Ja sākam ar atkāpi vēsturē, tad pirms 20 gadiem eiro, no vienas puses, tika sagaidīts kā nozīmīgs solis tālākai Eiropas vienotības cementēšanai un kā dzinulis tās ekonomikas attīstībai. No otras - netrūka arī skeptiķu, kuri Eiropas vienotās valūtas projektam solīja vien dažus dzīves gadus. Arī Latvijā pirms pāriešanas uz eiro bangoja kaislības. Tostarp netrūka asaru par Latvijas lata kā nozīmīgas nacionālās identitātes daļas zaudēšanu un drūmi vēstījumi par eiro zonas likteni.
Pēc eiro pastāvēšanas 20 gadiem un Latvijas eiro piecgades droši varam teikt, ka patiesība, kā jau vienmēr, ir kaut kur pa vidu. Eirozona pa šiem 20 gadiem ne tikai nav sabrukusi pati no sava svara, bet pat pārdzīvojusi pēdējo gadu desmitu spēcīgāko finanšu krīzi. Eiro ir kļuvusi arī par otru pasaules naudas tirgos visvairāk tirgoto valūtu aiz ASV dolāra, kā arī par otru populārāko valūtu, kurā savas naudas rezerves glabā valstu centrālās bankas. Vienlaikus pēdējos gados eirozonu ļoti bieži raksturo arī ar vārdiem “lēna attīstība” un “stagnācija”.
Latvija, pievienojoties eirozonai, ekonomiski noteikti ir vairāk ieguvusi, nekā zaudējusi. Taču joprojām ir jautājumi - vai eirozonas sniegtās priekšrocības ir maksimāli izmantotas un problēmas veiksmīgi apietas?
Sākums pirms 20 gadiem un turpinājums cauri krīzei
Kaut arī eiro un eirozonas sākuma punkts ir datēts 1999. gada 1. janvārī, pirmajos gados tā bija tikai virtuāla valūta, kuru izmantoja finanšu transakcijās, bet rokās šo naudu neviens nebija turējis. Šis laiks ļāva pārliecināties, cik eiro projekts ir dzīvotspējīgs finanšu pasaulē.
Eiro reālu „miesu” banknošu un monētu veidolā ieguva 2002 .gadā, kad 12 eiro zonas dalībvalstīs 1. janvāris tika svinēts pie bankomātiem, ņemot ārā pirmās jaunās Eiropas vienotās valūtas naudas zīmes. Līdz ar to par vēsturi kļuva Vācijas markas, Francijas franki, Spānijas pesetas un vēl virkne līdz tam Eiropā izmantotu valūtu.
Pašlaik eirozona ir izpletusies līdz 19 valstīm un pēdējās jaunpienācējas ir bijušas Baltijas valstis. Igaunija uz eiro pārgāja 2011., Latvija – 2014., bet Lietuva – 2015. gadā.
Eirozonas sākumu pavadīja visai skeptiski – pārsvarā gan ASV un britu – ekonomistu pravietojumi, ka ilgi šāds veidojums pastāvēt nespēs. Galvenais iemesls ir tāds, ka eirozonā ir vienota valūta, taču ļoti daudzas ekonomikai svarīgas jomas atrodas atsevišķo dalībvalstu ziņā, piemēram, nodokļu politika, budžetu veidošana utt. Līdz ar to šī zona ir it kā vienots veselums, bet tās dalībvalstis var īstenot visnotaļ atšķirīgu ekonomisko politiku un līdz ar to arī klupināt viena otru vai eirozonu kopumā.
Par nopietnu pārbaudījumu šīm hipotēzēm kļuva finanšu krīze, kad labu laiku visu ekonomistu apspriestākais temats bija, vai Eiropas lielākais sāpju bērns Grieķija nogremdēs visu eirozonu, vai arī eirozona izvilks (un vai maz gribēs izvilkt) Grieķiju.
Grieķijas klupienu eirozona pārdzīvoja. Taču krīze arī ļoti skaidri parādīja, ka bažām ir pamats un, ja Grieķijas vietā būtu nonākusi kāda ekonomika ar lielāku svaru, tad iznākums varētu arī nebūt īpaši sekmīgs. Tieši tādēļ pēc krīzes Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija sasparojās uz daudzu lietu dziļāku harmonizāciju un integrāciju, prasību vienādošanu un to izpildes kontroli, bet kā jau ierasts Eiropā – viss notiek lēnām un pamazām.
Daudzi Latvijas politiķi, pamatojot mūsu valsts nepieciešamību būt eirozonā, vienmēr uzsver, ka tā esam nonākuši Eiropas kodolā. Tam grūti būtu nepiekrist, jo pašlaik tajā ir sapulcējušās ne vien vairums Eiropas Savienības (ES) valstu, bet arī ekonomiski spēcīgākās - Vācija, Francija un Spānija. Faktiski pašlaik ārpus eirozonas no pārtikušākajām ES valstīm ir palikusi tikai Zviedrija un Dānija, kā arī Lielbritānija, kura šķiras arī no pašas ES. Parējās ir tā saucamās jaunās ES dalībvalstis, no kurām uz nopietna ekonomiska spēka titulu var pretendēt vien Polija.
Tieši tādēļ arī ekonomiskie kritieni un izaugsme ES un eirozonā ir praktiski vienādi. Pēc krīzes gan eirozona demonstrēja nedaudz straujāku izaugsmi nekā ES kopumā, bet pēdējos gados tā ir nedaudz lēnāka. To var skaidrot tieši ar daudzu jauno ES dalībvalstu atrašanos ārpus eirozonas, jo to ekonomikas ir mazāk nobriedušas un attiecīgi kritumi parasti ir dziļāki, bet kāpumi straujāki nekā lielajiem tirgiem.
Baltijas valstis ir ieguvušas
Ja atmetam sentimentu par lata zaudēšanu un visai apšaubāmās tēzes par mūsu ekonomiskās patstāvības atdošanu, tad Latvija un arī pārējās Baltijas valstis no eiro ieviešanas ir ieguvušas. Kaut vai tādējādi, ka pēdējo piecu gadu laikā visi, šķiet, ir aizmirsuši par tādu parādību kā rindas pie valūtas maiņas punktiem, kad šad un tad uzvirmoja baumas par lata devalvāciju, un ļaudis steidza glābt savus ietaupījumus, visbiežāk, latus mainot uz tiem pašiem eiro.
Jautājums ir, vai dalība eirozonā kaut kādā veidā ir paātrinājusi Latvijas un Baltijas valstu ekonomisko attīstību. Skatoties uz ekonomikas datiem, to viennozīmīgi apgalvot nevar. Visas Baltijas valstis eirozonai pievienojās ekonomikas izaugsmes periodā, tādēļ, visticamāk, arī to ekonomiskās izaugsme notiktu jebkurā gadījumā – ar eiro vai bez tā. Daudz interesantāks jautājums būs, kā būšana eirozonā Baltiju ietekmēs tad, kad globālajā ekonomikā sāksies nākamais lejupslīdes posms.
Galvenās bažas pirms eiro ieviešanas Latvijā bija saistītas ar to, ka uz valūtas maiņas rēķina tiks palielinātas cenas. Ja tagad palūkojamies atpakaļ, tad inflācijas dati par to neliecina. 2014. gadā nekāds īpašais cenu lēciens netika novērots.
Toties ļoti būtisks ieguvums ir naudas ietaupījums valūtas konvertācijai eirozonā, ko izjūt gan ceļotāji, gan vēl būtiskāk - eksportējošie uzņēmumi. Eksports uz eirozonu Latvijā pašlaik veido teju 50% no kopējā eksporta vērtībās, tādēļ darbošanās vienā valūtas zonā ar pircējiem krietni atvieglo dzīvi daudziem uzņēmējiem.
Tiesa, ir viena joma, kur Latvija pēc pievienošanās eirozonai cerēja uz daudz labākiem rezultātiem, bet tie izpalika, un tā ir saistīta ar investīcijām. Latvijas pievienošanās eirozonai 2014. gadā neveiksmīgi sakrita ar Krievijas aktivitātēm Ukrainā, un Krimas aneksija uz labu laiku visu visam ap Krieviju esošajam reģionam uzspieda ģeopolitiska riska zīmogu. Kaut gan Latvijas pārstāvji nevienā investoru forumā neaizmirst uzsvērt, ka Latvija ir eirozonas locekle, ģeopolitiskos riskus šodien ir nomainījusi saspīlētā situācija darba tirgū un finanšu sektora reputācijas problēmas. Tādēļ ar jaunu investīciju piesaisti mums joprojām veicas sliktāk, nekā cerējām pirms pieciem gadiem.
Tomēr nevajadzētu domāt, ka Baltijas valstu pievienošanās eirozonai ir palikusi bez uzmanības. Par to skaidri liecina kredītreitingu izmaiņas. Visas lielās kredītreitingu aģentūras – “Moody’s”, “Standard & Poor’s” un “Fitch Ratings” – vai nu neilgi pirms vai pēc pievienošanās eirozonai ir paaugstinājušas Baltijas valstu kredītreitingus par pakāpi. Tas savukārt ļauj mums uz izdevīgākiem nosacījumiem aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos un līdz ar to samazināt valsts parāda apkalpošanas izmaksas.
