ĪSUMĀ:
- Rezerves nedrīkstētu būt centralizētas, tām jāatrodas daudzās vietās.
- Rezervēs būtu jābūt biežāk lietotajiem medikamentiem.
- Perevoščikovs: Rezerves daudzums parasti ir 25% no tiem medikamentiem, kas ir.
- Speciālisti: ražotāja atbildība, reģistrējot zāles, ir nodrošināt zināmus to krājumus.
- "Repharm": Zāļu cenu politika Latvijā ir tāda, ka neveicina krājumu veidošanu.
- "Olainfarm": Gatavība X stundai nebūs iespējama, tai savlaicīgi negatavojoties.
Jautājums, vai Latvija ir sagatavojusies X stundai, vai mums ir izveidoti medikamentu krājumi, konferences laikā tika uzdots vairākkārt – gan ļoti tieši, gan aplinkus, taču uzaicinātie valsts institūciju pārstāvji par to izteicās izvairīgi, nepilnīgi vai centās pavisam nomainīt tematu. Piemēram, uz jautājumu, vai mums ir zāļu rezerves, kur tās ir un kurš par tām atbildīgs, Nacionālā veselības dienesta direktors Āris Kasparāns atbildēja, ka zāļu rezerves esot izveidotas "daļēji", vairāk gan šodienas patēriņam, bet biežāk lietotajiem medikamentiem trīs mēnešu rezervei finansējums esot piešķirts un arī kādās atsevišķās slimnīcās rezerves esot izveidotas, bet esot arī problēmas ar glabāšanu.
Kā būtu jābūt? Cik lieli un kādu medikamentu krājumi X stundai būtu jāsagatavo?
Konferencē izskanēja, ka rezerves nedrīkstētu būt centralizētas, tātad – tām jāatrodas daudzās vietās, lai apdraudējuma gadījumā viss krājums netiktu iznīcinātas vienlaikus.
Par to, kam rezervēs jābūt: tiem jābūt biežāk lietotajiem medikamentiem. Kādā starpbrīdī šo jautājumu Latvijas Radio uzdeva arī Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) epidemiologam Jurijam Perevoščikovam.
"Runājot par nodrošinājumu pret zināmiem draudiem, vienmēr jābūt kaut kādam daudzumam, kas ir rezervē. Rezerves daudzums parasti ir 25% no tiem medikamentiem, kas ir, tāpēc ka varētu būt [piegādes] pārtraukums – antibiotikas, vakcīnas… Tas ir zelta standarts, rezerves krājums, kurš ir apgrozāms, tātad mēs varam to izmantot, bet viņam vienmēr vajadzētu būt," teica Perevoščikovs.
Jautāts, vai šādas rezerves Latvijai ir, SPKC epidemiologs sacīja: "Atkarībā no medikamenta. Es nevaru apgalvot par visu medicīnu, bet tas ir nosacījums vismaz par vakcīnu nodrošinājumu, tāpēc ka pārtraukumi piegādēs, ražošanas procesos vienmēr ir neizbēgami mūsdienās."
Perevoščikovs runāja par zināmiem draudiem, ar to domājot galvenokārt pašreizējo ģeopolitisko kontekstu – karu Ukrainā, ar to saistīto apdraudējumu, bet par nezināmiem draudiem var uzskatīt ko tādu, kā kovida pandēmija, kad ar pieejamiem līdzekļiem cīnīties nav iespējams.
Arī citi farmācijas nozares speciālisti uzsvēra, ka katra ražotāja atbildība, piereģistrējot kādā valstī kādas zāles, ir nodrošināt zināmus šī medikamenta krājumus.
Taču vēl nesen mēs varējām pārliecināties, ka laikā, kad daudzi slimoja gan ar gripu, gan kovidu, gan sincitiālo vīrusu, pieprasītāko zāļu krājumi ļoti strauji izsīka. Trūka sīrupu bērniem temperatūras pazemināšanai, ibuprofēna, arī antibiotiku. Šīs zāles lielākoties pie mums importē, taču, kā vairākkārt jau vēstīts, visā Eiropā vērojams zāļu aktīvo vielu deficīts, un šajā ziņā gan Eiropa ir ļoti atkarīga no piegādātājiem Austrumos, galvenokārt no Ķīnas un Indijas. Un te bija redzams, ka deficīta apstākļos farmaceitiskā industrija kļūst nacionāla: ja zāles vairs nevar saražot tikpat daudz kā iepriekš, vispirms apsīkst imports, nevis pašu patēriņš.
Taču medikamentu rezervju veidošanai vai neveidošanai farmaceitiskajiem uzņēmumiem ir vēl kāds iemesls, ko skaidroja uzņēmuma "Repharm" valdes loceklis un ārkārtas situāciju eksperts Jānis Vanags: "Pašreizējais regulējums Latvijā ir veidots tā, lai būtu veidotas tieši labvēlīgas zāļu cenas, zemas cenas, nevis augsti, lieli krājumi. Tas ir savstarpēji saistīts: jo lielāki krājumi, jo lielāka nauda jāiesaldē. Jo lielāku naudu tu esi iesaldējis, jo dārgāk maksā medikaments aptiekas plauktā."
Pēc Vanaga teiktā, zāļu cenu politika Latvijā ir tāda, kas neveicina krājumu veidošanu, jo orientēta nevis uz uzkrāšanu, bet pieejamību šeit un tagad.
X stundā pašmāju zāļu ražotāji patiešām kļūst par tādu kā pēdējo cerību, ja gadījumā robežas tiek slēgtas un vairs nepiegādā ne importa medikamentus, ne aktīvās vielas un citu medikamentu ražošanā nepieciešamo. Šajā ziņā mums nudien ir zināmas priekšrocības – atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, kurās nacionālās farmaceitiskās industrijas vairs nav. Taču jāņem vērā, ka no visa Latvijas zāļu tirgus – no visa, kas šeit tiek patērēts – vietējie uzņēmumi saražo tikai 4%. Viss pārējais tiek ievests (un arī mūsu farmācijas uzņēmumi no saražotā daudz eksportē).
Runājot par X stundu, uzņēmumi apzinās savu atbildību un lomu, taču gatavība X stundai nebūs iespējama, tai savlaicīgi negatavojoties. Respektīvi – tad, kad zeme jau degs zem kājām, ražotāji nevarēs kā uz burvju mājienu pēkšņi sākt izgatavot antibiotikas vai kaut ko citu, ko tobrīd ļoti vajadzēs. Un tieši šādas savlaicīgas gatavošanās nav, atzina "Olainfarm" valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis.
"Kovidkrīze ļoti labi parādīja, ka šī situācija var vienā dienā iestāties. Tāpat arī Zāļu reģistrā vajadzētu paskatīties vispirms, kur trūkst konkurences, kur trūkst citu ražotāju, un ar nacionālajiem ražotājiem ir jārunā, šādām programmām ir jābūt, jo mēs esam uz vietas. Kaut kādi loģistikas pārtraukumi mūs neietekmēs šajā ziņā – tāpat mēs varam saražot un to nodrošināt," skaidroja "Olainfarm" vadītājs.
Tātad ražotājiem galvenais būtu savlaicīgi zināt, ka valsts ar viņiem rēķinās, jo tad arī savlaicīgi varētu sagatavoties.
Nepieciešama vienošanās. Kā zināms, pielāgošanās jaunu zāļu ražošanai ir nevis dienu, bet gadu jautājums, savukārt, lai ražotu, piemēram, antibiotikas, tādam uzņēmumam kā "Olainfarm" būtu pat jābūvē jauna ražotne.
Ja X stunda pienāktu šodien, tad vakar izskanējusī valsts institūciju pārstāvju atbilde, ka esam gatavi daļēji, diez vai izraisa paļāvību, ka vismaz kādam laikam svarīgākie medikamenti būs pieejami. Taču konferencē nebija par valsts materiālajām rezervēm atbildīgo cilvēku, līdz ar to, lai aina būtu pilnīga, jāsaprot, kādi medikamentu krājumi ir vai nav šajās rezervēs.
