Septiņas dienas Eiropā

Nauda, medicīna un politika sportā; meli politikā; notikumu attīstība Turcijā

Septiņas dienas Eiropā

Par bērnu nabadzību Eiropā un Latvijā. Arī par Poliju, Lielbritāniju un Turciju

Mediju atbildība teroristisku notikumu laikā

Mediji pārvērtē terorisma atspoguļošanu; daļa turpmāk nepubliskos slepkavu vārdus un foto

Pēdējo pāris nedēļu laikā Eiropā notikuši vairāki uzbrukumi civiliedzīvotājiem. Daļa no uzbrucējiem izrādījušies teroristi, bet citiem ar noziedzīgām organizācijām nav bijis nekāda sakara, kas, protams, sabiedrībai atstāj daudz jautājumus, no kuriem galvenie - kāpēc cilvēks nolemj nogalināt nejaušus garāmgājējus vai veikala apmeklētājus? Kas notiek slepkavas prātā?

Kāpēc cilvēki kļūst par masu slepkavām?

Masu apšaudēm ir veltīti neskaitāmi pētījumi. Piemēram, ASV bāzētais Noziegumu pētniecības un prevencijas centrs, pētot masu apšaudes ASV no 2009.gada janvāra līdz 2014.gada jūlijam, atklāja, ka

vairāk nekā pusei no slepkavām iepriekš bija diagnosticēta kāda garīga saslimšana, teju visi uzbrucēji ļoti uzmanīgi plāno savus uzbrukumus, izvēloties vietas, kur civiliedzīvotājiem ir grūti aizstāvēties.

Psihiatrijas profesors Džeimss Knolls kā vienojošus elementus nosaucis arī cilvēku aizrautību ar ieročiem, karu, militāro un izdzīvošanas kultūru. Knolls arī uzskata, ka masu slepkavas ir “netaisnību uzskaitītāji, kuri baro savu narcisismu”.

Šīs ir lietas, kuras izpētīt ir vismaz šķietami vienkārši - tie ir skaitļi, tabulas, izdzīvotāju interviju analīze, bet to, kāpēc cilvēki izšķiras veikt šādus uzbrukumus, pārbaudīt nav vienkārši.

Bijušais Amerikas psihologu apvienības prezidents, Frenks Fārlijs vairākkārt intervijās norādījis, kas masu slepkavām ir tik dažādi modeļi, ka psihologiem ir ļoti sarežģīti atsijāt kopīgas pazīmes. “Es domāju, ka tā ir recepte. Un tai ir daudz sastāvdaļu. Psiholoģijā nav pierādīts nekas, kas balstās tikai uz vienu pazīmi, tā vienmēr ir recepte, un šī recepte var ļoti krasi atšķirties katram no uzbrucējiem. To ir ļoti svarīgi atcerēties, jo tas padara šādu noziegumu paredzēšanu ļoti sarežģītu,” norādīja Fārlijs.

„Atklāti sakot, mēs nezinām, kas ir galvenās sastāvdaļas. Mēs zinām par tādām pazīmēm, kā skaudība, atriebība, zemu dusmu kontroli, arī tas var ietekmēt… Tas var būt arī saistīts ar ģenētiku.  

Tā var būt arī neapmierinātība. Ir tāda veca neapmierinātības - agresijas teorija. Ka cilvēki uzkrāj neapmierinātību - sakrājas neveiksmes, izsmiešana, iebiedēšana utt, un šāda neapmierinātība var novest pie agresijas. Tāpat, tas var būt saistīts arī ar narkotikām, ideoloģiju. Vēl ir arī prieks. Daudziem nogalināšana rada prieku, tāpēc domāju, ka tas arī ir daļa no receptes,” saka Fārlijs.

Arizonas universitātes matemātiķis Šerijs Tovers, savukārt, izpētījis, ka masu apšaudes ir lipīgas un, ka viena masu apšaude, iedvesmo vidēji 0.03 citas.

Iedvesmojies bija arī Minhenes šāvējs. Apšaude Minhenē notika piektajā gadadienā, kopš uzbrukumiem Norvēģijā. Ziņots, ka uzbrukumi civiliedzīvotājiem Norvēģijā 2011.gadā, kā arī apšaude vienā no Bavārijas skolām 2009.gadā, iedvesmojušas Minhenes šāvēju. Viņa mantās atrasta arī grāmata, kas veltīta bērniem - masu slepkavām un tam, kas darās viņu prātos. Minhenes šāvējs, tāpat kā liela daļa no šāda veida uzbrucējiem, dzīvi beidz izdarot pašnāvību vai arī panākot, ka viņus nošauj policija.

Psihologi norāda, ka pašnāvības akts ir kā pēdējā nodaļa, ko uzbrucējs pasaka tā dod sev kontroli. Turklāt tā liedz viņu sodīt tiesas priekšā,  kas palielina netaisnības sajūtu sabiedrībā.

Tāpat masu slepkavas bieži uzrunā doma, ka viņu stāstu izplatīs visā pasaulē, ka nogalinot savus līdzcilvēkus, viņi tiks pie savas slavas stundas un gozēsies mediju virsrakstos.

Arī teroristi, līdzīgi kā masu slepkavas, vēlas iegūt uzmanību, tikai vēstījumi ir ļoti atšķirīgi. Ja viens stāsts drīzāk ir veltīts pašam slepkavam, viņa dzīvei, tad otram ir politisks, reliģisks vai ideoloģisks motīvs. Abi parasti izvēlas par mērķi civiliedzīvotājus un vēlas sēt bailes.

Uzsvars uz upuriem, nevis slepkavām

Jautājumu par mediju lomu šādu notikumu atspoguļošanā šobrīd ļoti nopietni uztver Francijā, kas pēdējā pusotra gada laikā cietusi vairākos teroraktos. Vairākas mediju organizācijas ir paziņojušas, ja terorakti atkārtosies, tās neziņos teroristu vārdus un nepublicēs viņu fotogrāfijas, lai izvairītos no situācijas, ka kāds varētu izmantot šos rakstus vai sižetus, lai glorificētu slepkavas. Tāpat daudzi Francijas mediji vairs nepublicēs paziņojumus par to, kas ir uzņēmies atbildību par teroraktiem. Džeimss Krīdons, TV kanāla „France 24” žurnālists, pagājušajā nedēļā skaidroja gan viņa pārstāvētā, gan citu mediju lēmumu neizplatīt teroristu vārdus un fotogrāfijas.

„Tās ir debates, kas pēdējo dienu laikā pārņēmušas franču medijus. Tagad [laikraksts] "Le Monde" arī ir pieņēmusi šādu lēmumu, "Le Monde" vairs nepublicēs teroristu fotogrāfijas. Viņi to paziņoja redaktora slejā kā “pretošanos naida stratēģijai”. Jāsaka, ka šāds iemesls ir daudz izmantots, jo „Daīš” izmanto medijus kā daļu no savas stratēģijas. Mēs to zinām, mēs to saprotam. Tas atstāj medijus ļoti neveiklā vietā, jo mediju darbs ir informēt, un par šādiem [terora aktiem] ir jārunā, kad tie notiek, bet ir jāatrod balanss [kā to darīt],” norāda Krīdons.

„Daudzi psihologi, antropologi un citi cilvēku uzvedības pētnieki ir teikuši, ka šie uzbrucēji meklē sliktu slavu - nedosim viņiem to, ko viņi meklē! Un nedosim iespēju citiem cilvēkiem, kuri var iedomāties, ka atkārtojot [šādus uzbrukumus], tad viņi runās arī par mani.. Prezidenti un kas tik vēl ne, dosies uz nozieguma vietu un mana seja būs visos medijos,” uzsver „France 24” žurnālists.

Savukārt, britu medijs “The Guardian” veidoja tiešsaistes diskusiju ar saviem lasītājiem, par to, kā medijam vajadzētu atspoguļot teroraktus. Viens no lasītājiem, ar lietotājvārdu nosauca teroristu fotogrāfiju nerādīšanu par cenzūru. Cits lasītājs norādīja, ka medijam, ir jāpievērš uzmanība savai ziņu pasniegšanas manierei tāpēc, ka dažas no reportāžām spēj arī grūst cilvēkus teroristu grupējumu apskāvienos, nemitīgi nostādot islāmu un Rietumus pozīcijā “mēs pret viņiem”. Savukārt vēl cits lasītājs uzskata, ka franču mediji, kas turpmāk vairs nepublicēs teroristu vārdus un fotogrāfijas, rīkojas pareizi, bet vēl kāda lasītāja norāda, ka publicēt nevajadzētu ne teroristu, ne upuru fotogrāfijas un vārdus, bet viņu biogrāfijas gan.

Turklāt šādi rīkoties var ne tikai mediji. Pēc apšaudes koledžas teritorijā ASV Oregonas štatā pagājušā gada oktobrī,

šerifs Džons Henlins atteicās izmantot šāvēja vārdu preses konferencē, tā vietā lūdzot arī medijus koncentrēties nevis uz uzbrucēju, bet viņa upuriem.

Jāsaka gan, ka upuru pieminēšana un viņu biogrāfijas atstāstīšana medijos nav tik populāra, kā uzbrucēju dzīves gājuma atklāšana. Taču nav tā, ka bojā gājušo vārdi netiek pieminēti nemaz, piemēram, pēc slaktiņa Parīzē, daudzi mediji publicēja Antuāna Leirī, vēstuli teroristiem. Leirī slaktiņā zaudēja savu sievu un dēla māti, un vēstulē aprakstīja to, cik dzīvespriecīga viņa bija.  Vēstules galvenā tēze - „Es nesagādāšu jums to prieku jūs ienīstot!”

Pēc apšaudes Orlando geju naktsklubā, 49 slavenības apvienojās vienā video, lai pastāstītu par 49 upuriem un viņu dzīvēm. Nicas teroraktā nogalinātajiem veltīti pāris raksti lielākajā daļā mediju, kuros īsi aprakstīta upuru izcelsme, darba vieta, vecums, taču daudz lielāka uzmanība pievērsta slepkavai. Arī „7 dienas Eiropā”, solidarizējoties ar daudziem medijiem Francijā, stāstot par teroraktiem un masu slepkavībām, turpmāk varmāku vārdus nepieminēsim

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti