ĪSUMĀ:
- Ģenerāļa Solemani nogalināšana izraisīja strauju anti-ASV sentimenta izplatīšanos Tuvajos Austrumos.
- Irānas un ASV attiecības kļuva saspīlētākās kopš 1979. gada islāma revolūcijas.
- Starptautiskā kopiena bažījas par potenciālu militāru eskalāciju starp ASV un Irānu.
- Pētnieki uzskata, ka reģionu gaida ne tikai politiskas pārmaiņas, bet arī iespējams Daīš jeb "Islāma valsts" varas pieaugums.
- Krievija izmanto varas vakuumu Tuvajos Austrumos savas ietekmes sfēras stiprināšanai.
Kas ir Kasems Soleimani, un kādēļ viņa nāve ir būtiska Tuvo Austrumu politikai?
3. janvārī ASV raidītajā raķešu uzbrukumā nogalinātais Soleimani tika uztverts kā viena no ietekmīgākajām personībām Tuvo Austrumu reģionā, kurš spēlējis būtisku lomu pašreizējās kārtības un varas balansa veidošanā reģionā. Saskaņā ar Pentagona paziņojumu, “pēc prezidenta norādījuma ASV armija īstenoja apņēmīgu aizsardzības akciju, lai aizstāvētu ASV personālu ārvalstīs”. Vairākas ASV amatpersonas šādu rīcību pamatoja ar tiešu draudu Amerikai, jo viņu pārziņā ir nonākusi informācija par Irānas plāniem. Vienlaikus šī informācija nav bijusi konkrēta, kā arī trūka pierādījumu, kas apstiprinātu prezidenta Donalda Trampa aizdomas.
22 gadu vecumā, sekojot Irānas 1979. gada revolūcijai, Soleimani pievienojās Irānas Revolucionārajai gvardei, kur viņš strādāja teju visu savu dzīvi. Jaunā gvardes vienības biedra tēls un darbi kļuva īpaši nozīmīgi 1980.-1988. gada Irānas-Irākas kara laikā, kas ļāva Soleimani gūt augstāku pozīciju un lielāku atbildību valsts militāro spēku aprindās. 1998. gadā viņš tika iecelts par Irānas Revolucionārās gvardes vienības “Kudsas spēki” komandieri. Šo amatu Soleimani ieņēma līdz pat šī gada 3. janvāra letālajam raķešu uzbrukumam.
“Kudsas spēki” var tikt pielīdzināti ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (Central Intelligence Agency (CIA)) un īpašo spēku (Special Forces) savienojumam. Tie funkcionēja kā Irānas Revolucionārās gvardes vienības ārējais atzars, darbojoties tādās Tuvo Austrumu valstīs kā Irāka, Afganistāna, Libāna, Sīrija, Jemena un Pakistāna.
Soleimani bija reģionālā šiītu musulmaņu tīkla inženieris un koordinētājs, kas ļāva Irānai nostiprināt savu varu un ietekmi reģionā. Modernizējot grupējumu “Hezbollah” ar attīstītiem ieročiem un apmācot tā karavīrus, Irāna nodrošināja, ka reģionā tiek izplatītas šiītu musulmaņu idejas un ka dažādi nemiernieku grupējumi ir spējīgi cīnīties pret represīviem sunnītu islāma režīmiem un Rietumu valstu uzspiestajām idejām.
Reģionālo lomu Tuvajos Austrumos Irāna nostiprināja, ne tikai attīstot šiītu nemiernieku grupējumus, bet arī sadarbojoties ar reģionālajām varām. Soleimani piemita īpašs talants un harisma, kas radīja teju neiespējamus apstākļus valstu amatpersonām atteikties no sadarbības formātiem un līgumiem ar Irānas valdību un privātā sektora pārstāvjiem. Ģenerāļa izcilās diplomātiskās un vadības prasmes ir ļāvušas Teherānai izplatīt tās varu reģionā — politiski, ekonomiski, enerģētiski un militāri līdzsvarojot tādu valstu kā Turcijas, Izraēlas, Krievijas un Saūda Arābijas ietekmes sfēru un balansu Tuvajos Austrumos.
Neskaitot “Hezbollah”, Soleimani sadarbības partneru un padoto spēku vidū bija Sīrijas līdera Bašara al Asada režīms un tā militārie spēki, Jemenas hutu nemiernieki, kas cīnās pret Saūda Arābiju un tās rietumvalstu koalīciju, kā arī daudzi citi nemiernieku grupējumi reģionā, kas veido pašreizējo situāciju Tuvajos Austrumos.
Paralēli reģionālās politikas un varas līdzsvara veidošanai Irāna jeb konkrētāk Soleimani bija cīņas pret "Islāma valsti" militārās stratēģijas arhitekts. Lai arī kopš 1979. gada islāma revolūcijas ASV (un rietumvalstu) un Irānas attiecības ir bijušas saspīlētas, cīņa pret "Islāma valsti" ir bijis viens no ļoti retajiem gadījumiem, kad abu valstu intereses un mērķi ir saskanējuši. Soleimani spēlēja būtisku lomu Irākas un Sīrijas teritoriju atbrīvošanā no "Islāma valsts" kaujiniekiem.
Vai Tuvo Austrumu reģionā gaidāms jaunas ēras sākums?
Apzinoties Kasema Soleimani būtisko lomu Tuvajos Austrumos, pēc viņa noslepkavošanas raisījās jautājumi un bažas par tālāko nākotni un kārtību reģionā. Pašlaik politikas pētnieki ir pauduši dažādas versijas par to, kā ģenerāļa nāve ietekmēs turpmāko politiku Tuvajos Austrumos. Viena no tām — savas varas laikā Soleimani ir nostiprinājis Irānas stratēģiju un ietekmi reģionā, kas līdz ar viņa nāvi nevar pēkšņi pazust. Tādējādi jaunais “Kudsas spēku” līderis Esmails Kāni (Esmail Qaani) turpinās īstenot Soleimani iesāktās un īstenotās politiskās, ekonomiskās un militārās stratēģijas Tuvajos Austrumos.
Taču daudzi politikas pētnieki un akadēmiķi uzskata, ka Tuvos Austrumus gaida jaunas ēras sākums, jo Irāna nespēs atrast Soleimani līdzvērtīgu ģenerāli, kam piemitīs tikpat izcilas diplomātijas, stratēģijas un vadīšanas prasmes. Paralēli spējai atrast atbilstošu līderi, sekojot neveiksmīgajai Ukrainas pasažieru lidmašīnas notriekšanai, Irānas sabiedrība ir kļuvusi pesimistiski noskaņota pret pašreizējo politisko eliti.
Jau 2019. gada novembrī Irānu pāršalca plaši valsts mēroga protesti pret islāma republiku, taču nesenie notikumi ir radījuši jaunu neapmierinātības vilni, veicinot sabiedrību iziet ielās, protestējot pret Irānas augsto līderi Ajatollu Ali Hamenei un militāro spēku līderiem. Irānas pilsoņi skandināja saukļus “Nāvi diktatoram”, “Visiem militārajiem līderiem ir nepieciešams atkāpties” utt.
Ņemot vērā pašreizējo situāciju Irānā, ja valsts nebūs spējīga stabilizēt iekšpolitisko situāciju un atrast līdzvērtīgu līderi Soleimani līdera vietā, tad Tuvo Austrumu politisko skatuvi noteikti sagaida izmaiņas gan valstu iekšpolitiskā līmenī, gan arī plašākā reģionā. Būtisku atbalstu un militārās kapacitātes potenciāli zaudētu Sīrijas prezidents Bašars al Asads un viņa režīms, hutu kaujinieki Jemenā, nemiernieku grupējumi Irākā un “Hezbollah” Lībijā.
Šo kaujinieku un grupējumu varas noriets mainītu iekšpolitiskos procesus un pat režīmus minētajās valstīs. Piemēram, “Hezbollah” noriets veicinātu iespējamu Izraēlas varas pieaugumu reģionā,
nespēja atbalstīt Bašaru al Asadu varētu rezultēties ar Sīrijas esošā režīma gāšanu un nemiernieku nākšanu pie varas, kā arī hutu kaujinieku atbalsta sarukums palielinātu Saūda Arābijas mērķu sasniegšanu Jemenā.
Kamēr Irānas iekšpolitiskie procesi tiešā veidā, iespējams, varētu ietekmēt iekšpolitiskos procesus valstīs, kurās tā līdz šim ir īstenojusi politisku, ekonomisku un militāru stratēģiju, Soleimani nāve un protesti Irānā paver durvis vēl vienām izmaiņām reģionā. Līdz ar Soleimani kā galvenā pret "Islāma valsts" stratēģijas arhitekta nāvi, kurš atbrīvoja ievērojamas teritorijas Irākā un Sīrijā no džihādistiem,
"Islāma valsts" rokās būs vairāk brīvības un iespējas paplašināt teroristu tīklu reģionā. Tādējādi gandrīz padarot līdzšinējās cīņas pret "Islāma valsts" teroristiem liekas.
Pasaules lielvaras jaunajā Tuvo Austrumu vidē
Soleimani nāve ir raisījusi arī jautājumus par ASV un Krievijas turpmāko lomu Tuvajos Austrumos. Līdz ar ASV prezidenta Donalda Trampa sniegto rīkojumu nogalināt Soleimani, Irāna un tās kaimiņvalstis sāka arvien negatīvāk uztvert ASV un tās sabiedroto klātbūtni reģionā. Irāka, kuras teritorijā tika veikts raķešu uzbrukums, redzēja šo darbību kā valsts suverenitātes pārkāpumu, un Irānas sabiedrība sava līdera nogalināšanu redzēja kā teroristu uzbrukumu.
ASV karavīru klātbūtne reģionā ir bijis jūtīgs jautājums jau kopš Irākas un Afganistānas militārajām misijām, taču Soleimani nogalināšana veicināja antiamerikāņu sentimenta izplatību. Kad 1998. gadā viņu iecēla “Kudsas spēki” komandiera amatā, par vienu no Soleimani mērķiem kļuva ASV militāro spēku padzīšana no reģiona. Iespējams, ka tieši viņa nogalināšana netiešā veidā izpildīs komandiera vēlmes.
Īsi pēc ģenerāļa nogalināšanas Irākas parlaments pieņēma juridiski nesaistošu lēmumu par ārvalstu karavīru klātbūtnes pārtraukšanu, redzot to kā tiešu draudu Irākas valsts drošībai un stabilitātei, kā arī ASV vērstās gaisa raķetes tika interpretētas kā valsts suverenitātes neievērošana un starptautisko likumu pārkāpšana.
Amerikas Savienoto Valstu karavīru klātbūtnes samazināšana reģionā ir ne tikai Tuvo Austrumu valstu vēlmes atbrīvoties no ārvalstu ietekmes un klātbūtnes, bet arī prezidenta Donalda Trampa politikas stratēģija “Amerika vispirms” (no angļu valodas America First). Attiecīgi prezidenta administrācija balstītu tās primārās intereses iekšzemes notikumos un problēmu risināšanā un ne tik ļoti palīdzot un sniedzot ekonomisku, politisku un militāru atbalstu citām valstīm.
Kamēr pašreizējā ASV pozīcija Tuvajos Austrumos ir izaicinājumiem un šķēršļiem pilna, Krievijas Federācijai pašreizējā situācija un attiecību saspīlējums starp ASV un Irānu ir pavēris durvis jaunām iespējam un ietekmes sfēras palielināšanai. Pēc 2012. gada Sīrijas pilsoņu kara eskalācijas Soleimani palīdzēja Asadam noturēties pie varas un cīnīties pret nemiernieku grupējumiem, kas centās gāzt no varas pastāvošo politisko eliti. Paralēli Irānas palīdzībai Sīrijas prezidents saņēma militāru palīdzību arī no Kremļa.
Līdz ar iespējamu Irānas varas norietu Maskavai parādījās jaunas iespējas spēlēt lielāku lomu Tuvajos Austrumos, ieviešot un īstenojot politisku, ekonomisku un militāru klātbūtni un stratēģiju reģionā. Četras dienas pēc Soleimani nogalināšanas Krievijas prezidents Vladimirs Putins devās vizītē uz Irākas galvaspilsētu Bagdādi, ko valsts prezidents nebija darījis kopš 2017. gada. Līdz ar anti-ASV noskaņas pieaugumu Kremlis kļuva par potenciālu alternatīvu Rietumu spēkiem un palīdzībai, jau Bagdādei iepērkot Krievijā ražotus ieročus un pretraķešu sistēmas. Kamēr Vašingtona cenšas izstrādāt stratēģiju Tuvajos Austrumos un cieš sabiedrības atbalsta zaudējumu, Kremlis redz un izmanto jebkādas ASV kļūdas, lai palielinātu Krievijas ietekmi un lomu reģionā.
Savukārt Latvijas kontekstā būtiskas izmaiņas un sekas netiek gaidītas. 8. janvārī drošības apsvērumu dēļ Latvija savus sešus Irākā dienējošos karavīrus pārvietoja uz Kuveitu.
Tomēr nestabilitāte Tuvajos Austrumos, īpaši tādās valstīs kā Irāna, kas ir viena no lielākajām naftas eksportētājvalstīm, var ietekmēt globālo naftas tirgu, kā rezultātā arī Latvijas degvielas cenas var pieredzēt kāpumu.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ("Jaunā Vienotība") ir paudis bažas par situāciju Tuvajos Austrumos, taču tajā pašā laikā ministrs ir uzstājis, ka situācijā ar Irānu Eiropas Savienībai ir nepieciešams uzturēt ciešu kontaktu ar ASV un meklēt risinājumus ne tikai kodolprogrammas kontekstā.
Lai arī situācija ir nedaudz pierimusi kopš 3. janvāra, valstu līderiem ir jāturpina meklēt risinājumi un, atsaucoties uz ministra vārdiem, “jebkāds progress Irānas un ASV konfliktā, visticamāk, nebūs iespējams līdz ASV prezidenta vēlēšanām”.
