Nepilna laika darbinieki, sezonas strādnieki, pašnodarbinātie – tās ir tipiskākās grupas, kuru pensijas var būt daudz mazākas nekā cilvēkiem, kur strādā pilnu darba laiku pie kāda darba devēja, secināts Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pēdējā pētījumā par pensiju sistēmām un to problēmām OECD dalībvalstīs. Turklāt šis jautājums kļūs vēl aktuālāks, jo tehnoloģiju attīstība rada pilnīgi jaunas profesijas un biznesa veidus, kuriem kaut kā būtu jāiekļaujas arī sociālās drošības tīklā.
Ārpus rāmja
Pasaules attīstītajās valstīs pensiju sistēmu mērķis ir sociālās drošības tīklā ietvert visus strādājošos. Taču ir viens „bet” – lielākoties pensija ir atkarīga no tā, cik daudz sociālo maksājumu par konkrēto strādājošo viņa darba dzīves laikā ir veikts. Jo tie ir lielāki, jo pensija dāsnāka. Tādēļ lielākās problēmas ir ar tiem darbiniekiem, kuru sociālās iemaksas darba dzīves laikā ir bijušas mazākas nekā citiem. Parasti risinājums šajās situācijās ir minimālā pensija un citas sociālā atbalsta formas vecumdienās. Līdz šim tas labāk vai sliktāk ir arī strādājis.
Tomēr OECD norāda, ka nākotnē situācija var kļūt smagāka.
Viens iemesls ir kopējā sabiedrības novecošanās OECD dalībvalstīs, kā arī dzīves ilguma pieaugums. Tādēļ pensionāru skaits augs, strādājošo skaits samazināsies vai vismaz nepieaugs, un pensiju sistēmām būs jāuztur arvien vairāk pensionāru.
Otrs iemesls ir izmaiņas darba tirgū. Attīstoties jaunām tehnoloģijām, rodas arvien jauni biznesa veidi, kuri neiekļaujas ierastajās shēmās. Piemēram, tagad daudzi pakalpojumi tiek sniegti caur interneta platformām – tā var izsaukt taksometru, pasūtīt ēdienu u.c. Taču interneta platforma nav darba devējs, bet gan rīks, un cilvēki, kuri iepriekš pie kāda būtu strādājuši un saņēmuši mēnešalgu, tagad ar interneta platformu starpniecību darbojas kā pašnodarbinātie. Tāpat arvien vairāk aug cilvēku nodarbināšana nevis pastāvīgi, bet dažādos projektos, kas savukārt nozīmē, ka viņu ienākumi nav regulāri.
Varam pieminēt vēl arī īpašos nodokļu režīmus, kur Latvija ir spilgts piemērs ar mikrouzņēmumiem. Lai gan šis īpašais nodokļu režīms tika ieviests krīzes laikā kā īslaicīgs risinājums, lai veicinātu bez darba palikušos uzsākt kādu mazu rūpalu, tagad kārtējo reizi ir pierādījies, ka nav nekā stabilāka par pagaidu risinājumiem.
Pietiekami daudzi darba devēji ātri vien apķērās, ka mikrouzņēmumu nodokļu režīms ir lielisks veids, kā maksāt mazākus nodokļus un, gan draudot ar atlaišanu, gan manipulējot ar informāciju, piespieda savus darbiniekus „pārkvalificēties” par mikrouzņēmējiem un sniegt „pakalpojumus” savam bijušajam darba devējam.
Situācija mainījās vien tad, kad darba tirgū ritenis pagriezās pretējā virzienā, strādājošo daudzās profesijās sāka trūkt un tie varēja sākt diktēt savus noteikumus. Taču mikrouzņēmumu nodokļu režīms joprojām pastāv un Latvijas likumdevēji ir bijuši pietiekami „nemotivēti” (vai arī no lobiju puses motivēti) neko nedarīt, lai tas pazustu vai vismaz mainītos pēc būtības un būtu tiešām orientēts uz ļoti maziem uzņēmumiem.
Eiropas Komisijas pētījumā par Eiropas pensiju sistēmu atbilstību tiek lēsts, ka Eiropas Savienībā (ES) kopumā pašlaik ap 40% no darbiem neatbilst pilna laika darba definīcijai. Aptuveni 14% ir pašnodarbinātie, bet daudz vairāk ir darbu, kuri ir vai nu uz nepilnu laiku, projektu veidā vai kādā citā nestandarta formā.
Likmē - pensija
OECD savā ziņojumā norāda uz to, ka ārpus standarta esošas nodarbinātības formas ir pastāvējušas vienmēr un turpinās pastāvēt arī turpmāk. Tāpat pilnīgi noteikti kādam pašnodarbinātajam, kurš ir amatnieks, nevar piemērot tādu pašu nodokļu režīmu kā lielam uzņēmumam, kurā strādā simtiem darbinieku.
Tomēr jautājums, kurš arvien sāpīgāks kļūst tieši pensiju dēļ, ir – vai īpašajiem nodokļu režīmiem ir jābalstās uz mazākiem sociālajiem maksājumiem? Diemžēl sekas šajā gadījumā ir iepriekš paredzamas un neiepriecinošas – būs vesela grupa ar cilvēkiem, kuru pensijas būs daudz mazākas nekā cilvēkiem ar līdzīgu darba stāžu un vidējiem ienākumiem, kuri būs strādājuši pilnu darba laiku pie kāda darba devēja.
OECD norāda arī uz to, ka kritiku neiztur daudz piesauktie argumenti par to, ka, piemēram, pašnodarbinātajiem ir savs rūpals un papildu ienākumus vecumdienās tie var gūt, pārdodot savu biznesu vai tā aktīvus. OECD pētnieki norāda, ka nebūt ne visi pašnodarbināto darbības veidi ir tādi, kur paliek pārdodami aktīvi.
Tāpat ne vienmēr šie aktīvi ir tik vērtīgi, lai nodrošinātu pārtikušas vecumdienas.
Savukārt problēmas ar nepilna laika vai sezonas strādniekiem slēpjas tajā, ka cilvēkiem nav īpaši raksturīga domāšana ilgtermiņā. Tādēļ, lai gan šiem cilvēkiem it kā ir iespēja veikt lielākas iemaksas pensiju sistēmā tad, kad viņiem ir ienākumi, tikai retais to arī dara.
Tādēļ OECD ieteikums ir iesaistīt obligātajās pensiju shēmās pilnā apmērā visus nodarbinātos neatkarīgi no to darba formas. Savukārt par atbalstu tam vai citam nodarbinātības veidam vajadzētu domāt ārpus sociālo maksājumu kategorijas. Citādi likme šajā spēlē izrādīsies cilvēku pensija.
OECD aplēses liecina, ka teorētiskā pašnodarbinātā pensija Latvijā nesasniegs pat 60% no pensijas, kuru saņemtu pie kāda darba devēja strādājošais ar tādu pašu darba stāžu un ienākumiem. Vidēji OECD valstīs šis līmenis būtu ap 80%.
Arī Eiropas Komisijas pētījumā par pensiju sistēmu atbilstību norādīts, lai gan visu ES valstu pensiju sistēmās ir paredzēts, kā nodrošināt vecuma pensijas pašnodarbinātajiem un nestandarta laika strādniekiem, redzams, ka praktiski visu valstu sistēmās ir arī „caurumi”, kuru dēļ šiem cilvēkiem mēdz būt zemākas pensijas. Piemēram, Latvijā pašnodarbinātajiem valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai ir jāveic 5% apjomā, ja viņu mēneša ienākumi gada laikā nepārsniedz minimālo algu.
Eiropas Komisija norāda, ka tieši tā rīkojas līdz 90% Latvijas pašnodarbināto, kā rezultātā beigās arī saņem ļoti mazas pensijas.
