Gints Amoliņš: Daudziem bija pārsteigums Jūs redzēt šeit Lenarta Meri konferencē. Pirms dažām nedēļām ziņoja, ka esat pametusi Krieviju, un tad iestājās tāds kā klusums.
Ļubova Soboļa: Esmu priecīga būt šeit, Igaunijā. Kā tikko pajokoju paneļdiskusijā, ir nepierasti atrasties valstī, kur mainās prezidenti, un kur esošā prezidenta oponentus neliek cietumā vai nemēģina nogalināt ar ķīmiskajiem ieročiem. Kas attiecas uz citām lietām, tās nekomentēšu drošības apsvērumu dēļ. [Konferences] rīkotāji drošības apsvērumu dēļ nolēma neizziņot manu ierašanos šeit. Nebija skaidrs, vai varēšu piedalīties konferencē vai ne, jo tā tika plānota jau sen, laikā, kad atrados mājas arestā.
Pēdējos mēnešos esat vairāk atradusies arestos un aizturēta nekā brīvībā. Paneļdiskusijā teicāt, ka Krievijā tagad iestājusies jauna realitāte. Kāda ir šī realitāte?
Pēdējos gadus varēja raksturot kā tādu hibrīddemokrātiju, kad faktiski iedzīvotājiem nav brīvību un tiesību, taču ir it kā šķietama demokrātija – iluzoras vēlēšanas, ir kādi mediji. Kā aizslietnis, aiz kura Putins varēja īstenot to politiku, ko vēlas pats. Nevis iedzīvotāji, bet viņš pats. Tagad jaunās realitātes atskaites punkts droši vien ir Alekseja Navaļnija saindēšana.
Visi Krievijā esam attapušies jaunā realitātē, kurā piedalīšanās vēlēšanās atzīta par ekstrēmismu. Kurā nevar piedalīties mītiņos, jo par dalību miermīlīgās demonstrācijās tiek ierosinātas krimināllietas.
Tā ir realitāte, kurā Navaļnijs, galvenais Kremļa oponents, atrodas cietumā par safabricētu lietu. Pēdējā pusgada laikā esmu pilnā mērā izjutusi putiniskās represijas. Vairākkārt biju cietumā, vairāk nekā divus mēnešus mājas arestā, sešus mēnešus pastiprinātā uzraudzībā, uz kājas elektroniskā aproce. Mājās vairākas reizes kratīšanas, salauza personīgo tehniku, tostarp mana septiņgadīgā bērna. Visu laiku gāju uz tiesām un policiju, nevarēju strādāt cīņā pret korupciju, izmeklēt un stāstīt patiesību. Bet tikai visu laiku gāju atspēkot valsts pastāvīgās pretenzijas. Tā bija un ir Kremļa mērķtiecīga politika izspiest opozīciju no legālā lauka ar dzīves apgrūtināšanu ikvienam cilvēkam, kam ir no Kremļa atšķirīgs viedoklis par to, kas notiek Krievijā.
Daudzi opozicionāri aizbraukuši no Krievijas. Navaļnijs cietumā, kur būs vēl apmēram divus gadus. Kā Jūs redzat, kāda būs Krievija pēc diviem trim gadiem? Kas tālāk?
Krievija ir neparedzama valsts. 2014. gadā, dažus mēnešus pirms notika Krimas aneksija, bija grūti iedomāties, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams, ka Krievija varētu izraisīt karu. Tāpat pirms Navaļnija saindēšanas pērn augustā – dienu, divas pirms tam pat nepieņēmām, ka kas tāds varētu notikt. Ja Navaļnijam to kāds pateiktu, viņš šo cilvēku droši vien uzskatītu par traku.
Kremlim plānošanas horizonts nav ilgāks par kādu mēnesi uz priekšu. Patlaban Kremļa plānošanas horizonts ir 19. septembra [Valsts domes] vēlēšanas.
Bet tālāk viņiem ir kādi plašāki, izplūdušāki plāni līdz 2024. gadam. Bet neviens nezina – ne Kremlis, ne vienkāršie iedzīvotāji – kas notiks mūsu valstī pēc gada. Acīmredzot tagad uzsvars ir uz politisko represiju pastiprināšanu. Bet kāda valsts būs pēc pusgada, gada, to nezina neviens. Tagad ikviena cilvēka uzdevums, kas vēlas dzīvot normālā valstī, kurā funkcionē tiesībsargājošās institūcijas, tiek ievērota konstitūcija, ir censties maksimāli konsolidēties un pretoties politiskām represijām, kas tagad notiek.
Kādi Jums pašai tagad ir turpmākie plāni?
Turpmākie plāni ir strādāt. Putins vēl ir pie varas. Es strādāšu, lai uzbūvētu brīnišķīgu nākotnes Krieviju. Tas nav kaut kāds mīts. Tā ir valsts, kurā tiek ievērotas cilvēka tiesības un brīvības, kur ir neatkarīgas tiesas, kas nepieņem lēmumus pēc zvana no Kremļa. Kurā ir neatkarīgi mediji, kurus neatzīst par ārvalstu aģentiem. Es uzskatu, ka Krievija var būt šāda valsts. Manuprāt, ir diezgan rusofobiski uzskatīt, ka Krievija ir valsts, kura var būt tikai ar korupciju un tādiem vadītājiem kā Putins. Krievijas iedzīvotāji pelnījuši dzīvot normālā, civilizētā valstī. Lai to panāktu, ir jāpieliek lielas pūles, un esmu gatava to darīt.
