ĪSUMĀ:
- Ekonomists Krasnopjorovs: Šobrīd esam tikpat pārtikuši kā ES ap 2008. gadu.
- Ekonomiste Zorgenfreija: Viss nav tik slikti, Latvija no ES ir ieguvusi.
- Viena no būtiskākajām kļūdām 20 gadu laikā – politika "gāzi grīdā".
- Otra problēma – iesākt un līdz galam nerealizēt reformas.
- Problēmu loks kļūst arvien plašāks.
- Kādi ir nākotnes scenāriji?
Ekonomists Krasnopjorovs: Šobrīd esam tikpat pārtikuši kā ES ap 2008. gadu
Latvijā pa šiem gadiem ir tapušas dažādas stratēģijas, veiktas reformas un veidoti attīstības scenāriji. Arī tagad tādi top, un tajos jau atkal Latvijas politiķi un eksperti runā par nepieciešamību atgūt savas zaudētās pozīcijas vismaz Baltijā. Taču tas nebūs viegli, jo gadiem nerisinātās problēmas rada jaunas un lielākas.
Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs LSM.lv norāda –
Latvijas vidējais ienākumu līmenis ir par ceturtdaļu zemāks nekā vidēji ES. "Laika izteiksmē tie ir aptuveni 15 gadi – esam tikpat pārtikuši kā ES-27 valstis ap 2008. gadu.
Igaunijas un Lietuvas atpalicība no ES-27 vidējā ienākuma līmeņa ir divreiz mazāka nekā mums. Latvijas atpalicībai no Igaunijas ienākumu ziņā ir gara vēsture. Savukārt Lietuvas ekonomikas izrāviens ir tieši pēdējo 10–15 gadu fenomens," uzsver ekonomists.
Rakstā minēts reālais IKP
Reālais IKP uz vienu iedzīvotāju ir valsts kopējās ekonomiskās izlaides mērījums, dalīts ar cilvēku skaitu un koriģēts atbilstoši inflācijai. To izmanto, lai salīdzinātu dzīves līmeni starp valstīm un laika gaitā
Ekonomiste Zorgenfreija: Viss nav tik slikti, Latvija no ES ir ieguvusi
Savukārt "Swedbank Latvija" galvenā ekonomiste Līva Zorgenfreija uzskata, ka viss nav tik slikti, kā dažkārt publiskajā telpā tiekot skandēts:
"Jāuzsver, ka Latvijas valsts no iestāšanās ES ir bijusi ieguvēja.
Pateicoties ar ES saistītajām reformām, kā arī iespējām, ko rada dalība ES, no situācijas 2004. gadā, kad mūsu IKP uz iedzīvotāju (pēc pirktspējas paritātes) bija vien 47% no ES vidējā, šobrīd esam sasnieguši 71% no ES labklājības līmeņa."
Viņa piebilst, ka, protams, esot arī valstis, kurās konverģence notikusi straujāk. Bet esot arī tādas, kuras būtībā stāvējušas uz vietas vai pat attālinājušās no ES vidējā līmeņa.
"Slovēnijas iedzīvotāju labklājība attiecībā pret ES vidējo kopš 2004. gada būtībā nav mainījusies, Slovākija nav tuvojusies ES vidējiem rādītājiem kopš 2010. gada. Grieķijas un pat Portugāles iedzīvotāju labklājība attiecībā pret ES vidējo pēdējo 20 gadu laikā pat sarukusi," saka ekonomiste.
Dižķibele būtiski iegriež
Nenoliedzami, atzīmējot 20 gadus kopš iestāšanās ES, būs daudz "atskaišu" par sasniegumiem, taču šajā brīdī svarīgi arī saprast pieļautās kļūdas, kuras ir aizkavējušas un kuras joprojām neļauj tautsaimniecībai augt daudz straujāk, lai vienlaicīgi arī straujāk augtu Latvijas iedzīvotāju labklājības līmenis. Latvija gadiem, šķiet, mīņājas uz vietas. Turklāt patlaban izteiktās nākamo gadu izaugsmes prognozes arī nesola būtisku ekonomisko izrāvienu.
Daudzi no aptaujātajiem ekspertiem par 20 gados pieļautajām kļūdām kā vienu no būtiskākajām uzskata Latvijas politiku uzreiz pēc iestājas ES – tā saucamo "gāzi grīdā", kas noveda gan pie "treknajiem gadiem", gan pēc tam arī pie ļoti smagas piezemēšanās.
"Atpalicība no ES veidojās ne jau vienā gadā. Jau četrus gadus pirms tam, kad Latvija iestājās ES, tās IKP vidēji gadā auga par 7%, jo, gaidot ES paplašināšanos, investori bija gatavi ieguldīt līdzekļus Latvijas attīstības projektos. Pirmos četrus gadus pēc pievienošanās ES IKP auga vēl straujāk – pat ap 10% gadā. Šo izrāvienu sekmēja lēto hipotekāro kredītu pieejamība un Eiropas fondu ieplūde kombinācijā ar ekspansīvu fiskālo politiku. Diemžēl Latvijas straujā izaugsme nebija "veselīga". Izaugsmes eiforija beidzās līdz ar globālās finanšu krīzes iestāšanos. Latvijā apstājās finanšu plūsmas, plīsa nekustamā īpašuma burbulis un ekonomika piedzīvoja "smagu piezemēšanos". "Parex" bankas problēmas un sekojošā nacionalizācija 2008. gada nogalē prasīja milzīgus budžeta līdzekļus. Krīzes laikā izveidojās cēloņi Latvijas atpalicībai no kaimiņiem," notikumu ietekmi uz Latvijas ekonomisko situāciju LSM.lv skaidro Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja, profesore Inna Šteinbuka.
Arī Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītāja Skaidrīte Ābrama ("Progresīvie") LSM.lv uzsver, ka galvenā kļūda esot bijusi pretrunīgā, neprofesionālā (jo katram iesaistītajam – Latvijas Bankai, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, premjerministram, Finanšu ministrijai – bija savs viedoklis) "Parex" bankas glābšana, finanšu krīzes risināšana uz iedzīvotāju rēķina un tam sekojošā depopulācija.
"No pārmērīgās jostas savilkšanas ilgtermiņā cieta izglītība un zinātne, veselība, valsts pārvalde, uzņēmējdarbības struktūrā sāka dominēt valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības kā "ekonomikas glābējas", vājinot mazo un vidējo uzņēmējdarbības iniciatīvas. Te arī ir ietverts tas kļūdu komplekts – savstarpējā korelācijā," pauž Ābrama.
Trūkst kvalitatīvu reformu
Otra Latvijas problēma – iesākt, mainīt un tā arī līdz galam nerealizēt reformas. Pārāk daudz lobiju ietekmju un pārāk maz skaidra redzējuma un atbilstošu lēmumu. Latvijā joprojām nav līdz galam veiktas ne izglītības, ne arī veselības nozares reformas, kas ir daudzu citu lietu pamatu pamats.
"Līdz ar galamērķa sasniegšanu – iestāšanos ES, NATO, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā jeb OECD būtībā tika pārtraukta strukturālo reformu ieviešana. Līdz tam, lai sasniegtu šos mērķus, reformas tika ieviestas daudz straujāk, mērķtiecīgāk un jēgpilnāk. Tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem tam, ka valsts nav attīstījusies līdz tādam līmenim, kur mēs visi vēlētos būt," LSM.lv atzīst finanšu ministrs Arvils Ašeradens ("Jaunā Vienotība").
Finanšu ministrs atzīst, ka izglītības ilgtermiņa plānošanas trūkuma dēļ šobrīd sabiedrībā trūkst prasmju jauno globālo izaicinājumu risināšanai, piemēram, klimata pārmaiņu, inovatīvas ekonomikas, mākslīgā intelekta jomās. Savukārt veselības nozarē nepārtraukti ir runāts par reformām, taču tādas pēc būtības tā arī nav īstenotas.
"Piemēram, joprojām katru gadu "novēršamai nāvei" zaudējam vairāk nekā četrus tūkstošus cilvēku darbspējīgā vecumā – esam maza tauta, nevaram to atļauties," saka Ašeradens.
Viņš gan atzīst, ka arī šobrīd ir daudz dažādu ilgtermiņa plānu, taču tie lielākoties ir formāli, katram savi, nevis viens otru papildinoši, un tie nerisina atpalicības jautājumus.
"Politiķi bieži runā, ka cilvēks ir pirmajā vietā. Diemžēl skaistie vārdi nesakrīt ar finansējumu, kas tad būtu ik gadu jānovirza cilvēku dzīves kvalitātes celšanai," uzsver Šteinbuka. Viņa atgādina, ka Igaunija jau pēc neatkarības atgūšanas kā prioritāti izvirzīja un dāsni finansēja izglītību, zinātni un inovācijas. "Šie ieguldījumi nedod atdevi uzreiz, bet tagad redzam "augļus". Jau pirms pandēmijas vidusskolu kvalitātes vērtējumā OECD valstu vidū Igaunija ierindojās godpilnajā pirmajā vietā. Savukārt Tartu Universitāte atbilstoši pasaules reitingiem ir vadošā augstskola reģionā, kuras finansējums ir gandrīz tikpat liels, cik trīs Latvijas lielākajām universitātēm kopā. Ieguldījumi izglītībā, zinātnē un inovācijās ir pamatu pamats valsts konkurētspējas pieaugumam un ekonomikas izrāvienam" skaidro ekonomiste.
Diemžēl problēmas nav tikai ar nespēju līdz galam veikt izglītības vai veselības reformu. Arī jau veiktās reformas, piemēram, salīdzinoši nesen notikusī administratīvi teritoriālā reforma, kuras viens no mērķiem bija izveidot lielākus novadus, lai tie spētu vairāk piesaistīt investīcijas un novadi kļūtu konkurētspējīgi un bagātāki, visdrīzāk, tiks pārskatīta vai vismaz koriģēta. Jau ir vairākas pašvaldības, kas vēlas atkal atdalīties no lielā novada, tāpat nav apturētas arī depopulācijas tendences, vēl vairāk – līdz ar skolu slēgšanu tās pastiprinās.
Problēmas krājas
Sabiedrības novecošanās un depopulācija reģionos, darbaspēka pieejamības pasliktināšanās, slikta lielu projektu vadība un problēmas ar ES fondu naudas mērķtiecīgu ieguldīšanu, mērķu un reformu trūkums, birokrātija, ļoti ierobežota finanšu pieejamība, uzņēmējdarbības vides problēmas, konkurētspējas un produktivitātes izaugsmes problēmas, valsts arvien lielāka iejaukšanās tirgū un nespēja finansēt arvien augošos izdevumus sociālajiem mērķiem, nevienlīdzības problēmas, ēnu ekonomika un tā tālāk…
Turklāt šobrīd būtiski mainījušies arī ārējie ģeopolitiskie apstākļi – investori, pirms veikt ieguldījumus, nenoliedzami ņem vērā Latvijas robežošanos ar Krieviju un Baltkrieviju. Tāpat mainās galvenie stratēģiskie virzieni – kur valsts gatava investēt. Proti, turpmākos gadus tā būs aizsardzības nozare, kur būtu svarīgi gan piesaistīt ārvalstu investīcijas, gan attīstīt vietējo ražošanu (ne tikai valsts uzņēmuma līmenī, bet arī privātā).
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš LSM.lv atzīst, ka "pārāk ilgi un pārāk daudzi eksportējošie uzņēmumi lika galvenās likmes uz Krieviju. Riski sadarbībai ar Krieviju pēdējos 10 gados un jo īpaši pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā tikai palielinās ar katru gadu". Uzņēmēju pārstāvis arī norāda, ka šobrīd pārāk daudz uzņēmēju koncentrējas tikai uz vietējo, pavisam nelielo tirgu un diemžēl joprojām par maz kooperējas un sadarbojas.
Nākotnes scenāriji
"Ieraudzīsim kopskatu, ieslēgsim ilgtermiņa domāšanu, nospraudīsim mērķus un prioritātes un nemainīsim stratēģiju vai nodokļu politiku pie katras iespējas," LSM.lv saka "Swedbank" galvenā ekonomiste Zorgenfreija.
Tiesa, jāpiebilst, ka Latvijā ne tikai līdz šim, bet arī tagad un turpmāk tiks izstrādāti dažādi stratēģijas dokumenti, nacionālie attīstības plāni. Jaunākais no tiem, visdrīzāk, būs Ekonomikas ministrijas radītā Latvijas ekonomiskās izaugsmes stratēģija, kas ir izstrādes pēdējā posmā. Ekonomikas ministrs Viktors Valainis (Zaļo un Zemnieku savienība) LSM.lv saka – paredzēts, ka 16. maijā pirmo reizi vēsturē šī stratēģija pat tikšot apspriesta īpašās debatēs Saeimā.
Valainis uzskata, ka svarīgi risināt četras galvenās problēmas – jāuzlabo gan valsts tēls, kas pēdējos gados esot ne īpaši labs, gan jādomā par finanšu pieejamības uzlabošanu, jāmazina birokrātija un jāveicina kvalitatīva darbaspēka pieejamība.
"Veicot būtiskas pārmaiņas visos minētajos virzienos, uzskatu, ka vidējā termiņā Latvijā iespējams sasniegt noturīgu 5% IKP pieaugumu gadā,
kas līdz 2034. gadam ļautu Latvijai dubultot ekonomikas apjomu un izvirzīties par līderi reģionā," pārliecināts ir ekonomikas ministrs.
Arī finanšu ministrs Ašeradens runā par koncentrēšanos uz noteiktu mērķi: "Ir nepieciešams izdarīt stratēģiskas izvēles, kurp mēs kā valsts virzāmies. Piemēram, domnīca "LaSER Latvija 2040" piedāvājusi četrus valsts nākotnes scenārija variantus – kļūt par Baltijas tīģeri, Ziemeļvalsti Latviju, Vientuļo Latviju vai Gurdeno Latviju."
Ašeradens piebilst, ka Finanšu ministrijā šobrīd izstrādā uz ilgtermiņa rezultātu vērstu budžetēšanas modeli. Tas paredzētu valdības resursu sasaisti ar konkrētu izvirzīto mērķu un rezultātu sasniegšanu.
Trešā valdošās koalīcijas partnera – "Progresīvo" – pārstāve, Saeimas deputāte Ābrama uzskata, ka "pāri visam ir birokrātijas mazināšana, valsts pārvaldes spēja operatīvi reaģēt uz ekonomikas izaicinājumiem, vadīt krīzes situācijas. Tas, izskatās, joprojām ir neatrisināts uzdevums."
Diemžēl patlaban gan nav skaidrs, kā tiks iekustināta Latvijas ekonomika, kādi mērķi un kā tiks sasniegti.
Joprojām nav skaidrs, kad beigsies Eiropas Centrālās bankas ekonomikas bremzēšanas politika, kā arī tas, kā Latvija mainīs savu fiskālo politiku, lai veicinātu uzņēmējdarbības uzplaukumu. Pēdējā laikā statistikas dati par tautsaimniecības attīstību neiepriecina.
