Vācijas parlamenta vēlēšanu priekšvēlēšanu kampaņas laikā viens no aktuālākajiem tematiem ir bijusi valsts ekonomika. Eirozonas krīzes laikā Vācijai ir ne tikai izdevies saglabāt salīdzinoši zemu bezdarba līmeni, bet arī samazināt to līdz pēdējo 20 gadu zemākajam līmenim. Arī uzņēmēju noskaņojums ir sasniedzis 16 mēnešos augstāko līmeni. Visi šie dati nāk par labu pašreizējai Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, kuras taupības politika guvusi gan atbalstu, gan asu kritiku citās Eiropas valstīs.
Taču daži eksperti norāda, ka tā dēvētajam Vācijas darba brīnumam ir arī savas ēnas puses. Proti, ļoti liels skaits iedzīvotāju, īpaši Austrumvācijā, strādā par ļoti niecīgu samaksu, kas dažreiz var būt vien divi eiro par darba stundu vai pat mazāk. Šie cilvēki bieži vien tiek saukti par 400 eiro strādniekiem, un statistikas dati vēl pirms gada liecināja, ka zemo algu sektors pēdējo piecu gadu laikā ir audzis pat trīs reizes ātrāk nekā citās nodarbinātības nozarēs. Kā norāda žurnāla “Der Spiegel” ārzemju nodaļas redaktors Gerhards Šperls, tās sociālās labklājības valsts, kuru uzbūvēja pēckara Vācija, vairs nav:
„Federālas valsts pamats ir spēcīgi reģioni un stipras, tradīcijām bagātas pilsētas. Vēl septiņdesmitajos un astoņdesmitajos tas patiesi bija mūsu valsts spēks. Šodien tā vairs nav. Ja jūs šodien izbrauksiet caur Vācijas lauku apvidiem, jūs tur redzēsiet veselas nabadzības zonas. Jūs redzēsiet, kā šī zeme pamazām noasiņo. Jūs ieraudzīsiet senāk apdzīvotas vietas, kurās vairs nav neviena veikala, kur mājas stāv tukšas un pamestas. Vecāki nomirst, bet bērni savās tēva mājās atgriezties negrib. Viņi nemaz nevar tur palikt, jo tur nav darba. Un te nav runa tikai par Austrumvāciju. Šādas zonas veidojas arī dziļi Rietumos. Plaisa starp bagātajiem un nabagajiem ir milzīga. Nu pie mums jau ir nonācis tik tālu kā Amerikā, ka cilvēki spiesti strādāt divos, trīs darbos, lai savilktu galus kopā. Tiesa gan, ļaudis pagaidām neiet ārā uz ielas, lai pret to protestētu. Šis process vēl nav masveida fenomens un arodbiedrības cītīgi sargā cilvēku darba vietas, taču tā ir problēma.
Šo priekšvēlēšanu laikā opozīcijā esošās Sociāldemokrātu partijas līderis Pērs Šteinbriks aktīvi aicinājis ieviest Vācijā minimālo algu 10 eiro stundā, kamēr Angelas Merkeles Kristīgie demokrāti piekristu vien 8,5 eiro un arī tikai atsevišķās nozarēs. Atsevišķi cilvēki arī rosina ieviest lielākus nodokļus bagātākajiem vāciešiem, lai pēc tam šo naudu varētu investēt izglītībā vai infrastruktūrā, taču oponenti norāda, ka nodokļi jau tagad ir par lieliem. Kā atzīst ekonomists Ansgars Belke, Vācijai vairāk vajadzētu domāt par savu nākotni:
„Pašlaik mēs redzam ievērojamus ieņēmumus no nodokļiem, tāpēc jautājums par nodokļu celšanu nav aktuāls. Taču mums Vācijā būtu jādomā par nākotni. Mēs esam biznesa aprindu lokomotīve, vismaz lielākā daļa Eiropas cer, ka mēs tāda būsim. Mums nodokļu celšanas vietā būtu vairāk jāiegulda investīcijās. Mums to trūkst gan universitātēs, gan citās infrastruktūras sfērās. Ja mēs to darītu, mēs piesaistītu daudz vairāk cilvēku no dienvidiem, tādējādi palīdzot dienvidu valstīm un tas šīm valstīm būtu lielisks piedāvājums.”
Taču, kā vēl mēneša pirmajā pusē norādīja izdevums „Der Spiegel”, pirmsvēlēšanu laikā kanclere Merkele par savām prioritātēm bija izvirzījusi divas lietas – vēlētāju aizsargāšanu un problēmu noklusināšanu. Izdevums norāda, ka vēl nekad iepriekš Vācijas vēsturē nevienam kancleram tas nav izdevies tik veiksmīgi. Tā vietā, lai runātu ar vēlētājiem par to, kādā virzienā valstij vajadzētu virzīties, Merkele vēlētājus uztverot kā bērnus, kuriem ir jāuzticas savai mātei, jo viņa taču visu zina vislabāk.
