Trešdien, 29.jūnijā, kopā nāk 27 dalībvalstis bez Lielbritānijas. Tā būs īpaša sanāksme, kurā vienkārši apsēdīsies un pārrunās to, kas notiek ne tikai ar Lielbritānijas referendumu, bet vispār Eiropas Savienībā, ko darīt ar šaubām par ES, kas ir arī citu valstu pilsoņos.
“Šodiena ir nevis par britiem, bet par mums – ko mēs darīsim tālāk. Par mūsu vienotību un sagatavošanos pārejas periodam. Protams, ka virzīsimies uz priekšu! Kurš gan mūs apturēs”” kā vienmēr enerģiski pirms sanāksmes sacīja Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite.
Būtībā līderi izrunās situāciju Eiropā, kur arvien vairāk zeļ eiroskepticisms, un arī, visticamāk, izvērtēs tās lietas, ko sacīja Kamerons, proti, ka britu refereunduma gadījumā vainojama Eiropas Savienības pašas nespēja vadīt migrācijas krīzi. Tam daudzi līderi, ieskaitot Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru, nepiekrīt.
Praktiski lēmumi gan pagaidām gaidāmi, jo Londonai vēl ir jāiesniedz rakstisks apliecinājums par referenduma iznākumu un izstāšanos no bloka.
Šis nešaubīgi ir ļoti vēsturisks samits – pirmais pēc referenduma Lielbritānijā, un tam ir atvadu „piegarša”. Gan Eiropas Savienības institūciju līderi, kuri runāja ar presi jau pēc pirmās dienas tikšanās, gan Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons apliecināja, ka Lielbritānija aiziet no Eiropas Savienības. Tajā pašā laikā abas puses uzsvēra to, ka tam jānotiek mierīgi, draudzīgi un saprātīgi. Lielbritānijas līderis pat vairākkārt pauda, ka Apvienotā Karaliste aiziet no Eiropas Savienības, bet nekad tai neuzgriezīs muguru.
Abas puses arī apliecināja, ka sarunu atmosfēra bijusi mierīga, konstruktīva un saprotoša. Tiesa, Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers atklāja, ka britu premjerministrs pie sarunu galda ir novēlis lielu vainu uz migrāciju, kas ir izraisījusi šādu iznākumu, un veidu, kā Eiropas Savienība tiek ar to galā.
Junkers gan tam nepiekrīt un norāda uz citiem iemesliem, kas likuši britu vēlētājiem nosliekties par labu "Brexitam''. Un kā vienu no tiem Junkers izcēla arī gadiem ilgušo negatīvo vilni medijos, kas „dienu un nakti” zīmējuši Eiropas Savienību melnās krāsās.
Viens no jautājumiem ir arī Eiropas Savienības prezidentūra, kas Lielbritānijai, saskaņā ar plānu, būtu jāuzņemas jau pavisam drīz un faktiski īsi pirms izstāšanās no bloka. Trešdien līderi varētu arī izlemt, kā mainīsies prezidentūru grafiks, jo Lielbritānijai nākamā gada otrajā pusē būtu jāuzņemas prezidentūra Eiropas Savienībā 2017.gada vasarā. Bet noprotams, ka valsts no šā pienākuma atteiksies, un tagad ir dažādi scenāriji, kā šo „robu” varētu izlīdzināt. Mazliet spriedzē ir mūsu igauņi, kam prezidentūra ir uzreiz aiz Lielbritānijas un tagad, iespējams, tā varētu pārcelties uz priekšu, kas nozīmē lielāku spriedzi sagatavošanās procesā.
Kopumā, par spīti ļoti nopietnajai situācijai, šī savādā kārtā bija viena no jautrākajām preses konferencēm, kāda samitā piedzīvota, jo līderi – Junkers, Eiropadomes prezidents Donalds Tusks un Eiropas Savienībā prezidējošās Nīderlandes premjerministrs Marks Rute – plēsa jokus un apmainījās ar asprātībām par politiku un par futbolu. Piemēram, uz BBC žurnālista repliku par to, ka no ES puses ir izskanējis, ka Lielbritānija ir saplīsusi pa vīlēm, tai ir pilnīgs krahs un tā jau tagad ir neeksistējoša politikā, ekonomikā, finansēs. „Kas tad vispār ir palicis?” vaicāja žurnālists un saņēma atbildi: „BBC ir palicis.”
Savukārt telpa, kurā uzstājās Kamerons, bija žurnālistu pilna. Viņš neizskatījās ne satriekts, ne sagrauts, drīzāk visai enerģisks, un pavēstīja, ka pēc sešiem gadiem premjerministra amatā šī ir viņa pēdējā sanāksme Briselē. Un, lai gan ļoti bieži samiti ir gari un kaitinoši, viņš vienmēr esot apbrīnojis un ar dziļu cieņu atcerēsies, ka šeit tiekas un kopā nāk valstis, kuras izbeidza karu un kuru savienība Lielbritānijai bijis liels balsts. Viņš norādīja uz Igaunijas, Francijas, Īrijas, Čehijas un citu valstu vadītājiem, kuri īpaši pieminējuši kādus vēsturiskus mirkļus, kas viņu valstis pozitīvā veidā saista ar Lielbritāniju.
Kameronam tika uzdoti vairāki jautājumi, un viens bija šāds: „Vai, redzot, kas ir noticis Eiropai, jūsu valstij, jūsu partijai un jūsu paša politiskajai karjerai, vai jūsos ir kāda vieta, kurā dziļi nožēlojat un domājat - kaut es nekad to nebūtu izdarījis?” Kamerons atbildēja šādi: „Protams, es būtu gribējis uzvarēt šajā referendumā, un tas vispār nav apspriežams, bet es arī jutu, ka mūsu un Eiropas Savienības attiecībās ir kas tāds, ko mums beidzot vajadzētu noregulēt. Un tā vietā, lai atstātu to parlamenta rokās, ļaut izlemt pašiem cilvēkiem.”
Citādi ES turpina gaidīt oficiālu iesniegumu no Lielbritānijas par referenduma iznākumu un izstāšanos no bloka, jo, iekams tas nav saņemts, ES nevar rīkoties un sākt izstāšanās sarunas. Bet, kā vairākkārt norādīja Deivids Kamerons, tas jau būs jaunā Lielbritānijas valdības vadītāja darbs.
