Krievijas gāzes kompānijas „Gazprom” plānotais gāzesvads ''Nord Stream 2'' Baltijas jūrā ir Krievijas hibrīdkara ierocis, kura mērķis ir apdraudēt Eiropas enerģētisko drošību, kā arī apšaubīt Eiropas Savienības un NATO solidaritāti. Šādu viedokli pagājušajā nedēļā pauda Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis, nodēvējot jauno gāzesvadu par indes tableti Eiropas drošībai. Arī Polijas prezidents Andžejs Duda ir izteicies, ka patiesie Krievijas mērķi ir bijuši redzami iebrukumā Gruzijā, Krimas aneksijā un militāro darbību atbalstīšanā Ukrainas austrumos.
Šie poļu amatpersonu izteikumi kārtējo reizi ir saasinājuši attiecības ar kaimiņos esošo Vāciju, kuras rūpniecība ir ļoti lielā apjomā atkarīga tieši no Krievijas dabasgāzes. Ja sākotnēji tika uzsvērts, ka papildus dabasgāzes piegādes palīdzēs Vācijai nodrošināt ilgtermiņa stabilitāti, tad pēc Ukrainas prezidenta Petro Porošenko vizītes Berlīnē šī gada aprīlī kanclere Angela Merkele uzsvēra, ka šis nav tikai ekonomisks projekts un jāņem vērā arī politiskie faktori. Tas nozīmē – ir jādara viss iespējamais, lai gāzes tranzīts caur Ukrainu arī turpinātos. Un, starp citu, Krievijas puse nemaz to arī negatavojas pārtraukt. Kā pagājušajā nedēļā, viesojoties Ukrainā atkārtoti uzsvēra Franks Valters Šteinmeiers, Ukrainas iebildumiem pret šo gāzesvadu un bažām par to, ka tai varētu tikt atņemts Krievijas gāzes tranzīts, neesot pamata, jo
Vācija sarunās par šo projektu vienmēr uzsverot arī Ukrainas drošību un nākotni.
Taču par spīti Vācijas paziņojumiem Eiropas Savienība un daudzas tās dalībvalstis, tostarp Baltijas valstis, uzskata, ka ''Nord Stream 2'' ir politiski kaitīgs projekts, kas palielinās Eiropas atkarību no Krievijas gāzes. ''Nord Stream 2'' koncerna vadītājs, bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders Sanktpēterburgas ekonomikas forumā gan norādīja, ka Eiropas argumenti pret šo projektu esot nepārliecinoši:
''Es vēl neesmu dzirdējis nevienu racionālu pamatojumu Briseles pretestībai. Diplomātiski runājot, tā vien liekas, ka aiz šīs pretestības slēpjas kādas specifiskas ekonomiskās intereses. Gan dažu Eiropas kaimiņvalstu intereses, gan arī konkurējošo uzņēmumu intereses. Un, protams, arī ASV ekonomiskās intereses. Man ir aizdomas, ka šādi netiek vis izrādīta solidaritāte ar Eiropas valstīm, bet gan aizstāvētas savtīgas intereses.''
Runājot par kaimiņvalstu interesēm, bieži vien projekta aizstāvji min gan to pašu Ukrainu, gan Poliju, gan arī Baltijas valstis. Proti, transportējot gāzi pa Baltijas jūras gultni, Krievijai nav jāmaksā par gāzes tranzītu. Tas, nenoliedzami, ir abpusēji izdevīgi gan Vācijai, gan Krievijai. Savukārt Ukraina, Polija un arī Baltijas valstis Krievijas tranzīta maksas, turklāt ne tikai par gāzes transportēšanu, vēlas saglabāt. Taču šīs valstis arī visvairāk bažījas par savu drošību.
Taču pēdējā laikā strīdos par ''Nord Stream 2'' arvien lielāku lomu sāk ieņemt vēl kāds spēlētājs – Amerikas Savienotās Valstis. Šajās dienās izskanējusi informācija par to, ka Vašingtona ir ļoti tuvu tam, lai ieviestu sankcijas pret tiem Eiropas uzņēmumiem, kuri ir iesaistīti ''Nord Strem 2'' projektā.
ASV prezidents Donalds Tramps ir īpaši kritizējis Vāciju par to, ka tā iegulda miljardiem dolāru šādos projektos, nepildot savas saistības NATO ietvaros un neatvēlot pietiekami daudz naudas aizsardzībai.
Šeit gan jāpiebilst, ka Vācijas valsts nauda ''Nord Stream 2'' projektā ir salīdzinoši maza.
Atsevišķi eksperti uzsver, ka Amerikas Savienotās Valstis vēlas lobēt amerikāņu sašķidrinātās gāzes piegādes Eiropai kā alternatīvu daudz lētākajai Krievijas dabasgāzei. Uz to norāda arī enerģētikas pētījumu konsultācijas firmas „Energu Aspects” analītiķis Trevors Sikorskis, gan piebilstot, ka tik drīz situācija gāzes tirgū nemainīsies:
''Pašlaik sašķidrinātā dabasgāze no ASV aizpilda ļoti nelielu daļu Eiropas tirgus, pat ja kapacitāte būtu daudz lielāka. Mēs uzskatām, ka, tirgū ieplūstot arvien lielākam apjomam amerikāņu sašķidrinātās gāzes, tās cena noteikti samazināsies. Tā kļūs konkurētspējīgāka un radīs nopietnus izaicinājumus Krievijas piegādātajai gāzei, ļaujot Rietumeiropai dažādot piegādes avotus un mazināt atkarību no Krievijas. Taču pagaidām no Krievijas piegādātais gāzes apjoms ir tik liels, ka vismaz tuvākajos piecos gados sašķidrinātajai gāzei neizdosies ievērojamos apjomos aizstāt parasto dabasgāzi. Taču tā var veicināt gāzes cenas krišanos un konkurētspējas palielināšanos.''
Un Polijas intereses šajā jomā ir ļoti izteiktas, jo ASV vēlas palielināt savu ietekmi tā dēvētajā triju jūru reģionā starp Krieviju un Vāciju, turpinot sašķidrinātās gāzes piegādes caur Švinouščes ostu Polijā. Ir izskanējuši viedokļi, ka Polijas asā nostāja pret Vāciju varētu būt saistīta arī ar vēlmi kļūt par ASV nozīmīgāko sabiedroto Eiropā, ņemot vērā visai saspīlētās Vašingtonas un Berlīnes attiecības.
