Janvārī Latvijas Permakultūras biedrība uzsākusi starptautisku projektu (“Growing Seed Savers: Baltic-Nordic Seed Savers' Education Innovation”) dažādu kultūru vietējo sēklu neatkarības stiprināšanai un sēklu lolotāju jeb glabātāju tīkla izveidošanai. Mērķis ir noturēt kultūraugu bioloģisko daudzveidību, tāpēc ģenētiskajam materiālam vairāk jābūt apritē, stāsta projekta pārstāve, bijusī Latvijas Universitātes Botāniskā dārza un Bulduru dārzkopības vidusskolas vadītāja Anta Sparinska.
''Līdzīgi kā tas ir savvaļā, kur mums ir aizsargājamie augi, kurus mēs glabājam un zinām viņu vērtību vai, pat ja nezinām, tad domājam, ka, iespējams, tāda būs; tad būs arī šīm sēklām, kuras izmanto dārzeņkopībā, un galu galā uzturā ir tieši tas pats. Mums jācenšas ne tikai brīnīties par visu jauno, bet saglabāt arī to, kas ir pārbaudītas vērtības, - gadu no gada šeit audzis, pierādījis savu kvalitāti ne tikai Latvijas teritorijā, bet konkrētā ciema vai dārza platībās. Tas augs audzis konkrētajā ēnā vai mitrumā un citos apstākļos un, ja šis augs te audzis 30 gadus, tas vislabāk piemērojies,'' stāsta Sparinska.
Iniciatīvas ietvaros Latvijā notiks apmācības tiem, kas vietējo seno šķirņu sēklas vēlas ievākt un glabāt. Tāpat
biedrības pārstāvji vasarā plāno doties seno šķirņu vākšanas ekspedīcijās Latvijas reģionos, lai veidotu datu bāzi, kur tās vēl atrodamas un iegūstamas.
''Ir pavasaris, un mēs arvien biežāk ieskatāmies savos bufetes skapīšos un atvilktnēs, kādas sēklas tur vēl ir saglabātas, un tiem, kuriem ir krājums un var lepoties ar saviem garajiem pelēkajiem zirņiem vai īpašajiem Berlīnes salātiem, aicinām neklusēt un atsūtīt ziņu biedrībai. Tāpat mēs brauksim pa lauku sētām, jo bieži tam, kam liekas, ka sētā nekā nav, izrādās, ka tur jau ilgus gadus aug kāda veca rabarberu šķirne, kas ir ļoti vērtīga. Un projektā mērķis nav iegūt to rabarberu un nest uz kādu īpašu vietu, bet izglītot un ieinteresēt pašu saimnieku ievākt sēklu un to šķirni turpināt glabāt,'' klāsta Sparinska.
Dārza un lauka šķirņu daudzveidība Latvijā ik gadu samazinās, secina Sparinska. To ietekmē klimata pārmaiņas, intensīvā lauksaimniecība, lielais importa sēklu piedāvājums, tāpat arī ir ierobežotas iespējas saimniecībām brīvi iegūt senāku šķirņu sēklas lielā apjomā, lai tās vispār nonāktu audzēšanas apritē.
''Mēs runājām ar kolēģiem no Igaunijas un Dānijas un secinājām, ka pat vēl 90. gados visi automātiski savāca savu izaudzēto salātu sēklu, arī dillēm, tomātiem, redīsiem, gurķiem, zirņiem vai pupām un vienmēr mājās bija šādi savu vietējo sēklu iekrājumi diviem gadiem. Protams, pavasarī visu gribas izmēģināt, un piedāvājums šobrīd ir plašs veikala plauktā, un ar laiku sākām izlaist tās vectēva vai vecmammas mīļās šķirnes. Un līdz ar to sāk viens meklēt, otrs meklēt, kur tās šķirnes dabūt, un vairs nevar atrast arī pie kaimiņa,'' situāciju ieskicē Sparinska.
Vērtējot seno šķirņu pieejamību, labāka situācija esot ar pupiņām un zirņiem, retāk atrodamas salātu un redīsu šķirņu sēklas.
Tāpat sarežģītāk iegūt divgadīgo kultūru, kā burkānu un biešu senāku šķirņu sēklas. Kopumā apzinātas ap 60 šķirņu, taču tās nav vienkārši pieejamas. Tādēļ projekta ietvaros plānotas arī diskusijas par sēklu apriti regulējošo likumdošanu Latvijā un Eiropas Savienībā.
Projekts turpināsies līdz 2020. gada maijam un to finansē Ziemeļvalstu Ministru padome programmā ''NORDPLUS''.
