"Latvijas Valsts mežu" sēklu un stādu Brenguļu priežu plantācijā pašlaik notiek priežu veidošanas un čiekuru vākšanas darbi. "Mūsu sezona ir ziema, sākam vākt novembrī un līdz martam," pastāstīja "Latvijas Valsts mežu" Rietumvidzemes sēklkopības iecirkņa vadītāja Zaiga Saulāja.
Brenguļu priežu plantācijā atgādina augļu dārzu, jo kokiem vainagi ir speciāli veidoti, noapaļoti. "Mēs tos veidojam ik pa 3–4 gadiem. Veidojam ne tikai tāpēc, lai mēs varētu tikt klāt tiem čiekuriem, bet lai to koku noturētu, lai mums ir vieglāk lasīt. Paši ziniet, kādi ir koki mežā, – tad tu nekāpsi tādā augšā. Es esmu dzirdējusi, vietējie sauc šo plantāciju par mērkaķu dārzu. Laikam tāpēc, ka viņiem tās priedes liekas tādas spocīgas. Svarīgi ir arī veidojot to priedi, pārāk nepārveidot, lai neaiziet tai viss spēks uz jauno skuju un dzinumu veidošanu, bet lai pietiek spēka veidot arī to ziediņu, ziedēt un arī čiekuru veidot," skaidroja Saulāja.
Arī paši koki, kas aug plantācijā, nav gluži parastas meža priedes. "Šie ir visi atlasīti kloni, no mežaudzēm kopā ar zinātniekiem atlasīti. Mums ir atlasīti tādi, kas ātri aug un kam kaltē čiekuri labi veras vaļā, jo mums tas ir svarīgi, lai būtu daudz to čiekuru un lai labi veras vaļā.
Šie nav parastie stādiņi, te visi ir potējumi, atlasīti. Un tas arī tālāk dod to kvalitatīvo mežu," pastāstīja Saulāja.
Rūpes par sēklu audzēšanas plantāciju gan nebeidzas līdz ar augstvērtīgu stādiņu iestādīšanu. Plantāciju nākas apsekot un uzmanīt visu gadu.
"Divreiz gadā vērtējam ražu. Pavasarī mēs vērtējam ziedēšanu, kas būs nākošā gada raža. Augusta beigās mēs vērtējam jau ražu čiekuriem, jau reāli skaitām čiekurus. Ir zināma sistēma, kā mēs to darām, tad mēs jau zinām, cik mums būs darba, cik būs apmēram ievāko čiekuru šajā ziemas sezonā. Ir plantācijas kopšana, jaunās priedītes tiek appļautas katra divreiz gadā, jo šeit mums ļoti labi zāle aug. Te ir ļoti laba augsne, ļoti labi aug gan priedes, gan zāle, tad reizi gadā mēs izpļaujam arī visas ejas. Nav tā, ka tās tikai aug un mēs kādā brīdī atnākam un tikai salasām. Meža zvēriem ļoti patīk šī plantācija, mums ir sēta riņķī, arī tas ir jānovaktē. Visu laiku ir jābūt rokai uz pulsa. Būtībā kā dārzs, tāpat arī pavasarī jāskatās, jo uz jaunajiem kokiem var kādi kaitēkļi uzmesties, tad jārīkojas mudīgi.
Tas ir tā kā pašam mājās dārzs," pastāstīja sēklkopības iecirkņa vadītāja.
Čiekuru vākšana pamatā ir roku darbs.
Mārtiņš Kovisārs tobrīd kopā ar tēvu un brāļiem veic šo darbu pilnā ekipējumā, kas nepieciešams, lai varētu kāpt kokā. "Tas ir kāpšanas ekipējums. Drošības virves, augšā pie vainagiem lai var pieāķēties, lai nenokrīt zemē. Tad ir sedli, visādas karabīnes, kur zāģīti piekabināt, visu ko vajag."
Mārtiņš čiekuru vākšanā un plantāciju apkopšanas darbos strādā desmit gadus, apguvis arī arborista prasmes.
Kas ir visgrūtākais šajā darbā? Mārtiņš atbildēja, daudz nedomājot: "Nav jau nekas grūts! Pierasts jau ir, jāmāk noturēties kokā. Nu, es kāpju, vecākais brālis apzāģē, izveido vainagu, tētis lasa čiekurus, jaunākais brālis arī kāpj."
Vīri turpina darbu, bet Latvijas Radio kopā ar Rietumvidzemes sēklkopības iecirkņa vadītāju Zaigu Saulāju devās apskatīt, cik tad čiekuru ir savākts: "Šogad nav tik labi, ir bijuši labāki gadi. Manā iecirknī šogad arī eglēm nav ražas. Tie ir laikapstākļi, kad zied, jo egle ir diezgan cimperlīga, arī priedei tas pats ir. To mēs nevaram ietekmēt, tas tāpat kā lauksaimniekam – mēs esam atkarīgi no dabas.
No viena čiekura iegūst 18–25 sēkliņas. No kilograma sēklu var izaudzēt apmēram 100 tūkstošus stādu."
Lai iegūtu tik tiešām kvalitatīvu sēklu, tālāk čiekuriem ceļš uz kalti. "Kolēģi attiecīgi tur kaltē, dabū sēklas, tad šķiro, atlasa bojātās, atlasa tukšās, atspārno. Un tikai tās kvalitatīvākās tiek dotas tālāk uz kokaudzētavām," paskaidroja Saulāja.
Tagad var teikt, ka čiekuru ražas sezona tuvojas noslēgumam, jo, laikam kļūstot siltākam, augšējos zaros čiekuri sāks jau vērties vaļā.
