Tikpat ilgi grieķu sabiedrība novēro, cik bezspēcīgas ir varas iestādes un cik nesakārtota politika īstenota, mēģinot risināt šo jautājumu. Pēc Starptautiskās migrācijas organizācijas datiem, šogad Grieķijas robežu šķērsojis rekordliels skaits iebraucēju - 309 000 bēgļu, kuru galamērķis ir Eiropas rietumu un ziemeļu valstis. Šādu spiedienu ir sevišķi grūti izturēt mazo salu iemītniekiem, kur bēgļu skaits brīžiem pārsniedz vietējo iedzīvotāju skaitu.
Agafonisi – maza un gleznaina saliņa dažu jūras jūdžu attālumā no Turcijas krastiem. Te dzīvo vien pusotrs simts cilvēku. Kārtību uz salas nodrošina viens policists un divi krasta apsardzes darbinieki. Kādreiz ar to bija pilnībā pietiekami.
Taču tagad katru dienu salas iemītnieku skaits daudzkāršojas līdz ar katru jaunpienākušu migrantiem piepildītu laivu.
Situācija ir traģiska arī citās salās Turcijas krastu tuvumā – īpaši Kosas, Lesbas un Hiosas salās. Bēgļus nav kur izvietot, trūkst ēdiena, ūdens un tualešu, drūmu ainu sarunā ar Latvijas Radio zīmē žurnālists Dimitris Angelidis.
Viņš atspoguļo bēgļu tematiku trīs gadus.
„Cilvēki, kas palīdz, ir nonākuši līdz robežai. Ir ļoti grūti katru dienu rūpēties par šādu cilvēku daudzumu. Nepieciešama valsts politika un Eiropas politika,” teica Angelidis.
„Nevar būt tā, ka Grieķija, būdama pirmā valsts, kur nonāk bēgļi, visus viņus uzņem un aprūpē. Tam pietrūkst ekonomisko līdzekļu un nav arī tik daudz cilvēku resursu. Tāpēc ir grūti teikt, kāpēc Eiropa šobrīd nevar palīdzēt vairāk. Kāpēc katra valsts nevar uzņemt nevis simbolisku, bet reālu bēgļu skaitu, jo citām valstīm droši vien ir mazākas finanšu problēmas, nekā Grieķijai. Nav nekāda alternatīva risinājuma! Mēs nevaram aizvērt robežas. Mēs nevaram apturēt cilvēkus. Mēs nevaram atstāt viņus Turcijā, Jordānijā vai citās reģiona valstīs,” saka Angelidis.
Žurnālists atzīst, ka grieķu sabiedrībā ir pretrunīga attieksme pret patvēruma meklētājiem. No vienas puses, grieķi ir ārkārtīgi viesmīlīga un līdzjūtīga tauta. Ir daudz piemēru, kad vietējie iedzīvotāji un brīvprātīgie visās Grieķijas malās steidz migrantiem palīgā, sniedzot apģērbu, ēdienu un nodrošinot ar medicīnisko palīdzību.
Taču valsts un visas Eiropas nespēja organizēt palīdzības sniegšanu bēgļiem un visas saistītās problēmas noveduši pie sabiedrības neiecietības līmeņa paaugstināšanās. To atklāja arī aizvadīto vēlēšanu rezultāti, kas apliecina neonacistiskās partijas “Zelta rītausma” vēlētāju skaita pieaugumu. Tostarp krīzes skartajās salās.
Bēgļu cilvēktiesību aizsardzība noteikti nav šīs partijas piekritēju prioritāšu augšgalā. Eiropas valstīm jābeidz rādīt vienai uz otru ar pirkstu un jārīkojas, telefona intervijā ar Latvijas Radio saka starptautiskās medicīniskās palīdzības organizācijas “Ārsti bez robežām” medicīnas direktors Apostoloss Veizis.
„Šie cilvēki nedodas ceļojumā, viņi bēg no kara Sīrijā. Viņi ir jāuzņem, viņiem ir jāsniedz medicīniskā palīdzība un tad jādomā, kas ar viņiem notiks tālāk,” pauž Veizis. „Šī Eiropai nav jauna situācija. Ir vienkārši teikt – tā nav mana problēma, aizcirst durvis un nosūtīt šos cilvēkus kaut kur tālāk. Mēs nerunājam par lieliem skaitļiem. Šobrīd visā pasaulē ir 60 miljoni bēgļu. Vislielāko slogu iztur valstis, kas, es teiktu, ir nabadzīgas,” turpina Veizis. „Pietiek minēt, ka Turcija, Jordānija un Libāna ir kopumā uzņēmušas 4,2 miljonu cilvēku. Savukārt Eiropa tagad nevar izlemt, ko darīt ar pusmiljonu cilvēku.
Ir kauns par Eiropu, kur dzīvo 700 miljoni un kas diskutē un nevar izlemt, kur likt 500 tūkstošus cilvēku,” uzsver „Ārsti bez robežām” pārstāvis.
Palīdzības organizācijas pārstāvis saka, ka visu šo gadu laikā Grieķija nav bijusi gatava uzņemt bēgļus, sniegt viņiem atbilstošu medicīnisko un humanitāro palīdzību, nerunājot par patvērumu. Līdzīgi arī visa Eiropa palīdzības sniegšanas vietā likusi viņus aizturēšanas centros kā nelegālos robežas šķērsotājus. Organizācija “Ārsti bez robežām” ir vērsusies pie ES līderiem ar aicinājumu nodrošināt šiem cilvēkiem drošu un legālu ieceļošanas iespēju Eiropā.
