Nesen tika pabeigts apjomīgs pētījums par Tallinas vecpilsētas ilgtspējīgu attīstību. Igaunijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors un UNESCO Kultūras mantojuma studiju katedras koordinators Rins Alatalu un Tallinas Tehnoloģiju universitātes ("TalTech") asociētā profesore Lisa Ojamē radio raidījumā "Huvitaja" apsprieda pētījuma galvenos secinājumus.
Pētījuma ietvaros pētnieki salīdzināja Tallinu un Venēciju, kas abas ir labi zināmi tūrisma galamērķi. Pārsteidzoši atklājās, ka Tallinas vecpilsēta pirms pandēmijas bija ne mazāk populāra par Venēcijas vecpilsētu tūristu skaita ziņā. Venēciju 2017. gadā apmeklēja aptuveni 24 miljoni tūristu, bet Tallinu – 4,5 miljoni. Lielākā daļa no viņiem nonāca vecpilsētās, kuru platība ir attiecīgi 646 un 110 hektāri. Tātad abās pilsētās gada apmeklētāju slodze ir aptuveni 40 000 apmeklētāju uz vienu apskates vietas hektāru.
Tas liecina, ka pirms pandēmijas Venēcijā uz vienu vecpilsētas iedzīvotāju gadā bija 470 apmeklētāji, bet Tallinā – 1960.
Tallinas vecpilsētā pirms pandēmijas ārvalstu apmeklētāju attiecība pret vietējiem iedzīvotājiem bija četras reizes lielāka nekā Venēcijā. Rezultātā Tallinas vecpilsētas iedzīvotāji ārkārtīgi samazinās, un pastāv nopietnas bažas, ka šo teritoriju pārņem tūristi.
Tallinas vecpilsētas iedzīvotājus joprojām nomāc trokšņaina naktsdzīve
Pētījuma ietvaros pētnieki analizēja Tallinas vecpilsētas draudzīgumu tūristiem. Tūrisma tolerance nozīmē pilsētas spēju uzņemt tūristus, nezaudējot savu unikālo identitāti vai neradot nesaskaņas ar vietējo kultūru.
Lai gan tūristi ir izdevīgi ekonomikai, pastāv bažas, ka vecpilsēta varētu kļūt pārāk atkarīga no tūrisma.
Pētījuma mērķis bija apzināt saskarsmes punktus starp ceļotājiem un vietējiem iedzīvotājiem ar nolūku uzlabot tūristu pieredzi, vienlaikus saglabājot teritorijas kultūras mantojumu.
Ojamē stāstīja, ka vecpilsētas iedzīvotāji nav pret ceļotājiem, taču viņi ir noraizējušies, jo pirms pandēmijas bija spēcīga sajūta, ka tūrisms arvien vairāk ietekmē viņu ikdienas dzīvi. "Ir svarīgi atrast līdzsvaru. Lai vecpilsēta nerūpētos tikai par tūrisma industriju, bet arī par vietējo iedzīvotāju vēlmēm un vajadzībām," viņa teica.
Alatalu sacīja, ka pandēmija deva iespēju padomāt par vecpilsētas nākotni. "No otras puses, mēs bijām liecinieki vecpilsētas panīkumam pēc ārvalstu tūristu aizbraukšanas. Tas saasina dilemmu. Mums būtu jādomā ne tikai par ārvalstu apmeklētājiem, bet arī par to, kā vietējais iedzīvotājs atgriezīsies vecpilsētā," viņa teica. Lai gan no pandēmijas ir gūta mācība, varētu darīt vairāk.
Piemēram, Alatalu sacīja, ka Venēcija varētu tikt iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā apdraudējuma dēļ, jo tā nav spējusi ierobežot apmeklētāju plūsmu. Līdz šim veiktie pasākumi ir bijuši neefektīvi. "Tam vajadzētu kalpot arī kā atgādinājumam Tallinai, ka kaut kas ir jādara, lai samazinātu tūristu plūsmu vecpilsētā," teica Alatalu.
Pārmērīgs tūrisms nav raksturīgs tikai Tallinas vecpilsētai; tas skar visas vēsturiskās tūrisma teritorijas. Pēc Alatalu domām, viena no galvenajām domām ir tā, ka tas ir aktīvi jārisina. Citviet pasaulē šīs debates notiek jau vairākus gadu desmitus, bet Igaunijā tās ir salīdzinoši jaunas. Dažādas kopienas izmanto dažādas stratēģijas.
"Idejai un vīzijai ir jānāk no vietējās pašvaldības, bet tā būs dzīvotspējīga tikai tad, ja tiks īstenota sadarbībā ar vietējiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem," viņa teica.
Tāpat ir ļoti svarīgi mainīt skatījumu uz to, ka tūrisms nav tikai ekonomisks, bet gan daudzšķautņains fenomens, kas ietekmē ikdienas dzīvi gan pozitīvā, gan negatīvā veidā.
Dzīve vecpilsētā nav viegla
Ojamē pastāstīja, ka Vecpilsētā dzīvojošos cilvēkus raksturo tas, ka viņi novērtē savu īpašo vietu, lai gan dzīve Vecpilsētā nav no vieglākajām.
Ir virkne grūtību, kas jāpārvar, pat neskaitot tās, ko rada pārmērīgs tūrisms. Galvenā problēma ir tā, ka vēsturiskā atrašanās vieta joprojām rada nepieciešamību pēc noteiktām prasībām, piemēram, atkritumu savākšanas. Tā kā vecpilsētā ir šauras ielas un mazi pagalmi, atkritumu tvertņu uzglabāšanas vietas ir ierobežotas.
Arhitektoniski nozīmīgas ēkas ir arī grūti uzturēt vai atjaunot, jo ir nepieciešamas specifiskas zināšanas un pakalpojumi.
No otras puses, iedzīvotāji īpaši izbauda vecpilsētas unikālo vidi, atmosfēru un pilsētas kņadu, uzskata Ojamē.
Problēma ir troksnis naktīs: cilvēkiem, kuri par to sūdzas, bieži tiek teikts, ka viņiem tas jāņem vērā, ja viņi izvēlas dzīvot vecpilsētā. Ojamē sacīja, ka risinājums ir jāatrod, bet iniciatīvai ir jānāk no pašvaldības puses.
"Ir svarīgi, lai pakalpojumu sniedzēji apzinātos savu atbildību, taču ir arī ļoti daudz atbildīgu restorānu un kafejnīcu operatoru, un nevajadzētu izdarīt vispārinājumus," viņa teica.
Šāda veida konflikti vecpilsētās ir diezgan bieži sastopami, un nekas cits kā sarunas nepalīdzēs. No vienas puses, ir noteikumi un regulējums, bet, no otras puses, var izmantot maigāku pieeju, teica Ojamē. Piemēram, veicināt tūristu izpratni par to, ka vecpilsētā dzīvo cilvēki un ka tā nav tikai izklaides vieta, bet gan kāda mājas.
Tallinas vecpilsēta kopš 1997. gada ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
