- Jaunietis Iļja ložņā pa pamestam ēkām un filmē tās: "Kā portāls uz pagātni." Šādu ēku Rīgā un ārpus tās netrūkst.
- Arī Brasas cietums gadiem ilgi stāv tukšs, un tā uzturēšanu apmaksā no nodokļu maksātāju naudas.
- Iecere par bijušās Centrālkomitejas un Jūras akadēmija ēku pārveidi par birojiem iestrēgusi.
- Vienotas bildes par valstij un pašvaldībām piederošu nekustamo īpašumu pārvaldīšanu nav.
- Ministriju un tās padotības iestāžu valdījumā ir vairāk nekā 660 ēku, kas stāv tukšas trīs gadus un ilgāk.
- Vai ministrija spēj sekmīgi pārvaldīt valsts nekustamos īpašumus? Komentē revidenti un nozares pārstāvis.
"Kā portāls uz pagātni"
Jaunietis Iļja Odegovs savā brīvajā laikā meklē pamestus īpašumus gan Rīgā, gan citviet Latvijā: "Ložņāju pa dažādām interesantām vietām – pa bunkuriem, pa pamestām vietām, torņiem, virsotnēm, jumtiem." Tas ir viņa hobijs jau aptuveni septiņus gadus.
Jaunietis pastāstīja, kā atrod ēkas, kur ložņāt: "Vajag skatīties tikai uz ēkas logiem. Vai tie ir tīri, vai nav. Vai ir kādas pazīmes, ka iekšā kāds dzīvo, vai nav. Ja nav, tad vajag pētīt vairāk un skatīties, kas tur iekšā. Vai ir kādas pazīmes, ka tas ir privātīpašums, vai tur ir kameras, sensori, apsardze, žogs, slēdzene vai zīme, ka tas ir privātīpašums, kurā nevar ieiet un iebraukt. Ja tāda nav, tad loģiski, ka var kāpt! Ja meklē apkārt Rīgai vai kaut kur tālāk, tad jāizmanto "Google maps", kurā jāatrod nesmuks jumts. Un viss."
Šādā veidā viņš Latvijā esot atklājis vairākus simtus pamestu vietu, un arī Rīgā tādu netrūkst: "Rīgā apmēram 100 pamestās vietās dažu gadu laikā esmu bijis. Bet tagad palikušas ļoti maz normālas vietas – varbūt piecas, desmit vietas, un tur ļoti sarežģīti tikt vai pat nereāli."
Tas nenozīmē, ka pamesto vietu skaits gadu gaitā būtiski sarucis. Vienkārši ēkās esot grūtāk iekļūt.
"Parasti tas, kas ir pilsētā, pieder Rīgas domei vai Tiesu namu aģentūrai, "Valsts nekustamiem īpašumiem" un tā tālāk. Bet reizēm ir vietas, kur nevar noskaidrot, kurš ir saimnieks, jo vieta ir ļoti degradēta un tur pat nav ēkas numura vai zīmes, ka tas ir privātīpašums," sacīja Iļja.
Viņš pastāstīja par dažiem pamestajiem valsts un pašvaldību īpašumiem, kurus reiz apmeklējis: "Piemēram, Brasas cietums, kas stāv jau tukšs daudzus gadus, pilnīgi neizmantots. Ir vēl pamests policijas iecirknis, kas atrodas tieši policijas teritorijā, kur katrs skolnieks droši var tikt iekšā. Visi kāpj pāri žogam, visi kāpj iekšā ēkā, un policija neredz un neko nedara."
Rīgas kartē mobilajā telefonā Iļja atzīmējis novārtā atstātus īpašumus: "Ir divas kuģniecības akadēmijas [mājas] Rīgā, kas ir pamestas un kurās daudz kas vēl ir iekšā. Viena no tām dažus gadus pilnīgi stāv ciet. Tur ir ļoti daudz mantu, un tur ir smukas mācību klases."
Jaunietis gan nelabprāt publiski atklāj precīzas tukšo namu adreses, lai citi nedotos turp demolēt.
Iļja Odegovs: Kur kaut kas iekšā, tad jā. Ja tur ir pilnīgi tukšs, tad nē. Ja tas ir kultūras piemineklis, tad visiem par to jāzina. Tā ir vēsture un cilvēkiem jāzina vēsture.
Latvijas Radio: Tādus kultūras pieminekļus arī atrodi, ja?
Ļoti daudz, un tie visi ir pamesti. Gandrīz. Kas nav Rīgā, kas ir apkārt mazos ciemos, pilsētiņās.
Kultūras pieminekļi… Tās ir muižas? Kas tās ir pa mājām?
Muižas un vecas, smukas arhitektūras mājas.
Iļja zina stāstīt, ka ārpus Rīgas ir ļoti daudz pamestu īpašumu. Viņš tos sistemātiski meklē un atzīmē savā kartē:
"Man kartē ir ļoti daudz pamestu skolu, universitāšu kopmītņu.
Jā, kopmītnes ļoti daudz stāv [tukšas]. Arī daži bunkuri, kas ir pamesti, bet pieder valstij vai pašvaldībai. Viņi paši par to nezina, jo nav tik daudz dokumentu, lai pētītu arhīvus, kur tas ir, jo tie ir slepeni."
Vai pamestajos īpašumos ir droši uzturēties? "Parasti nav bīstami. Ir bīstami tikai tad, ja redzi, ka viss ir sabrucis. Ja tu neredzi grīdu vai to, ka nav sienas, vai kaut kas ir sabrucis, tad nevajag tur kāpt iekšā. Nav nekāda iemesla. Es parasti pētu tikai tādus objektus, kur iekšā ir mantas, normāls stāvoklis," stāstīja jaunietis.
Viņu aizrauj vēsture, tādēļ pamestajās ēkās kopā ar domubiedriem meklē dažādas vēstures liecības un dokumentē tās: "Mēs nodarbojamies ar to, ka saglabājam vēsturi. Mēs fotografējam, taisām video, uzzinām kaut ko vēsturisku, lai par to pateiktu cilvēkiem, un to publicējam. Pēc tam, kad objekta vairs nav, tad varam paskatīties, kā tur kādreiz bija."
Viņš ir uzgājis gan milzīgas ražošanas iekārtas, slimnīcu aprīkojumu un čupā sakrautas gāzmaskas, gan arī gadu desmitiem vecas transporta un kino biļetes, grāmatas un daudz ko citu.
"Tu tur esi iekšā un jūti, ka esi tajos laikos. Kā portāls uz pagātni, bet tas atrodas mūsdienās, uz ielas," pauda Iļja.
Vairākus valstij un pašvaldībām piederošos tukšos namus viņš apmeklē atkārtoti un pēta, kas mainījies gadu gaitā. Nereti viņam nākas secināt, ka ēkas iztīra no gružiem, bet tālāk nekas nenotiek.
Brasas cietums – tukšs gadiem
Brasas cietums, ko pieminēja Iļja, atrodas Rīgā, blakus dzelzceļa sliedēm. To likvidēja pirms pieciem gadiem. Notiesātos pārvietoja uz citām ieslodzījuma vietām.
Ēkā ieslodzījuma kameras citu pēc citas Latvijas Radio izstaigāja kopā ar Tieslietu ministrijas valsts sekretāru Mihailu Papsujeviču: "Tā, šeit mums tagad gaismas nebūs. Bet mēs iziesim te, kur gaišs. Uzmanīgi, lūdzu! Pievērsiet uzmanību, ka jūs uzkāpāt uz grīdas – grīda šūpojas! Re, kur skats. Vai šeit īsti var izveidot biroju? Manā skatījumā bez ļoti būtiskām investīcijām nevar!"
Daudzās kamerās vēl atrodas metāla gultas. Kādā manāmi bijušo ieslodzīto trauki, segas un daži apģērba gabali.
Ēkas logiem daudzviet saplīsuši stikli, caur tiem svilpo vējš un uz grīdas sakrājušās rudenī sapūstās lapas. Ieslodzīto pastaigu laukumos caur betona grīdas spraugām pamanījušies izaugt krūmi.
"Šai konkrētai ēkai ir labs karkass, fundamentālas sienas ir vēsturiska vērtība. Kā to izveidot iekšā, ir dizaineru, arhitektu jautājums," sacīja Papsujevičs.
Brasas cietuma kompleksā var saglabāt vien divas ēkas. "Viss pārējais, ko mēs šeit redzam, ir nojaucams.
Tāds ir ekspertu atzinums par šo objektu kopumā, jo kaut ko darīt ar tiem īpašumiem, kas ir sabūvēti padomju laikos, piemēram, no silikāta ķieģeļiem, un tas stāvoklis un būvējums ir bijis, kāds nu tas ir bijis, nav jēgas. Tas nav rentabli, un tas nav ekonomiski pamatoti."
Brasas cietumu nav plānots pārdot izsolē. To nākotnē attīstīs Tieslietu ministrijas padotības iestāžu vajadzībām. Konkrētas ieceres gan vēl neatklāj.
Latvijas Radio: Tas ir piecgades, desmitgades plāns?
Mihails Papsujevičs: Es teiktu, ka ne ātrāk kā desmitgades.
Piecus gadus jau stāv tukšs, un desmit gadus vēl varētu stāvēt?
Jā, bet, ja jūs parēķinātu tos izdevumus, pat ja mēs tos pareizināsim, paskatīsiet zemes gabaliem iespējamo tirgus vērtību, tad jebkurā gadījumā tas arī no šī viedokļa ir racionāls lēmums.
Pagājušā gadā Brasas cietuma teritorijas un ēku uzturēšana izmaksāja vairāk nekā 38 tūkstošus eiro. Summa gan mainās gadu no gada. "Cik būs šī gada bilance, es nezinu. Dažkārt daļa no izmaksām ir neplānotas. Mums šim objektam ir nodrošināta apsardze, bet tas ir pietiekami liels, un mēs nevaram pamanīt, ka kāds no otras puses aizdedzina žogu. Žogs ir jāatjauno, un tie ir neparedzētie izdevumi," stāstīja ministrijas amatpersona.
Saskaņā ar Latvijas Radio aprēķiniem tukšā Brasas cietuma uzturēšana valstij 15 gados izmaksātu vairākus simtus tūkstošus eiro. Cietumu reizi pa reizei iznomā militārām mācībām, preses konferencēm, arī filmu uzņemšanai. Tomēr šie ieņēmumi nosedz niecīgu daļu no ēkas uzturēšanas.
"Problēma ir tāda, ka izmantot grib daudzi, bet maksāt par to izmantošanu grib vai var retais. Šobrīd mēs esam sapratuši diezgan skaidri, ka šāda sadarbības forma nākotnei vairs nav labākā, un šobrīd mēs domājam, kā šo teritoriju varētu attīstīt nākotnē un ko šeit varētu darīt," sacīja Papsujevičs.
Brasas cietums ir tikai viens no daudziem valstij piederošiem nekustamiem īpašumiem, kas gadiem ilgi stāv tukšs un kura uzturēšanu apmaksā no nodokļu maksātāju naudas.
Plāni neīstenojas ātri
Cik kopumā ir tādu nekustamo īpašumu, kas pieder valstij un kuri ilgstoši stāv tukši? Tā kā situācija nekustamo īpašumu tirgū ir mainīga, Latvijas Radio koncentrējās tikai uz tādiem īpašumiem, kurus neizmanto trīs gadus un ilgāk.
Sākotnēji Latvijas Radio vēlējās aplūkot kādreizējo Latvijas Jūras akadēmijas ēku Kronvalda bulvārī 6, kas stāv tukša vairāk nekā desmit gadus. Tomēr ēka neesot droša, lai pa to staigātu. Bijušās mācību iestādes fasāde ir nolupusi, un nams ir apjozts ar žogu. Tas ir viens no 30 valstij piederošiem īpašumiem, kuru atrodams Rīgas domes izveidotajā graustu sarakstā.
Tāpēc ar Finanšu ministrijas pārraudzītā uzņēmuma "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) valdes locekli Andri Vārnu Latvijas Radio tikās Rīgas centrā esošajā tā sauktajā Stūra mājā, kas atrodas Brīvības un Stabu ielas stūrī. Nams ilgstoši ir tukšs. "2014. gadā no šejienes aizbrauca policija, un kopš tā laika ēkā, izņemot dažādas aktivitātes, kas saistītas ar kultūru, [nekas] nenotika," stāstīja Vārna.
Vairāki centieni atrast iemītniekus Stūra mājai bijuši nesekmīgi. Ēkas uzturēšana ik gadu izmaksā vidēji 70 tūkstošus eiro.
Būtiski gan piebilst šī nama atšķirību no citiem īpašumiem, jo ar Stūra māju saistās viena no tumšākajām Latvijas vēstures lappusēm', un par tās izmantošanu sabiedrībā ir bijušas dažādas diskusijas.
Kopumā "Valsts nekustamie īpašumi" pārrauga sešus namus, kurus neviens neizmanto vismaz trīs gadus. Gandrīz visi no tiem ir rezervēti publiskām iestādēm, tostarp bijušā Centrālkomitejas ēka Elizabetes ielā 2 un Jūras akadēmija, kas atrodas turpat blakus Kronvalda bulvārī 6.
Par šīm abām ēkām, kuras iecerēts pārveidot par birojiem vairākām ministrijām jeb tā dēvēto "Nākotnes biroju", stāstīts "Atvērto failu" raidījumā pirms gada. Tomēr "Nākotnes biroja" ideja gada laikā līdz Ministru kabineta darba kārtībai, kā toreiz solīja Valsts kancelejā un Finanšu ministrijā, tā arī nav nonākusi.
Latvijas Radio: Cik ilgi var sēdēt un gaidīt, kad šie plāni realizēsies? Kronvalda 6 jau nav grausts!
Andris Vārna: Ir, protams! Pašreiz tā nav prioritāte, tāpēc mēs strādāsim pie cita risinājuma.
Kurš ir bremzētājs šobrīd? Labi, ekonomiskā situācija. Viss skaidrs. Priekšvēlēšanas. Viss skaidrs. Tālāk?
Es neteiktu, ka kāds apzināti kaut ko bremzē.
Kamēr politisks lēmums nav pieņemts, valsts turpina maksāt par abu tukšo ēku uzturēšanu. Piemēram, ēku Elizabetes ielā 2 neviens neizmanto jau vairāk nekā trīs gadus. Būves uzturēšana gadā izmaksā nepilnus 300 tūkstošus eiro, atklāja VNĪ.
"Sākotnēji mēs virzījāmies uz šo kā attīstāmo objektu, bet, ņemot vērā politisko jeb ārpolitisko situāciju, dažādas ekonomiskās ietekmes un visu pārējo, tagad tas ir pamainījies. Un,
ja mēs skatāmies vidējā termiņā, tad mēs, visdrīzāk, šīs ēkas virzīsim atsavināšanai," atzina Vārna.
Vienotas bildes nav
Pirms astoņiem gadiem VNĪ izveidoja Valsts nekustamā īpašuma informācijas sistēmu, ko ikdienā uztur un pārrauga tās datus. Taču īpašumu, kurus neviens neizmanto, skaits un to uzturēšanai atvēlētā nodokļu maksātāju naudas summa precīzi nav pasakāma.
"Mēs tur redzam īpašumus, arī nomas līgumus, kas ir noslēgti, bet ir tāda lieta, ka uzticamība tai programmai ir, teiksim, ne simtprocentīga. Ir tā, ka iestādēm ir jāvada tur iekšā informācija, bet, ja iestādes to nedara, tad..." atzina Vārna, norādot uz ministrijām un to pārraudzītajiem uzņēmumiem, kas rūpējas par valsts īpašumiem.
Latvijas Radio: Tas nozīmē, ka tāda pilnīga aina nemaz nav zināma?
Andris Vārna: Uz doto brīdi pateikt, cik valstij ir graustu vai cik valstij pieder īpašumu no tās sistēmas, teorētiski mēs varam, tas būs ticami, bet tas nebūs simtprocentīgi. Pateikt, kāds katrai ministrijai ir īpašuma attīstības plāns, pateikt, kāpēc šis īpašums ir tukšs vai daļēji iznomāts, – būtu jājautā attiecīgi katrai ministrijai vai iestādei, kas šo īpašumu pārvalda.
Vai ir viens, kurš redz to kopējo bildi?
Šis ir ļoti labs jautājums! Tas ir tas, ko mēs vairākus gadus aicinām, ka ir jābūt vienotai nekustamo īpašumu pārvaldīšanas sistēmai.
Varbūt atbildi par tukšo valsts īpašumu skaitu spēs sniegt Finanšu ministrijā, kas ir atbildīga par valsts nekustamo īpašumu politikas attīstīšanu valstī? To Latvijas Radio vaicāja ministrijas administrācijas vadītājai Ievai Braunfeldei, kura ir arī "Valsts nekustamo īpašumu" padomes priekšsēdētāja vietniece un paralēli darbam ministrijā saņem vēl vienu mēnešalgu.
"No visām ēkām, kas Latvijā ir, 2,45% ir valsts īpašums," zināja teikt Braunfelde, pastāstot, ka kopējā platība pārsniedz trīsarpus miljonus kvadrātmetru. Tie ir gandrīz 500 futbola laukumi jeb gandrīz tikpat daudz, cik aizņem Latvijas mazākais pagasts Balvu novadā – Kupravas pagasts.
"Vērtības ziņā, pēc Valsts zemes dienesta datiem, tie ir 1,6 miljardi eiro, kas ir kopējā valsts nekustamo īpašumu kadastrālā vērtība,"
atklāja Braunfelde.
Valstij pieder ļoti dažādi nekustamie īpašumi – sākot no birojiem un dzīvojamām mājām un beidzot ar sporta un kultūras objektiem, veselības aprūpes iestādēm, stacijām un termināļiem.
Bet cik daudz valsts īpašumu ilgstoši netiek izmantoti?
Ieva Braunfelde: Šobrīd šajā sistēmā šādu datu nav apkopojošā veidā. Mēs varam paļauties tikai uz ministriju sniegto informāciju, kas tur ir tukšs, pieejams, aizņemts. Sistēma ir jāpilnveido. Mums arī tas darbs ir uzsākts, kuram jānoslēdzas nākamajā gadā.
Latvijas Radio: Vai kādreiz ir bijusi tāda situācija, ka tiešām visas ministrijas iesniedz datus un uz vienas lapas uzliek, un var redzēt to kopējo ainu?
Par tiem, kas ir tukšie?
Jā.
Nē.
Tad, kad tā [sistēma] tiks pārstrādāta kā analīzes rīks, tad var cerēt, ka pēc gada vai diviem, ja es nāktu un jautātu šo jautājumu, cik valstij ir tukšu īpašumu, es šo atbildi dabūtu?
Jā!
Tā kā kopējo situāciju ar tukšajiem namiem ministrijas un VNĪ pārstāve nezina, tad par uzturēšanas izmaksām var tikai minēt. "Tā ir nekustamā īpašuma nodokļa nomaksa ik gadu. Viņam atslēdz visu un apkopj teritoriju. Kaut kāda signalizācija, minimāla elektrība. (..) Nav jau nevienam mērķis tos ilgstoši turēt tukšus," pauda Braunfelde.
Cik svarīgi būtu apkopot informāciju par tukšajiem īpašumiem? "No politikas veidošanas viedokļa ieguvumu tur nav. Tas varētu būt no izmaksu viedokļa, bet es vēlreiz uzsveru – par izšķērdēšanas likumu un katras iestādes atbildību par šo rīcību," sacīja Braunfelde.
Finanšu ministrijas paspārnē beidzot ir tapis arī Valsts nekustamo īpašumu vienotais pārvaldīšanas plāns turpmākiem trim gadiem. To pirms teju diviem mēnešiem atbalstīja valsts sekretāru sanāksmē, un tas ir saskaņots ar visām ministrijām. Pagājušā nedēļā plānu politiķi izskatīja arī koalīcijas sadarbības sanāksmē. Vairāku desmitu lappušu biezajā dokumentā nav redzama neviena rindiņa par to, cik daudz un kādi valsts īpašumi ilgstoši stāv tukši.
Vairāk nekā 660 tukšu ēku
Tā kā atbildīgās amatpersonas un ierēdņi nezina, cik daudz valstij pieder tukšu nekustamo īpašumu, kaut arī jau gadiem darbojas vienotā to uzskaites sistēma, Latvijas Radio apjautāja visas ministrijas. Tikai viena – Izglītības un zinātnes ministrija – solīto informāciju tā arī neatsūtīja.
Valsts nekustamo īpašumu vienotajā pārvaldīšanas plānā atrodama informācija, ka visvairāk – 20% no valstij piederošajām ēkām platības ziņā – ir Aizsardzības ministrijai. Pēc tam ar 17% seko Izglītības un zinātnes ministrija. Katrai pa 15% ir Veselības ministrijai un Finanšu ministrijai. Pavisam maz – nepilns procents no kopējās platības – pieder Ekonomikas ministrijai un Ārlietu ministrijai.
Pēc ministriju uzrunāšanas Latvijas Radio secināja, ka
visu ministriju un tās padotības iestāžu valdījumā ir vairāk nekā 660 ēku, kas stāv tukšas trīs gadus un ilgāk.
Lauvas tiesa no tām ir īpašumi, kas pieder Satiksmes ministrijai vai tās padotības iestādēm. Šobrīd izsolē piedāvā teju 180 dažādu ministriju ēku.
Jāpiebilst, ka arī Latvijas Radio aptaujas rezultāti var neatklāt pilnīgu ainu. Gadījumā, ja ēka ilgstoši stāv tukša, bet ministrijai, piemēram, ir padomā plāns, kā to kādreiz aizpildīt, tā var arī nenorādīt, ka tās valdījumā ir neizmantota ēka.
Lielisks piemērs ir Aizsardzības ministrija. Tā atrakstīja, ka pilnīgi visas – vairāk nekā 900 ēku – tā izmanto un arī tukšās mājas lieti noderot militārām mācībām.
Gūzma ar tukšiem namiem ir arī Latvijas reģionos, kur vienota nekustamo īpašumu uzskaites sistēma nepastāv kā tāda. Katra pašvaldība uzskaita tās paspārnē esošos īpašumus pēc saviem ieskatiem.
Uzrunājot 20 Latvijas lielāko pilsētu pēc iedzīvotāju skaita pašvaldības, četras – Saldus, Tukums, Salaspils un Rēzekne – neatbildēja. Savukārt Cēsu un Talsu pašvaldības atsūtīja nepilnīgu informāciju, kuru nevar salīdzināt ar citām.
No pārējo 14 pašvaldību atbildēm izriet, ka tām kopumā ir 308 ēkas, kas stāv tukšas vairākus gadus. Patiesais skaits gan ir vēl lielāks, jo dažas vietvaras to neprecizēja.
Visvairāk šādu namu ir Valmieras novadā – 200. Tai seko Daugavpils ar 34, Kuldīga ar 25 un Jūrmala ar 18 ēkām.
Vai spēj sekmīgi pārvaldīt?
Kā Valsts kontrole vērtē situāciju, ka par valsts nekustamo īpašumu politikas attīstīšanu atbildīgā Finanšu ministrija nemaz nezina, cik daudz tukšu valsts īpašumu Latvijā ir?
"21. gadsimtā jau ceturtā daļa gadsimta ir pagājusi. Mums ir ļoti attīstījušās informācijas komunikāciju tehnoloģijas, bet dati joprojām šādā veidā mums ir jādzenā no gala lietotājiem, lai mēs apzinātu valsts attīstībai svarīgu informāciju un saimnieciski darbotos. Un, ja šādā veidā mums jārīkojas, tad sākam domāt, ka tā darbība mums nav saimnieciska. Ērtāk ir neredzēt šo informāciju," sacīja Valsts kontroles padomes locekle Inga Vilka.
Viņa norādīja, ka Finanšu ministrijai kā politikas veidotājai jānodrošina, lai šāda datu bāze darbotos pilnvērtīgi: "Jebkurā brīdī šādai informācijai jābūt pieejamai. Jā, mēs saprotam, ka situācija mainās nepārtraukti, notiek kādas darījumu izmaiņas, bet kaut vai reizi gadā mēs aktualizējam – atveram atbildīgās ministrijas mājaslapā sadaļu, attiecīgās nozares jomas politiku, un tai būtu jāsākas ar statistiku. Šāda sadaļa ir, un tur mēs uzzinām, ka Finanšu ministrija ir atbildīga par šo politiku, un pēc revīzijas tur parādās īpašumu vērtības apjoms un kopīgais skaitlis kvadrātmetros, bet nekas tālāk."
Valsts kontrole pirms gada veiktajā revīzijā secināja, ka valsts nekustamo īpašumu pārvaldīšanas politika ir sadrumstalota. Informāciju par valstij piederošiem īpašumiem apkopo nepilnīgi un to ir grūti atrast.
"Saimnieciskā gada pārskatā pie katras iestādes bilances to vērtību varot redzēt. Tagad pasakiet, ja 1000 lapu dokumentā, tagad tajā 118. vai 30. lapā! Nu, tādā veidā tas ir. Ja reiz tā politika ir Finanšu ministrijai, tad viņiem šis būtu regulāri kaut kādā veidā jāvelk ārā. Iespējams, kaut kādā brīdī, es tagad uz dullo saucu, tukšās platības būtu 20%. Uzreiz ir sarkanā lampiņa, karodziņš – kaut kas steidzami ir jāsāk darīt!" sprieda Vilka.
Manāms, ka Valsts kontrole nav apmierināta ar to, kā Finanšu ministrija īsteno valsts nekustamo īpašumu politiku.
Kā Finanšu ministrijas ierēdne Ieva Braunfelde, kura vienlaikus ir arī VNĪ padomē, vērtē ministrijas darbu? Vai ministrija spēj sekmīgi pārvaldīt valsts nekustamos īpašumus? Viņasprāt, ministrija ar to tiek galā.
Bet ko par to domā cilvēks, kurš šajā jomā strādā privātajā biznesā?
Aigars Šmits ir Latvijas Nekustamo īpašumu darījumu asociācijas vadītājs: "Te ir tā milzīgā atšķirība. Mums ir jāuzdod viens jautājums – ja tā būtu jūsu personīgā, privātā nauda, kā jūs rīkotos? Šie mūžīgie gan valsts, gan pašvaldības ierēdņi nesaprot, ka tā ir nodokļu maksātāju nauda! Vai tu šādi uzturētu gadiem, vai tu domātu, ko darīt? Šajā gadījumā es piekrītu, ka tas ir nesaimnieciskums. Tad brīdī, kad dali valsts naudu, nu, es tikai pārbīdu "ekselī" ciparus. Kas tad te – varbūt 50–60 tūkstoši eiro aizies mājas uzturēšanai. Bet tai pašā laikā vērtība pasliktinās."
Kas notiek ar ēkas vērtību, kad tā ilgstoši stāv tukša? "Būtiski pasliktinās. Brīdī, kad māja ir apdzīvota, tad tā tik ātri nenolietojas. Visas infrastruktūras lietas, apkures lietas.
Jo ilgāk ēka stāv tukša, jo [lielāka varbūtība, ka] tā pēc tam vairs nebūs vajadzīga nevienam un nekam,"
sacīja Šmits.
"Es domāju – ja to saliks uz vienas lapas, šiem cilvēkiem un pārstāvjiem no reālās situācijas varētu palikt bail. Tad vienkārši būs skaidrība par problēmas apmēru. Risinājuma tam nav. Nekāda," atzina asociācijas vadītājs.
Savukārt Iļjam, kura hobijs ir meklēt pamestus īpašumus, ir savs redzējums, kā vecajām ēkām iedot otru elpu: "Šeit bija pamestas ēkas, un pēc tam cilvēki to pārņēma, īrēja dažus gadus, visu satīrīja, sakopa un taisīja šeit dažādas aktivitātes. Man patīk tāda pamestu objektu transformēšana."
Tukšajos namos viņš labprātāk pēta vēstures liecības un stāsta, ka ir sarūgtināts, ja tās iznīcina, bet māja tā arī paliek tukša un neapdzīvota.
