ĪSUMĀ:
- ANO prognozes: Līdz 2050. gadam Baltijā pilsētu areālos dzīvos vairāk nekā 70%.
- Latvijas laukos 2050. gadā dzīvos aptuveni puse un tagadējiem lauku iemītniekiem.
- Ziņojums: Pilsētās IKP uz iedzīvotāju augs straujāk nekā laukos.
- Nepieciešami inovatīvi risinājumi, lai arī laukos pienācīgā kvalitātē nodrošinātu pakalpojumus
Ziņojumā par Baltijas jūras reģiona valstu teritoriālās attīstības scenārijiem līdz 2050. gadam atzīts, ka visām reģiona valstīm ir jārēķinās, ka starp pilsētām un lauku reģioniem arī turpmāk būs vērojama nevienmērīga attīstība.
Baltijā tendences līdzīgas
ANO prognozes par iedzīvotāju skaita izmaiņām Baltijas valstīs ir visai līdzīgas.
Vienlaikus ir jāatceras, ka Baltijas valstīs nākamajās desmitgadēs netiek prognozēta demogrāfiskās situācijas uzlabošanās un iedzīvotāju skaits kā tāds visdrīzāk turpinās sarukt. Tādēļ arī Baltijas valstu pilsētās tik liels iedzīvotāju skaits kā vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, visticamāk, nākamajās desmitgadēs netiks sasniegts.
ANO prognozes liecina, ka Latvijā pilsētu areālos 2050. gadā dzīvos 1,152 miljoni cilvēku jeb nedaudz mazāk nekā pašlaik. Arī Igaunijā un Lietuvā iedzīvotāju skaits pilsētās drīzāk saglabāsies nemainīgs, nevis augs.
Taču lauku reģionos tiek paredzēta pastāvīga iedzīvotāju skaita samazināšanās līdz pat 2050. gadam. Saskaņā ar ANO prognozēm lauku reģionos 2050. gadā Latvijā dzīvos vien 365 tūkstoši iedzīvotāju jeb vien gandrīz puse un tagadējiem lauku reģionu iemītniekiem.
Risinājumu meklējumi
Ziņojumā par Baltijas jūras reģiona valstu teritoriālās attīstības scenārijiem līdz 2050. gadam, kurš tapis Eiropas Savienības teritoriālās sadarbības grupas ESPON projekta „BT2050” ietvaros, tiek prognozēts, ka līdzīgi iedzīvotāju skaita izmaiņu tendencēm arī ekonomiskā aktivitāte pilsētās saglabāsies daudz augstāka.
Ziņojumā iekļautais prognozēšanas modelis liecina, ka gan Latvijā, gan pārējās Baltijas valstīs tāds rādītājs kā iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju 2050. gadā pilsētās varētu būt gandrīz uz pusi augstāks nekā lauku reģionos.
Labā ziņa gan ir tā, ka kopumā Baltijas valstīs saglabāsies straujāks IKP kāpuma temps nekā Baltijas jūras reģiona bagātākajās valstīs.
Turklāt IKP uz vienu iedzīvotāju turpinās augt arī lauku reģionos. Tomēr pilsētās šī izaugsme būs straujāka.
Ziņojuma autori norāda, ka visas šīs tendences liecina – Baltijas jūras reģiona valstīs, turpinoties iedzīvotāju aizplūšanai no laukiem, kuru vēl papildina iedzīvotāju novecošanās, ir nepieciešami inovatīvi risinājumi, lai arī šajos reģionos pienācīgā kvalitātē spētu nodrošināt pakalpojumus. Runa ir gan par publiskajiem pakalpojumiem, kādi ir izglītība un veselības aprūpe, gan komerciālajiem – piemēram, bankām.
Viens no ziņojumu autoru piedāvātajiem risinājumiem, kurš varētu derēt Baltijas jūras reģionam, ir aprites ekonomikas daudz lielāka ieviešana un attīstības decentralizācija.
Proti, šis modelis paredz atteikšanos no ekonomikas modeļa, kurā preces tiek ražotas arvien vairāk un vairāk, bet tā vietā ekonomiskā darbība tiek balstīta uz pēc iespējas augstāku kvalitāti. Tostarp uz filozofiju, ka mantas, kuras ir bojātas, ir nevis jāmet ārā un jāpērk jaunas, bet gan esošās jāsalabo un jāturpina lietot. Tas ļautu attīstīties arī nelieliem pakalpojumu sniegšanas uzņēmumiem – piemēram, darbnīcām – un nelieliem ražotājiem reģionos.
Savukārt otrs scenārijs paredz pilnīgi pretēju risinājumu, kas attīstību balsta tieši uz Baltijas reģiona lielo pilsētu stiprajām pusēm, kas ir saistītas ar jauno tehnoloģiju pielietojumu un augsti izglītotu darbaspēku.
Šis scenārijs paredz, ka Baltijas jūras reģionam ir jākļūst par Eiropas „Silīcija ieleju”, turklāt ar uzsvaru uz „zaļajām” jeb videi draudzīgajām tehnoloģijām. Šajā gadījumā uzsvars tiek likts tieši uz pilsētām kā attīstības centriem, kuri jau tālāk „velk” visas valsts attīstību.
