Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Elektroauto ikdienas lietošanā joprojām atpaliek no iekšdedzes dzinējiem

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Daugavgrīvas cietoksnis. Iepazīstam kopā ar "Bolderājas grupu"

Eksperts: Banku nozarē šobrīd sākas būtiskas pārmaiņas

Kā banku nozari maina IT revolūcija? Intervija ar Ģirtu Bērziņu no «Swedbank»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Banku nozare šobrīd pārdzīvo ļoti interesantus laikus. Varam to saukt par kapitālo remontu, zemestrīci vai vienkārši par visas nozares būtiskām pārmaiņām. Turklāt šīs pārmaiņas notiek divos līmeņos. Pirmais un redzamākais – Latvija ievieš dažādas starptautisko institūciju prasības un praktiski likvidē tā saucamo nerezidentu biznesu. Un otrais līmenis, kas notiek it kā nemanot,  – banku nozarē strauji ienāk dažāda veida inovācijas un tehnoloģijas, kas, iespējams, daudz būtiskāk izmaina nākotnes finanšu sistēmas seju. To intervijā Latvijas Radio skaidro "Swedbank" valdes loceklis, Digitālās stratēģijas vadītājs Ģirts Bērziņš.

Ģirta Bērziņa teiktais īsumā:

  • Banku nozari raksturo IT revolūcijas otrais posms – tehnoloģijas kļūst pašmācošas, pakalpojumi – neredzami.
  • Banku sektoram Eiropā lielas pārmaiņas – pakalpojumu standartizēšana un pārizmantošana.
  • Norēķināšanās par precēm un pakalpojumiem kļūs neredzama. Nevajadzēs pat pašapkalpošanās kases.
  • Banku pakalpojumi sāk nodalīties no konkrētās bankas kanāla.
  • Tas būs izaicinājums klientam – izvērtēt, cik uzticams ir pakalpojuma piegādātājs.
  • Skaidras naudas īpatsvars ekonomikā sarūk, un bankomātu tīkls kļūst neizdevīgs.
  • Skaidrā nauda izzudīs, kad valstu centrālās bankas piedāvās digitālu naudu, balstītu uz blokķēdes tehnoloģiju.
  • Digitāla nauda – noturīga pret potenciālajām katastrofām un cita veida ietekmēm.
  • Jautājumi par atvērtajiem banku pakalpojumiem ienāks arī politiķu un regulatoru dienaskārtībā.

Aiga Pelane: Kā jūs raksturotu šo laiku banku nozarē?

Ģirts Bērziņš: Jūs ļoti precīzi atzīmējāt šīs divas galvenās lietas. Viena, protams, ir regulu un direktīvu viesuļvētra, kura nāk pār banku sektoru, un, protams, bankām ir jāpieliek ievērojamas pūles, lai nodrošinātu atbilstību tām. Taču otra viesuļvētra, kas varbūt ir mazāk manāma, bet, iespējams, pat ar lielāku ietekmi, ir saistīta ar tā saucamo ceturto industriālo revolūciju. Tas būtībā ir informācijas tehnoloģiju (IT) revolūcijas otrais posms. Ja pirmajā posmā vairāk runājām par pakalpojumu automatizāciju, piemēram, ka varam tagad izmantot internetbankas un mums nav jādodas uz banku filiālēm, tad tagad otrais posms veidojas no tā, ka tehnoloģijas kļūst pašmācošas, pašattīstošas un pakalpojumus var sākt nodrošināt nevis automatizēti, bet autonomi.

Tas skan ļoti sarežģīti, bet dzīvē tas izpaustos pavisam vienkārši, un ir jau situācijas, kur to var sastapt. Piemēram, ja lietojat „Uber” vai līdzīgus šāda veida pakalpojumus - jūs izsaucat automašīnu, jūs nogādā uz vajadzīgo punktu un jūs varat kāpt ārā, un nav vairs jāveic norēķins, jo tas notiek automātiski. Tāpēc, ka gudrās tehnoloģijas zina – par kādu summu jūs vienojāties, pakalpojumu sākšanas vietu un pakalpojuma beigšanas vietu.

 Jums vairs nav jāveic kaut kāda klikšķināšana, apstiprināšana. Šie pakalpojumi kļūst neredzami.

Taču tā ir tikai viena izpausme. Banku sektoram Eiropā lielas pārmaiņas sākās ar šī gada 14. septembri. Šajā datumā stājās spēkā maksājumu 2. direktīva, un tā paredz, ka bankām savi pakalpojumi pēc būtības ir jāstandartizē un jebkurš var šos pakalpojumus paņemt un iebūvēt atkal savos pakalpojumos, proti, banku pakalpojumi visā Eiropā tiek standartizēti un tos var pārizmantot, var veidot kombinācijas, kādas līdz šim pat nav ienākušas prātā. Galvenais – lai izmantotu banku pakalpojumus, vairs nav jādodas uz pašu banku, pat ne uz konkrētās bankas aplikāciju. Jūs varat izmantot citu risinājumu, kurā šis bankas pakalpojums jau ir automātiski, autonomi iebūvēts.

Vai tas nozīmē, piemēram, norēķinus ar telefonu vai rokā iemontētu čipu? Vai tomēr līdz tam čipam vēl neesam tikuši?

Tik tālu vēl nav, bet šī direktīva tieši paver durvis šīm nākotnes tehnoloģijām. Jebkurā uzņēmējdarbības nozarē, saņemot jebkuru pakalpojumu, protams, ir svarīgs norēķina mehānisms. Šobrīd, ja izmantojat pakalpojumu, lielākoties, lai norēķinātos, ir jāveic atsevišķa darbība. Piemēram, jūs ejat uz veikalu, sakrāmējat pirkumus groziņā, tad dodaties pie kases, tad nopūšaties, jo visas preces ir jākrāmē ārā, lai saprastu, kas tajā groziņā salikts un tikai tad jāveic norēķins par precēm. Standartizācija un pakalpojuma iebūvēšana nodrošinās to, ka jūs varat doties uz veikalu, sakrāmēt lietas groziņā un iziet pa durvīm ārā. Turklāt apsargs jums pakaļ neskries, jo pie izejas tiks identificēts, kas tad tajā groziņā ir un tiek arī par to automātiski samaksāts. Turklāt tā nav nekāda zinātniskā fantastika. Tāds uzņēmums kā „Amazon” jau arvien vairāk šādus veikalus atver ASV un Anglijā. Es domāju, ka

nepaies ilgs laiks un nebūs vairs pat pašapkalpošanās kasu, bet mēs vienkārši paņemsim lietas, kuras vajag, un norēķini par tām kļūs nemanāmi.

Bankām, protams, ir izaicinājums savus pakalpojumus pielāgot, lai jūs kā konkrētas bankas klients varētu šīs ērtības izbaudīt. Ja banka to nepielāgos, tad klienti visdrīzāk sāks prasīt – kāpēc mana banka to nedara - un sāks izmantot alternatīvus pakalpojumu sniedzējus.

Pavisam nesen Latvijā divas bankas apvienoja savas internetbankas, proti, ieejot vienas bankas internetbankā, es redzu arī to kontu, kas atrodas otrā bankā. Vai tas nenozīmē, ka vairs nav svarīgi, kuras bankas klients es esmu?

Ļoti precīzs novērojums. Šobrīd banku pakalpojumi sāk nodalīties no konkrētās bankas kanāla. Nav vairs svarīgi, kur jūs dodaties, pakalpojums ir pieejams un sasniedzams. Līdzīgi tas jau ir noticis daudzās citās nozarēs, tagad vienkārši ir pienākusi kārta arī banku nozarei.

Piemēram, to ir jau piedzīvojusi mediju nozare. Agrāk ziņas tika veidotas konkrētā medijā un tikai šī medija kanālos konkrētās ziņas bija sasniedzamas. Tagad Latvijas Radio ziņas var klausīties gan podkastā, gan citur. Proti, produkta radīšana tiek nodalīta no izplatīšanas. Ja ir atļauja, jebkurš var paņemt Latvijas Radio ziņu failu un izplatīt.

Lietuvā darbību ir sācis pirmais neatkarīgais bankomātu tīkls „Medus”. Tas arī ir no šīs pašas „sērijas”?

Šī ir drīzāk pazīme tam, ka skaidras naudas īpatsvars ekonomikā sāk samazināties un kļūst arvien neizdevīgāk katrai bankai uzturēt savu bankomātu tīklu. Līdz ar to sāk parādīties ideja, ka var būt neatkarīgs operators, kas apkalpo visas bankas. Zviedrijā tas tika izveidots. Pieļauju, ka Lietuvā tas tomēr ir vairāk pilotprojekta līmenī. Taču, protams, tas iezīmē tendenci.

Vai skaidra nauda izzudīs? Kādas ir jūsu prognozes?

Ir skaidrs, ka skaidra nauda nebūs mūžīga. Mana sajūta ir, ka skaidrā nauda, kādu esam pieraduši redzēt, izzudīs tad, kad parādīsies jauna veida nauda. Paskaidrošu, ko es ar to domāju. Proti, šī brīža norēķinos tomēr tiek izmantota digitalizēta nauda, bet tā nav digitāli dzimusi nauda. Mēs joprojām darbojamies ar skaidro naudu, ar bezskaidro naudu, taču visam pamatā ir centralizēts reģistrs vai banka, uz kuru ir aiznesta nauda. Taču ir pirmās pazīmes, ka sāk veidoties digitāli dzimusi nauda.

Piemēram, "Facebook" nauda „Libra”?

Jā. Līdz šim tas bija mazāk pamanāms un ar mazāku ietekmi, jo to veidoja mazāk pamanāmi spēlētāji. Protams, „Bitcoin” ir grūti nosaukt par mazāk pamanāmu. Bet, protams, "Facebook" ir daudz, daudz lielākas iespējas pievērst uzmanību. Taču, atklāti sakot, es nedomāju, ka "Facebook" būs tas, kam tas izdosies. Naudai ir nepieciešams viens ļoti būtisks elements, proti, tā ir uzticamība. Šobrīd "Facebook" tas ir izaicinājums.

Taču skaidrās naudas nogalinātājs varētu parādīties tajā brīdī, kad valstu centrālās bankas sāks veidot piedāvājumu digitālajai naudai, kas ir balstīta uz jauno blokķēdes tehnoloģiju.

Un tā vairs nav fantāzija, ir atsevišķas centrālās bankas, kas skata šo jautājumu.

Kuras?

Ir Zviedrijas centrālā banka, kura atklāti saka, ka ar to nodarbojas un skatās, kā tas ekonomikā varētu izpausties. Starp citu, arī Krievijas centrālā banka ar šādu ideju nodarbojas.

Vai arī šai digitālajai naudai uzticamība veidojas, par pamatu ņemot konkrētās valsts ekonomiku?

Mūsdienās tas varētu būt pat plašāks jēdziens, varētu būt drīzāk pārvalstiskā uzticamība. Es pieļauju, ka centrālās bankas iesaistās šajā jautājumā tieši tāpēc, ka arī tām savā ziņā ir radusies konkurence no lielajām tehnoloģiju kompānijām, piemēram, "Apple" vai "Amazon", kuras pāraugušas jebkādas valsts robežas. Ja šīs kompānijas iesaistītos digitālās vērtības emisijā, tad varētu notikt diezgan spēcīgas pārmaiņas visā norēķinu sistēmā.

Tas nozīmē, ka, izlaižot šāda veida vērtību vai aktīvu, būtībā no ekonomikas tiek izņemta vai izsūkta ārā līdzšinējā vērtība. Piemēram, ja "Amazon" izlaistu šādu vērtību (naudu) un tai būtu uzticamība un, iespējams, ka ar šādu līdzekli "Amazon" tīklā būtu daudz ērtāk norēķināties, tad

centrālajām bankām būtu jāsāk bažīties, kas notiek, ja pēkšņi par nozīmīgu spēlētāju kļūst privātais emitents. Kā tad ekonomika darbojas?

Atšķirībā no tagadējās digitalizētās naudas tādā gadījumā sāk parādīties interesants jautājums, proti, ja jums ir šī brīža nauda, tad jūs to ieliekat bankas depozītā un veidojas tā saucamā banku nauda. Pamatojoties uz šiem noguldījumiem, bankas var veikt finansējumu. Savukārt, ja jums ir šī blokķēdes vērtība, tad vismaz līdz šim ir tā, ka jūs pats visu laiku pārvaldāt šo aktīvu, bet tas, kas jums nodrošina šo digitālo maciņu, kur tā nauda stāv, nemaz netiek tai klāt. Līdz ar to tiek izņemta būtiska naudas masa no potenciālās ekonomikas finansēšanas.

Bet tādā gadījumā jau mainās arī ekonomikas attīstības stimulēšanas iespējas un tas, kā valstis var ietekmēt ekonomiku?

Tieši tā. Tāpēc es domāju, ka, lai arī jau vairākus gadus ir redzams, ka atsevišķu valstu institūcijas darbojas ar šo ideju, pagaidām tā nav realizēta. Tas ir tieši tāpēc, ka tas var radīt tādu situāciju, kuru mēs nespējam īsti vēl saprast un negribam pat īsti pieļaut, jo tad, ļoti iespējams, ir jādibina jauna pasaules kārtība.

Nemiera laikos cilvēki tomēr vairāk ir uzticējušies nevis papīra naudai, kas rokā, bet gan tādai vērtībai, kā piemēram, zelts, citi dārgmetāli vai dārgakmeņi. Šīs lietas ir bijušas taustāmas un saprotamas. Kas nemiera laikos notiktu ar šo digitālo naudu?

Tas ir miljona eiro vērts jautājums. Taču šis jautājums varētu būt arī viens no cēloņiem, kāpēc šāda digitālā nauda tomēr varētu parādīties. Lai pārvaldītu šī brīža digitalizēto naudu, ir nepieciešamas centralizētas datu bāzes un centralizēta šīs naudas pārvaldība. Ja notiek uzbrukums šim datu centram, var tikt būtiski paralizēta visa ekonomika. Savukārt, ja ir blokķēžu vērtība (digitālā nauda), tad tās būtība ir tāda, ka tā var tāpat pastāvēt, to īsti pat nevar apturēt vai izbeigt, jo tās uzturēšanā piedalās katrs sistēmas dalībnieks. Protams, jūs varat iznīcināt visus sistēmas dalībniekus, bet tādā gadījumā ir arī pasaules beigas, tad arī naudai nav jēgas. Tāpēc

viens no iemesliem, kāpēc varētu veidoties digitālā nauda, varētu būt tieši noturība pret potenciālajām katastrofām un dažādām cita veida ietekmēm.

Cik daudz šādiem jauninājumiem ir atvērtas Latvijā strādājošās bankas?

Ir ļoti grūti šobrīd spriest par katras bankas iekšējo domāšanu, jo tas ir drīzāk evolucionārs ceļš. Taču Eiropā tam ir noteikts stimuls. Tā ir manis jau minētā maksājumu 2. direktīva, kura bankas piespiež atvērties, kura piespiež nodrošināt to, ka pakalpojumus var sniegt arī citi, ja viņi spēj labāk apkalpot klientu. Tā ir zināma pārdzimšana, veidojas pilnīgi jauna realitāte. Taču šī jaunā realitāte ir izaicinājums gan pašām bankām, gan arī klientiem.

Klientiem būs daudz lielākas izvēles iespējas. Viņi varēs izvēlēties, kas ir ērtāk, proti, varbūt tā būs aplikācija, turklāt ne pašas bankas, bet kāda cita veidota, ar kuras palīdzību viņš varēs pārvaldīt savus banku kontus.

Taču monētas otra puse ir tāda, ka klientam būs jāizvērtē, cik uzticams ir šis pakalpojuma piegādātājs.

Līdz šim mēs zinājām – aiz noteikta bankas pakalpojuma stāv konkrēta banka. Nākotnē varētu būt tā, ka tā ir banka, kas šo pakalpojumu uztur un atbild ar savu licenci, taču tas, kas šo pakalpojumu izmanto un piedāvā tālāk, ir pavisam citam regulējumam pakļauts klients. Tas ir izaicinājums gan pašam klientam – spēt izvērtēt, vai viņš uzticas šim pakalpojuma sniedzējam -, gan tas ir izaicinājums arī regulatoriem, kuriem līdz šim bija jāuzrauga tikai bankas, un tagad viņiem būs jāuzrauga arī šie jaunie spēlētāji tirgū.

Vai politiķi Latvijā ir gatavi šādam kapitālajam remontam?

Tas droši vien ir jājautā pašiem politiķiem. Es domāju, ka līdz šim 99% no politiķu dienaskārtības banku jomā ir bijusi nedaudz par citu jautājumu loku. Jautājumu loks, kas ir saistīts ar atvērtajiem banku pakalpojumiem, tikai ienāk politiķu un arī regulatoru dienaskārtībā. Mūsu bankas pieredze ir ļoti interesanta, jo mēs kā nopietns spēlētājs darbojamies četros tirgos. Mēs redzam, ka interpretācija pat šai vienotajai Eiropas direktīvai ir ļoti atšķirīga dažādos tirgos. Viens uzskata, ka šis pienākums būtu jāveic bankām, otrs uzskata, ka tas būtu jādara tehnoloģiju uzņēmumiem. Ne tikai mūsu politiķiem šis jautājums ir jauns. Tā ir jauna tēma visiem Eiropas politiķiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti