„Inflācijas kāpums šogad ir bijis straujāks, nekā tika gaidīts. Kā es un citi ekonomisti gaidīja gada sākumā,” atzina bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš, kurš uzsvēra, ka
līdz ar ekonomikas atkopšanos pēc Covid-19 krīzes zināms cenu kāpums bija gaidāms, bet šobrīd inflācijas līmenis sasniedz jau 6% un tas ir augstākais rādītājs kopš 2009. gada sākuma, un tas ir samērā straujš cenu kāpums.
Atšķirībā no iepriekšējās finanšu krīzes, šobrīd inflāciju dzen uz augšu nevis iekšējais patēriņš, bet ārējie faktori – energoresursu cenas, nafta, dabas gāze, arī elektrības cenas. Un otrs virziens ir pārtikas un dažādu citu izejmateriālu cenu pieaugums.
„Ja mēs skatāmies inflāciju, tad šobrīd pakalpojumu cenas, kas ir pamatā iekšējās cenas, ir ap 3%. Ir, kam ir vairāk, un ir, kam ir mazāk. Arī tas, starp citu, ir paaudzies, un tas nozīmē, ka iekšējā inflācija sāk pastiprināties. 2008., 2009. gadā pakalpojumu cenu kāpums bija 15–20%. Tad tieši tas iekšējais spiediens bija daudz lielāks nekā ārējais. Šobrīd ir otrādi. Tiešām preču pusē ir tuvu 10% cenu kāpums, pakalpojumiem ir 3%. Tās cenas nāk no ārpuses,” norādīja Āboliņš.
Līdz ar to rīki, kurus izmantot inflācijas mazināšanai, ir ierobežoti. Āboliņš atzīmēja, ka valsts ar atbalstu var palīdzēt neaizsargātajām sabiedrības grupām un tas jau tiek darīts, izmaksājot pret Covid-19 vakcinētajiem senioriem elektrības cenu kāpuma kompensāciju 20 eiro mēnesī.
Otrs rīks ir budžeta deficīta samazināšana. Nākamgad budžeta deficīts plānots 5% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas, pēc Āboliņa teiktā, ir būtisks deficīta apjoms.
Arī “Swedbank” ekonomiste Līva Zorgenfreija akcentēja, ka atbalsts mazāk nodrošinātajiem ir viens no rīkiem, kas valstij jāizmanto, turklāt pēc iespējas mērķtiecīgāk, sasniedzot tās sabiedrības grupas, kurām tas ir vajadzīgs. Tai pašā laikā darba tirgū situācija ir stabila, algas pirmajā pusgadā ir augušas par 10%, un tas ir straujāk nekā 6% cenu pieaugums.
Tomēr, lai situācija nākotnē nepasliktinātos un lai inflācija nebūtu pārāk strauja, ir jāizvairās no pārmērīgas tērēšanas valdības pusē.
„Jo algas mums augs strauji, un tas risks ir tāds, ka mēs iegriezīsim šo algu kāpuma spirāli. Ja eļļu ugunij pielies vēl valdība ar pārmērīgiem tēriņiem un pārmērīgu budžeta deficītu, tad inflācijas risks nākotnē ir liels. Kamēr inflācijas risks ir tikai attiecībā uz šī gada beigām un nākamā gada pirmo pusi, tikmēr tā ir pārejoša problēma, kuru var risināt ar vienreizējiem vai īstermiņa pabalstiem mājsaimniecībā. Bet, ja tas kļūst par algu cenu spirāli, tad tas jau ir bīstami ekonomikas stabilitātei,” skaidroja Zorgenfreija.
Arī Eiropas Centrālajai bankai ir savi rīki, kā situāciju Eiropas Savienības dalībvalstīs stabilizēt. Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns profesors Gundars Bērziņš sacīja, ka parasti šādos gadījumos centrālās bankas palielina procentu likmes un ierobežo valdības spējas aizņemties.
„Bet to var darīt tādā veidā, ka tiek ierobežotas iespējas aizņemties. Noteikt, piemēram, griestu apjomu 2% vai 3% no iekšzemes koprodukta (IKP). Šobrīd Latvijas budžeta deficīts ir vairāk nekā 4% no IKP. Teiksim, nākotnē varētu būt tā, ka, ņemot vērā šo inflācijas spiedienu, valdībām būtu pateikts – ne vairāk kā 3%. Ja šogad būtu šāda prasība, tad mums būtu ievērojami jāsamazina budžeta tēriņi. Tādas ir tās potenciālās sekas valdībai,” pauda Bērziņš.
Protams, pastāv arī cerība, ka inflācijas kāpums ir pārejošs, piegāžu ķēdes tuvākajā gadā vai pusotrā gadā stabilizēsies un arī elektroenerģijas cenas samazināsies.
