Ultrakonservatīvs līderis ar pretrunīgu pagātni. Kas bija Irānas prezidents Ibrahims Raisi

Drīz pēc pirmajām ziņām par helikoptera avāriju Irānas sabiedrotie steidza izteikt atbalstu valstij šajā grūtajā brīdī. Palīgā atrast avārijas vietu steidza arī Eiropas Savienība, un sašutumu pat izraisīja Eiropas Savienības (ES) Padomes prezidenta Šarla Mišela ieraksts sociālajā tīklā "X", kurā viņš viņš izteica visdziļāko līdzjūtību bojāgājušā prezidenta, ārlietu ministra, kā arī viņu delegācijas un apkalpes locekļu tuviniekiem. 

Taču sociālajos tīklos tika publicēti arī vairāki videoklipi, kuros Irānas iedzīvotāji ne tikai priecājās, bet pat svinēja prezidenta nāvi.

63 gadus vecais Raisi bija līderis ar gadu desmitiem ilgu pieredzi valsts pārvaldē, taču prezidenta amatā stājās vien 2021. gadā, tā nostiprinot konservatīvo kontroli pār visām Irānas Islāma Republikas daļām. Tika uzskatīts, ka tieši viņš pēc Irānas Augstākā līdera ajatollas Ali Hamenei nāves varētu kļūt par viņa pēcteci.

Raisi laikā Irāna gan saskārās ar vairākām problēmām – piedzīvoja ekonomisko, sociālo un arī ģeopolitisko krīzi. Un politiķis, kurš pirms vēlēšanām sevi pieteica kā neatkarīgu līderi, kas ir gatavs ieviest izmaiņas izpildvaras vadībā, gatavs cīnīties pret nabadzību un korupciju, pazemošanu un diskrimināciju, jau drīz vien nonāca tiešās pretrunās ar paša solīto.

Kas ir Raisi?

Ibrahims Raisi dzimis 1960. gadā Mešhedā, kas ir Irānas otra lielākā pilsētā, un tur arī atrodas valsts vissvētākā šiītu musulmaņu svētnīca. Viņa tēvs bija garīdznieks, un arī Raisi bija reliģisks un konservatīvs.

Viņš vienmēr nēsāja melnu turbānu, kas šiītu tradīcijā Raisi identificē kā pravieša Muhameda pēcteci. 

Studiju laikā Raisi piedalījās protestos pret Rietumu atbalstīto Pehlevī dinastijas šahu Mohammadu Rezā Pehlevī, kurš tika gāzts 1979. gadā Irānas jeb tā dēvētajā Islāma revolūcijā, ko vadīja Rūhollāhs Mūsavī Homeinī.

Pēc Islāma revolūcijas, kad Raisi bija vien 20 gadu vecs, viņš tika iecelts par Teherānas kaimiņos esošās Karadžas pilsētas ģenerālprokuroru. Šajā laikā viņš arī studēja teoloģiju un islāma jurisprudenci pie ajatollas Ali Hamenei, kurš 1981. gadā kļuva par Irānas prezidentu.

No astoņdesmito gadu beigām līdz pat 2014. gadam Raisi strādājis tiesu sistēmā, bijis arī Irānas ģenerālprokurors. Tāpat Raisi 2016. gadā tika iecelts par savas dzimtās pilsētas Mešhedas ievērojamās Imam Rezas svētnīcas labdarības fonda vadītāju. Jāatzīmē, ka šis fonds kontrolē arī lielu rūpniecības un nekustamo īpašumu aktīvu portfeli.

Raisi darbojies arī Ekspertu asamblejā, kas izvēlas Irānas augstāko līderi.

Bijušais Irānas prezidents iesaistīts slepenā "Nāves komitejas" tribunālā

Aizvadītā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad Raisi strādāja par Teherānas ģenerālprokuroru, tika izveidots slepens tribunāls, kas pēcāk kļuva zināms kā "Nāves komiteja".

1988. gadā izveidotais tribunāls atkārtoti tiesāja tūkstošiem politieslodzīto, kas tolaik jau izcieta viņiem piespriesto cietumsodu. Lielākā daļa šo cilvēku bija Irānas varas opozīcijas – Irānas Tautas Mudžahīdu organizācijas (MEK) biedri.

MEK par savu mērķi uzskata gāzt pastāvošo Irānas valdību. Irāna tās biedrus sauc par teroristiem, savukārt ASV un Izraēla šo organizāciju ir atbalstījusi. 

Lai arī MEK savulaik piedalījās Irānas islāma revolūcijā, drīz vien tā kļuva par vienu no galvenajiem klerikālā režīma pretiniekiem un ķērās pie vardarbības, lai kavētu šīs reliģiski konservatīvās valdības nostiprināšanos.

Irānas valdība uzskata, ka MEK gadu desmitiem ir nogalinājusi vairāk nekā 17 tūkstošus Irānas iedzīvotāju, no kuriem daudzi bija sievietes un bērni. Un grupējums patiešām arī ir uzņēmies atbildību par daudzām slepkavībām un sprādzieniem pirmajos gados pēc Irānas revolūcijas. 

Tā arī palīdzēja Sadamam Huseinam viņa astoņus gadus ilgušajā iebrukumā Irānā 80. gados un kara laikā ņēma rokās ieročus.

Nav zināms precīzs to personu skaits, kurām "Nāves komiteja" piesprieda nāvessodu, taču cilvēktiesību aizsardzības grupas ir paziņojušas, ka aptuveni 5000 vīriešu un sieviešu tika sodīti ar nāvi un apglabāti nemarķētos masu kapos, kas uzskatāms par noziegumu pret cilvēci.

Irāna nav noliegusi, ka kas tāds ir noticis, taču arī sīkākus komentārus par to nav sniegusi. Arī Raisi, kad 2021. gadā žurnālisti viņam uzdeva jautājumu par iespējamo lomu masu nāvessodu izpildē, atbildēja:

"Ja tiesnesis, prokurors ir aizstāvējis tautas drošību, tad viņš ir jāuzslavē... Es lepojos ar to, ka esmu aizstāvējis cilvēktiesības visos amatos, ko esmu ieņēmis līdz šim."

Raisi ir iekļauts ASV sankciju melnajā sarakstā par līdzdalību nopietnos cilvēktiesību pārkāpumos.

Irānas pārvaldes struktūra, kur visa vara ir Augstākā līdera rokās

Irānā prezidentu vēl tauta, taču viņam ir ļoti ierobežotas iespējas ietekmēt procesus valstī. Irānas varas struktūras augšgalā ir Augstākais līderis un šis amats tiek iegūts uz mūžu. 

Piemēram, ajatolla Ali Hamenei par valsts Augstāko līderi kļuva pēc viņa priekšteča – Rūhollāha Mūsavī Homeinī nāves. Un Homeinī un Hamenei ir divi vienīgie līderi, kas šo amatu ieņēmuši kopš Islāma Republikas dibināšanas 1979. gadā.

Saskaņā ar Irānas konstitūciju Augstākais līderis ir atbildīgs par "Irānas Islāma Republikas vispārējās politikas noteikšanu un uzraudzību", kas nozīmē, ka viņš nosaka Irānas iekšpolitikas un ārpolitikas toni un virzienu.

Augstākais līderis ir arī bruņoto spēku virspavēlnieks un kontrolē Irānas Islāma Republikas izlūkošanas un drošības operācijas, un tikai viņš var izsludināt karu vai mieru. Viņam ir tiesības iecelt un atlaist tiesas iestāžu, valsts radio un televīzijas tīklu vadītājus, kā arī Islāma revolucionāro gvardu korpusa augstāko komandieri. 

Augstākais līderis arī ieceļ sešus no divpadsmit Aizbildņu padomes locekļiem. Tā ir ietekmīga iestāde, kas pārrauga parlamenta darbu un nosaka, kuri kandidāti ir tiesīgi kandidēt uz valsts amatiem.

Prezidents ir otra augstākā amatpersona Irānā, taču viņa pilnvaras lielā mērā ierobežo konstitūcija, kas visu izpildvaru pakļauj Augstākajam līderim.

Prezidents nosaka valsts ekonomikas politiku, viņam ir simboliska vara pār Augstāko nacionālās drošības padomi un Izlūkošanas un drošības ministriju.

Prezidentam ir astoņi viceprezidenti, kā arī 22 ministru kabinets. Ministru padome ir jāapstiprina parlamentam.

Irānas parlaments ir vienpalātas likumdevēju iestāde, kuras 290 locekļi tiek ievēlēti reizi četros gados. Parlamentā tiek izstrādāti likumprojekti un ratificēti starptautiski līgumi, kā arī apstiprināts valsts budžets.

Līdzīgi kā citviet pasaulē, arī Irānā parlamenta sesijas ir atklātas, – apspriedes tiek pārraidītas un publicēti sēžu protokoli.

Irānā vēl arī darbojas Ekspertu asambleja, kas katru gadu sanāk kopā uz vienu nedēļu. Tie ir 86 tikumīgi un mācīti garīdznieki, kurus sabiedrība ievēl uz astoņiem gadiem. Šīs asamblejas locekļi no sava vidus ievēl Augstāko līderi un periodiski atkārtoti apstiprina viņu amatā.

Līdzīgi kā prezidenta un parlamenta vēlēšanās, arī šīs asamblejas kandidātus vēlēšanās apstiprina Aizbildņu padome.

Aizbildņu padomi veido 12 juristi, no kuriem sešus ieceļ Augstākais līderis. Tiesu iestāžu vadītājs iesaka pārējos sešus, kurus oficiāli amatā ieceļ parlaments.

Aizbildņu padomei ir piešķirtas pilnvaras interpretēt konstitūciju un noteikt, vai parlamenta pieņemtie likumi atbilst šariatam jeb islāma tiesībām. Proti, ja padome uzskata, ka kāds parlamenta pieņemtais likums neatbilst konstitūcijai vai šariatam, padome var to bloķēt un nodot atpakaļ izskatīšanai.

Dažreiz gadās, ka starp parlamentu un Aizbildņu padomi izceļas strīds. Un nesaskaņas starp abām varām jau kopš 1988. gada izšķir Izņēmuma padome. Tā ir viena no ietekmīgākajām valsts pārvaldes iestādēm un lielākoties gan tomēr ir konservatīva un strīdos ar parlamentu iestājusies Aizbildņu padomes pusē.

Tikmēr Irānas valdības tiesu varu lielā mērā kontrolē Augstākais līderis, kurš ieceļ tiesu varas vadītāju, kurš, savukārt, ieceļ Augstākās tiesas vadītāju un galveno prokuroru.

Raisi par prezidentu kļūst, apspiežot konkurentus

Vēlēšanās, kurās Raisi nāca pie varas, Aizbildņu padome bija diskvalificējusi vairākus kandidātus. Reformisti pat aicināja cilvēkus vēlēšanas boikotēt, sūdzoties, ka process ir izveidots tā, lai Raisi nebūtu nopietnas konkurences.

Raisi guva pārliecinošu uzvaru –  62% vēlētāju atbalstīja tieši viņu. Taču vēlētāju aktivitāte bija zemākā kopš 1979. gada Islāma revolūcijas. Vēlēšanās piedalījās tikai 49% balsstiesīgo.

Augustā, uzsākot savu četru gadu pilnvaru termiņu, Raisi solīja "uzlabot ekonomiku, lai atrisinātu valsts problēmas", un atbalstīt jebkuru diplomātisku plānu, kas novestu pie Irānai uzlikto sankciju atcelšanas.

Taču drīz vien sekoja Krievijas iebrukums Ukrainā. Un okupācijas spēki Ukrainu apšaudīja ar Irānā ražotajiem bezpilota lidaparātiem. Rietumu sankcijas pret Irānu un arī valsts starptautiskā izolētība kļuva lielāka.

Bet 2022. gada rudenī pašu Irānu sašūpoja 22 gadus vecā irānietes Mahsas Amini nāve Teherānas slimnīcā. Viņa tika apcietināta par hidžaba nēsāšanas likumu pārkāpšanu, un sievietes tuvinieki un atbalstītāji norādīja, ka likumsargi aizturēto sievieti bija piekāvuši līdz nāvei.

Starptautiskās un arī Irānas sabiedrības dusmas bija lielas. Sākās protesti, kuros lielā mērā un neraksturīgi Irānai piedalījās sievietes. Viņas dedzināja galvassegas un protestējot nogrieza savus matus.  Ar sievietēm Irānā solidarizējās arī cilvēki ārvalstīs.

Izaicinājumiem pilns bija arī 2023. gads, kad Raisi valdībai beidzot izdevās panākt progresu dialogā ar ilglaicīgo Irānas reģionālo ienaidnieci Saūda Arābiju. Taču drīz vien jaunu izaicinājumu starptautiskajā diplomātijā izraisīja "Hamās" kaujinieku sarīkotais slaktiņš Izraēlā.

Telaviva un arī starptautiskie eksperti norādīja, ka Irāna bija iesaistīta šī uzbrukuma plānošanā. Arī pēcāk, kad Izraēla uzsāka postošo karu Gazas joslā, tieši Irānas atbalstītie kaujinieki izrādījuši visspēcīgāko pretestību Telavivai.

Bažas, ka eskalācija izraisīs reģionālu karu, pastiprinājās aprīlī, kad Irāna veica pirmo tiešo militāro triecienu Izraēlai.

Raisi atbalstīja lēmumu izšaut vairāk nekā 300 bezpilota lidaparātu un raķešu pret Izraēlu, atriebjoties par nāvējošo uzbrukumu Irānas konsulātam Sīrijā. 

Kas tālāk?

Saskaņā ar Irānas konstitūciju, prezidenta pienākumus uzņemsies pirmais viceprezidents Mohammads Mokbars, bet tuvāko 50 dienu laikā būs jāsarīko jaunas prezidenta vēlēšanas.

To, kurus kandidātus pielaist vēlēšanām, lems Aizbildņu padome.

Irānas Augstākais garīgais līderis ajatolla Ali Hamenei iepriekš mudinājis irāņus "neuztraukties" par Irānas vadību, sakot, ka "valsts darbā nebūs nekādu traucējumu".