Stādu audzētava "Sakstagals" atrodas Rēzeknes novadā, Rīgas šosejas malā. Te jau 17 gadus saimnieko Zaiga Graudiņa. Tagad saimniecei nāk talkā gan bērni, gan mazbērni. Dienā, kad saimniecībā ciemojās Latvijas Radio, saimniece bija nolēmusi nozāģēt lielo pūpolkoku, jo no tā tiks ņemti spraudenīši un audzēti jauni kociņi.
"Kaut kur ceļmalā es viņu atradu, es viņu stādīšu citur. Viņš ir dabīgi veidojies hibrīds. Šīs "aitiņas" ir ļoti lielas."
Audzētava, kur bez mūs interesējošiem pūpoliem aug vairāk nekā 2000 dažādu koku, puķu, krūmu stādu, aizņem piecus hektārus lielu platību. Vītolu stādu, kas izvietoti lielos podos, rindā ir arī rozā pūpoli.
"Rozā pūpolītis (Salix gracilistyla Mount Aso), rezerves laukā tur viņu ir daudz. Es šobrīd audzēju rozā pūpolīšus.
Vēl viņš nav īsti rozā, jo pie mums nav tik silti kā Latvijas vidusdaļā vai rietumos, tur noteikti viņš savu rozumiņu pilnā sparā rāda.
Cilvēki arī nopērk bieži šo pūpolīti. Es tad vēl pastāstu, ko darīt, lai rozā pūpolīši būtu acu augstumā, lai tos var redzēt. Šis rozumiņš pūpolam nav visu laiku, parasti viņš plaukst kā parasts pūpolīts, pēc tam kādas pāris nedēļas viņš ir smuki rozā un tad, kad viņš nozied, tad atkal zaudē savu rozumiņu."
Par melno pūpolu saimniecei ir atsevišķs stāsts. Šī šķirne pastāv, taču tās nav un nebūs tieši Sakstagala audzētavā.
"Braukājot apkārt, iegādājos pūpolu melnā krāsā. Sākumā domāju, paspraudeņošu, bet tad, kad viņš parādīja savus melnos pūpolīšus… Tas man tā nepatika, ka es viņu izmetu laukā."
Izrādot pavisam nelielu audzētavas stādu daļu, saimniece atzina, ka stāsts par pūpoliem patiesībā ir stāsts par vītolu dzimtas kokaugiem, un kopumā vītolu dzimtas kokaugu izpēte ir samērā sarežģīta, jo tie arī savvaļā ļoti viegli savā starpā krustojas. Nepārtraukti veidojas dažādi jauni starpsugu hibrīdi un pēc klasiskajām pazīmēm nav iespējams vairs noteikt, kas ir kas.
"Mums jau latviešiem ir tā, ka par pūpolu mēs saucam ne to, kurš botāniski skaitās pūpolvītols, jo pūpolvītols ir parastā blīgzna (Salix caprea) un no tās audzējam nokareno variantu, nokareniem zariņiem. Es viņu nopirku Polijā, spraudeņoju, un tagad viņš te aug un rāda sevi. No pārējiem ir vēl trīs varianti – viens no tiem ir smilšu vītols. Es gan neteiktu, ka tā ir pamatsuga, jo mums dabā šie vītoli veido ļoti daudzus starpsugu hibrīdus. Un reizēm nevar īsti pateikt, vai tas ir smilšu vītols, vai smaillapu vītols. Viens no starpsugu hibrīdiem, kas atgādina vairāk smilšu vītolu, tādiem lieliem, skaistiem pūpoliem, ļoti labi ražo pūpolus, tādu rupjāku zarojumu."
Tā kā stādu audzētavas "Sakstagals" saimniece ir beigusi Mežkopības fakultāti, ilgus gadus strādājusi Meža dienestā, bet pēdējos 17 gadus veltījusi stādu audzēšanai, viņa kļuvusi par praktizējošu profesionāli šajā jomā un, vadoties no savas pieredzes,
viņa aicina nepūlēties izaudzēt kociņus no vāzē Lieldienas sagaidījušajiem pūpolu zariņiem pat tad, ja ir saknītes.
Pūpolus labāk pavairot ar spraudeņiem.
