ĪSUMĀ:
- Cilvēkiem ar invaliditāti savas tiesības aizstāvēt nav viegli – advokāta algošana ir dārga.
- "Apeirons" pārstāvis: Tikai caur sabiedrības izglītošanu varam panākt attīstību.
- "Apeirons" cilvēkus ar invaliditāti par tiesas procesiem izglīto sociālajos tīklos.
- Jolanta savu pieredzi cīņā par dēla ar autismu tiesībām salīdzina ar Dona Kihota cīņu ar vējdzirnavām.
- Tiesnešu mācību centrs: Tiesu sistēmā strādājošajiem nav pietiekamu zināšanu par invaliditātēm.
- "Apeironā" ar dažādiem tiesību jautājumiem vēršas ap 100 cilvēku gadā.
Raimonds Smagars pēc mugurkaula traumas ir ratiņkrēslā vairāk nekā 20 gadu un, mainoties dzīves apstākļiem, viņš šajos gados divas reizes savas tiesības aizstāvējis tiesā. Tiesas process, kurā viņš uzvarēja, notika divtūkstošo gadu sākumā, kad
viņš vērsās pret naktsklubu, kas tolaik saimniekoja Vernisāžas centrā Rīgā. Klubā viņš saskārās ar diskrimināciju, jo tobrīd jaunietis ratiņkrēslā vairākkārt netika ielaists izklaides vietā.
Raimonds secinājis, ka cilvēkiem ar invaliditāti viens no būtiskākajiem šķēršļiem varētu būt naudas trūkums, lai piesaistītu labu juristu savu tiesību aizstāvēšanā.
"Man tolaik sanāca piesaistīt finanšu līdzekļus caur Sorosa fondu un noalgot advokātu. Ja tu gribi labu advokātu, tas ir dārgi, jo tagad, kad man bija otrs process (administratīvais), kurā es tiesājos ar slimnīcu par nekvalitatīvu ārstēšanu, jo man amputēja kāju, bet es uzskatīju, ka tas ārstēšanas process, kas noveda līdz tai amputācijai, bija nepareizs, es pats rakstīju pieteikumu tiesai," pastāstīja Raimonds.
Lietu par kājas amputāciju bez advokāta zaudējis
Viņš norādīja, ka ar advokāta palīdzību sastādīt pieteikumu izmaksā ap 3000 eiro.
"Jā, 3000, nu, varbūt ir lētāki varianti, bet tāds advokāts, kas tajā tēmā specializējas, tā cena tur nav maza. Tad nu es pats rakstīju pieteikumu tiesai, jo administratīvā procesā ir tas moments, ka tiesai jāmeklē tie pierādījumi, vai pretējā puse ir rīkojusies nepareizi, bet, protams, paralēli tiesai es arī pats meklēju visus normatīvus attiecībā uz ārstēšanas procesu, kādam tam bija jābūt un kāds tas bija."
Raimondam kāju amputēja pirms 6 gadiem.
Pirmās instances tiesā spriedums šoreiz nebija viņam labvēlīgs. Šis tiesāšanās process ildzis četrus gadus, tāpēc Raimonds lēmumu neplāno pārsūdzēt.
"Ja tu pēc tam apstrīdi otrajā un trešajā instancē, tad ir jautājums, cik gadus tu vispār kopsummā tiesāsies, un jautājums, vai tev veselības un vispār mūža pietiks, lai iztiesātos par vienu konkrētu gadījumu," viņš sacīja. "Un cilvēkiem ar invaliditāti tā jau tās veselības ir tik, cik ir. Tad rodas tā nolemtības sajūta, ka nav jēgas nemaz sākt."
"Nevajag slinkot, vajag rakstīt"
Raimonds atzina, ka ikdienišķas situācijas, kas pēc būtības ir netaisnīgas, viņš bieži arī ignorē, lai arī saprot, ka tās ir aktīvi jārisina, lai kaut ko mainītu.
Piemēram, Raimonds ir bijis situācijā, kad vēlā stundā pēc koncerta ar savu elektrisko ratiņkrēslu jāmēro garš ceļš caur pilsētu, lai nokļūtu mājās, jo sabiedriskā transporta pieturā pēdējais autobuss viņam gluži vienkārši aizbraucis garām.
"Man no centra līdz mājām ir 6 kilometri, ar ratiņkrēslu jābrauc aptuveni stundu. Knapi, knapi pietika "aķis" [akumulators], lai aizbrauktu līdz mājām. Gadās, jā!
Tā kā ir tādas riebīgas situācijas, kuras vienkārši varēja nebūt. Bet droši vien jāsaņem sevi rokās, nevajag slinkot un vajag rakstīt, jo tikai caur izglītību var panākt attīstību.
Cilvēks jau ir tas pats... un ratiņkrēsls ir tas, kas vienkārši palīdz pārvietoties uz darbu, skolu, uz koncertu, teātri, muzeju vai uz tiesu. Un diemžēl neviens no tā nav pasargāts."
"Apeirons" par tiesām izglīto sociālajos tīklos
Raimonds patlaban strādā cilvēku ar invaliditāti interešu aizstāvības nevalstiskajā organizācijā "Apeirons" un projektā "Universālais dizains cilvēktiesību ievērošanā" palīdz konsultēt arī tiesu darbiniekus, lai veicinātu tiesu pieejamību. Minētais projekts ilgst divus gadus, un tā laikā veikti arī pētījumi par cilvēku ar dažādu veidu invaliditāti spēju īstenot savu tiesību aizsardzību. Organizācijas vadītājs Ivars Balodis secinājis, ka šie cilvēki salīdzinoši reti vēršas arī tiesā.
"Mums bija tādas radošās domnīcas, kurās mēs runājām ar cilvēkiem ar invaliditāti, kuri vienkārši dalījās ar to, vai viņi gribētu/negribētu, vai vispār ir bijusi pieredze ar tiesu procesiem, un jāteic, ka domnīcās bija tik bēdīga tā atmosfēra, ka cilvēki ļoti depresīvi uztvēra tiesas procesu kā tādu – "es neko nesaprotu" vai "tas nav man".
Daudziem arī tā pieredze ir bijusi tāda, ka otrreiz nekad uz tiesu nevēlas doties.
Mums ir izveidoti sociālajos tīklos izplatāmi īsi video, kur mēs mēģināsim skaidrot to, ka tiesas var būt un tām ir jābūt pieejamām un ar ko tās viena no otras atšķiras. Jā, aicināsim tos resursus izmantot, jo arī Eiropas Savienībā tā izpratne un tiesību redzējums pieaug un, ja kaut kas netiek ievērots, tad droši vien varētu pieaugt arī šie tiesas procesi, ja cilvēks savas tiesības apzināsies un redzēs to veidu, kā viņš tās var īstenot caur tiesām. Pats galvenais ir ļaut cilvēkiem apjaust to, ka viņi nav vieni un nav pamesti," skaidroja Balodis.
Kā Dons Kihots ar vējdzirnavām
"Apeirons" nesen aicināja cilvēkus ar dažādiem traucējumiem dalīties ar pieredzi savu tiesību aizstāvēšanā. Ar savu stāstu dalījusies arī Jolanta [vārds mainīts], kuras dēlam ir autisms un kustību traucējumi.
"Es pati būros cauri, un diemžēl man nebija tāda palīga, kas varētu mani juridiski konsultēt, bet, godīgi, es teikšu, ka jūtos kā Dons Kihots ar vējdzirnavām, jo es saprotu, ka ierēdņi un iestādes ir viens, likumā ir uzrakstīts kaut kas cits, un es esmu kaut kur pa vidu. Un es mēģinu kaut ko panākt, lai aizsargātu savu bērnu un nodrošinātu to, kas viņam pienākas," sacīja Jolanta.
Pirms pāris gadiem, kad dēls sācis skolas gaitas, pirmais gads bijis izaicinošs tieši sekmju jomā, bet skola no problēmu risināšanas izvairījusies un aicinājusi ģimeni meklēt bērnam citu mācību iestādi.
"Viņam patika mācīties, kas ir labs signāls no bērna, ka viņš grib mācīties, protams, atbilstoši savām iespējām un prasmēm, bet diemžēl skola vēlējās atbrīvoties no šī bērna un principā parādīja mums durvis un teica, lai meklējam citu skolu. Tas bija 1. klases beigās, kad viņi jau saprata, ka īsti nebūs tāds klasiskais piemērs un ka viņam būs vajadzīgs papildu atbalsts."
Taču ģimene vēlas, lai viņu bērns, neskatoties uz kādiem veselības traucējumiem, varētu mācīties parastā skolā, kas nodrošina iekļaujošu izglītību. Sava bērna tiesības mammai ilgstoši nācās pierādīt virknē iestāžu.
"Man nācās skaidroties ar Sociālo dienestu, bāriņtiesu, Izglītības departamentu, kā arī man vēstuli rakstīja tiesībsargs un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Vienkārši runa bija par iekļaujošu izglītību, un es kā vecāks uz to pastāvēju, bet beigās gandrīz es biju vainīga tajā problēmā –
kāpēc es neakceptēju šīs sava bērna vajadzības pēc speciālās izglītības, ka viņam ir vajadzīgs internāts vai speciālā skola? Diemžēl tā situācija ir ļoti bēdīga, un vecākiem tās ir rozā brilles par iekļaujošo izglītību," secinājusi Jolanta.
Tiesājas par transporta atbalstu
Galu galā ģimene izcīnīja, ka dēls mācās tajā pašā skolā, ar kuru izdevies atrast kopīgu valodu. Tagad zēnam ir nodrošināts papildu atbalsts, un mamma vērtē, ka ir uzlabojušās arī dēla sekmes un viņam joprojām patīk tur mācīties.
Līdz tiesai Jolanta šajā gadījumā nenonāca, taču patlaban ģimene tiesājas par Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) lēmumu nepiešķirt dēlam atbalstu transportam.
"Transports ir tas, kas mums tiek šobrīd atteikts ar pamatojumu, ka manam bērnam tas nepienākas. Es neprasu nekādus zelta kalnus, bet, lai VDEĀVK izlasa šos dokumentus, kas bija iesniegti. Un, nu, jā, pirmajā tiesas instancē mums bija labvēlīgs lēmums, bet diemžēl iestāde pārsūdzēja lēmumu un būs apelācijas tiesa," pastāstīja Jolanta. "Praktiski tā situācija ir tāda, ka vecāks, ja viņš ir uzņēmīgs un neatlaidīgs, tad viņš meklē palīdzību, bet es zinu, ka daudzi vecāki vienkārši, izvērtējot savas resursus un iespējas, nolaiž rokas un saka, ka nav laika iet un plēsties ar iestādēm, nav laika kaut ko pierādīt, nav naudas juristam.
Tad viņi atstāj visu, kā ir, un samierinās ar kādu netaisnību vai nevienlīdzību, bet man patiesībā nebija izvēles, jo es saprotu, ja es to nedarīšu, tad neviens cits arī to nedarīs, un runa ir nevis par mani, bet par manu bērnu."
Tiesu sistēmas darbiniekiem pieredzes maz; rīko mācības
Latvijas Tiesnešu mācību centrs pērn pētījumā noskaidroja, ka arī tiesu sistēmā strādājošajiem nav pietiekamas zināšanas par dažādām invaliditātēm. No 457 aptaujātajiem tiesu darbiniekiem 93% atzina, ka nekad nav piedalījušies apmācībās par komunikāciju ar cilvēkiem ar invaliditāti. Pētījumā secināts, ka šādas apmācības ir akūti nepieciešamas un patlaban tās tiek īstenotas, atklāja Tiesnešu mācību centra vadītāja Solvita Kalniņa-Caune:
"Tiesa jau ir tikai tā vieta, kura izskata to, kas ienāk tiesā. Pati tiesa nekādā veidā nevar tieši veicināt lietu dalībniekus, kam ir kāda invaliditāte, aizstāvēt savas tiesības. Tā ir pašu sabiedrības locekļu atbildība. Taču tā mūsu rūpe no Tiesnešu mācību centra puses ir, – ja šī lieta ienāk tiesā, ja [lietas dalībniekam] ir redzes, dzirdes, funkcionāli vai citi traucējumi, tad tiesnesis zina, kas viņam ir jādara.
Tiesu sistēmā gan reti kura mācību programma ir strikti obligāta. Tā ir vairāk uz savu mācību vajadzību izpratni balstīta, un katrs pieaugušais pats izvēlas, kas viņam ir vajadzīgs.
Tomēr šobrīd ļoti liels tiesu darbinieku skaits ir pieteicies. Visas šīs mācību programmas un semināri pašreiz ir pilni."
Tiesu administrācijai nav datu par to, cik bieži tiesā vēršas cilvēki, kam ir kāda invaliditāte. Apvienībā "Apeirons" ar kādiem tiesību jautājumiem vēršas līdz 100 cilvēku gadā. Savukārt tiesībsargs pērn saņēma 35 iesniegumus saistībā ar personu ar invaliditāti tiesībām uz iekļaujošu izglītību, iespējamiem diskriminācijas gadījumiem, nepiekļūstamu vidi un citiem tiesību pārkāpumiem.
