Atvērtie faili

#94 Viena pret sistēmu. Kāpēc neizdodas pierādīt vardarbību dzemdībās?

Atvērtie faili

#96 Bija ieaudzināts, ka tu esi "ruskijs". Pieminekļa vairs nav, apmeklētāji paliek

#95 Ko sagaidīt jauniešiem, kuri būs pirmie karavīri valsts aizsardzības dienestā?

Rekrūši kaimiņos. Ko sagaidīt pirmajiem Latvijas karavīriem obligātajā dienestā?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 8 mēnešiem.

No nākamā gada jauniešiem būs obligāti jādien Latvijas armijā. Valdība straujiem soļiem iet uz priekšu, lai ieviestu Valsts aizsardzības dienestu. Vispārējo karaklausību politiķi īstenos pēc Somijas parauga. Kādēļ Latvija neatjaunoja karaklausību pēc Krimas aneksijas, kad to izdarīja Lietuva, bet dara to tikai šogad – pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā? Kā darbojas obligātais militārais dienests Somijā, par kuru runā politiķi?

ĪSUMĀ:

Lietuvas obligātā dienesta karavīrs: "Iesākumā biju nedaudz sabijies"

Ir augusta beigas Lietuvas pilsētā Kauņā. Tur atrodas viena no armijas bāzēm, kurā trenējas lietuviešu obligātā militārā dienesta karavīri no pulkveža Joza Vitkus inženieru bataljona. Viņi trenējas uzsliet šķēršļu joslu – dzen zemē metāla stabus un ierīko dzeloņstieples. 

Katrs no jauniesauktajiem ir tērpies militārā formastērpā – mugurā ir bruņu veste, vidukli apjož kabatas ar piederumiem, galvā ir ķivere un uz acīm aizsargbrilles. Bet labo plecu rotā mazs Lietuvas karodziņš.

"Es sāku dienēt šā gada iesākumā – marta beigās. Tas ir deviņu mēnešu dienests, kas man beigsies nākamā gada februārī," stāsta viens no bataljona karavīriem – 21 gadu vecais ierindnieks Laurīns Lukoševičs.

Viņš stāsta, ka pavēste par iesaukumu dienestā viņam atnāca negaidīti: "Es vienkārši dzīvoju, un tad es uzzināju, ka esmu iesaukts. Iesākumā es biju nedaudz sabijies."

Par došanos armijā viņš runāja ar saviem vecākiem.

"Sarunas ar ģimeni un draugiem mani nedaudz nomierināja. Protams, pirmās dažas nedēļas, kad es ierados, es jutos nedaudz satraucies. Bet visi mani kolēģi, ar kuriem es strādāju šeit, ir saprātīgi," saka jaunietis.

Laurīns stāsta, ka iesākumā visgrūtāk bijis pielāgoties jaunajai ikdienai.

"Es biju pieradies pie ikdienas dzīves un darīt savas lietas. Tad mani iesauca dienestā, un šeit ir tiešām strikti noteikumi. Man vajadzēja pierast gan pie garīgām, gan fiziskām grūtībām," viņš stāsta. 

Jautāts par to, kādi ir bijuši aizvadītie pieci mēneši obligātajā dienestā, Laurīns saka, viņa pieredze ir bijusi tiešām laba. "Es esmu iemācījies šaut ar ieročiem, apieties ar mīnām un granātām, apguvis prasmes strādāt un motivēt vienam otru komandā. Mani vēl gada beigās sagaida jauni izaicinājumi, bet tajā pašā laikā ir interesanti," atklāj karavīrs.

Viņš stāsta, ka apmaiņā pret savu ieguldīto laiku dienestā viņš saņem atlīdzību.

"Es katra mēneša beigās saņemu pabalstu. Man arī būs papildu pabalsts, kuru es saņemšu pēc tam, kad būšu pabeidzis deviņus mēnešu ilgo dienestu. Līdz ar to man būs ienākumi, un tas motivē, jo pēc dienesta beigām mani gaida nauda. Protams, vēl viens no papildu labumiem karavīram ir bezmaksas veselības aprūpe. Līdz ar to vajadzības gadījumā es šeit varu saņemt medicīnisko palīdzību," stāsta Laurīns.

Laurīnu un vēl 32 citus karavīrus inženieru bataljonā apmāca 2. vada komandieris Alans Petrošjus.

"Karaklausībai ir pakļauti tikai vīrieši. Ja sieviete vēlas dienēt bruņotajos spēkos, tad viņa var pieteikties brīvprātīgi.

Patlaban obligātajā dienestā neiesauc sievietes," skaidro Petrošjus.

Viņš stāsta, ka kopā ar obligātā militārā dienesta un profesionāliem karavīriem trenējas arī brīvprātīgie: "2015. gadā, kad ieviesām karaklausību, armijā dienēja daudz brīvprātīgo karavīru. Bet kopš tā laika viņu skaits ar katru gadu ir palicis arvien mazāks un mazāks."

Lietuvā sākumā grūtības sakomplektēt militāro vienību sastāvu

Lietuva atcēla obligāto militāro dienestu 2008. gadā – gadu pēc tam, kad to izdarīja arī Latvija. Pirms septiņiem gadiem – neilgi pēc tam, kad Krievija bija anektējusi Krimu un pret Ukrainu sāka izvērst militāru agresiju, mūsu kaimiņvalsts karaklausību atjaunoja.

"Viena no lielākajām problēmām, kas mums ir bijusi Lietuvas bruņotajos spēkos, ir grūtības sakomplektēt militāro vienību sastāvu," Latvijas Radio atklāj Lietuvas aizsardzības ministra vietnieks Žilvins Tomkus.

Viņš stāsta, ka no nepilnu triju miljonu lielā iedzīvotāju skaita arvien mazāk lietuviešu vēlas savu dzīvi saistīt ar armiju.

"Mums bija diezgan liels izaicinājums rekrutēt cilvēkus un personālu profesionālajam dienestam," atzīst Tomkus.

Daļu vīriešu obligātajam dienestam vecumā no 18 līdz 23 gadiem nejaušā kārtībā atlasa speciāla datorprogramma.

"Mums ir jaukta sistēma. Mums ir profesionālais un reizē arī obligātais militārais dienests. Tas mums palīdz nokomplektēt vienības. Šī sistēma rada arī tādu kā resursu profesionālajam dienestam un palīdz nodrošināt pietiekamu rezervistu skaitu," skaidro Žilvins Tomkus.

Aktīvo rezervistu skaits Lietuvā pēdējos gados ir pieaudzis uz pusi un šodien sasniedz 5000. Profesionālajā armijā ir gandrīz 12 000, bet obligātajā militārajā dienestā ik gadu iesauc apmēram 4000 karavīru.

Ar to gan var nepietikt.

Lietuvā diskutē par obligātu iesaukumu ikvienam, arī sievietēm

"Patlaban sabiedrībā ir diskusija par to, vai mums vajadzētu pāriet uz pilnīgu karaklausību. Tas nozīmē iesaukt dienestā ikvienu, kurš sasniedz 19 gadu vecumu – iespējams, ka arī sievietes," stāsta pētnieks no Starptautiskā aizsardzības un drošības centra Toms Jermalavičs.  

"Mēs tagad redzam, kāda mēroga karš var notikt Eiropā un cik daudz cilvēku resursu tas prasa, lai īstenotu uzticamu pašaizsardzību. Un kļūst skaidrs, ka ar tiem salīdzinoši nelielajiem bruņotajiem spēkiem, kādi ir Lietuvai, vienkārši var nepietikt."

Pagaidām Lietuvas politiķi vēl nav nolēmuši ieviest pilnīgu karaklausību.

Tomēr Jermalavičs uzskata, ka no dzimumu līdztiesību viedokļa armijā būtu obligāti jādien arī sievietēm.

"Ziniet, mēs vienkārši paši sevi apdalām. Mēs daļu cilvēku izslēdzam un aprobežojamies ar pusi no tā talantu resursa, kas mūsu bruņotajiem spēkiem būtu pieejams," spriež pētnieks.

Viņš stāsta, ka arī Lietuvas konstitūcijā ir teikts, ka jebkuram pilsonim ir tiesības un pienākums aizstāvēt savu valsti.

"Mūsdienās mēs redzam, ka Zviedrija atgriežas pie obligātā militārā dienesta un arī Norvēģija maina savu karaklausības modeli. Abās valstīs obligāts dienests ir arī sievietēm," norāda pētnieks.

Somijas obligātā dienesta karavīrs par Krievijas draudiem: "Viņiem nebūtu nekādu izredžu"

Ir ziema un kādā no Somijas armijas bāzēm mežā trenējas obligātā militārā dienesta karavīri. Maskējušies formastērpos ar baltu kamuflāžu un bruņojušies ar kaujas ieročiem, viņi uz slēpēm dodas pildīt kaujas uzdevumu.

Savu obligāto dienestu nesen pabeidza 19 gadus vecais Karlīno Herme. "Mani iesauca obligātajā dienestā šā gada janvārī, un es to pabeidzu jūnijā," viņš stāsta. Karlīno varēja izvēlēties, cik ilgu laiku viņš grib dienēt.

"Mans dienests ilga sešus mēnešus. Ir iespēja dienēt pusgadu, deviņus mēnešus vai arī gadu. Ir trīs izvēles iespējas, un man bija pusgads. Pēc dienesta beigām es atgriezos savā ierastajā dzīvē," stāsta Herme.

Somijas bruņoto spēku mācības
Somijas bruņoto spēku mācības

Militāro apmācību vietā viņš varēja doties arī uz civilo dienestu un darīt sabiedrisko darbu.

"Kad es biju vidusskolā, tad pie mums nāca cilvēki, kuri nedienēja militārajā dienestā. Līdz ar to viņi nāca uz mūsu skolu un palīdzēja ikdienas darbā. Viņi to darīja apmēram gadu. Tas bija viņu dienests, jo viņi negribēja iziet militāro apmācību," skaidro karavīrs.

Karlīno gan stāsta, ka viņam nebija šaubu par savu izvēli: "Protams, ka es gribēju iet uz militāro apmācību, jo visi izvēlas militāro treniņu."

Arī viņam, gluži tāpat kā Laurinam Lietuvā, bija zināms satraukums pirms dienesta sākuma, un tuvinieki viņu uzmundrināja. "Viņi bija ļoti atbalstoši, it īpaši mana mamma. Patiesībā viņa bija ļoti sapriecājusies un mani iedrošināja."

Karlīno gribēja mācīties par artilēristu, bet diemžēl tajā specialitātē viņu neuzņēma.

"Mana otra izvēle bija medicīna. Tas laikam vairāk vai mazāk bija tāpēc, ka mans tētis, kad viņš savā laikā dienēja, arī viņš bija militārais mediķis. Līdz ar to tas mani interesēja, un, jā, tas patiešām izrādījās interesanti!" atzīst Karlīno.

Somijas bruņotie spēki viņam nodrošināja bezmaksas dzīvesvietu, apģērbu un veselības aprūpi. Tāpat gan obligātā dienesta karavīriem, gan arī viņa tuviniekiem pienākas pabalsti.

Karlīno stāsta, ka ir arī citi labumi: "Dažiem cilvēkiem noteikti ir lieli bonusi, piemēram, šoferiem. Viņiem armija nodrošina iespēju bez maksas iegūt braukšanas tiesības ar smagajiem kravas auto. Šādas tiesības maksā ļoti dārgi. Pēc dienesta beigām viņi var vadīt šādus transportlīdzekļus."

Pēc militārā dienesta beigām viņš atgriezās ierastajā dzīvē.

"Es patiesībā gribētu strādāt bruņotajos spēkos. Man liekas, ka tas būtu aizraujoši.

Diemžēl mans dienests ilga tikai sešus mēnešus, un man ir grūti tur dabūt tādu darbu, kas man patiktu. Tas tādēļ, ka tie cilvēki, kuri nodien veselu gadu, viņi piedalās tā sauktajā līderības programmā. Dažus amatus var iegūt tikai pēc šādas apmācības," saka Karlīno.

Līderības programma ir jaunievedums Somijas obligātajā militārajā dienestā. Tās laikā daļa karavīru apgūst mūsdienīgas prasmes, kā vadīt cilvēku komandu. Tas jauniešiem vēlāk noder profesionālajā dzīvē.  

Jautāts, ko viņš un viņa draugi domā par draudiem no Krievijas, kas ir iebrukusi Ukrainā, Karlīno saka: "Protams, draugu lokā esam runājuši par to, ka Krievija mūs okupēs, bet tas vairāk vai mazāk ir bijis joku līmenī. Ja godīgi, es neesmu īpaši satraucies un es nedomāju, ka Krievija kādreiz pie mums iebruks. Un es domāju, ka viņiem nebūtu nekādu izredžu, jo Somijas apvidus krieviem būtu ļoti sarežģīts karošanai. Es domāju, ka mēs esam diezgan spēcīgi."

Somijā brīvprātīgi armijā var trenēties arī sievietes

Somijas obligātajā militārajā dienestā iesauc vīriešus vecumā no 18 līdz 30 gadiem. Ar viņiem brīvprātīgi jau ilgu laiku var kopā trenēties arī sievietes, stāsta Ville Kostians – majors Somijas aizsardzības spēkos.

"Pašā sākumā pietiecās diezgan neliels skaits sieviešu. Bet tagad ir apmēram tūkstotis gadā, un viņu skaits ar katru gadu palielinās," saka Kostians.

Viņš stāsta, ka bruņotie spēki vēlas piesaistīt vairāk sieviešu ne tikai tādēļ, lai palielinātu dzimumu vienlīdzību un vairāk iesaistītu sabiedrību, bet arī palielinātu aizsardzības spēku rezerves.  

"Mēs katru cilvēku apmācām pildīt kara laika pienākumus. Un mēs ne tikai trenējam katru karavīru karot atsevišķi, bet mācām viņus sadarboties savā vienībā. Un šī vienība kļūst par gatavu rezervi," skaidro majors. "Ja mums ir vajadzība, tad mēs uz konfliktu varam sūtīt šo rezerves vienību," saka Kostians.

No vairāk nekā pieciem ar pusi miljoniem iedzīvotāju Somijas kopējās armijas rezerves sasniedz apmēram 900 000 cilvēku.

Katru gadu obligāto dienestu iziet apmēram 20 000 jauniešu. Daļa no viņiem pēc tam pievienojas profesionālajai armijai, kurā ir vairāki tūkstoši militārpersonu. Bet kara gadījumā – bez rezervēm Somijai uzreiz ir pieejami 200 000 karavīru.

Kā bruņotajiem spēkiem ir izdevies sasniegt tādus rezultātus? Kostians spriež, ka "mums ir diezgan laba apmācības kvalitāte un nozīme ir arī vēsturiskajai pieredzei".

Viņš stāsta, ka vispārēja karaklausība Somijā ir pastāvējusi kopš Pirmā pasaules kara beigām, kad valsts ieguva neatkarību. Savu lomu spēlēja arī Ziemas karš, kad somi atvairīja Padomju armijas uzbrukumu.

"Jau no paša sākuma un pēc Otrā pasaules kara somiem ir bijis uzskats, ka tas ir pagodinājums – dienēt Somijas bruņotajos spēkos," piebilst majors.

Savukārt bez obligātā militārā dienesta neveidotos armijas rezerves un Somija praktiski paliktu bez aizsardzības.

Iedzīvotājiem ir ļoti izteikta apziņa, ka Somija ir jāaizstāv

"Iedzīvotājiem ir ļoti izteikta apziņa, ka Somija ir jāaizstāv. Tas, ka Somija saglabā neatkarību, – tā ir vērtība," stāsta vadošais pētnieks Somijas Starptautisko attiecību institūtā Čārlijs Saloniuss-Pasternaks.

"Ņemot vērā valsts izmēru, it īpaši asimetriju ar mūsu pretinieku – Padomju Savienību toreiz un varbūt Krieviju tagad –, tad kļūst skaidrs, ka vienīgais, kā aizstāvēties, ir ar lielu armiju," skaidro Saloniuss-Pasternaks.

Viņš stāsta, ka, lai veiksmīgi darbotos šī sistēma, ļoti svarīga ir pašu karavīru pieredze obligātajā dienestā.

"Raugoties no Somijas viedokļa, mēs ar šausmām skatāmies uz to, kā pret jauniesauktajiem karavīriem ir izturējušies Krievijā un kā pret viņiem turpina izturēties šodien. Tas ir pilnīgi neiedomājami!" saka pētnieks.

Atslēga, pēc Čārlija Saloniusa-Pasternaka teiktā, slēpjas tajā, ka armijas personāls cieņpilni izturas pret jauniesauktajiem un ievēro viņu tiesības.

"Ja mēs paskatāmies uz Somiju, tad ir pilnīgi nepieņemama jebkāda veida fiziska izrēķināšanās un necilvēciska attieksme pret karavīriem. Augstākā militārā vadība, kura ikdienā nesastop jauniesauktos, izmeklē jebkuras sūdzības – vienalga, vai tās ir saņemtas caur sociālajiem tīkliem, vai kā citādi," skaidro pētnieks.

Viņš stāsta, ka Somijā nopietnākas sūdzības nodod policijai, lai tā var neatkarīgi izmeklēt pārkāpumus.  

"Līdz ar to armijā kultivē tādu kultūru, kurā obligātā militārā dienesta karavīrus uzskata par resursu, kuru armija aizņemas. Un tā pret viņiem arī jāizturas. Jo, ja karavīri dienestā iegūs negatīvu pieredzi, tad var sekot cilvēku emigrācija un viņi sāks izvairīties no dienesta. Un tad seko jautājums – kāpēc lai viņi gribētu atgriezties uz rezervistu mācībām?" norāda Saloniuss-Pasternaks.

Viņš piebilst, ka runa ir par spēju savstarpēji uzticēties.

"Es domāju, ka, ja mēs runājam par mūsdienu jauniešiem, tad viena no galvenajām Somijas un citu valstu pieredzēm ir tā, ka viņi grib, lai viņiem izskaidro, kādēļ viņiem ir jādara tas, ko liek. Tā vietā, lai vienkārši bez paskaidrojuma pateiktu – izroc bedri, viņiem jāizskaidro, kādēļ tas ir jādara, vai arī ir jāļauj viņiem pašiem to saprast. Šādas attiecības palīdz veidot uzticību starp armijas personālu, jauniesauktajiem un rezervistiem, kā arī rada apziņu, ka mēs šajā pasākumā esam visi kopā," norāda Saloniuss-Pasternaks.

Latvijā atjaunos obligāto dienestu – par labāko piemēru min Somiju

Alūksnes kājnieku skolā apmāca jaunos karavīrus dienestam Latvijas bruņotajos spēkos. Latvija ir pēdējā no Baltijas valstīm, kura vēl nav ieviesusi obligāto militāro dienestu. Igaunija pēc neatkarības atjaunošanas tā arī neatcēla karaklausību. Latvija savu aizsardzību balsta uz profesionālo armiju, kurā ir apmēram 6000 militārpersonu.

Zemessardzē brīvprātīgi dien vairāk nekā 8000 karavīru, bet rezervē atrodas vairāk nekā 6000.

Īsāk sakot, Latvijas aizsardzība, ja runā par sauszemes spēkiem, balstās uz apmēram 10 000 karavīru.

Rezervistu apmācības Alūksnē
Rezervistu apmācības Alūksnē

Par mūsu drošību rūpējas arī sabiedrotie. Jau piecus gadus Latvijā atrodas NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupa, kurā patlaban ir 1700 karavīru no desmit valstīm.

Atbildīgie politiķi un bruņoto spēku pārstāvji līdz šim aizstāvēja tādu modeli, kurā Latvijas aizsardzība balstās uz profesionālo armiju un Zemessardzi.  

"Es esmu vienmēr teicis, ka es nepārskatīšu Latvijas bruņoto spēku rekrutēšanas vai veidošanas principus, kamēr iepriekšējā sistēma nebūs sevi galvenajos vilcienos izsmēlusi. Šodien es varu pateikt, ka mēs esam galvenajos vilcienos sevi izsmēluši," atzīst aizsardzības ministrs Artis Pabriks ("Attīstībai/Par!").

Jūlija sākumā Pabriks paziņoja, ka Krievijas sāktais karš Ukrainā un starptautiskā drošības situācija Latvijai rada jaunus izaicinājumus.

"Mēs apgūstam ļoti strauji jaunu tehniku, kas nozīmē, ka mums ir vajadzīgi jauni profesionāli cilvēki, mums ir vajadzīgi jauni eksperti, mums ir vajadzīga zinoša jaunatne, kas var šajos procesos armijā piedalīties," toreiz pauda Pabriks.

Viņš sacīja, ka jau patlaban pietrūkst karavīru armijas brigādēm, bet tuvāko piecu gadu laikā militāri jāapmāca līdz 50 000 iedzīvotāju. Tādēļ Latvijā papildus profesionālajai armija un Zemessardzei no nākamā gada pakāpeniski jāievieš arī karaklausība jeb valsts aizsardzības dienests.  

Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes jauno zemessargu pamatapmācības. Attēls ilustratīvs.
Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes jauno zemessargu pamatapmācības. Attēls ilustratīvs.

"Mēs esam skatījušies uz labākajiem demokrātisku valstu un efektīvu mazu valstu piemēriem. Es neslēpšu – viens no labākajiem piemēriem mūsu izpratnē tomēr joprojām ir Somijā. Un mēs gribam veidot jaunu šo sociālo kontraktu starp pilsoni no vienas puses un Latvijas valsti un nāciju no otras puses," sacīja Pabriks.

Valsts aizsardzības dienestā uz nepilnu gadu iesauks vīriešus vecumā no 18 līdz 27 gadiem. Bet sievietes varēs dienēt brīvprātīgi.

Karavīriem līdzīgi kā Lietuvā izmaksās dažādas kompensācijas. Būs arī iespēja vienreiz atlikt dienēšanu uz vēlāku laiku, kā tas ir Somijā.

Savukārt tas, vai jauniešus motivēs ar iespēju bez maksas armijā iegūt autovadītāja tiesības, pagaidām nav skaidrs. Tā ir tikai politiķu iecere. Pēc pāris gadiem ir doma ieviest arī alternatīvo jeb civilo dienestu.

Kādēļ obligāto dienestu Latvijā atjauno tikai tagad?

Kādēļ Latvijas atbildīgās amatpersonas šādu soli nespēra laikā pēc Krimas aneksijas, kā to izdarīja Lietuvā?

Tā laika aizsardzības ministrs, kurš vēlāk ieņēma Valsts prezidenta amatu, Raimonds Vējonis spriež, ka "tas svarīgākais un bīstamākais ir nesamazināt kaujas gatavību. Un arī tajā laikā, varbūt pasakot "nē" obligātajam militārajam dienestam, mums būtiski bija stiprināt Nacionālos bruņotos spēkus".

Vējonis stāsta, ka tikai 2014. gadā valdība pamazām apņēmās aizsardzībai atvēlēt 2% no iekšzemes kopprodukta, ko sagaida no katras NATO dalībvalsts. Tas ļāva armiju apgādāt ar jaunu bruņojumu.  

"Ja šādā situācijā ieviestu obligāto militāro dienestu, nu tad droši vien mums būtu pietiekami vāji Nacionālie bruņotie spēki.

Jo vēl nebūtu sākušās investīcijas savu bruņoto spēku attīstībā un tas būtu jādala vēl uz otru sistēmu. Un rezultātā mēs varētu tikpat labi saņemt divas vājas sistēmas," saka Vējonis.

Arī neoficiālās sarunās aizsardzības sektorā stāsta līdzīgi.

Toreiz bruņotajiem spēkiem bija praktiski viens kaujas bataljons, kas nebija atbilstoši apbruņots, un naudas nebija. Nozarei bija atvēlēts vien nepilns procents no iekšzemes kopprodukta (IKP). Arī Zemessardzei bija trūcīgi ar ekipējumu un ar apmācību bija, kā bija.  

Toreizējo situāciju, kā arī kadru trūkumu armijā izprot arī rezerves virsleitnants Artūrs Svekris. Viņš ir ilgus gadus dienējis Latvijas bruņotajos spēkos, arī obligātajā militārajā dienestā Zviedrijā.

"No otras puses, es uzskatu, ka tas nav arguments. Nu labi, nu nevajag varbūt iesaukt, es nezinu, tūkstoš karavīru. Varbūt vajadzēja iesaukt vismaz simt karavīrus gadā un pakāpeniski viņu [skaitu] palielināt. Bet neviens tādās kategorijās nedomā, visi domā – uzreiz visi jauniesaucamie ir jāiesauc," saka Svekris.

Artūrs Svekris stāsta, ka krīzes gadījumā Latvijai nav rezervju un būsim spiesti mobilizēt un apmācīt cilvēkus kara laikā.

"Ja mēs, teiksim tā, kaut vai no 2014. gada būtu katru gadu vienu rotu apmācījuši, tad mums praktiski rezervē būtu pusotrs bataljons. Tā kā tas ir tā, kā malkas krāvums – liek pa pagalītēm, kamēr malkas krāvums tiek izveidots," salīdzina Svekris.

Rezerves virsleitnants: Obligātais dienests arī palīdzēs izglītot sabiedrību

Kamēr bruņotie spēki caur obligāto dienestu audzē rezervi, sabiedrība tikmēr iegūst lielāku izpratni par militāro jomu.

"Joprojām nav bumbu patvertņu. Visā Skandināvijā ir obligāta prasība, un būvprojektus apstiprina arī Aizsardzības ministrijas kompetentās iestādes, lai tur būtu bumbu patvertnes," norāda Svekris.

Viņš stāsta, ka runa ir par stratēģiski svarīgu objektu būvniecību, piemēram, dzelzceļa mezgliem vai tiltiem.

"Diemžēl mums tiltus būvē bez [sadarbības ar] kaut kādām Aizsardzības ministrijas kompetentām iestādēm, – ne ceļi tiek stratēģiski saskaņoti, ne tamlīdzīgi. Sabiedrībai vienkārši nav tās izpratnes. Līdz ar to obligātais dienests – tā ir arī iespēja paplašināti iedot militāro kompetenci sabiedrībā," uzskata rezerves virsleitnants.

Viņaprāt, būtu labi ieviest tradīciju, ka jaunieši iziet obligāto dienestu. Vispirms gan iedzīvotāji jāizglīto, lai kliedētu negatīvo attieksmi, kas sakņojas stereotipos par padomju laika armiju.  

"Tas ir tāpat, kā – atceramies, kādreiz mēs arī nelietojām drošības jostu deviņdesmitajos gados. Es to ļoti labi atceros. Un tad caur sociālām kampaņām, caur zināšanām, caur drošas braukšanas skolu mēs mācām cilvēkiem, ka nepiesprādzēties ir ļoti slikti! Un tagad es nevienu nezinu, kas nepiesprādzētos. Līdz ar to arī obligātais dienests – nu kaut kur jāsāk, jāinformē," saka Artūrs Svekris.

Arī viņš uzskata, ka vislabāk palīdzētu tieši pašu jauniešu stāsti par pozitīvo pieredzi valsts aizsardzības dienestā: "Ir vienkārši jāpublisko, ka tas ir riktīgi forši, ka tas ir moderni un ka tas ir vajadzīgs valstij. Un ka tā ir daļa no mūsu izdzīvošanas, ka tā ir maksa par mūsu brīvību, maksa par mūsu demokrātiju. Un mums katram ir jāsamaksā, lai mēs saglabātu šo brīvību arī nākamos daudzus, daudzus gadus."

Bet – ko sagaidīt tiem jauniešiem Latvijā, kuri nākamgad kļūs par pirmajiem karavīriem valsts aizsardzības dienestā?

Savs ieteikums ir Laurīnam Lukoševičam no militārās bāzes Kauņā: "Pēc pirmā mēneša jau pierod pie jaunās rutīnas, stingrības un tādām lietām. Tas noteikti ir tā vērts, jo var iemācīties lietas, kuras noderēs vēlāk dzīvē. Tā kā es teiktu, ka noteikti nav vērts raizēties."

Tikmēr Karlīno Herme no Somijas iesaka doties dienēt ar atvērtu prātu: "Ja cilvēks jau iepriekš ir noskaņojies, ka nebūs labi un ka viņš negrib iet dienēt, tad arī, visticamāk, ka būs slikti. Tad arī viņam dienests nepatiks. Bet, ja iet ar domu, ka tas būs interesanti un es tajā ar pilnu krūti piedalīšos, tad arī būs aizraujoši – vismaz man tā bija!"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti