gāju cauri Kronvalda parkam uz Muitas ielu Kongresu nama aizsegā, jo pa kreisi apmēram 200 metru attālumā pilnā sparā notika apšaudīšanās – lidoja trasējošās lodes uz visām pusēm. Pārgāju pāri kanāla tiltiņam pie Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēkas, tad aizgāju līdz Vanšu tilta sākumam, lai pāri Valdemāra ielai ietu uz 11. novembra krastmalu un izpētītu situāciju, jo tajā pusē bija klusums. Visapkārt nebija neviena cilvēka.
Tikko es biju uzgājis uz Valdemāra ielas, kad no Pils laukuma kreisā tālākā stūra atskanēja trīs pistoles šāvieni… nodomāju, ka šie šāvieni ir domāti man kā brīdinājums tālāk neiet."
Domādams, ka Vecrīga ir ielenkta, Francis devās atpakaļ uz dzīvokli, lai par notiekošo noskaidrotu no radio vai televīzijas pārraidēm.
Šī vakara notikumi Rīgas centrā arī nesa upurus. OMON uzbrukuma apšaudē gāja bojā tā laika drošības iestāžu pārstāvji Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomanovičs, kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, kā arī skolnieks Edijs Riekstiņš.
1991. gada 27. janvārī masveida barikāžu apsardzība tika izbeigta, bet īpašās kārtības sargu vienības turpināja radio un televīzijas centra apsardzību Zaķusalā līdz pat Augusta puča apspiešanai.
