Kāpēc jautājums virzās tik gausi, un kad atbildīgie sistēmu sakārtos, lai izglābtu bērnus, kuri, iespējams, pakļauti nolemtībai?
ĪSUMĀ:
- Nav skaidra plāna, kā palīdzēt tikt vaļā no atkarībām nepilngadīgajiem, kas to nevēlas.
- Tiesībsarga biroja pārstāve: attiecīgos likumus un noteikumus izprast ir ļoti sarežģīti.
- TM saskata pretrunas starp Ministru kabineta noteikto kārtību un likumu.
- Taču tas netraucējot bērnu ārstēt obligātā kārtā, jāņem vērā Pacientu tiesību likums.
- LM uzskata, ka normatīvajos aktos caurumu nav; VM citās domās.
- Iesaistītajām iestādēm dažādi vērtējumi par atšķirībām tiesību aktos.
- Saeimā atzīst: likumos ir pretrunas; parlamentā gatavi mainīt normatīvos aktus.
Problēma zināma, bet, kā risināt – nav skaidrs
Pērn Ziemassvētkos Tiesībsarga birojs nosūtīja Veselības, Labklājības un Tieslietu ministrijām lūgumu līdz februāra beigām nākt klajā ar skaidru redzējumu, kā palīdzēt bērniem, kas lieto apreibinošas vielas, bet nevēlas no tām ārstēties.
Birojā likumus traktē tā – ja nepilngadīgais nevēlas ārstēties no atkarības, viņam nevar palīdzēt, jo normatīvajos aktos, viņuprāt, ir pretrunas un trūkumi.
Atbildes no ministrijām tiesībsargs saņēma vien februāra nogalē un pat marta sākumā, taču nevienā vēstulē nav norādīti skaidri soļi, ko ministrijas plāno darīt un kādos termiņos, secina Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītājas vietniece Laila Henzele:
"To, ka šis jautājums ir aktuāls un jārisina, to gan. Tas izskan visās tikšanās reizēs, neviens to nenoliedz, bet nav skaidrības, kā to risināt, ko ar to darīt. Ļoti paliek fonā tā apziņa: "Ko tad mēs varam daudz darīt? Bērni no 14 gadiem paši var lemt savu likteni". Bet tā gluži nav, jo bērni ir līdz 18 gadiem un viņu attīstība ir svarīga līdz pilngadībai. Lēmums ārstēties vai neārstēties, saņemt palīdzību vai nesaņemt tomēr nav domāts, ka bērns pilnībā var izlemt un pateikt: "Nē, es nevēlos [ārstēties]. Es vēlos turpināt lietot vielas un bojāt savu veselību.""
Likumus un noteikumus sarežģīti izprast
Ministru kabineta kārtībā, kādā veicama obligātā ārstēšana bērniem, norādīts, ka narkoloģisko palīdzību bez bērna un vismaz viena no viņa vecākiem, aizbildņa vai bāriņtiesas piekrišanas var sniegt tikai tad, ja bērnam ir smaga apreibinošo vielu saindēšanās un ir apdraudēta viņa dzīvība, un sākušies psihiski traucējumi.
Bērnu tiesību aizsardzības likumā minēts, ka bērnam, kuram narkotisko vai citu apreibinošo vielu dēļ ir psihiski vai uzvedības traucējumi, par valsts naudu ir nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija. Ja bērns nevēlas ārstēties, tad to veic, ja zaļo gaismu dod bāriņtiesa. Turpretim Pacientu tiesību likumā norādīts – ja vismaz 14 gadus vecs nepilngadīgais atsakās ārstēties, bet ārsts uzskata, ka ārstniecība ir pusaudža interesēs, piekrišanu ārstniecībai dod nepilngadīgā likumiskais pārstāvis.
Henzele uzskata, ka likumus un noteikumus izprast ir ļoti sarežģīti.
"Mēs nevaram sagaidīt, lai ārsti tiesību normas svērtu un mērītu tā, kā to dara juristi, lai viņiem [ārstiem] nezin cik tiesību normas dažādos likumos jāsver un jāmēra, kurš ir tas gadījums, gan jāpiemēro tiesību norma, kas ir Bērnu tiesību aizsardzības likumā vai Pacientu tiesību aizsardzības likumā, vai kādā no Ministru kabineta noteikumiem."
Latvijas Radio: Vai likumi ir uzrakstīti pārāk sarežģīti?
Tiesībsarga biroja pārstāve: Jā, tie šobrīd tādi ir.
Latvijas Radio: Vai es pareizi noprotu, ka patlaban tā problēma ir, ka bērni var arī mirt.
Tiesībsarga biroja pārstāve: Viņi arī mirst.
Latvijas Radio: Jo tāds ir esošais regulējums, ja?
Tiesībsarga biroja pārstāve: Es negribētu teikt, ka tikai regulējums. Ir gan izpratne, gan regulējums."
Tieslietu ministrija saskata pretrunas normatīvajos aktos
Latvijas Radio jau iepriekš ziņoja, ka pērn Rīgas Bērnu un jauniešu centrā no narkotiku pārdozēšanas mira jaunietis, kurš neesot vēlējies ārstēties.
Pretrunas starp Ministru kabineta kārtību un likumu saskata Tieslietu ministrijā (TM), tāpēc, viņuprāt, valdības kārtībā divus punktus varētu svītrot. Neatkarīgi no tā TM uzskata, ka patlaban nekas netraucē, lai regulējumu piemērotu. Lai bērnu ārstētu obligātā kārtā, ārstiem ir jāņem vērā Pacientu tiesību likums – skaidro ministrijas vecākā juriste Natālija Laveniece-Straupmane.
"Likums paredz, ka bērnam var noteikt obligāto ārstēšanu. Likums paredz arī kārtību, kas ir jādara, ja bērna likumiskais pārstāvis nepiekrīt ārstēšanai vai ja bērns nepiekrīt, tad bāriņtiesa dod savu piekrišanu bērna ārstēšanai.
Tas ir, ja mēs tikai formāli skatāmies tiesību normas, bet diemžēl šim stāstam svarīgāka puse nav tiesību normas. Tiesību normas mēs varam izgrozīt, bet problēma nepazudīs," pauda TM pārstāve.
Galvenais uzdevums – nepilngadīgajiem nodrošināt pakalpojumu un viņus motivēt ārstēties, norāda juriste.
Labklājības ministrijai un Veselības ministrijai atšķirīgi viedokļi
Izņemot Cēsu Audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem, patlaban valstī bērnus no atkarībām ārstē tikai slimnīcā "Ģintermuiža" Jelgavā, kur motivācijas programmā ir vien piecas vietas. Ar TM līdzīgās domās ir Labklājības ministrijā (LM), kur uzskata, ka normatīvajos aktos caurumu nav.
"Līdz šim lielāka problēma mums ir bijusi, ka mēs nevaram atrast, sarunāt, ieraudzīt potenciālos pakalpojuma sniedzējus, kuri būtu ar mieru veikt šādu ilgstošu institūcijā esošu bērnu, kuri atkarīgi no vielām un procesiem, ārstēšanu. Neviena no institūcijām, ar kurām mēs esam tikušies un runājuši, nav teikusi, ka tā nav problēma. Visi mēģina savos ietvaros kaut ko darīt, pavērtēt, kas vēl ir iespējams. Diemžēl tie risinājumi nenāk tik viegli un ātri," pauž LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta pārstāve Inga Martinsone.
Arī Veselības ministrijā (VM) norāda, ka pakalpojums ir jānodrošina. Taču pretēji Tieslietu ministrijai un Labklājības ministrijai – VM atzīst, ka likumos un noteikumos nesaskaņas pastāv.
"[Vajag] pārskatīt Ārstniecības likumu, iespējams, Pacientu tiesību likumu un Ministru kabineta noteikumus par [nepilngadīgo] obligāto ārstēšanu,"
saka VM Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka.
Jautāta, vai mainot esošos normatīvos aktus, būtu kas citādi, VM pārstāve sacīja: "Tad, ja šis pusaudzis vai nepilngadīgais atsakās no ārstēšanas, tad šo ārstēšanu var pieprasīt viņa likumiskais pārstāvis vai arī ārsts to var izdarīt. Tad, ja bērns vai pusaudzis ir atteicies no ārstēšanās, tas nenozīmē, ka mēs ar šo beidzam. Arī ārsts var vērties bāriņtiesā un bāriņtiesā var pieņemt lēmumu par ārstēšanu."
Janka cer, ka visām ministrijām problēmas risinājumu izdosies panākt vasaras otrā pusē.
Iestādēs dažādi vērtējumi par atšķirībām tiesību aktos
Problēmai sāka pievērsties pirms aptuveni 10 mēnešiem pēc bērnu nežēlīgā kautiņa Rīgā, Imantā. Toreiz galvaspilsētas domē no jautājuma par nepilngadīgo vardarbību nonāca līdz atskurbtuvēm, kādas bērniem Latvijā neeksistē. Septembrī jautājums nokļuva līdz Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, kuras deputāti uzdeva Valsts kancelejai kopā ar ministrijām nākt klajā ar skaidru plānu, kā likumus un noteikumus var pilnveidot.
Paralēli tam Valsts kancelejai un ministrijām kopā ar Rīgas domi uzdeva attīstīt priekšlikumu par atskurbtuvi nepilngadīgajiem. Janvāra beigās pēc četru mēnešu šķietamā darba sēdē varēja redzēt, ka Valsts kanceleja kopā ar ministrijām tā arī nespēj vienoties, kas par darbiem atbildēs. Pagājušajā nedēļā notika vēl viena sēde, kurā Valsts kancelejas pārstāvis Vladislavs Vesperis atzina, ka par pretrunām normatīvajos aktos nemaz nezina.
"Es īsi nevarēšu šo komentēt, jo man nav precīzas informācijas par tām atšķirībām dažādos tiesību aktos, par ko jūs minējāt," sacīja Vesperis.
Savukārt likumus dažādi izprata sēdes dalībnieki.
"Tā problēma varbūt nav pretrunās vai nepieciešamībā [tos] grozīt. Vienkārši ir paralēla tiesiskā regulējama pastāvēšana, kura netraucē viņu realizēt praksē," atzīst Bērnu slimnīcas juriste Signe Koritko.
Tam kategoriski nepiekrita Rīgas Bērnu un jauniešu centra direktors Kaspars Jasinkevičs, kura paspārnē normatīvo aktu robu dēļ pērn mira jaunietis.
"Runas par to, ka ar likumdošanu viss ir kārtībā, pārsvarā skan no cilvēkiem, kas tieši nesaskaras ar bērniem, vai arī no pakalpojuma sniedzējiem, kuri var atteikties strādāt ar bērniem, kas ir paši smagākie," saka Jasinkevičs.
Saeimā atzīst: likumos ir pretrunas; gatavi mainīt normatīvos aktus
Paralēli Valsts kancelejai un ministrijām pie likumu pilnveides sākuši darboties arī Saeimas deputāti. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Leila Rasima no "Progresīvajiem" Latvijas Radio jau iepriekš atzina, ka likumos ir pretrunas. Domas viņa nav mainījusi arī pēc ministriju atšķirīgā viedokļa. Turklāt likumu maiņas vajadzībai piekrīt arī vairums komisijas deputātu, saka Rasima.
"Katrs jaunietis, ko mēs zaudējam un kurš pārdozē, vai tās atkarības viņu ir tiktāl novedušas, ka viņš nav spējīgs normāli funkcionēt sabiedrībā, nav spējīgs iegūt izglītību, ir milzīgs zudums mums Latvijai. Kad runājam par demogrāfiju, mēs domājam par to, ka vajag palielināt dzimstību, bet dzimstība ir tikai viena no sastāvdaļām.
Pats galvenais, kas mums ir jāpanāk, ir tas, lai mums jau esošiem bērniem un jauniešiem patiešām ir pieejama palīdzība,
kas viņiem kādās krīzes situācijās – vai pat nenonākot līdz tām – jau ir pieejama," saka Rasima.
Normatīvos aktus Rasima centīšoties sakārtot jau šogad. Viņa uzskata, ka līdz gada beigām vajadzētu arī sākt strādāt jaunai iestādei, kur bērni, kas cieš no apreibinošām vielām, atskurbtu un saņemtu kvalitatīvu rehabilitāciju. Lai darbu paātrinātu, Saeimas deputāti gatavojas vērsties pie premjerministres Evikas Siliņas no "Jaunās Vienotības".
