Latvieši ir apliecinājuši, ka prot uzbūvēt pasaules līmeņa sniega parkus. Tāpēc nepārsteidza, ka Odzes ezera krastā "Mežezera" bāzē frīstaila slēpošanas un snovborda dzīves kūrētāji uzbūvēja Latvijas apstākļiem iespaidīgus tramplīnus. Lielākais no tiem sasniedza 12 metru, bet mazākais – 8 metru augstumu. Iepriekš Latvijas čempionātos ir bijuši pat lielāki, bet šoziem tie ir apjomīgākie.
Latvijas Slēpošanas federācijas (LSF) Frīstaila slēpošanas un snovborda nodaļas vadītājs Einārs Lansmanis sarunā ar Latvijas Televīzijas "Sporta studiju" pastāstīja, ka rīkotājiem jātiecas uz arvien augstāku līmeni, lai motivētu arī dalībniekus.
"Vienas sacensības daudz neko neizsaka, bet tās organizējot, sezonu no sezonas visu laiku progresējot, liekot klāt kaut ko jaunu, vienkārši padarot to visu foršāku, interesantāku, labāku – tā ir motivācija jaunajiem braucējiem turpināt trenēties, progresēt," paskaidroja Lansmanis. "Tas ir galvenais, ko mēs iegūstam no tā, ka mums ir sacensības. Mums ir vairāk dalībnieku, mums ir vairāk sportistes, slēpotāji."
Lansmanis atklāja arī vairākus laba tramplīna veidošanas knifus, kas palīdz sportistiem sevi labāk parādīt.
"Galvenais, ko mēs varam mēģināt izdarīt, ir uztaisīt pēc iespējas gludāku atspērienu jeb tieši tramplīna uzmetiena daļu," paskaidroja Lansmanis. "Šeit jābūt pēc iespējas gludākam, lai braucējiem nav nekāds šķērslis, apgrūtinājums atspēriena brīdī, kas, protams, ir svarīgākā trika sākuma daļa. Būs labs atspēriens, tad būs arī labs lidojums."
Latvijas čempions frīstaila slēpošanā Edvards Lansmanis savu disciplīnu salīdzina ar mākslu, jo atšķirībā no citiem sporta veidiem nekas nav iepriekš paredzams.
"Noteikti māksla – noteikti tā ir. Pavisam noteikti, jo mēs neejam pēc plāna, [kā tas] ir, piemēram, mogulā vai aeriālā (akrobātiskajos lēcienos), kur savā ziņā ir jāiesniedz [plānotie] triki," uzsvēra Edvards Lansmanis. "Zinu, aeriālā [tā jādara], daiļslidošanā ir sistēma, ko tiesneši gatavojas vērtēt, [sportistu] piedāvāto. Šajā gadījumā – brauc un pārsteidz. Jā, varbūt tas nav pats objektīvākais sporta veids, bet pārsvarā visi jau redz. Ja [sportists] ir nobraucis labi, to visi redz. Tu nevari apmānīt kādu."
"Mežezerā" ir izteikti mainīgi laikapstākļi – šoreiz no perfekti saulainas dienas līdz kārtīgam sniegputenim. Tomēr nemainīgiem ir jābūt kritērijiem, pēc kā tiesneši vērtē sportistus. Tāpēc ir vērts ieskatīties tiesnešu darba ikdienā sacensībās.
Sacensību tiesnesis Kaspars Ozoliņš pastāstīja, ka ar kolēģiem gan no Lietuvas, gan Igaunijas visi ir uz viena viļņa. Tiesneši izrunā sportistu rādītos trikus un tos raiti izanalizē.
"Izskatās pēc labākā brauciena šajā sacensību dienā. Lieliski aizķēra slēpes," kāda dalībnieka veikumu novērtēja Ozoliņš. "Labs ātrums. Skaisti arī piezemējās. Lielisks sniegums. Turklāt tas viss apgrūtinātos laikapstākļos."
Tiesneši vērtējumā vērību pievērš triku sarežģītībai, lēcienu amplitūdai un tehniskajam izpildījumam, kā arī piezemējumam un triku dažādībai.
"Varam būt lepni, ka mums šogad, [būtībā] jau vairākus gadus Latvija organizē viskvalitatīvākās sacensības frīstailā gan snovbordā, gan slēpošanā, ja salīdzinām ar Igauniju un Lietuvu," pastāstīja sacensību tiesnesis Ozoliņš. "Redzam arī jaunus braucējus. Ir prieks par padarīto."
Latvijas čempions frīstaila slēpošanā Edvards Lansmanis neslēpj, ka aizrautīgā nodarbe viņam ir hobijs.
"Profesionāls hobijs, varētu teikt," paskaidroja Edvards Lansmanis. "Reizēm tas solis uz profesionālo līmeni var būt pat viena diena uz kalna un jauns triks, kad tu saproti – ar šo triku es jau varu doties tālāk."
"Mežezerā" noskaidroja ne tikai čempionus, bet arī pielika punktu kādam stāstam. Viens no Latvijas labākajiem frīstaila slēpotājiem Edvards Lansmanis, kurš ir bijis arī Pasaules kausa apritē un tuvu dalībai olimpiskajās spēlēs, ar uzvaru atvadījās no sportiskās karjeras.
"Tas līmenis aug, tikai un vienīgi aug. Pierādās vēlreiz, ja kalnu slēpotāji Latvijā mums ir ļoti populāri, bet neslēpo jau Latvijā, jo nav to kalnu. Tad teorētiski frīstailam pat pietiek ar mūsu kalniem, lai uzbūvētu vienu labu tramplīnu un attīstītu līmeni pietiekami augstu," uz labām sporta veida attīstības iespējām norādīja Edvards Lansmanis. "Tas tagad arī pierādās – visu var. Redz, kur divpadsmitgadīgs puisis aizbrauc garām un visu dara."
Latvijas čempione frīstaila snovbordā Elizabete Ģeņģergaile nešaubās, ka
ir vērts ieguldīt spēkus, lai sevi apliecinātu, un augsta līmeņa pašmāju sacensības ir motivējoša vide.
"Mums vajag šo kustību radīt, ka šis notiek un ir iespējas. Ir vērts censties un mēģināt parādīt sevi situācijā, ka uz tevi skatās, tevi vēro, tevi filmē. Mikrofonā bļauj par to, ko tu dari," teica Ģeņģergaile. "Tas, protams, ir citādāk nekā braukt ikdienā. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti forši, ka mēs atbraucam un parādāmies. Ka mēs tādas meitenes esam, jo vīrieši vienmēr darīs trakas lietas, bet arī mēs īstenībā neesam zemē metamas. Manuprāt, ir forši, ka mēs tiešām virzām [frīstaila attīstību] uz priekšu."
LSF frīstaila slēpošanas un snovborda nodaļas vadītājs Einārs Lansmanis lēš, ka noteikti vēlētos aicināt arī augstākas klases spēcīgākus braucējus.
"Līdz ar to motivētu varbūt vēl vairāk vietējos. Būtu nedaudz grūtāk, būtu jāpacīnās," uzsvēra Einārs Lansmanis. "Tādā veidā mēs popularizētu gan Latviju, gan Latvijas slēpošanu. Mums ir labas attiecības ar somu braucējiem. Mums ir labas attiecības ar poļiem, čehiem. Somijā ir ļoti augsts līmenis, bet, piemēram, Polija, Čehija varbūt nedaudz virs Latvijas līmeņa, nedaudz virs Baltijas līmeņa. Viņi ir nedaudz labāki, bet, atbraucot šeit, var dot pienesumu konkurences ziņā."
