Intervija ar tatāru tiesību aizstāvi Džemiļevu: Krimā atgriezušies piecdesmitie gadi

Aprit gads, kopš pērn 16.martā Krimā notika starptautiski kritizētais, bet Maskavas atzītais balsojums par pussalas statusu un pievienošanos Krievijai. Jau pēc pāris dienām Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja attiecību līgumu ar Krimas prokremlisko separātistu līderiem. To stāvoklis Krimā, kas ir neapmierināti ar jauno režīmu, šī gada laikā ir ievērojami pasliktinājies. Tā intervijā Latvijas Radio atzīst bijušais Krimas tatāru tautas padomes Medžlisa līderis, šobrīd Ukrainas parlamenta deputāts Mustafa Džemiļevs. 

Viņš saka, ka tur ir “atgriezusies padomju vara”, kas likusi atcerēties tādus terminus kā “aizliegtā literatūra”, notiek mēģinājumi sašķelt Krimas tatārus. Džemiļevs arī uzskata, ka Ukrainai vajadzētu pārtraukt elektrības un ūdens piegādi pussalai, jo par to atbildība tagad jāuzņemas Krievijai.  

Varasiestādes Krimā viņam ir aizliegušas ierasties pussalā. Latvijas Radio tikās ar pazīstamo Krimas tatāru tiesību aizstāvi  Mustafu Džemiļevu viņa dzīvesvietā Kijevā, lai sarunātos par notiekošo Krimā un tās nākotni. 

Kas notika pirms gada, kā Jūs to atceraties? 

Mustafa Džemiļevs: Pirmkārt, kas attiecas uz referendumu, tas, protams, bija falsificēts. Bija zināms, ka neviens šo referendumu, kas sarīkots okupētā teritorijā, neatzīs. Tomēr Kremļa propaganda to turpina izmantot. Tika runāts, ka ir piedalījušies 82%. Bet patiesībā - un tās ir precīzas liecības - piedalījās tikai 34%. Un nav teikts, ka viņi visi nobalsoja par pievienošanos Krievijai. 

Tas bija vājš mēģinājums slēpt agresiju, ko viņi bija pastrādājuši. Tagad jau pats Putins atklāti stāsta, kā tas viss tika gatavots.   

Krimas tatāri - Krimas pamatiedzīvotāji šajā situācijā izrādījās paši aktīvākie. Viņi draudzīgi boikotēja šo referendumu. Mūsu aprēķini liecina, ka no 180 tūkstošiem, kam bija tiesības balsot, piedalījās tikai 900 līdz 1000 cilvēku. Tas ir tikai apmēram pusprocents. Vairums no viņiem naivi uzskatīja, ka viņi nobalsos par Krimas palikšanu Ukrainas sastāvā.. Proti, viņi tiešām noticēja, ka šis ir referendums. 

Protams, mums bija nopietnas bažas, ka okupantu galvenais sitiens būs pa Krimas tatāriem, un šīs bažas pilnībā piepildījās. Šobrīd Krimas teritorijā viņi galvenokārt cīnās pret Krimas tatāriem. Bet es neteiktu, ka visi pārējie iedzīvotāji atbalsta okupantus. Tālu no tā. 

Bet traģēdija ir tajā, ka no Krimas iedzīvotāju noskaņojuma, vēlmēm tagad vairs nekas nav atkarīgs. Pat ja kāds sāks runāt par jauna referenduma rīkošanu par Krimas statusu, tad tas jau tiks vērtēts pēc Krievijas Federācijas kriminālkodeksa panta kā aicinājums uz separātismu. Tas draud ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem. Tādēļ runas par to, ka Krimas iedzīvotāji paši sagribēs, tā nebūs. Galvenā cerība ir, ka rietumvalstu sankcijas būs tik efektīvas, ka piespiedīs Krieviju pašu pamest šo teritoriju. 

Kāda šobrīd ir situācija Krimā? Kas ir izmainījies šī gada laikā iedzīvotājiem, Krimas tatāriem? 

Mustafa Džemiļevs: Es teiktu, ka ir atgriezusies padomju vara tās sliktākajā variantā, nevis kā “perestorikas” periodā. Atgādina piecdesmitos gadus, kad nebija iespējams neko runāt. “Perestorikas” laikā varēja kaut ko runāt un pat publicēt. Tagad tā nav. 

Nav nekādu demokrātisku brīvību. Daži cilvēki kopā savāksies, un tas jau ir nelikumīgs mītiņš un lielas sodanaudas. Nesen cilvēki vienkārši nolika ziedus par godu slavenā ukraiņu dzejnieka Tarasa Ševčenko dzimšanas gadadienai, un tikai tāpēc, ka viņiem bija Ukrainas nozīmītes, jau piesien kriminālatbildību. 

Notiek kratīšanas, meklējot aizliegto literatūru un ieročus. “Aizliegtā literatūra” mums jau bija aizmirsts jēdziens no padomju laikiem, bet atkal ir atgriezies.

Runā, ka ir aptuveni 3000 grāmatu nosaukumi, kuras aizliegts lasīt un glābāt. Neviens nezin, kuras tieši grāmatas ir aizliegtas, un, ieejot jebkurā mājā, droši vien var atrast vairākas grāmatas, kas atrodas sarakstā. 

Sociālā situācija ir pasliktinājusies. Lai uzmundrinātu, sākumā viņi strauji pacēla pensijas un algas, bet tagad šīs algas atkal ir divas vai trīs reizes samazinātas. Cenas ir būtiski augstākas, daži produkti ir kļuvuši divas vai trīs reizes dārgāki. 

Kā jau visos totalitāros režīmos, labi dzīvo un lielu algu saņem policija, armijnieki. Vēl vakar man ziņoja skaitļus, ka, ja ārsti un pedagogi saņem apmēram 8 000 rubļu, tad militāristi, drošībnieki vai administrācijas ierēdņi - līdz 100 000. Proti, tas slānis, uz kura turas okupācijas vara, tiek ļoti labi piebarots.

Krimas tatāri ir smagākajā situācijā, jo ir diskriminācija attiecībā uz pieņemšanu darbā, viņi tiek uzskatīti par neuzticamiem. 

Un notiek milzīgs darbs, lai sašķeltu Krimas tatārus. Ir mēģinājumi likvidēt Medžlisu vai arī to pārformatēt, izveidot no rokas barojamu Medžlisu, Medžlisa vadībā ielikt cilvēkus, kas būtu paklausīgi okupācijas varai un paziņotu, cik viņi ir priecīgi būt zem Krievijas varas. Pagaidām viņiem tas neizdodas, bet tiek izmantotas dažādas metodes: draudi, šantāža, uzpirkšana. 

Jums tagad ir aizliegts braukt uz Krimu, bet Jūs droši vien sazināties ar tur dzīvojošajiem. Kādu viņi redz savu nākotni? 

Mustafa Džemiļevs: Nevar teikt, ka visi 100% Krimas iedzīvotāji tā domā, tur dzīvo dažādi cilvēki. Krimas tatāru domāšana, izturēšanās veids un attieksme pret okupācijas varu ir pavisam citāda nekā, teiksim, krievvalodīgajiem iedzīvotājiem. Jūs reti atradīsies cilvēku, kurš teiktu, ka tagad ir labi, kad ir Krievijas vara. Bet arī neizteiksies pret okupācijas varu, jo zina, ar ko tas viņiem var beigties. Es teiktu, ka iedzīvotāju saprātīgākā daļa gaida šī murga beigas. Viņi gaida, kad beidzot pienāks beigas šai okupācijai, un ir gatavi paciest jebkādas grūtības. 

Bet vai pienāks beigas? 

Mustafa Džemiļevs: Mēs ceram. Ticam. Esam pārliecināti. Jautājums tikai par termiņiem. Ir cilvēki, kas domā, ka tas ir uz ilgu laiku, līdz viņu mūža beigām, un tādēļ cenšas kaut kā pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Ir vēl arī ļoti neliela cilvēku grupa, kurus var saskaitīt uz roku pirkstiem, kas ļoti baidās, ka okupanti aizies. Jo šobrīd savu līdzcilvēku nicinājumu viņi jūt tikai aiz muguras, bet tad cilvēki viņiem spļaus tieši sejā. 

Bet vispār krievvalodīgie iedzīvotāji arī tagad sāk izprast. Tagad jūs tur neredzēsiet Krievijas karogu pārpilnību.

Kā Jūs vērtējat šī brīža valdības Kijevā politiku attiecībā uz Krimu? Un ko, jūsuprāt, vajadzētu mainīt? 

Mustafa Džemiļevs: Mēs diezgan bieži tiekamies ar Ukrainas prezidentu Petro Porošenko. Mēs runājam, bet diemžēl ne viss, ko runā prezidents, tiek izpildīts. Ne visi mūsu priekšlikumi tiek cauri. 

No mūsu skatu punkta, protams, vajadzētu izveidot Okupēto teritoriju lietu ministriju. Un izstrādāt Krimas atgriešanas stratēģiju. Tā pagaidām nav. 

Man ir jāsaka, ka it īpaši Krimas tatāri ļoti asi reaģē uz to, kā Ukraina izturas attiecībā pret Krimu. Ja kādās sarunās, vienošanos tekstos nav pieminēta Krima, tas tiek uztverts ļoti sāpīgi. Sākas runas, ka viņi mūs nodevuši, aizmirsuši, ka mēs vairs viņiem neesam vajadzīgi. Tādas, lūk, liekas. Es prezidentam par to teicu, un viņš pats visās savās uzrunās cenšas noteikti pieminēt Krimu. 

Mums ir arī ļoti svarīgi, lai par jautājumu pastāvīgi runā starptautiskās institūcijās. Lai Krimas jautājums nekļūst par kādu iesaldētu konfliktu kā Piedņestrā, Kalnu Karabahā. Jo tā mūsu tautai būtu katastrofa. 

Ja runājam par Krimas atbrīvošanas veidiem, tad mums pats nepieņemamākais ir kara ceļš. Jo šādā gadījumā Krimas tatārus sāks iznīcināt, pat ja viņi neizteiks simpātijas Ukrainai. Krimas tatāri nepieņem okupāciju un tiek uzskatīti par piekto kolonnu. Tāda, lūk, ir situācija.

Tādēļ mūsu pamata stratēģija ir Krievijas pilnīga izolācija, tās novešana līdz tādam stāvoklim, ka Krievija pati gribēs atbrīvot Krimu. 

Jūs esat teicis, ka Ukrainai ir jāpārtrauc piegādāt Krimai elektrība, ūdens, jāpārtrauc tirdzniecība...

Mustafa Džemiļevs: Par to es arī runāju ar prezidentu. Bet es nerunāju par blokādi. Es vienkārši pamatojos uz to, ka tiklīdz Krievija sagrāba Krimu, tā uzņēmās pilnīgu atbildību gan par pārtikas produktu piegādi, gan elektrību. Krievija droši vien neokupēja ar aprēķinu, ka mēs barosim un apgaismosim okupētu teritoriju. Tad lai arī pati par to uztraucas. 

Es saprotu, ka piegādāt pārtikas produktus no Krievijas ar lidmašīnām vai pār Kerčas šaurumu būs daudz dārgāk. Nu, tad lai pamaksā no sava budžeta, ja reiz izgāja uz šādu avantūru. Mums viņi nav jābaro. Tādēļ es domāju, ka jārīkojas šādi. 

Tas būtu smagi arī Krimas tatāriem.

Mustafa Džemiļevs: Tieši Krimas tatāri man visu laiku zvana un saka, kad jūs reiz izbeigsiet šīs piegādes? Cik ilgi jūs barosiet okupantus? Vai tur Kijevā nedomā? Viņi saka, ka mēs esam gatavi paciest, mēs vēl ne to vien esam pārcietuši. 

Krimas tatāri lieliski apzinās, ka viņiem nav perspektīvas okupētajā Krimā. Tādēļ viņi ir gatavi ciest grūtības, lai tikai ātrāk būtu brīvība. 

Ko Jūs domāja par pieņēmumiem, ka Kremlis grib iet tālāk uz Mariupoli, lai izveidotu sauszemes savienojumu starp Krimu un Krieviju? 

Mustafa Džemiļevs: Tādi plāni ir. Viņi ne tikai grib sauszemes savienojumu no Mariupoles līdz Krimai, bet vēl arī Hersonas apgabalu paņemt un Odesas apgabalu, un vispār atraut Ukrainu no Melnās jūras..

Es īpašu dramatismu šajos pieņēmumos neredzu, jo, manuprāt, jo tālāk Krievija pārvietosies iekš Ukrainas, jo tuvākas būs Krievijas beigas. 

Kā Jūs to domājat? 

Mustafa Džemiļevs: Tas veicinās šīs valsts sabrukumu. Es gan neesmu atbalstītājs tam, lai šī valsts sabrūk. Jo tā ir kodolvalsts, un draudus radīs tas, kura rokās nonāks šie kodolieroči. Es vēlos, lai Krievija ir demokrātiska valsts, bet savās robežās. 

Tad Jūs nezināt, nevarat pateikt, vai Krima tiks atgriezta Kijevas kontrolē? Kam ir jānotiek, lai tas notiku? 

Mustafa Džemiļevs: Pirmkārt, ir grūti paredzēt Krievijas soļus, ko tā darīs tālāk. Ja Krievijas vadība balstītos uz Krievijas valsts pamatinteresēm, tai vispār nevajadzēja ienākt Krimā. Jo tagad ir nodarīts tik liels kaitējums gan prestižam, gan ekonomikai, un vispār valstij. Tomēr Krievija to dara. Tādēļ, ko darīs, kādu soli šī valdība spers rīt, arī nekādi nevar paredzēt. 

Es balstos uz to, ka Krievijā veselajam saprātam tomēr ir jāgūst virsroka - līdz kādai robežai viņi galu galā to var paciest? Un, lai šos saprātīgos spēkus iedrošinātu beidzot rīkoties, ļoti vajag pastiprināt sankcijas. Tāpēc, ka šie noziegumi un teritorijas sagrābšana ir starptautisks noziegums, tas nedrīkst palikt nesodīts. 

Kā Jūs vērtējat to, ko dara Rietumi? Vai dara pietiekami, vai sankcijas pietiekamas? 

Mustafa Džemiļevs: Uzskatu, ka sankcijas ir acīmredzami nepietiekamas. Tās pat izskatās ļoti nekorekti attiecībā pret Ukrainu. Jo mēs 1994.gadā parakstījām Budapeštas memorandu par attiekšanos no kodolieročiem, pilnībā paļaujoties, ka tas mums garantēs drošību un teritoriālo vienotību. Bet, kad viena no garantētājvalstīm tā vietā, lai aizsargātu mūsu vienotību, pati sagrāba mūsu teritoriju, citām rietumvalstīm vajadzēja reaģēt asāk un izlēmīgāk. 

Bet mums saka, ka mēs nevaram jums dot ieročus, jo nevēlamies kara paplašināšanos - lūk, to mēs nesaprotam. Mēs taču nesakām, lai amerikāņu vai britu karavīri nāktu šeit karot. Nē, mēs runājam tikai par ieročiem. Bet pat tajā mums atsaka. Tur ar pašiem modernākajiem ieročiem iznīcina mūsu pilsoņus, bet mēs nevaram dot pretsparu, jo mums ieročus nedod. To mūsu ļaudīm ir grūti paskaidrot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt