Eiropas Savienības ceļš uz trešo Austrumu partnerības samitu ir bijis visai grūts. No sešām programmā iesaistītajām valstīm - Baltkrievijas, Moldovas, Ukrainas, Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas - par ļoti aktīvām dalībniecēm vairs var uzskatīt divarpus - tas tāpēc, ka Baltkrievija jau sākotnēji ir devusi priekšroku ciešākai integrācijai Krievijas un Kazahstānas muitas savienībā. Līdzīgu lēmumu septembrī pieņēma arī Armēnija, lai arī ar šo valsti jau faktiski tika sagatavots potenciālais asociācijas līgums ar Eiropas Savienību. Savukārt Azerbaidžāna nekad īsti nav paudusi vēlmi integrēties Eiropas Savienībā.
Vislielākās cerības, protams, tika liktas uz Ukrainu, kura bija apņēmības pilna Viļņā parakstīt Asociācijas līgumu. Taču iekšējās politiskās nesaskaņas un spiediens no Krievijas puses lika pēdējā brīdī lēmumu mainīt un turpmāka līguma saskaņošana ir atlikta. Tagad samitā vien atlicis parafēt asociācijas līgumus ar Gruziju un Moldovu.
Šajā situācijā arvien biežāk izskan viedoklis par to, ka neveiksme Ukrainas gadījumā ir bijusi Eiropas Savienības ārpolitikas neveiksme. Taču kā norāda „Carnegie Europe" domnīcas direktors Jans Tehau (Techau), lai arī Eiropas Savienībai nav izdevies padarīt Ukrainu par dārgakmeni Eiropas kaimiņu politikas kronī, Eiropa pēdējo mēnešu laikā ir guvusi nozīmīgus panākumus diplomātiskajā frontē. Tas tāpēc, ka Krievijas attieksmes dēļ Austrumu partnerības projekts no tehnokrātiska sadarbības projekta ir kļuvis par īstu ģeopolitisku cīņu. Politikas analītiķi norāda, ka pirmo reizi Eiropas Savienība nav izlēmusi pakļauties kompromisiem, bet gan ir ieturējusi stingro nostāju, atstājot izvēli Ukrainas līderu rokās. Kā vēl vienu panākumu Jans Tehau min to, ka Austrumu partnerību arvien aktīvāk ir sākusi atbalstīt Vācija, padarot to ne tikai par reģionālas nozīmes projektu, bet visai Eiropai nozīmīgu iniciatīvu, kas vienlaicīgi arī nozīmē nostāšanos pretī Krievijai. Bet
Krievija tagad ir pierādījusi visai pasaulei, ka faktiski tai nav ko īsti piedāvāt savām kaimiņvalstīm, tāpēc atliek tikai šantažēšana un piespiešana.
Savukārt Eiropas lietu pētniece Džūdija Dempsija savā blogā „Strategic Europe" ir paudusi pārliecību, ka pēc panākumiem Ukrainā tagad Krievijas acis noteikti tiks pavērstas gan Gruzijas, gan Moldovas virzienā. Abām šīm valstīm tagad priekšā stāv ļoti sarežģīta izvēle - vai turpināt tuvināšanos Eiropas Savienībai un rēķināties ar ekonomisku spiedienu no Maskavas puses, vai arī, līdzīgi kā Kijevai, atteikties no Asociācijas līguma. Ja līgums tomēr tiks noslēgts, Eiropas Savienības galvenais uzdevums būs pēc iespējas ātrāk pretoties Krievijas uzbrukumiem, piemēram, mazinot Moldovas enerģētisko atkarību no Krievijas caur Rumāniju. Džūdija Dempsija arī paudusi prieku, ka par spīti sarežģītajiem integrācijas procesiem, Eiropas Savienība savu vērtību dēļ joprojām ir ļoti pievilcīga gan austrumos esošajām kaimiņvalstīm, gan Kaukāza reģionam, kā arī Turcijai.
Kā norāda vairāki Eiropas Savienības politikas analītiķi, Eiropas Komisijas solījumi nepamest Ukrainu un citas Austrumu partnerības dalībvalstis novārtā ir tieši tas, kas pašlaik vajadzīgs. Iespējams, ka vajadzīgs ir arī laiks, lai savu integrācijas un tirgus modeli padarītu gan ekonomiski, gan politiski pievilcīgāku.
