Euranet Plus

Uģis Lībietis par svarīgākajiem notikumiem Eiropā šonedēļ

Euranet Plus

Eiropas Savienības un Japānas brīvās tirdzniecības vienošanās

Guntrams Volfs par eirozonas stāvokli, nākotnes izaicinājumiem un Mario Senteno

Eirozonas reformas jāturpina. Intervija ar Guntramu Volfu

Šīs nedēļas viens no nozīmīgākajiem notikumiem ir jaunā Eirogrupas prezidenta ievēlēšana. Šajā amatā nedēļas sākumā tika apstiprināts Portugāles finanšu ministrs Māriu Sentenu, kurš apsteidza Slovākijas, Luksemburgas un arī Latvijas pretendentus. Hārvardas universitātē doktora grādu ekonomikā ieguvušais Sentenu ir spēlējis izšķirošo lomu, palīdzot Portugālei atkopties no ekonomiskās krīzes, solot šo pašu stratēģiju piemērot arī Eiropas līmenī.

Ko eirozonai nozīmē portugāļa Māriu Sentenu ievēlēšana Eirogrupas vadītāja postenī, kādā stāvoklī pašlaik ir eirozona un kādi ir tās lielākie nākotnes izaicinājumi, par to Latvijas Radio korespondetns Uģis Lībietis iztaujā Briseles domnīcas „Bruegel” vadītāju Guntramu Volfu.

Sentenu ir amatam atbilstošs

Šīs nedēļas sākumā par jauno eirogrupas vadītāju tika ievēlēts Māriu Sentenu. Viņš kļūs par pirmo personu no Dienvideiropas šajā amatā un par pirmo, kurš nācis no valsts, kurai ekonomiskās krīzes laikā bija nepieciešama finansiālās glābšanas programma. Kā jūs vērtētu viņa ievēlēšanu?

Māriu Sentenu ir pazīstams finanšu ministrs un arī ekonomists, un tādā ziņā, manuprāt, viņš ir ļoti atbilstošs šim amatam. Jā,

viņš ir pirmais kandidāts no finansiāli glābtas valsts, un tā ir laba zīme par to, ka situācija normalizējas gan Eirogrupā, gan glābtajās valstīs.

Eirogrupa ir forums, kurā pulcējas visu eirozonas valstu ministri, un tāpēc nav nekāda iemesla, lai Eirogrupas prezidents nāktu tikai no Ziemeļvalstīm. Es esmu pārliecināts, ka viņš paveiks labu darbu. Neaizmirsīsim, ka Eirogrupas vadītājs ir priekšsēdētājs, kura galvenais uzdevums ir apkopot dažādos viedokļus no dažādām valstīm un mēģināt celt tiltus starp atšķirīgajām pozīcijām. Un tam ir nepieciešamas pamatīgas sociālās iemaņas.

Sentenu kungs ir augstu novērtēts par Portugālē īstenoto taupības politiku, vienlaicīgi cienot Briseles izvirzītos noteikumus. Vai mēs varam teikt, ka viņa panākumi dzimtenē ir viens no galvenajiem iemesliem viņa ievēlēšanai, vai arī tā tomēr ir plašāka politiskā spēle Briselē?

Protams, viņš un viņa priekšgājēji ir īstenojuši ievērojamus konsolidācijas pasākumus, taču tagad valsts piedzīvo ievērojamu izaugsmes tempu un šie sasniegumi tiešām ir augstu vērtējami. Tas, protams, bija svarīgs faktors. Tomēr šīs vēlēšanas ir politisks lēmums, kurā ir svarīgi, no kādas partijas tu nāc – vai no sociāldemokrātiem vai kristīgajiem demokrātiem. Otrs ir ģeogrāfiskais aspekts. Nedrīkst aizmirst arī to, ka šis ir tikai pirmais no pieciem vai sešiem amatiem, kas tiks aizpildīts tuvāko divu gadu laikā. Eiropas Centrālās bankas prezidents un viceprezidents, Eiropas Komisijas prezidents, banku uzraudzības mehānisma prezidents – visiem šiem amatiem būs jāmeklē jauni vadītāji. Tāpēc Eirogrupas vadītāja izvēle atstās iespaidu arī uz šo minēto pozīciju aizpildīšanu.

Ja mēs runājam par pārējiem trijiem kandidātiem – no Slovākijas, Luksemburgas un Latvijas. Vai mēs varam teikt, ka šie kandidāti tiešām bija vāji, viņiem pietrūka atbalsta vai konkrētas stratēģijas, vai arī tomēr tā ir daļa no lielākas politiskās tirgošanās?

Protams, ka tā ir tirgošanās. Piemēram, Luksemburgas gadījumā daudzi eksperti teica – mums jau ir Eiropas Komisijas prezidents no Luksemburgas, kāpēc lai arī šajā amatā būtu kāds no Luksemburgas? Ir ļoti daudz dažādu apsvērumu, tāpēc es neuzskatu, ka šeit var runāt par kāda izvirzītā kandidāta individuālajām vājībām.

Eirogrupas prezidenta postenis ir jāstiprina

Par eirozonu kopumā. Kā jūs vērtētu pašreizējo situāciju šajā grupā, jo daži kritiķi apgalvo, ka par spīti nelielai izaugsmei visās dalībvalstīs izaugsmes tempi tomēr ievērojami atpaliek no citiem reģioniem un mūsu ekonomikai trūkst enerģijas.

Manuprāt, pašreizējā ekonomiskā atkopšanās ir ļoti spēcīga un mēs sasniedzam daudz labākus rezultātus nekā citur pasaulē. Taču ir jāatzīst, ka fiskālās politikas lēmumi, kas ir tikuši pieņemti, ne vienmēr ir bijuši optimistiski. Tāpēc ir īpaši svarīgi, lai eirozonas reformas turpinātos. Es neatbalstu prezidenta Žana Kloda Junkera ierosinājumu apvienot Eiropas Komisijas un Eirogrupas prezidenta posteņus.

Eirogrupas prezidenta postenis ir jāstiprina, lai tas būtu pilna laika darbs, nevis tikai kādas dalībvalsts finanšu ministra papildu darbs. Šim cilvēkam ir jāspēj ar visu spēku aizstāvēt eirozonas intereses, lai nerastos interešu konflikts starp nacionālajiem un eirozonas mandātiem.

Jāatzīst, ka pašlaik eirozonā pieņemtie lēmumi ir mazākais iespējamais kopsaucējs, ņemot vērā visu valstu nacionālās intereses. Tas tā būs arī turpmāk, taču daudz lielāks svars būs tad, ja centrā būs visu dalībvalstu ievēlēta persona, kas runā un stāsta par visa reģiona kopīgajām interesēm.

Politiskā uzticība eirozonai ir ļoti augsta

Eirokrīzes augstākajā punktā daži ierosināja, ka eirozonai varbūt vajadzētu tikt vaļā no Grieķijas. Citi minēja, ka visu problēmu pamatā ir Vācija, kuras milzīgais budžeta pārpalikums kropļo situāciju. Vai mēs varam teikt, ka pēc visām grūtībām mēs pašlaik esam atraduši zelta vidusceļu?

Manuprāt, politiskā uzticība eirozonai ir ļoti augsta un par spīti visām jūsu minētajām grūtībām eirozona joprojām ir kopā. Turklāt visi ļoti labi apzinās, ka eirozonas sabrukums būtu ļoti sarežģīts un bīstams process, kas noteikti izraisītu jaunu finansiālo krīzi un nenāktu par labu nevienas valsts pilsoņiem ne Eiropā, ne citur pasaulē. Vai mēs esam sasnieguši zelta vidusceļu? Par to var diskutēt, jo vienmēr var atrast kaut ko labāku, taču šis ir politisks kompromiss. Ņemot visu to vērā, es gribētu teikt, ka kļūda bija Grieķiju uzņemt eirozonā, bet tas nav tas pats, kas teikt, ka Grieķijai eirozona ir jāpamet. Grieķijas izslēgšana noteikti apdraudētu visu eirozonu. No otras puses, runājot par Vāciju – jā, Vācijai trūkst iekšējo investīciju, un es vienmēr esmu iedrošinājis Vāciju īstenot reformas, kas veicinātu vācu uzņēmumu investīcijas pašā Vācijā.

Un vēl ne mazāk svarīgais jautājums – kādi varētu būt galvenie izaicinājumi gan Eiropas Savienības iekšienē, gan citur pasaulē, ar kuriem eirozonai būs jāsaskaras tuvākajos gados?

Ir ļoti daudz izaicinājumu. Viens no potenciālajiem izaicinājumiem varētu būt iespējamā finansiālā nestabilitāte Āzijā, tostarp ķīnā. Tam būs asimetriska ietekme uz dažādām Eiropas valstīm. Taču, manuprāt, lielākais izaicinājums nāks brīdī, kad Eiropas Centrālā banka izbeigs savu kvantitatīvo mīkstināšanas programmu un daudzi no aktīviem zaudēs savu vērtību. Tas palielinās spiedienu uz dažādu finanšu institūciju, piemēram, apdrošināšanas sektora, bilanci. Mums ir ļoti rūpīgi jāseko arī citām cenām un jādomā par to, kā izstāties no šīs ārkārtējās monetārās politikas, jo tam var būt nopietna ietekme uz eirozonas ekonomiku.

Un kā ar ''Brexit''?

''Brexit'' pilnīgi noteikti ir viens no izaicinājumiem. Tam būs ietekme uz atsevišķiem finanšu sistēmas segmentiem un tirdzniecību, taču, manuprāt, finansiālās stabilitātes riski ir pietiekami ierobežoti, tomēr politiskie un atsevišķi ekonomiskie riski ir daudz nozīmīgāki.

*

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt