ĪSUMĀ:
- Kādas ģimenes pieredze: nedziedināmi slimu pacientu bezsamaņā vadā no vienas slimnīcas uz otru.
- Juriste situācijā saskata virkni kliedzošu un sistēmisku trūkumu.
- "Hospiss LV": Lēmumu pieņemšanā par mirstošu cilvēku Latvijā pastāv tiesisks vakuums.
- Ministrijā pieļauj – jautājumu par nedziedināmi slimo cilvēku cieņpilnu nāvi varētu sakārtot tuvāko gadu laikā.
Kādas ģimenes traģiskais stāsts
Šis gads Līgas (vārds mainīts) ģimenei sākās traģiski. Viņas tēvs, kuram bija vairāk nekā 80 gadu, iestājās slimnīcā uz plānotu onkoloģisku operāciju. Tā noritēja labi, taču pēc tam pacienta veselība negaidot strauji pasliktinājās.
Līga stāstīja: "Tētis pamodās un bija pat mundrs, un pat jokoja. Un pēc tam 48 stundu laikā – sirdslēkme, klīniskā nāve, reanimācija. Viss tā, kā nosaka slimnīcu reglamenti, kā droši vien nosaka ārstniecības likumi, viss pēc programmas, pēc regulas, pēc kārtības, bet rezultāts… Atdzīvināja ķermeni, bet prāts un apziņa netika atdzīvināta, un 48 stundu laikā pēc klīniskās nāves tas arī nenotika, un tad jau arī man visi ārsti teica, ka nekas jau nebūs, bet tas ķermenis jau ir, un tas ķermenis ir jāuztur."
Viens no Līgas jautājumiem, kas palicis bez atbildes, – vai pirms operācijas nevajadzēja veikt rūpīgāku sirds veselības pārbaudi. Iespējams, tad operāciju atliktu un vispirms ārstētu sirdi. Vai arī pēc operācijas pacientu uzraudzītu rūpīgāk. Līga nesaprot, kā tas iespējams, ka nenotiek pilnvērtīga informācijas apmaiņa starp ārstniecības iestādēm. Tad slimnīcā zinātu, ka jau agrāk viņas tēvam bijušas sirds problēmas, un tieši sirdslēkmes dēļ turpmākā notikumu gaita izvērtās par traģēdiju: pēc dažām dienām viņai paziņoja, ka tēvs no slimnīcas Rīgā pārvietots uz ārstniecības iestādi kādā attālākā vietā.
"Es sapratu, ka jā – vajadzēja manu tēvu pārvietot starp dažādām medicīniskām iestādēm, un es saprotu, ka Rīgas slimnīcā viena intensīvās terapijas gulta maksā ļoti, ļoti dārgi, un es katru situāciju saprotu, bet kopumā… Tur apakšā ir cilvēks," pauda Līga.
Līgas tēvs joprojām bija bezsamaņā un tika elpināts ar iekārtas palīdzību. Pēc dažām dienām viņai zvanīja no slimnīcas, lai pavēstītu, ka pacientam kājā sākusies gangrēna, tā jāamputē, bet, tā kā uz vietas šādas operācijas neveic, tēvu pārvedīs uz citu – vēl attālāku ārstniecības iestādi.
"Kas mani mierināja šajā situācijā, bija tas, ka viņš neko nesaprot, tie pārdzīvojumi bija vairāk ģimenes, nevis tēva pārdzīvojumi. Bet mēs kopumā tomēr varētu darīt situāciju tādu, ka šie pārdzīvojumi nebūtu tik lieli un tik būtiski un ka tās emocijas nebūtu tik smagas visā šajā situācijā, jo pats pēdējais punkts, ka ķermenim bez apziņas un saprāta… Saprotot, ka viņam tagad griezīs to kāju nost, tās sajūtas bija nu tiešām briesmīgas," pastāstīja sieviete.
Līgas tēvs nomira, pirms tika veikta amputācija. Viņa atzina, ka nevaino nevienu ārstu un nevienu slimnīcu, tāpēc lūdza vārdus un nosaukumus neminēt. Katrā atsevišķajā ārstēšanas un aprūpes posmā attieksme bijusi laba un augsti profesionāla, sacīja Līga, tāpēc viņa negrasās vērsties ne Veselības inspekcijā, ne tiesā.
Juriste situācijā saskata virkni kliedzošu un sistēmisku trūkumu
Taču Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes asociētā profesore sabiedrības veselībā un veselības tiesībās, juriste Solvita Olsena, pie kuras Līga vērsās pēc palīdzības, kamēr tēvs atradās slimnīcās, šajā situācijā saskata virkni kliedzošu, sistēmisku trūkumu un, iespējams, pat pārkāpumus.
Olsena skaidroja: "Ja pacients pats kļūst lemt nespējīgs, tad tālāk visi ārstēšanas lēmumi, tajā skaitā ārstēšanas plāns, tajā skaitā intensīvās terapijas pasākumi ir atļauti tikai tad, ja to atļauj pacienta pārstāvis. Slimnīcai ir pienākums tajā brīdī atrast un iesaistīt pacienta pārstāvi visu tālāko ārstniecības lēmumu pieņemšanā."
Normāla prakse būtu, ka ārstniecības iestāžu darbinieki pieņem izšķirīgus lēmumus par bezpalīdzīgiem pacientiem, saskaņojot ar tuviniekiem un respektējot nedziedināmi slimā cilvēka personību, norādīja Olsena.
"Tas arī tad būtu devis iespēju pacienta tuviniekiem ar ārstniecības personām tālāk spriest par to, kāda palīdzība šim pacientam būtu iespējama, pieņemama un kāda palīdzība būtu saskaņā ar pacienta vērtībām, ar pacienta iepriekšējām izvēlēm un tamlīdzīgi," atzīmēja Olsena.
"Hospiss LV": Lēmumu pieņemšanā par mirstošu cilvēku Latvijā pastāv tiesisks vakuums
Sabiedriskā labuma organizācijā "Hospiss LV", kas aktualizējusi ikviena cilvēka tiesības no šīs dzīves aiziet cieņpilni, norādīja – ja runa ir par lēmumu pieņemšanu par mirstošu cilvēku, šajā ziņā Latvijā pastāvot "tiesisks vakuums". Tas Līgas stāstam līdzīgas situācijas padarot sevišķi delikātas.
Organizācijas "Hospiss LV" valdes locekle Ilze Zosule norādīja: "Kas tad ir tie cilvēki, kas pieņem lēmumus par mirstošo cilvēku? Kāda ir šī lemtspēja? Faktiski šobrīd juridiski cilvēkiem nav iespēju atstāt kaut kādus norādījumus, nonākot šādā stāvoklī, ko viņš gribētu, ko viņš negribētu, lai ar viņu iesāk."
Līga uzsvēra, ka savu stāstu par tēva nāvi publisko ar cerību, ka tas kādam palīdzēs, ja būs gadījies nonākt līdzīgā situācijā. Taču, iespējams, tas palīdzēs ātrāk likumisku ietvaru piešķirt organizācijas "Hospiss LV" aicinājumam ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kuram tas nepieciešams, nodrošināt hospisa pakalpojumu – iespēju dzīves pēdējās dienas pavadīt labvēlīgā vidē, tuvinieku klātbūtnē. Pērn par šo ierosinājumu platformā "Manabalss.lv" tika savākti vairāk nekā 17 000 parakstu un iniciatīva tika iesniegta Saeimā.
Ministrijā pieļauj – jautājumu par nedziedināmi slimo cilvēku cieņpilnu nāvi varētu sakārtot tuvāko gadu laikā
Veselības ministrijā norādīja – jautājums par nedziedināmi slimo cilvēku mūža pašu pēdējo dienu cieņpilnu aizvadīšanu varētu tikt sakārtots tuvāko pāris gadu laikā, bet jau šogad no 1. oktobra būs pieejama valsts apmaksāta paliatīvā aprūpe mājās.
Veselības ministrijas pārstāve Sanita Janka norādīja: "Tā būs pieejama mājās, viņa būs pieejama 24/7 režīmā. Sākotnēji šis pakalpojums būs paredzēts tiem pacientiem ar konsilija lēmumu, kuriem dzīvildze būtu plānojama līdz sešiem mēnešiem. Jā, mēs rēķinājām pieprasījumu; tie varētu būt 200 cilvēki uz 100 000 [iedzīvotāju]."
Paliatīvās aprūpes pakalpojuma nodrošināšanai šogad paredzēts finansējums 6 miljonu eiro apmērā, informēja Veselības ministrijas pārstāve. Kā apliecinājis iepriekš īstenotais pilotprojekts, šāda pakalpojuma pieejamība atslogo ne vien nedziedināmi slimā cilvēka tuviniekus, bet arī ārstniecības iestādes un mazina neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu skaitu.
