ĪSUMĀ:
- Lai pilnvērtīgi notiktu STEM skolotāju paaudzes maiņa, gadā vajadzīgi 210 jaunie skolotāji.
- Pašlaik ik gadu absolvē mazāk nekā puse no vajadzīgā; skolās strādā 70% no jomas studentiem.
- Ar savu pieredzi, ienākot darbā skolā, dalījās jaunie pedagogi Lauris un Linda.
- Jauno skolotāju izaicinājumi – pieredzes trūkums, vecāku neuzticēšanās, spriedze, zināšanu neatbilstība realitātei, lielā slodze un kolēģu attieksme.
- Pieredzes stāsts: pēc teju 10 gadu darba pameta skolu; iemesli – nepietiekams atalgojums un ilgstoša pārstrādāšanās.
Kāda ir situācija?
Pēdējos gados ne mazums skolu direktoru LTV atklājuši, ka trūkst eksakto zinātņu skolotāju un to, kā skolas cenšas noturēt, piesaistīt un pārvilnāt šos pedagogus. Problēma ir tajā, ka esošā pedagogu paaudze noveco, bet jaunās viņu vietā īsti nav. Īpaši tas izpaužas eksakto priekšmetu jomā, kas, no vienas puses, valstiski tiek uzskatīta par prioritāru valsts attīstībai, bet, no otras puses, skolu eksāmenos uzrāda vienus no bēdīgākajiem rezultātiem.
Tas parādīts Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pirms dažiem gadiem pasūtītā pētījumā. 40% no STEM priekšmetu (zinātnes, tehnoloģiju, inženierijas un matemātikas) skolotājiem ir vecumā no 56 līdz 65 gadiem, 10% – vēl vecāki, bet vecumā no 26 līdz 35 gadiem – tikai 6%. Turklāt STEM skolotājiem nereti ir arī lielākas slodzes.
Viens no pētījuma secinājumiem – lai pilnvērtīgi notiktu šo priekšmetu skolotāju paaudzes nomaiņa, tuvāko 10 gadu laikā ir jānodrošina aptuveni 2100 jaunu STEM jomas pedagogu jeb vienā gadā 210 skolotāji.
Tiesa, kopš šī pētījuma vienota un skaidra stratēģiskā plāna, kā uz šādu mērķi virzīties, nav, lai gan arī pašreizējās valdības rīcības plānā paredzēts izstrādāt programmu STEM skolotāju sagatavošanai.
Kopš 2020. gada par Eiropas Savienības finansējumu ir ieviesta īpaša programma ar nosaukumu "Mācītspēks", kas uz pedagoģiju pārkvalificē citu profesiju pārstāvjus ar jau iegūtu augstāko izglītību. "Mācītspēkā" ik gadu izdevies piesaistīt 15–17 matemātikas skolotājus, vairāk nekā desmit dabaszinību, kā arī vēl datorikas pedagogus.
STEM priekšmetu jauno pedagogu gatavošana Latvijā ir četrās augstskolās, kurās ir gan bakalaura, gan maģistra pedagoģiskās studijas konkrētos mācību priekšmetos.
Tiesa, bakalaura studijās gan STEM skolotāju pēdējos gados ir vismazākais skaits. Lai gan studējošo un pieteikumu skaits pieaug, tomēr attiecībā pret vakanču skaitu pieaugums ir pārāk lēns, atzina Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne Linda Daniela.
Pēdējos trijos gados Latvijas Universitāte bakalaura programmā sagatavojusi tikai 16 matemātikas skolotājus. Pašlaik gan esot cerīgāk, jo pērn rudenī uzņemti 15 studenti.
Liepājas Universitātei, kas turpmāk būs Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) sastāvā, pēdējo četros gados bijuši 25 absolventi, kas ieguvuši matemātikas un fizikas skolotāja izglītību. No viņiem 21 strādā profesijā. Un pašlaik mācās 29 topošie matemātikas skolotāji, no kuriem 23 jau strādā skolās, pastāstīja "RTU Liepāja" galvenā sabiedrisko attiecību speciāliste Simona Laiveniece.
Skolā ilgi nenoturas
Latvijā aptuveni 70% no STEM priekšmetu pedagoģijas studentiem jau strādā skolās.
Izglītības ministrija kopš pērnā gada rudens gan ieviesusi veicinošu stipendiju tā nedarīt – 300 eiro. Noteikums – stipendijas saņēmēji pirmajā gadā nedrīkst strādāt vairāk par trešdaļu slodzes, vēlāk – ne vairāk kā pusslodzi.
IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Diāna Laipniece skaidroja iemeslu: "Ja tas jaunais pedagogs uzreiz aiziet strādāt un neapgūst neko no jaunākajām mācību metodēm un tikai atkārto to pašu, ko viņš tur redz no vecākiem kolēģiem, pēc tam viņš nav labi sagatavots. Mērķis ir tāds, ka tu ar stipendiju nopērc to, ka viņš tā kā vairāk pievēršas studijām, nevis uzreiz pa pilnu programmu iet strādāt, kas nav laba prakse."
Bet esot tādi, kas no stipendijas atsakās, jo strādājot var nopelnīt vairāk.
Cik STEM pedagogu Latvijā kopumā ik gadu sagatavo?
"Kopumā gadā tipiski ir 1200 absolventi visās skolotāju kvalifikācijās. No tiem varbūt tie, kas jūs īpaši interesē, STEM ir no 70 līdz 100 jauno skolotāju," informēja Laipniece.
Taču visas priekšmetu pozīcijas nav korekti skaitīt kopā, jo, ja pedagogs augstskolā ir ieguvis vairākas kvalifikācijas, tad katra no tām tiek pieskaitīta konkrētai ailei, lai gan absolvents tikai viens.
Pat ja būtu STEM jomu 94 skolotāji ik gadu, tas tik un tā ir divas reizes mazāk nekā vidēji gadā vajadzīgie 210.
"Patiesībā, ja visi cilvēki, kuriem ir šī kvalifikācija, šobrīd strādātu par pedagogiem, mums nebūtu nekāda iztrūkuma. (..) Joprojām 82% strādā izglītības jomā, kas faktiski ir ļoti labs rādītājs. Tas, ko var redzēt kā tendenci, ka pakāpeniski piecu, sešu gadu laikā viņi pamazām iziet no [izglītības] sistēmas un sāk strādāt citās jomās.
Tātad tas ir tiešām jautājums par to, kas notiek skolās un kā notiek šī izdegšana, kādēļ cilvēks nolemj darīt kaut ko citu,"
norādīja Laipniece.
Šī tendence ir redzama grafikā, kas parāda skolotāju skaitu pēc darba stāža.
Laura un Lindas ceļš
LTV viesojās Rīgas 85. pamatskolā pie fizikas skolotāja Laura Freimaņa, kuram šobrīd ir 24 gadi, un Liepājas Kalpaka vidusskolā pie matemātikas skolotājas Lindas Jēkabsones, kurai šobrīd 22 gadi.
Laura un Lindas skolēni uzteica skolotāju darbu, degsmi, sagatavošanos stundām. Šie skolēni arī jūtas motivēti mācīties.
Lauris Freimanis skolā ir jau sesto gadu. Sācis kā dabaszinību skolotājs jaunākām klasēm, tagad 85. pamatskolā māca fiziku, bet vēl citā – Rīgas 64. vidusskolā – māca ģeogrāfiju.
Gan Laura, gan Lindas izvēle kļūt par skolotājiem bijusi apzināta un mērķtiecīga. Abi sāka strādāt skolā drīz pēc iestāšanās augstskolā.
"Pašā pirmajā gadā, kad es sāku strādāt, es toreiz biju piesardzīgāks, es paņēmu tikai četras kontaktstundas ar mērķi vienkārši pamācīties, sagatavoties pedagoģiskajai praksei," pastāstīja Lauris.
Lindas pirmā skola bijusi Priekulē un pandēmijas dēļ pirmās stundas – attālināti. "Es tos bērnus nezināju, kādi viņi ir, kā viņi uzvedīsies. Bija ļoti grūti – skolēni neslēdzās klāt tam zūmam, viņi neiesaistījās, izslēdza kameras, vai (..) pārņem vadību un sāk zīmēt uz ekrāna. Stunda jau arī nav baigi jaukā pēc tam," atceras skolotāja.
Nav bijis viegli arī pēc tam klātienē: "Plēsa krēslus, citreiz mētāja galdus, krēslus, ābolus pa klasi šķaidīja. Visu kaut ko tādu, muļķības darīja. Leca pa logu ārā pirmajā stāvā. Izrādīties gribēja. Viņi domāja, ka droši vien es atteikšos no viņiem uzreiz. Gan jau pacietību pārbaudīja." Padevusies Linda nav, tomēr pēc gada viņa pārcēlusies uz Liepāju.
Viena no abu skolotāju atziņām – būtiski ir atrast kopēju valodu ne tikai ar bērniem, bet arī ar viņu vecākiem. Turklāt ne vienmēr komunikācija no vecākiem ir cieņpilna, ko jaunie skolotāji uztver īpaši asi. Bijuši arī nepatīkami gadījumi – Linda saņēmusi zvanus ar vecāku bļaušanu.
Līdz ar to jaunajiem skolotājiem nebūt nav viegli tikt galā gan ar mācību saturu, gan dažādajiem bērnu raksturiem, gan viņu vecākiem.
Turklāt darbs mēdz ienākt arī brīvdienās. Laurim ir 27 kontaktstundas, darbs interešu izglītībā un jomas metodiskajā vadīšanā; un atalgojums uz rokas mēnesī sanākot robežās no 1000 eiro līdz 1400.
Lindai uz rokas sanāk nedaudz pāri 900 eiro, bet viņai nav pilnas slodzes – 17 stundas, jo viņa vēl paralēli mācās.
Kā veicas ar sekmēm?
Lauris par saviem skolēniem runāja ar lepnumu: "Ar tām divām klasēm, ar kurām es sāku un kas pagājušogad absolvēja, tie bija ļoti forši pieci gadi. Rezultāti labi, es teiktu, fizikā arī labi. Man arī ir puiši, kas iestājās arī Valsts ģimnāzijās, tā ka es teiktu – viss ir ļoti veiksmīgi. Arī piedalījās inženierzinātņu olimpiādē, salīdzinoši konkurētspējīgi rezultāti bija." Viņa skolotās klases audzēkņu vidējā atzīme fizikā varētu būt ap septiņi, vērtēja pedagogs.
Tikmēr Linda atzina, ka viņas mācītajās klasēs atzīmes ir viduvējas: "Tuvu tai robežai, kad būtu sliktas, īstenībā diezgan tuvu. Ar katru gadu pasliktinās. Negrib mācīties, slinkums, nav motivācijas. Bērni jau ir gudri, bet viņi negrib. (..) Viņi domā, ka visi būs influenceri, ietekmētāji. Tā lielākā daļa no viņiem domā."
Skolēnu motivācijas trūkums bijis tas, kas, ienākot skolā, Lindu pārsteidzis visvairāk. Turklāt trūkst priekšzināšanu. "Kurš zina reizrēķinu tagad? Tas labs jautājums. Daudzi nezina. Daudzi tiešām nezina reizrēķinu," atklāja Linda, piebilstot – klibo arī lasīšana un lasītā saprašana.
Vērtējot savu pieredzi skolotāja darbā, abiem jaunajiem pedagogiem primārā mēraukla nebūt nav atalgojums. Pirmajā vietā ir attieksme, un viņi sagaida atbalstu no skolas vadības, no kolēģiem, labu vārdu no vecākiem un centību no skolēniem. Tad ir vēlme strādāt.
"Tās mazās uzvaras, kad bērni kaut ko tiešām panāk beigās," sacīja Linda.
"Mani personīgi notur katra mazā veiksme, katrā mazā tā uzvara, kad tu redzi, ka kāds skolēns ir kaut ko sapratis. Kad viņš ir dabūjis varbūt labāku vērtējumu, nekā gaidījis," sacīja Lauris.
Lauris ir apņēmības pilns turpināt darbu skolā un vēlas vairāk strādāt ar vidusskolēniem, grib arī olimpiāžu uzvarētājus savu audzēkņu vidū.
Linda gan mēdz aizdomāties par alternatīvām: "Es domāju, ka visu mūžu ne. (..) Vai tiešām skolotājs visu mūžu stāvēs klases priekšā un mācīs? Varbūt izgudros jaunas tehnoloģijas, kas tos bērnus pat māca? (..) Tāpēc jāskatās ir tālāk, varbūt jāpadomā par vēl kādu citu profesiju nākotnē."
Pieredze, spriedze un attiecības
To, kā jūtas jaunie pedagogi, nonākot skolā, pirms pusotra gada pētījusi Latvijas Izglītības darbinieku arodbiedrība (LIZDA). Pētījumā kā grūtības iezīmējas pieredzes trūkums, vecāku neuzticēšanās, spriedze, augstskolā apgūtā neatbilstība realitātei, lielā darba slodze un kolēģu negatīva attieksme.
LIZDA vadītāja Inga Vanaga aicina vecākus pažēlot jaunos pedagogus: "Viņš vēl mācās, jā, viņš vēl nezina tik labi tās metodes. Jā, viņš vēl nezina, kā ar to bērniņu ar speciālajām vajadzībām [strādāt], kā labāk līdz viņam ceļu atrast. Jā, viņš varbūt kādā prezentācijā pieļauj kļūdas. Un bieži vien diemžēl vecāki ir tā neiecietīgā daļa. Un tad ir tas teiciens, ka viena darvas karote sabojā medus mucu, un šīs neiecietības dēļ daudzi pagriežas un aiziet diemžēl."
Šo problēmu valsts uztvērusi nopietni, un šogad tiks ieviesta atbalsta forma ar nosaukumu "Indukcijas gads", domāta tieši pedagoģijas studiju absolventu ienākšanai skolā. Indukcija kā izziņa, iepazīšana. Atbalstā būs 10 mēnešus stipendija 200 eiro, un arī individuāls atbalsts profesionālās pilnveides grupās. Jaunie skolotāji arī varēs palūgt, lai pavēro viņa stundu, lai saņemtu kādu ieteikumu.
Līdzīgs atbalsts ir programmā "Mācītspēks", kuras pārstāvji gan norādīja uz jaunākās paaudzes atšķirību darba tirgū.
"Mums ir jāpaskatās uz skolotāja profesiju no citas perspektīvas. Un vienā no OECD ziņojumiem ir rakstīts, ka nākas saprast Z paaudzi un nākamos, kas vēl ir skolā, bet Z paaudze jau ir universitātēs, tuvu darba tirgum. Skolotāja profesija būs tikai viena no daudzajām dzīves laikā izmēģinātajām profesijām. Un nevis tāpēc, ka tajā profesijā būtu slikti, bet tāpēc, ka viņi būs daudz dinamiskāki uz profesiju maiņu. Un es domāju, tas nav tikai par skolām, bet es arī aizdomājos par to, vai valsts pārvaldes ir gatavas Z paaudzei, vai korporatīvie lielie uzņēmumi ir gatavi Z paaudzei. Es domāju, ka mēs neesam gatavi.
Es domāju, ka viņi uzspridzinās mūsu domāšanu viennozīmīgi,"
sacīja nodibinājuma "Iespējamā misija" valdes priekšsēdētāja Ramona Urtāne.
Līdz ar to skolām jābūt gatavām dinamiskai skolotāju maiņai. "Kā direktors ar šo tiks galā? Vai pašvaldības, kuras ir šo skolu dibinātāji, būs spējīgas atbalstīt direktoru pie tādas darbinieku mainības?" vaicāja Urtāne.
Tad arī uz jauno pedagogu sagatavošanu, iespējams, jālūkojas citādāk.
IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Diāna Laipniece piekrita, ka pie šī var nākties strādāt: "Zināt, iespējams, tur ir kāds racionāls grauds, jo kopumā, jā, jaunie cilvēki nav orientēti uz to, lai visu mūžu nostrādātu vienā vietā līdz pensijai un viss."
Pēc teju 10 gadu darba pameta skolu
LTV uzrunāja kādu nu jau bijušo pedagogu, kurš anonīmi piekrita pastāstīt par pieredzi. Viņš par skolotāju kļuva pirms vairāk nekā desmit gadiem, izmantojot pārkvalifikācijas ceļu. Līdzās darbam skolā apguva gan pedagoģiskās zināšanas, gan bija arī indukcija.
"Tāds ļoti vērtīgs pašizaugsmes laiks. Ne tikai darbs skolā, bet arī tas viss, ko mūsos paralēli ieguldīja un ko mēs varējām apgūt par daudzām, ne tikai pedagoģiskajām lietām."
Vairākās skolās, mācot vēsturi, viņš nostrādāja nepilnus desmit gadus. Skaidrojot aiziešanu no darba skolā, viņš norādīja uz diviem faktoriem – nepietiekams atalgojums un ilgstoša pārstrādāšanās.
"Es spēcīgi izjutu to, ka es strādāju salīdzinoši nelielā vidusskolā, un es ļoti izjutu, ko nozīmē princips "nauda seko skolēnam" tobrīd.
Es īsti ārpus skolas neko nemaz neesmu redzējis. Tā sajūta par to, ka es pats esmu mācījies skolā, tad es esmu gājis universitātē, mācījies, tad tagad atgriezies skolā."
Pēc darba skolā viņš aizbraucis uz Vāciju, vēlāk atgriezies un četrus gadus nostrādājis ceļubūvē, bet tagad atgriezies Vācijā, kur montē torņus augstsprieguma līnijām.
Tagad gan viņš mazliet ilgojas pēc skolas.
