Olgas "Zaļais ķirbis"
Rīgas Ziemeļu rajonā Pētersalas–Andrejsalas apkaimē atrodas neliels, taču visai mājīgs mūsdienu ukraiņu virtuves restorāns "Green Pumpkin.UA" jeb latviski "Zaļais ķirbis.UA", kas durvis vēra 2022. gada oktobrī.
"Tas nebija apzināts lēmums – es tagad atbraukšu un atvēršu restorānu. Tā bija notikumu sakritība. Domāju, ka tā bija vēlme parādīt Ukrainu caur ēdienu, caur mūsu virtuvi, un kaut kādā veidā pateikties Latvijas iedzīvotājiem, tos jauki uzņemot, garšīgi pabarojot, tostarp parādot savu valsti – tās iespējas un unikalitāti," stāstīja restorāna vadītāja Olga Škurko.
Olga no kara bēgusi jau otro reizi. Pirmā reize bijusi 2014. gadā, pārbraucot no vienas Ukrainas teritorijas uz citu, taču otrā reizē – pirms diviem gadiem, kad, glābjoties no Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, devusies uz Latviju kopā ar ģimeni.
Ukrainā Olga nav nodarbojusies restorānu biznesā, bet gan būvniecībā, tirgojot būvmateriālus vairumā. Arī pārējais restorāna kolektīvs, kas sastāv no septiņām ukraiņu sievietēm, devās no Ukrainas bēgļu gaitās uz Latviju. Arī viņas ne visas iepriekš strādājušas ēdināšanas nozarē, un daudzas apmācības uzsākušas līdz ar restorāna atvēršanu, piemēram, restorāna pavāre ir matemātikas un informātikas pasniedzēja.
"Pamatā mums ir ukraiņu ēdieni, bet ir arī dažādi Eiropas ēdieni. Populārākie, protams, ir borščs, Kijivas kotlete un Kijivas torte, vareņiki ar kartupeļiem un sēnēm un vareņiki ar ķiršiem – tie ir ēdieni, ko pārdodam katru dienu. Mums ir daudz pastāvīgo klientu, un tie nav tikai ukraiņi, pie mums arī brauc no citām pilsētām, lai nogaršotu mūsu virtuvi. Mums ir arī klienti, kas dzīvo tepat tuvumā, un reizēm pēdējie boršča pasūtījumi mēdz būt deviņos vakarā. Un ir klienti, kas atzinuši, ka mums ir pats garšīgais borščs Rīgā," lepojas Olga.
Iepriekš šajā vietā atradās veģetārs restorāns ar tādu pašu nosaukumu, vien telpas esot stāvējušas tukšas. Tāpēc toreizējā restorāna īpašnieki atļāvuši Olgai vērt vaļā savu restorānu. Ražošanas cehs esot renovēts, taču viss pārējais, tostarp restorāna nosaukums "Green Pumpkin", palicis tāds pats.
"Tas nebija viegli, taču man apkārt bija daudz cilvēku, kas atbalstīja un palīdzēja," tā par sava uzņēmuma uzsākšanu Latvijā uzsvēra Olga. Viņa stāstīja, ka cilvēki, ar kuriem kopīgi restorāns atvērts, zināja Ukrainu, tāpat arī kolektīvā bija cilvēki, kas nākuši no tiem pašiem vai tuviem Ukrainas reģioniem, kas arī daudz esot palīdzējis rast kopīgu valodu un veiksmīgi uzsākt restorāna darbību.
"Varbūt man tā vienkārši paveicās, jo man bija grāmatvedis. Ja nebūtu grāmatveža, kas palīdzētu ar visiem neskaidrajiem jautājumiem, likumiem un to, kā pareizi nokārtot dokumentus, tad būtu grūtāk. Citiem ukraiņu uzņēmumiem lielākās grūtības esot Pārtikas un veterinārā dienesta pārbaudes, kas jāiziet, lai uzņēmumu atvērtu. Es neskaitāmas reizes pārlasīju, tiesa, caur tulkotāju, visu, kas nepieciešams un norādīts noteikumos. Atverot restorānu, mums bija jāveic pāris uzlabojumi, bet nu mums ir bijušas divas pārbaudes, un inspektors ir ar mums ļoti apmierināts," sacīja uzņēmēja.
Šobrīd restorāns turpina veiksmīgi darboties. Lielākās problēmas pašlaik esot vien reklāma, jo joprojām bieži nākas sastapties ar to, ka daudzi iedzīvotāji nezina par restorānu. Taču patlaban viena no darbiniecēm mācās, lai šo jomu pārņemtu un spētu restorānam nodrošināt kvalitatīvu reklāmu.
"Green Pumpkin.UA" jeb "Zaļais ķirbis.UA" nav vienīgais ēdināšanas uzņēmums, ko ukraiņu bēgļi izveidojuši Latvijā.
Irina ar māsu atvērušas kafejnīcu
Vien 20 dienas Rīgas centrā, netālu no Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes luterāņu baznīcas, atvērta neliela, mājīga kafejnīca "Smakoliki", kur darbinieku kolektīvs sastāv no četrām sievietēm: kafejnīcas vadītājas, pārdevējas un divām pavārēm, kas Latvijā ieradušās pēc patvēruma, sākoties karam Ukrainā.
Arī šīs kafejnīcas darbinieces Ukrainā nestrādāja ēdināšanas nozarē. Piemēram, kafejnīcas "Smakoliki" vadītāja Irina Mišarina Ukrainā bija grāmatvede.
""Smakoliki" ir no vārda "garša", "izgaršot". Tas nozīmē just garšu, izjust tieši to garšīgo lietu," pastāstīja Irina.
Pēdējos divus gadus Irina kopā ar savu māsu Latvijā strādāja restorānā par pavārēm, un tur redzējušas, kā viss notiekot "iekšienē". Tad spontāni nolēmušas, ka mēģinās atvērt pašas savu uzņēmumu. Irina pastāstīja, ka māsa esot Dieva dots pavārs, tāpēc lielākoties viss, kas redzams kafejnīcas letē un pieejams ēdienkartē, gatavots tieši māsas rokām.
Nepilna mēneša laikā kafejnīca jau ir ievērota un esot visai pieprasīta. To apmeklē kā ukraiņi, tā arī latvieši, starp kuriem esot daudz pastāvīgo klientu.
"Mēs visu darām pašas – taisām pelmeņus, vareņikus, gatavojam desertus un pildītās pankūkas. Mums ir ļoti interesanta, speciāli izveidota ēdienkarte dažāda veida kafijām. Gribu, lai pie mums cilvēki nāktu ne tikai ēst, bet arī izgaršot to garšīgo, tāpēc arī kafejnīca saucas "Smakoliki". Mums nav ukraiņu virtuve, mums ir virtuve ar Ukrainas dvēseli, ar mūsu dvēseli, kas ir liela, plaša, kas visus grib apskaut, iepriecināt un galvenais – pabarot," sacīja Irina.
No idejas par kafejnīcu Latvijā līdz tās reālai atvēršanai esot pagājis aptuveni pusgads.
Irina vērtēja, ka Latvijā ir ļoti sarežģīta sistēma un daudz dažādu formalitāšu, kas jānokārto, lai uzņēmumu atvērtu, tostarp katrai iestādei esot arī savi noteikumi, principi un kritēriji. Bijis grūti atrast informāciju, kā pareizi visu darīt, tāpēc Irina nolīga firmu, kas palīdzējusi nokārtot nepieciešamās formalitātes.
"Atvērt savu uzņēmumu Latvijā ir ļoti grūti. Tam ir nepieciešama liela noturība, vēlme to darīt.
Mūsu cilvēkiem tāda ir, mēs cenšamies. Daudzi latvieši mums sākumā teica: meitenes, kam jums to vajag? Tas prasa daudz darba, nebūs ne brīvdienu, ne atvaļinājuma. Bet mēs esam pieraduši strādāt, ja mums ir daudz brīvu dienu, negulēsim dīvānā, mēs kaut ko iesim darīt. Tāpēc mums šādi strādāt ir normāli."
Kādus darbus ukraiņi strādā Latvijā
Valsts ieņēmumu dienesta dati liecina, ka ukraiņi Latvijā strādā tādās nozarēs kā ēdināšana, mazumtirdzniecība, kravu pārvadājumi, viesmīlība, slimnīcu darbība, kā arī būvniecība. Pieprasītākās specialitātes ir strādnieks, pavārs vai tā palīgs, pārdevējs un apkopējs. Savukārt savu saimniecisko darbību pērn Latvijā reģistrējuši ap 470 ukraiņu, lielākoties skaistumkopšanas jomā, kā arī pasta un kurjeru darbības jomā.
Iespējas uzsākt uzņēmējdarbību Latvijā ir jebkuram, bet ir jāņem vērā, ka cilvēkiem, kas ieradušies no citām valstīm, ir noteikti šķēršļi un barjeras, norādīja Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore, Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece un Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore Inta Mieriņa.
"Ja runājam par ukraiņiem, tad ir vairāki faktori, kas ir jāņem vērā; viens ir tas, ka lielākā daļa no tiem, kas šeit nodarbojas ar tādu kā uzņēmējdarbību, tomēr ir tie, ko mēs drīzāk varētu saukt par pašnodarbinātajiem, kas ir arī reģistrēti kā pašnodarbinātie, piemēram, frizieri, manikīri, masieri un tā tālāk. Šiem cilvēkiem daudz vienkāršāk un ērtāk nevis reģistrēt uzņēmumu, bet vienkārši reģistrēties kā pašnodarbinātajiem, kas arī atvieglo birokrātisko procesu, kas viņiem ir daudz vienkāršāk un ērtāk," sacīja Mieriņa.
Socioloģe zināja skaidrot, ka ukraiņiem vieglāk uzņēmējdarbību esot uzsākt ēdināšanas vai skaistumkopšanas nozarē, jo tās ir lietas, kas vajadzīgas visās sabiedrībās, tostarp tur neesot nepieciešams tik liels starta kapitāls, kāds būtu vajadzīgs, ja uzsāktu ražošanu.
Tomēr ukraiņi var sastapties arī ar vairākām problēmām. Piemēram, nākas domāt par to, kas no Ukrainā pieprasītā būtu vajadzīgs arī tirgū Latvijā. Tāpat atšķirīgo valodu dēļ ir grūtības saprast, kā uzņēmējdarbību vispār uzsākt un kā nokārtot dažādas formalitātes. Izaicinājums esot arī bankas kontu atvēršana. Tiesa, tās ir problēmas, ar kurām var sastapties arī citu ārvalstu pilsoņi, ne tikai ukraiņi.
Jāņem vērā, ka šie ir cilvēki, kas bēguši no kara Ukrainā, tāpēc ne visi atbraukuši ar lieliem naudas līdzekļiem. "Kopumā gan es teiktu, ka nav pamata domāt, ka te ir ļoti liela ukraiņu uzņēmējdarbība Latvijā, jo, kā jau es teicu, lielākā daļa tomēr ir individuāli uzņēmēji, pašnodarbinātie, kas izriet arī no tā fakta, ka tomēr lielākā daļa no viņiem ir sievietes. Savukārt uzņēmējdarbību – tīri pēc statistikas – biežāk tomēr sāk vīrieši. Tā ir maza daļa no ukraiņu civiliedzīvotājiem Latvijā," norādīja Mieriņa.
Lai gan kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pēdējos divos gados ukraiņiem Latvijā vide ir bijusi atvērtāka nekā citu valstu bēgļiem, piedāvājot gan nodarbinātības atbalstu, gan vieglāku pieejamību valodas kursiem, gan dažādu organizāciju palīdzību, kas koncentrējas uz atbalstu Ukrainas civiliedzīvotājiem, gan arī cilvēcisko atbalstu no sabiedrības puses, tomēr izaicinājumi uzsākt savu uzņēmējdarbību Latvijā ukraiņiem paliek, un to nav nemaz tik maz.
