Katrs darbadienas rīts samariešu dienas aprūpes centra "Pūces" darbiniekiem sākas ar došanos pēc saviem aprūpējamiem uz mājām un atvešanu uz centru.
Šobrīd dienas centru apmeklē maksimālais iespējamais skaits – 20. Tie ir seniori ar dažādām diagnozēm, invaliditāti vai demenci. Ne visi no viņiem ir vientuļi, taču bērni vai mazbērni pa dienu ir darbā un nespēj pieskatīt savus sirmgalvjus, bet bez uzraudzības viņus atstāt nedrīkst.
"Mēs iekšēji pat saucam savu iestādi kā senioru dārziņš, jo lielas atšķirības jau nav. Tā kā viņi kādreiz veda savus bērnus uz bērnudārzu, tā šobrīd, ir pat arī kur bērni atved, ir tādi, kuri paši atnāk. Dienas centram vārds ir "Pūces". Bet pūce ir gudrības simbols.
Savā laikā viņi arī bija gudri, daudz darījuši Latvijas labā, arī Kuldīgas labā. Viņi ir tā paaudze, kas veidoja to, ko mēs šobrīd baudām,"
sacīja Latvijas Samariešu apvienības Kurzemes un Zemgales sociālo pakalpojumu vadītāja Lolita Grīnvalde.
Arī centra piecu gadu jubilejas diena sākās kā ierasti – vispirms aprunāšanās par to, kā klājas, brokastis, pēc tām, kuriem ārsts noteicis, tiek iedotas arī zāles. Tur ir arī pusdienas un launags, ir iespēja nomazgāties dušā un izmazgāt drēbes, ir arī atpūtas telpa, kur pagulēt.
Notiek arī dažādas nodarbības kognitīvo spēju uzturēšanai.
Fotogrāfijās redzams, ka netrūkst arī ekskursiju, bet sienas rotā smalki, laikietilpīgi pašu rokām veidoti mākslas darbi.
"Piektdienas mums ir tādas dienas, kā es saku, sirds dienas, tad mēs tā ļoti neko nedarām. Tad mēs visi sēžam, kopā palasām Bībeli, parunājām par dzīvi, palasām no grāmatām, viņiem ļoti patīk klausīties. Kādā reizē uzspēlējam kārtis, patīk domino, mums ir tāda spēle Bingo. Tāda mums tā ikdiena ir," pastāstīja dienas aprūpes centra senioriem vadītāja Anta Anševica.
"Viss tas labākais, kas var būt. To es uzskatu par tumšiem caurumiem – tās brīvās dienas.
Es tur esmu viena pati mājās, es nekur neiet bez vajadzības, uz veikalu aizeju, bet, ja man nevajag, es mājās esmu tikpat kā slima," pastāstīja dienas centra apmeklētāja Ārija Langfanga.
Aina Buksere uz centru jau nāk no tā sākuma un priecājas, ka te var ļaut vaļu savam radošumam: "Man vīrs 2015.gadā nomira. [Nāku,] lai mājās nebūtu jāsēž. Mēs te dziedam, re ku, es ar dimantiņiem gleznas taisu, redz kur, pūces uztaisījām uz to jubileju, es tāds aktīvs esmu."
Svinīgajā reizē savus ciemiņus dienas centra apmeklētāji sagaidīja ar nelielu uzvedumu un aicināja kopā nodziedāt savu himnu.
