(tekstā precizēts Aleksandra Meirāna amats)
Par treniņnometņu rīkošanu gan bija jāaizmirst, tomēr labākajiem jaunajiem talantiem distanču slēpošanā pavērās iespēja startēt arī pasaules junioru čempionātā Somijā.
Sniegotā ziema noteikti veicināja jauno slēpotāju piesaisti, pastāstīja madonietis Dainis Vuškāns. Viņa slavenākais audzēknis Raimo Vīgants turpat Madonā aizpērn izcīnīja pasaules čempionāta bronzas medaļu rollerslēpošanā. Vīgantam bija iespēja ne tikai trenēties kādā distanču slēpošanas lielvalsts Norvēģijas klubā, bet galvenokārt arī turpināt Latvijas Universitātē Ģeogrāfijas fakultātē iesāktās studijas Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē Tronheimā.
Iespēja gatavoties mājās slēpotājiem ir liels pluss, uzsvēra Vuškāns. Viņš gan saskata, ka junioru konkurencē latviešiem būs grūti pasaulē tikt augstāk par sešdesmitajām vietām, kamēr netiks izveidota pastāvīgi funkcionējoša jauniešu izlase. Grūti ir konkurēt arī ar tādām valstīm kā Slovākiju un Čehiju, kur distanču slēpošanai pievērsušies ar vērienīgāku pieeju.
Protams, galvaspilsētā sniega bija mazāk, tomēr pietiekami, lai bērni ar vecākiem izmantotu trasīti Pārdaugavā.
Latvijas pirmā olimpiskā distanču slēpotāja, kas startēja Lillehammeres olimpiskajās spēlēs, Ineta Kravale ir vairākkārtēja valsts čempione no Pļaviņām. Pasaules čempionātā distanču slēpošanā veterāniem 30 kilometru distancē pirms 11 gadiem ieguvusi bronzas medaļu, viņa tagad klubā "Arkādija" savas prasmes nodod jaunajiem slēpotājiem.
Tik laba ziema sen nebija bijusi, un āra nodarbības treniņos notika ar pilnu sparu, pastāstīja Kravale. Īpaši iesācējiem Rīgā palīdzēja viena kilometra mākslīgā sniega trase Uzvaras parkā.
Nodarbības pamanīja arī daudzi vecāki, kā rezultātā treniņos būtiski pieaudzis mazo slēpotāju skaits.
"Jo vairāk slēpotāju, jo lielāka atlase. Tas ir pats svarīgākais – lai ir, no kā atlasīt labākos. Tā ir liela lieta," teica Kravale.
Savukārt Alūksnes atpūtas bāzes "Paideri" vadītājs Aleksandrs Meirāns atzina, ka tik daudz slēpotāju neatceras vietā, kur sporta veida ābeci apguvis ne tikai Andrejs Rastorgujevs, bet arī biatlonistes māsas Buliņas.
"Tik daudz slēpotāju, cik šoziem bija, manas acis šeit nebija redzējušas," pastāstīja Meirāns. "Tie, kas kādreiz bēga no fizkultūras un sporta stundām, nemācēja slēpot, tie tagad 35 vai 40 gados sāk mācīties slēpot. Tas ir viens rādītājs, ka cilvēki sāk atgriezties ar domu, ka sports un ziemas sports ir veselību veicinošs."
Slēpošanā un biatlonā ir nepieciešami regulāri treniņi, tādēļ varam priecāties par sniegotu un sen gaidītu ziemu, tomēr,
aizbraucot uz starptautiskām sacīkstēm, līmeņa atšķirība parādās tieši treniņu iespēju ierobežotības un sacensību pieredzes trūkuma dēļ.
Dainis Vuškāns, kurš ir arī vairāku sacensību organizators, pastāstīja, ka jāmeklē attīstības iespējas. Ir jauni talanti, bet treneriem nodrošināt progresu ir sarežģīti, jo nav sistēmas, kas pavērtu pakāpenisku ceļu uz valsts izlasi.
Biatlons ir sporta veids, kur ļoti daudz var un vajag strādāt individuāli, arī pie tehnikas, šaušanas un treniņu apjoma. Šis laiks varētu būt ļoti noderīgs tieši pusaudžiem, atzina Meirāns.
Ziemā spēkā bijušie ierobežojumi saglabāja iespējas gan slēpošanas tehnikas, gan šaušanas uzlabošanai. Ja jaunos sportistus bieži izmanto, lai sporta skolas atskaitītos par rezultātiem, tad šoziem bija vairāk laiks treniņiem, jo sacensības nenotika, paskaidroja Meirāns.
Nedēļas nogalē punktu uz "i" ziemas sezonai pieliks biatlonisti, aizvadot pēdējo Pasaules kausa posmu Zviedrijā.
