Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans 1950.gada 9.maijā nāca klajā ar ideju par pašreizējās ES pirmo aizmetni – Eiropas ogļu un tērauda kopienas izveidi. Gadu vēlāk vienošanos paraksta valstis, kas vēl pirms dažiem gadiem karoja viena pret otru. Šāda sadarbības forma arī tolaik visus nepārliecināja – kā var redzēt pēc tā laika avīzēm, līguma ratifikācija parlamentos negāja nemaz tik viegli.
Tagad, 66 gadus vēlāk, Eiropas projektam – sākotnējām sešām valstīm – ir pievienojušās vēl 22. Tiesa, lai arī ideju atzīst par labu esam, tomēr ir šaubas – vai tas viss tūlīt nesairs pa vīlēm.
Pirms dažām nedēļām Eiropas Komisija (EK) izsludināja konkursu par 30 miljoniem eiro – lai uzlabotu savu tēlu un pārliecinātu sabiedrību par vienotas Eiropas esības nepieciešamību, jo kopīga valūta – eiro, iespēja ceļot bez robežkontrolēm, stuktūrfondu pieejamība – tas viss vēl eiropiešus nav pārliecinājis.
"Es nedomāju, ka tas būtu kāda interesēs – ne ģeopolitiskās, ekonomiskās vai sabiedrības interesēs – iznīcināt Eiropas Savienību vai arī atļaut, lai tā pati pilnībā izirst. Intereses un savstarpējās saiknes, kas izveidojušas sarežģītu tīklu visā kontinentā, ir tik ciešas, ka būtu nepieciešami gadi, lai atšķetinātu šo tīklu. Tāpēc es nedomāju, ka mēs pārredzamā nākotnē pieredzēsim Eiropas Savienības beigas," teica domnīcas CEPS ES ārpolitikas nodaļas vadītājs Stīvens Blokmans.
Tiesa gan, kāda valsts var izstāties vai var mainīties sadarbības intensitāte. Proti, kamēr eiroskeptiķi vēlas redzēt pēc iespējas mazāk Eiropas, citi, piemēram, sociāldemokrāti grib vairāk Eiropas un lielāku Briseles varu. Tomēr vairums ekspertu apgalvo - federālu Eiropu vai Eiropas savienotās valstis mēs tuvākajā laikā nepiedzīvosim.
"Ja jūs paskatāties, cik daudz jau ir sasniegts – integrēties tālāk nav viegli, drīzāk daudz grūtāk, jo jūs pietuvojaties valsts suverenitātes sirdij. Atteikties no nacionālās valūtas jau bija ļoti daudz, tagad integrēties tālāk, atteikties no citām nacionālajām kompetencēm vai dalīties tajās ar citām dalībvalstīm ir vēl grūtāk," sprieda domnīcas EPC studiju direktors Janis Emmanouilidis.
Taču 2008.gada ekonomiskā krīze, Grieķijas risks izkrist no eirozonas, bēgļu krīze ir spiedusi Eiropas valstis beidzot pieņemt lēmumus ciešākai sadarbībai. Citiem vārdiem – Eiropas tālāku un dziļāku integrāciju var rosināt tikai jaunas krīzes, bet tās var atsijāt vājos vai šaubīgos kā Grieķiju un Lielbritāniju. Un, kamēr situācija vēl nav nobriedusi kvalitatīvi atšķirīgiem risinājumiem, tiek meklēti vainīgie.
"Mēs gadu desmitiem esam runājuši par to, ka ir līderības vakuums Eiropas Savienībā. Bet tas būtu pārāk viegli, ja mēs visu atbildību uzveltu Eiropas Komisijas prezidentam vai Eiropas Savienības padomes prezidentam. Manuprāt, problēmas nacionālajā līmenī ir tās, kas rada grūtības rast risinājumus Eiropas līmenī. Tās ir dalībvalstis, kas arī ir Eiropas krīzē, tie ir nacionālie naratīvi – priekš kam valstīm nepieciešama Eiropa un kur ir tās pievienotā vērtība? Vairākās dalībvalstīs ir problēmas ar šo. Un kamēr tā ir, ir ļoti grūti Eiropas Savienības institūcijām izmanevrēt cauri krīzei, ja viņiem nav atbalsta dalībvalstīs. Un dalībvalstu valdības neuzticas viena otrai. Eiropas Savienības institūcijām ir grūti to pārvarēt," teica Emmanouilidis.
Saskaroties ar neskaitāmām krīzēm valstu savstarpējās neuzticēšanās apstākļos, Eiropai nākas pieņemt arvien pragmatiskākus un "morāli netīrākus" lēmumus, par kādu nodēvēta jau vienošanās ar Turciju par bēgļu plūsmas apturēšanu. Ģeopolitiskajai situācijai kļūstot sarežģītākai, Eiropa ir spiesta iziet uz kompromisiem pati ar savām vērtībām.
"Kas attiecas uz Eiropas Savienības vērtībām, mums nevajadzētu būt akliem. Mūsu pašu bruņas vairs nav tik mirdzošas kā agrāk. Mums ir dalībvalstis, kurās ir nopietnas bažas par likuma varas ievērošanu. Eiropas Komisija ir nesen sākusi procedūru pret Poliju. Mums ilgstoši ir bažas par situāciju Ungārijā, par mediju brīvību Itālijā un par čigānu aizsardzību Francijā. Mums vajadzētu apzināties, ka zaudējam to, ko vienmēr redzējām kā Eiropas Savienības maigo varu - ka mūsu vērtības ir pievilcīgas citiem, kas savukārt ļāva mums sludināt šīs vērtības pasaulei," vērtēja Blokmans.
Tomēr par spīti ideālisma perioda beigām ES galu neviens neprognozē. Bet to, ka Eiropa visu laiku mainīsies, to Robērs Šūmans solīja jau pirms 66 gadiem.
