Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. Labu ēstgribu, suņi!

Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. Neērtais komposts

Aizliegtais paņēmiens. Vientuļās vecumdienas

«Ir ļoti skumīgi būt vienai.» Vientuļās vecumdienas. Vai ir iespējams citādāk? Zviedrijas un Latvijas stāsts

Līdzīgi kā citviet Eiropā arī Latvijā arvien vairāk senioru vecumdienās jūtas vientuļi. Tas atstāj ietekmi uz viņu dzīves kvalitāti, kā arī var izmaksāt vairāk veselības aprūpes budžetam. LTV raidījums "Aizliegtais paņēmiens" aplūkoja Zviedrijas pieredzi, kur vientulība atzīta par valsts mēroga problēmu.

ĪSUMĀ: 

"Vientulība ir ļoti subjektīva izjūta, jo cilvēks, kurš ir viens, ne vienmēr jūtas vientuļš. (..) Bet, ja runājam tieši par gados vecākiem cilvēkiem, vientulība bieži vien nav pašu izvēlēta psiholoģiskā sajūta, jo tā dažkārt ir saistīta ar dzīves notikumiem. Un jāmin gan vecuma uzliktie ierobežojumi, arī finansiālā situācija un, protams, arī sociālais atbalsts, kāds vispār eksistē konkrētā valstī, pašvaldībā, un apkārtējā vide," skaidroja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Statistikas mācību laboratorijas vadošā pētniece, medicīnas zinātņu doktore Ieva Reine.

Vientulība kā negatīva pašizjūta var ietekmēt cilvēka psiholoģisko veselību, radot nomāktību, apātiju, depresiju, kas savukārt izraisa vēl citas blaknes.

Pētījumā ASV pat norādīts, ka vientulībai ir tikpat liels negatīvs efekts uz veselību kā vienā dienā nosmēķētām 15 cigaretēm. Pasaules Veselības organizācija vientulību definējusi kā globālu sabiedrības veselības risku.

Latvijā skar teju trešdaļu

Viens no svaigākajiem pētījumiem par vientulības izplatību Eiropas Savienībā cilvēkiem vecumā virs 50 gadiem rāda, ka Latvijā izplatība ir augsta. Pētījumā norādīts uz nepieciešamību pēc īpašas politikas vientulības problēmu risināšanai sabiedrībā, kas novecos.

Attiecībā uz Latviju Centrālā statistikas pārvaldes dati par 2022.gadu rāda, ka vecumā virs 65 gadiem 3,6% aptaujāto jūtas vientuļi visu laiku, 7,2% – lielākoties, 18,3% – daļu laika. Tātad kopumā tas skar nepilnu trešdaļu senioru, kas nozīmē 130 tūkstošus cilvēku.

Citā pētījumā situācija Latvijā salīdzināta ar pārējām Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm, aplūkojot seniorus virs 67 gadu vecuma, kuri jūtas vientuļi "bieži" vai "daļu no laika":

  • Dānijā 17%;
  • Somijā 20%;
  • Zviedrijā 29%;
  • Igaunijā 32%;
  • Lietuvā 34%;
  • Latvijā 45%.

Šo problēmu ietekmē ne tikai valsts turīgums, lai varētu palīdzēt senioriem, bet arī sabiedrības attieksme. Pētniece Reine minēja arī par nepieciešamību pēc mērķtiecīgas politikas: "Ja mēs vēlamies cilvēku izraut no vientulības sajūtas, ir jābūt kaut kam, kas ir sistemātisks. (..) Ja ir kāda shēma, kāds plāns, kādi pasākumi varētu notikt, lai cilvēks gados varētu rēķināties, ka tagad es gatavojos ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski šim pasākumam, es ar prieku gaidu, ka šis pasākums būs."

Mazas zviedru pašvaldības pieredze

Senioru vientulību ir valsts mērogā atzīta problēma Zviedrijā. Nelielajā pašvaldībā Hammari dzīvo 16 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem aptuveni tūkstotis ir vecumā virs 80 gadiem. Pašvaldībā secināja, ka vientulība kaitē senioru veselībai un ka ir izdevīgāk, ja seniori dzīvo priecīgi.

"Sniegt cilvēkiem aprūpi ir dārgi. Tāpēc, ja cilvēki spēj parūpēties par sevi, ja viņi ir veseli, jūtas laimīgi un viņiem ir šie sociālie tīkli, tad, es domāju, ka mēs ietaupām daudz naudas citās jomās. Tā ka tas ir patiešām vērtīgi," sacīja pašvaldības darbiniece Mia Hernela Blumkvista.

Hammari ir moderns pansionāts, kurā dzīvo 120 senioru, un aprūpe mājās, kurā atbalstu saņem 250 cilvēku. Papildus tam pašvaldība cenšas uzturēt saiti ar visiem savas kopienas senioriem – nevis gaidīt, kad viņi sadūšosies iziet no mājas, bet iekustināt un gādāt, lai viņi patiešām nāktu sabiedrībā.

Pašvaldībā ir četras vietas, kur seniori var regulāri satikties, tostarp pansionātā notiek plašāki pasākumi. "Pansionātam ir patiešām liels pagalms, tāpēc mēs varam uzņemt šeit daudz cilvēku. Tad mēs varam uzaicināt mūzikas grupu, lai cilvēki varētu nākt un dziedāt līdzi. Mēs arī atvedam dzīvniekus – zirgus, suņus, kaķus, vistas. Un jūs varat tos samīļot. Varat iedzert kafiju," pastāstīja Blumkvista.

Savukārt pārējās vietās dažādas aktivitātes saplānotas katru nedēļu, katru darba dienu. Piemēram, nedēļas programma vienā no šādām vietām Lilengshamnenā: pirmdien – bingo, otrdien – vingrošana, trešdien – bingo, ceturtdien – vingrošana, piektdien – muzikālā viktorīna. Un, ja vajag, tad arī atved un aizved.

"Manuprāt, vissvarīgākais ir, lai viņi justos droši kopā ar mums – ar tiem, kas strādā šajos tikšanās punktos un kas nepieciešamības gadījumā var nodrošināt transportu. Mēs rīkojam tādas aktivitātes, kas viņus interesē. Mēs esam šeit viņu rīcībā. Nevis otrādi," sacīja pašvaldības darbiniece Evelīna Holma.

Uzzina un piepilda senioru vēlmes

Darbā ar senioriem ļoti būtiski ir uzzināt, ko viņi vēlas, un pajautāt, kā viņi jūtas. Tas tiek darīts regulāri. "Mums ir aptauja, ko mēs veicam katru otro gadu un ko mēs sūtām apmēram 1200 cilvēku, kas ir vecāki par 65 gadiem. Jautājam viņiem, kāda ir viņu fiziskā un garīgā veselība. Un šajā aptaujā ir daudz jautājumu par sociālo tīklu, vientulību, ekonomisko situāciju," pastāstīja Holma.

Jautā arī par saziņu ar ģimeni, vientulības un baiļu sajūtām. "Pie katra cilvēka, vecāka par 75 gadiem un kurš nesaņem nekādu pašvaldības palīdzību, darbiniece iet mājās un runā apmēram divas stundas par visiem viņu dzīves aspektiem. Viņas mērķis ir noskaidrot, vai viņi jūtas vientuļi un, ja viņi jūtas vientuļi, tad viņa var palīdzēt nokļūt mūsu sociālās tikšanās vietās.

Mēs cenšamies dažas reizes gadā apsēsties un patiešām viņiem pajautāt: ko jūs vēlētos, lai mēs sarīkotu? Ko jūs vēlētos darīt?" pastāstīja Blumkvista.

Un ne tikai pajautā, bet arī cenšas sekot viņu vēlmēm. Hammari seniori vēlas dejot, dziedāt, klausīties rokenrolu, gatavot ēst un palīdzēt, arī redzēt dzīvniekus. "Pagājušoziem viņi gribēja doties uz kazino, tāpēc mēs uzspēlējām mazliet kazino. Viņi gribēja spēlēt blekdžeku. Mums bija sava veida laimes rats, kuru uzspēlēt, un viņi varēja pasūtīt kādu dzērienu bez alkohola," pastāstīja Blumkvista.

Runa nav vienmēr tikai par izklaidi. Senioru aptaujās iezīmējusies tendence – lai mazinātu vientulības sajūtu, viņi gribētu ēst kopā ar kādu. "Jūs, iespējams, pazaudējāt sievu vai vīru, un visvairāk šo vientulību izjūtat tad, kad ir jāēd," zināja stāstīt pašvaldības darbiniece. Un pašvaldība reaģē uz šādu vēlmi. Piemēram, šobrīd ceturtdienās eksperimentālā kārtā ieviestas kopīgas maltītes. Seniors savlaicīgi var izvēlēties noteiktu ēdienu vienā no sešām kafejnīcām. Šajā projektā piedalās vietējie privātie ēdināšanas uzņēmumi.

Tā ir vēl viena atslēga, kā var panākt rezultātu ar mazākiem tēriņiem. Proti, daļēji par šo programmu maksā gan pašvaldība, gan valsts, un šo to piemaksā arī paši seniori, bet liela daļa ir kopienas atbalsts, tostarp brīvprātīgs darbs un jaunieši-praktikanti. No tā ir divi ieguvumu: papildu darba rokas un sabiedrības apziņas maiņa par senioriem.

"Mums patiešām ir ļoti svarīgi censties mainīt priekšstatu uz to, ka seniori ir tādi paši kā mēs un viņiem patīk darīt daudz foršu lietu," sacīja Blumkvista.

Ar savu pieeju Hammare kļuvusi par paraugu citām Zviedrijas pašvaldībām, kas brauc pieredzes apmaiņā. Un pašvaldībā ar to lepojas: "Mūsu moto: jums ir jāspēj dzīvot savu dzīvi līdz pašai pēdējai dienai. Ja vēlaties piedalīties aktivitātēs, pat ja jūs esat smagi slims, tam vajadzētu būt iespējamam. Mēs varam nolaist zemāk gultu, lai jūs varat piedalīties. Varbūt pēc vienas nedēļas jūs nomirstat, bet līdz tam laikam esat bijis jūs pats. Tas ir mūsu mērķis."

Hammari pašvaldības darbinieces Mia Hernela Blumkvista un Evelīna Holma
Hammari pašvaldības darbinieces Mia Hernela Blumkvista un Evelīna Holma

To kā visas valsts mērķi akcentēja arī Zviedrijas Nacionālās veselības un labklājības pārvaldes senioru lietu koordinatore Mikaēla Pročazka. Par senioru labsajūtu regulāri notiek nacionāla mēroga aptaujas, un cīņā pret vientulību ir dažādas valsts programmas un nauda.

"Valdība jau 2019. gadā paziņoja par finansēto projektu cīņai ar vientulību. Bezpeļņas organizācijas varēja pieteikties šai naudai. Un kopš 2020. gada šis projekts tiek izsludināts katru gadu. (..) Ja cilvēks jūtas vesels, tad jums ir ekonomiskas priekšrocības, jo jūs novēršat slimību vai depresiju. Tātad ekonomiskais ieguvums rodas kā sekas tam, ka cilvēki jūtas labi. Tāpēc es nedomāju, ka galvenā ideja ir ietaupīt naudu. Otrs – rūpes par iedzīvotāju veselību atmaksājas. Jums nav tik daudz jāizmanto veselības aprūpes iestādes," skaidroja Pročazka.

Kāda politika vientulības mazināšanai ir Latvijā?

Daļai Latvijas senioru vecumdienas ir piepildītas, jo ir senioru deju kolektīvi, senioru kori, senioru biedrības. Bet vai ir sistēma, lai aizsniegtu arī kūtrākus, kautrīgākus un mazliet slimākus?

Lai to noskaidrotu, "Aizliegtais paņēmiens" uzrunāja divas kundzes gados. Patlaban gan Vilma, gan Alda dzīvo vienatnē. Vilma ir vairāk sēdoša, Alda pārvietojas ar palīgierīci. Abām ir dažādas veselības kaites.

Vilmas stāsts

86 gadus vecā Vilma dzīvo Jaungulbenes pagastā. Viņi ģimenē bijuši seši bērni: divi brāļi, četras māsas, un no lielās  saimes šobrīd ir vairs tikai Vilma ar vēl vienu māsu, kura arī dzīvo Jaungulbenē.

Vilma 20 gadus strādājusi maizes ceptuvē, tad bijusi vietējā doktorāta saimniecības daļas vadītāja, vēlāk strādājusi arī naftas bāzē līdz, sasniedzot pensijas vecumu, kopmītnēs ir bijusi dežurante. Vienreiz bijusi precējusies, vēlāk bijušas citas ilgstošas attiecības. Abi dzīvesbiedri nu jau mūžībā. Vilmai ir vienīgais dēls, kuram ir 64 gadi un kurš pašlaik ir Anglijā. Dēlam ir divi dēli un arī mazbērni. Visi ir Latvijā, bet ne šaipusē.

Vilma
Vilma

Vilmas dēls no Anglijas sūtot naudu un regulāri arī sazvanās. Lai būtu vairāk ērtību, dēls aicinājis viņu pārcelties uz Jelgavu, kur viņam stāvot tukšs dzīvoklis. "Bet, redzi, vecene 60 gadu šeit pieradusi, šeit mani visi apkalpo. Man notiks nelaime, Sašeņkam zvanu vakarā. Viņš man ir klāt," nevēlēšanos pārcelties pamato Vilma. Sašeņka ir pagasta pārvaldnieks.

No sociālā dienesta Vilma saņem mājas aprūpi, ko nodrošina Latvijas Samariešu biedrība. Sarūpē malku, atnes produktus, bet Vilma gatavo pati. It kā viss vajadzīgais ir, tomēr vientulības sajūta neizpaliek.

"Viena pati. Telefons ir. Kam gribu, tam pazvanu, parunāju. Kas grib, tas man piezvana. Drūmi! Un it kā uz to Jelgavas dzīvoklī jāiet," pauda Vilma.

Viņa savu laiku īsina ar televizoru un tur dzirdētā pierakstīšanu kladītē… Kladīte pēc kladītes. Kāpēc viņa pieraksta? "Bezdarbība, bezdarbība," atzina Vilma.

Kādreiz vēl kopusi dārzu, tagad vairs nespēj, tāpēc tikai pa māju. Bet ja nu kāds aizvestu uz teātri vai koncertu? "Kur tad es vairs... Nē, nē, nē, nekur, vairs nav veselības," sacīja Vilma.

Aldas stāsts

Alda, kurai februārī būs 82 gadi, dzīvo Mērsragā un visus darba gadus strādājusi vietējā meteoroloģiskajā stacijā par novērotāju. Ģimenē bijuši divi vecāki brāļi, viens gan šobrīd jau aizsaulē, bet otrs dzīvo Mērsragā.

Alda bijusi precējusies divas reizes, un ar otro vīru bijis dēls, kurš 20 gadu vecumā nomiris, kas ir viens no skumjākajiem Aldas dzīves brīžiem.

Aldai brālis arī ir gados, bet, ja ko vajagot salabot, reizēm no Talsiem atbrauc brāļadēls. Ir kaimiņiene, kas ir jaunāka pensionāre un kas reizēm ko atved no veikala. Reizi nedēļā pie Aldas iegriežas "Kurzemes gaļsaimnieka" autoveikals, bet pastnieks atnes pensiju. Ja vajag kādu papildu palīdzību, viņa zvanot sociālajam dienestam, bet citādi ar visu tiekot galā pati.

Alda ļoti priecātos, ja būtu iespēja doties uz kādu koncertu vai teātra izrādi: "Jā, es gribētu, ka man iedotu transportu un mani aizvestu un pārvestu, palīdz tikt kādā sabiedrībā. To gan es gribētu, jo ir skumīgi, ļoti. Es gribētu būt cilvēkos, lai nebūtu tik skumji, to gan es gribētu. Tad to ceļu es gribētu, lai tas man tiktu izšķūrēts. Es gribētu uz kādu sarīkojumu – uz kāda teātra izrādi vai uz kādu koncertu, piemēram, Rojā. Kā Galkina koncerti un visādi.

Gribētos kaut ko vēl redzēt no šīs pasaules."

Taču realitātē dzīve paiet pie televizora, saka Alda, piebilstot, ka viņai ir arī interneta pieslēgums.

"Ir ļoti skumīgi būt vienai. Es nevaru izteikt, cik tā vientulība šausmīgi nospiež. Es nevaru to izteikt. Kad naktī pamostos, vienīgās manas ilgas būtu tādas, ka es varētu nomirt savā gultiņā. Tās ir manas ilgas.

Baida tā pēdējā stunda, ne tā pati nāve, bet tā pēdējā stunda, – [gribētos], lai būtu kāds cilvēks, kad es ietu prom, vai vismaz kāds paturētu roku," sacīja Alda.

Alda
Alda

Atbalsts pamatvajadzībām

Gan Talsu, gan Gulbenes novados lielā mērā senioru aprūpe ir pakārtota tikai pamatvajadzību apmierināšanai.

Ja cilvēkam ir nepietiekoši ienākumi, pieejami iztikas un mājokļa pabalsti. Ja seniors nevar vairs īsti sevi aprūpēt, tad pašvaldību dienesti piedāvā palīdzību, kas visbiežāk tiek sniegta ar nevalstiskās organizācijas darbinieku rokām. Ja vajadzīga pilna laika aprūpe, senioram tiek piedāvāts sociālās aprūpes nams.

Savukārt tikšanās vietas ar kādu regulāru programmu tieši senioriem šajās pašvaldībās nav. Tā vietā mudina meklēt rokā senioru biedrības.

"Ir pagastos ļoti aktīvi senioru kopas. Ne visos pagastos, bet ir. Lielākajā daļā pagastu ir. Un, patiesību sakot, viņi organizē dažādas aktivitātes. Pāris pagastos, zinu, ir audējas, tad tā saucamos lakatus viņas veido, dažnedažādas aktivitātes. Tie, kas vēlas šādās aktivitātēs piedalīties, viņi ir laipni aicināti," sacīja Gulbenes novada Sociālā darba un sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Anita Beļajeva.

Gulbenes novada Sociālā darba un sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Anita Beļajeva
Gulbenes novada Sociālā darba un sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Anita Beļajeva

Taču ne visi cilvēki gados grib aust. Vai pašvaldība senioriem pajautā, ko viņi vēlas?

Uzzinot par Zviedrijas pieredzi, to uzteic Talsu sociālā dienesta pārstāve Gunta Fībiga: "Super! Tas taču ir vienkārši fantastiski, ka varētu tiešām viņiem uzdot. Es domāju, ka tur ne tikai par vientulību varētu uzzināt. Tur daudz ko citu vēl varētu uzzināt, ko varētu rakstīt atbildēs. Tā kā superīgi, tas jau fantastiski būtu. Mums vēl augt un augt."

Varbūt tad jāiet ciemos pie tiem, kam pāri 75 gadiem, runāt klātienē un iekustināt?

"Nē, protams, ka ne. Tas nav iespējams pie sociālo darbinieku noslodzes, tas nav īsti iespējams," sacīja Beļajeva no Gulbenes novada.

"Tie, kas ir mūsu redzeslokā, tos gan mēs tiešām uzmanām un aizbraucam. Visus ne. Es nezinu, kādai kapacitātei jābūt, ja tas tā kā sociālā dienesta laukums būtu," atzina Fībiga no Talsiem.

Būtiski, ka redzeslokā ir tie seniori, kas ir vērsušies pašvaldībā un palīdzību vai nu ir saņēmuši, vai to saņem. Bet, ja seniors to darījis nav, tad oficiāli dienests viņu "neredzot" datu aizsardzības regulas dēļ.

"Talsu novada sociālajā dienestā ir tikai, manuprāt, neliela tāda uzskaite. Piemēram, uz pagājušā gada decembri par 275 cilvēkiem mēs zinājām, ka viņi ir tiešām vientuļie seniori. Bet mums Talsu sociālajā dienestā nav tādu datu, cik tiešām ir senioru, jo tā ir konfidenciāla informācija un datu aizsardzības regula tomēr darbojas," skaidroja Fībiga.

Talsu sociālā dienesta pārstāve Gunta Fībiga
Talsu sociālā dienesta pārstāve Gunta Fībiga

Latvijā mēdz būt gadījumi, kad vientuļos seniorus atrod mājās mirušus.

Senioru apzināšana un aptaujāšana ir tikai puse darba. Vajag arī organizēt un nereti arī aizgādāt. Ja senioram ir invaliditātes grupa ar kustību traucējumiem, tad viņš var pretendēt uz valsts finansētu asistentu un transportu, bet, ja grupas nav un viņam ir tikai ļoti grūti iet, tad pašvaldība tikai palīdzēs tikt pie ārsta.

Zināms, ka pērn aprūpi mājās saņēma aptuveni 18 000 cilvēku un vēl 7000 bija sociālās aprūpes namos. Savukārt senioru vientulība kā problēma neparādās ne pašvaldību, ne arī valsts uzstādījumos.

"Valdības deklarācijā par vientulības izjūtu, manuprāt, nav atsevišķi dota uzdevuma. Bet tas nenozīmē, ka nav mērķis strādāt ar tiem cilvēkiem, kuri jūtas sociāli atstumti vai kuriem ir grūtāka ienākumu situācija. Mērķi ir vērsti uz šo ienākumu situāciju un uz dažādām dzīves situācijām kā tādām, nevis uz vientulības izjūtu," sacīja Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa.

Tiesa, vientulība ne vienmēr nozīmē ienākumu problēmu. "Pirmkārt, man pašam ir arī mazliet sevi jāvelk ārā no mājas. Ir bezmaksas pasākumi, ir pašvaldību kultūras iestādes. Ir norises uz vietas, kuras ir tikušas finansētas no Eiropas Savienības fondiem, lai aktivizētu gan veselīgu dzīvesveidu, gan sociālo tikšanos. (..) Tad nākamais līmenis ir ģimenes līmenī. Vai es pazvanīju savam tuviniekam, kurš dzīvo viens? Varbūt piezvanīt biežāk, varbūt uzaicināt un aizvest viņu kaut kur. Nākamais līmenis ir kopiena, kā mēs savā apkārtnē par saviem senioriem rūpējamies," norādīja Celmiņa.

Lai mazinātu vientulības izjūtu, var zvanīt uz sociālā projekta "Parunāsim" telefona līniju 26564564 darbdienās no 11 līdz 19 un brīvdienās no 14 līdz 18. Katram tiks veltīta pusstunda.   

"Sociālajiem uzņēmumiem izveidošanai ir no valsts puses un Eiropas Savienības iedots grants. Tā ka nevar teikt, ka valsts šeit nav devusi savu pienesumu, un seniori mēdz zvanīt uz šo bezmaksas tālruni vienkārši parunāties," pastāstīja Celmiņa.

Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa
Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa

Kādas ir iespējas Latvijā?

Projekti senioru grupām patiesībā ir dažādi, un daļu finansē arī Sabiedrības integrācijas fonds. "Piemēram, pēdējais projekts, ko mēs caur integrācijas fondu esam atbalstījuši, ir biedrības Latvijas Senioru kopienas apvienības projekts "Sadarbībā aizstāvam". Uzsvars tur arī ir uz senioru interešu aizstāvību, bet viņi vēl projekta ietvaros arī domā par to, kā veicināt šo kopienas sadarbību un veido senioru skolas, kas ir  pašizglītība," skaidroja Sabiedrības integrācijas fonda direktore Zaiga Pūce.

Viņas vērtējumā šādiem projektiem būtu jāiet tikai plašumā. "Mēs šogad izstrādājām jaunu metodiku saliedētības mērīšanai, kas saucas sociālās saliedētības radars. (..) Un arī šajā radarā parādījās tāds aspekts kā, piemēram, vecāka gadagājuma cilvēku sajūta vai viņu novērtējums, vai viņiem ir draugi, vai viņiem ir cilvēki, uz ko paļauties. Un, jā, 29% minēja, ka tomēr viņi nejūt šādus cilvēkus, viņiem nav, uz ko paļauties, viņiem nav draugu loka. Tas savā ziņā izgaismoja to vientulības un atstumtības problēmu, kas arī saliedētības kontekstā ir ļoti būtiska," sacīja Sabiedrības integrācijas fonda direktore.

Latvijā izmēģina arī Nīderlandē aizgūtu ideju "Sapņu pavadonis", kurā kāds seniors piepilda savu sapni. Piemēram, simtgadniece Anna no Aizputes devās apskatīt savu bijušo skolu. Par ziedojumiem iniciatīvu īsteno Latvijas Samieriešu apvienība, kas daudzām pašvaldībām nodrošina senioru mājas aprūpes pakalpojumu.

Apvienība arī nodrošina tā saucamo drošības pogu – īpašu aproci, kas ļauj vientuļajam senioram ziņot par kādu potenciālo dzīves apdraudējumu. Un vientulības problēma izpaužas arī te, jo ap 40% zvanu nekvalificējas kā dzīvību apdraudoši, cilvēki zvana vienkārši parunāt.

"Nospiež podziņu, nav, ar ko viņam [parunāt] – viena pati, radiņu nav. Un klientiņš pazvana. Kad pavisam vientuļi, viņam [vajag] vienkārši parunāties. Tad piezvana kādu priecīgu vēsti pastāstīt, ka mazdēls bijis ciemos. Tad pastāsta, ka bija pie daktera, dakteris tur izdarīja to un to un tagad ir labāk; to un to – un viņai sliktāk. Jā. Tad pastāsta par aprūpi. Ļoti bieži zvana mums, pļāpājam," pastāstīja "Drošības pogas" zvanu centra operatore Zenta Bērziņa.

"Drošības pogas" zvanu centra operatore Zenta Bērziņa
"Drošības pogas" zvanu centra operatore Zenta Bērziņa

Pirms astoņiem gadiem Samariešu apvienība sāka projektu "Vecums nav vientulība". "Bija dota iespēja uzvilkt savu tīrāko kreklu un vismaz pāris reizes gadā satikties ar citiem senioriem vienkārši kādā saviesīgā pasākumā vai kopīgā izbraucienā. Tad mazlietiņ šo vientulību mazināt," pastāstīja Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš.

Tomēr jāpiebilst, ka šīs iniciatīvas ir projekti, kas reiz beidzas, nevis sistēma problēmas risināšanai.

"Es domāju – valstiski tā nav šobrīd identificēta kā problēma. Vai to ļoti vajadzētu identificēt? Es gribētu teikt, ka vajadzētu identificēt tajā līmenī, lai mēs nepieļautu šīs sliktās beigas. Lai mēs varētu identificēt un saprast, ka, jā, mums ir iespēja palīdzēt un neļaut kādam nosalt dārza mājiņā vai palikt vienam bez aprūpes," uzskata Bērziņš.

Problēma gan ir arī dzīvesprieka trūkums. Vai seniorus vajadzētu aktivizēt? "Bet vai tas ir jādara valstij, vai tas ir jādara pašiem cilvēkiem? Mums Latvijā ir ļoti daudz arī laukos, un ne tikai laukos, paši dienas centri, senioru organizācijas, ir aktīvo senioru klubi, ir cilvēki, kas viens otru zina. Drīzāk tas veids ir dot iespēju pašiem senioriem socializēties, nekā veidot valstisku programmu. Tā kā valstiska programma būtu atbalstīt šādas aktivitātes, bet veidot tādu "apzināsim visus vientuļos seniorus un vedīsim viņus uz teātri"... Vai tā ir Zviedrijā? Droši vien, ka ne," pauda Bērziņš.

Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš
Samariešu apvienības direktors Andris Bērziņš

Tomēr vientulības problēmu valstiskā līmenī sākusi risināt ne tikai Zviedrija. 2018. gadā Lielbritānijā izveidots pasaulē pirmais vientulības ministra amats.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti