Pret krievu valodu sabiedriskajos medijos
Tieši sabiedriskie mediji – Latvijas Televīzija un Latvijas Radio – konferencē tika apspriesti kā viena no problemātiskajām vietām publiskajā telpā. Šādā kontekstā diskusija par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas lomu kļuvusi aktuāla saistībā ar nacionālo drošības koncepciju, kurā paredzēts no 2026. gada atteikties no krievu valodas sabiedriskajos medijos.
Pret to iebilst paši sabiedriskie mediji, jo situācijā, kad Krievija īsteno ne tikai fizisku karu Ukrainā, bet arī daudz plašāka mēroga informatīvo karu, agresorvalsts propagandai un meliem nepieciešams pretspars krievu publikai saprotamā valodā. Konferencē turpretī dominēja viedoklis, ka turpināt sabiedriskajos medijos raidīt arī krieviski nozīmētu turpināt šķelt sabiedrību.
"Valsts finansētie sabiedriskie mediji, ja tie turpina divvalodību, turpina šķelt mūsu sabiedrību. (Aplausi) Un tādēļ es gribētu piekrist Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekles Sanitas Uplejas atšķirīgajam viedoklim no vairākuma, ka to nedrīkst turpināt, jo šī šķelšana ir jāizbeidz.
Divas atšķirīgas mediju telpas, ko mēs turpinājām – ar valsts līdzekļiem arī, starp citu – 30 gadus, ir viens no mūsu pašreizējās problēmas cēloņiem.
Jo šīs telpas nav identiskas, tas nav vienkārši mehānisks "Google" pārtulkojums krievu valodā. Tur ir cits saturs ar citiem uzsvariem," tā latviešu valodas nostiprināšanai veltītajā konferencē izteicās Valsts eksprezidents Levits.
Un aplausi liecināja par atbalstu viņa nostājai. Līdzīgi kategoriski izteicās arī vairāki citi referenti un konferencē klātesošie, piemēram, Latvijas Universitātes profesors Jānis Valdmanis par krievu valodas lietošanu plašsaziņas līdzekļos izteicās kā par vienu no veidiem, kā valsts valoda tiek vājināta, bet bijušais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis veltīja aizrādījumu sabiedriskajiem medijiem par to, ka tajos joprojām tiek intervēti cilvēki, kuri spēj izteikties vienīgi krieviski – kāpēc nevarot pajautāt viedokli kādam citam, kurš par šo pašu lietu spēs izteikties valsts valodā.
Situāciju ar valodu maina Krievijas karš Ukrainā
Garie Krievijas okupācijas gadi un centieni pārkrieviskot Latviju ir atstājuši nospiedumus arī tagadnē. Tad arī radās sašķeltā sabiedrība, divas informatīvās telpas. Plaisas starp tām gan samazinās.
"Šie 50 okupācijas gadi mums ir iedevuši tādus degradētus instinktus, ka mēs rīkojamies instinktu līmenī citādi. Mēs dzirdam krievu valodu, un mēs uzreiz mēģinām uz to pāriet," sacīja Vidzemes Augstskolas padomes loceklis, asociētais profesors Gatis Krūmiņš.
Jautāts, vai krievu valoda no publiskās telpas nepazudīs dabiskā veidā – līdz ar paaudžu nomaiņu, vai tomēr būtu jāiejaucas, augstskolas profesors sacīja: "Tur jau tā lieta. Ja tā būtu paaudžu nomaiņa, mums būtu jāgaida vēl vieni 30 gadi. Es domāju, ka mums nav laika."
Krievijas brutālais karš Ukrainā viennozīmīgi ir skubinājis politiķus un valstsvīrus šajos jautājumos ieturēt stingrāku pozīciju.
"Kopš Ukrainā iebruka Krievijas karaspēks, situācija valodas politikā ir mainījusies. Es gribētu teikt – tas ir bēdīgi, ka situācija mainās tikai kara rezultātā, ko mēs neviens negribētu piedzīvot. Bet acīmredzot šie notikumi parāda būtiskas lietas, kas ir jāņem vērā arī mums valodas politikā. Un šobrīd mēs tā pa īstam jūtam arī politisko atbalstu valsts valodas situācijas maiņai," sacīja Latviešu valodas aģentūras direktore Inita Vītola.
Krūmiņš piebilda, ka pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos ir jāapzinās krievu valodas loma.
"Krievu valodai – tai nav tikai valodas statuss. Tai ir tāds pats statuss kā šiem pieminekļiem. Tai ir tāds pats statuss kā propagandai.
Tas ir tiešām valsts drošības jautājums. Tas nav tikai jautājums par valodu toleranci. Tas ir tiešām nācijas eksistences jautājums. Ja mēs to neizdarīsim tagad, tad ar katru nākamo gadu to izdarīt būs sarežģītāk," klāstīja Krūmiņš.
Valodniece: Valodas jautājumā trūkst vienotas virsorganizācijas
Konferencē runa bija ne tikai par plašsaziņas līdzekļiem kā vienu no problemātiskajām jomām valsts valodas lietojuma ziņā; uzmanība pievērsta arī izglītības sistēmai un īpaši pārejai uz mācībām tikai latviešu valodā, ko Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pakāpeniski īstenos līdz 2025. gadam.
Kā atzina izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša ("Jaunā Vienotība"), šis process nenotiek gludi, jo ne visiem pedagogiem ir latviešu valodas zināšanas vajadzīgajā līmenī. Savukārt valodniece Ina Druviete uz aktuālajām latviešu valodas problēmām lūkojās plašākā – sociolingvistiskā tvērumā, uzsverot, ka latviešu valodas noturība būs atkarīga no tiem, kuri tajā runās un spēs nodrošināt savas valodas tiesību aizsardzību.
"Latviešu valodas noturība pilnīgi noteikti būs atkarīga tikai no tā, vai katrs latvietis apzināsies, ka tas ir tieši viņa pienākums ar savu kaimiņu, ar savu darba biedru runāt latviešu valodā. Tā ir pašsaprotama norma, ka Latvijā runā latviski," sacīja valodniece.
Druviete izteicās, ka mītam par latviešiem kā mazu tautu un latviešu valodu kā mazu valodu būtu jāpazūd no skatuves, jo juridiskā līmenī valodas statuss ir skaidrs un stabils, ir arī vairākas institūcijas, kas īsteno valsts valodas politiku.
Tiesa, Druvietes ieskatā, pašlaik trūkst vienas virsorganizācijas, kāda savulaik bija Valsts valodas komisija pie Valsts prezidenta kancelejas.
Notiek valodas lomas stiprināšana arī izglītības sistēmā, un tiek veikti lingvistiski pētījumi, tiesa, daudz mazākā apjomā nekā citās salīdzināmās valstīs. Taču mūsu vājākais posms ir lingvistiskā attieksme – ka cilvēki it kā prot runāt latviski un it kā apzinās, ka tā ir vienīgā valsts valoda, tomēr dažādās situācijās gan privātajā, gan publiskajā saziņā patiesībā valda divvalodība.
"Jebkurš likums un lēmums, pat, šķiet, no valodas politikas attālā jomā būtu jāizvērtē saistībā ar ietekmi uz valsts valodas politiku – tāpat kā mēs izvērtējam ietekmi uz vidi. Un ikviens lēmums valodas politikā būtu jāskata daudz plašākā kontekstā. [..] Stingri rekomendējam pašreizējā kontekstā neplānot Valsts valodas likuma atvēršanu un pastāvošo valsts valodas politikas institūciju sistēmas maiņu, bet, protams, iespējams, runāt par jumta organizācijas veidošanu," sacīja Druviete.
Viņa arī akcentēja, ka svarīgi turpināt latviešu valodas izpēti, un aicināja nejaukt diskusijas par latviešu valodas lietojumu un valodas kvalitāti; valodniece skaidroja, ka, protams, ir svarīgi, lai valoda būtu bagātīga, skaidra, nepārprotama, taču tie neesot eksistenciāli jautājumi – vispirms jāpanāk, ka latviešu valoda tiek lietota publiskajā sfērā, bet pēc tam var arī ķerties pie kvalitātes jautājumiem.
