Daudzi Ukrainas iedzīvotāji īsti netic Minskas miera līgumam, jo iepriekšējās starptautiskās vienošanās, kas garantēja šīs valsts teritoriālo vienotību un neitralitāti, tika pārkāptas. Tā nesen rīkotajā diskusijā Briselē pasvītroja bijušais Doņeckas apgabala gubernators un pašreizējais Ukrainas Augstākās Radas deputāts Sergejs Taruta:
“Jā, daļa Ukrainas iedzīvotāju tagad uzskata, ka mums būtu jāiestājas NATO, jo viņi to saskata kā vienīgo iespēju aizstāvēties situācijā, kad esi vājākais. Bet šodien tas pilnīgi noteikti nav iespējams. Līdz ar to ir aplami arī pašreizējās Ukrainas vadības apgalvojumi, ka mēs varētu tuvākajā laikā pievienoties NATO un tas mūs glābs. Mēs saprotam, ka šobrīd tas nav iespējams. Tādēļ tagad nav citas iespējas kā īstenot dzīvē Minskas vienošanos.”
Lai gan diskusijas laikā visi runātāji vairākkārt pieminēja nepieciešamību turpināt dialogu, gan Taruta, gan Aleksejs Gromiko, Krievijas Zinātņu akadēmijas Eiropas institūta direktors, turpināja apmainīties ar savstarpējiem apvainojumiem par noziegumiem un nežēlībām, ko, pēc viņu vārdiem, esot pastrādājusi Krievijas vai Ukrainas armija Donbasā un Luganskas apgabalā.
Tomēr par spīti visam Gromiko bija pārliecināts, ka ar laiku konflikts Ukrainā atrisināsies, bet attiecības starp Krieviju un Eiropas Savienību uzlabosies, jo neviena no pusēm neesot ieinteresēta ilgstošā pretdarbībā.
“Laulātie pāri var izšķirties un aizbraukt katrs uz savu pusi. Bet valstis un starptautiskās organizācijas ir piesietas pie konkrētas teritorijas, kur tām būs jāpaliek mūžīgi,” sacīja Gromiko.
Atbildot uz plaši izplatīto uzskatu, ka Krievijai ir izdevīgs ilgstošs iesaldēts konflikts Ukrainas austrumos, Eiropas institūta direktors Gromiko pasvītroja, ka Krievija tomēr neesot ieinteresēta, lai tās tuvumā būtu slikti funkcionējošas valstis.
Taču Gromiko nenoliedza Maskavas vēlmi uzturēt ietekmes zonu tās tuvumā:
“Raugoties no ģeostratēģiskā viedokļa un ņemot vērā NATO paplašināšanos, kā arī Eiropas Savienības ambīcijas arī 21. gadsimtā saglabāt tā dēvēto “eirosfēru”, Krievija ir ieinteresēta atjaunot un uzturēt tā dēvēto draudzīgo vai vismaz neitrālu valstu jostu gan politiskā, gan militārā ziņā.”
Diskusijas noslēgumā Otmars Karass, Eiropas Parlamenta delegācijas vadītājs sadarbībai ar Krieviju, sacīja, ka esot vīlies dzirdētajā. Viņš bija cerējis, ka izdosies apspriest, cik veiksmīgi risinās Minskas vienošanās izpilde. Bet tā vietā izskanēja vien daudzkārt dzirdētie apvainojumi un pretenzijas:
“Turpmākā attīstība ir iespējama tikai, ja mēs atzīsim starptautisko tiesību pārkāpumus. Tam nav nekāda sakara ar apvainojumiem vienai vai otrai pusei, kā arī ar vēsturi. Pārkāpumi ir fakts. Ir nepieciešams pilnībā īstenot Minskas vienošanos. Ir jāsaprot, kas ir jau paveikts un kur vēl būtu nepieciešama palīdzība, ar kuru var runāt un ar kuru nevar. Ja mēs to nesāksim darīt, tad drošības problēmas var sākties arī Eiropā.”
Eiroparlamentārietis Karass arī atzina, ka līdz šim nekāda būtiska progresa ar Minskas vienošanās izpildi nav.
