Zvejnieks uzsvēra, ka nav ko nožēlot, jo kalnu slēpošana ir tāds nepateicīgs un dažreiz pat pretīgs sporta veids, bet tajā pašā laikā būtībā skaists. Miks vienīgi mazliet bija vīlies, ka pēc veiksmīgi aizvadītā milzu slaloma ne līdz galam spēja savaldīt stresu pirms slaloma. Iespējams, patraucējušas laba rezultāta gaidas.
"Stulbi, dažreiz laikam, kad pats no sevis kaut ko gaidi, tad arī nesanāk," teica Zvejnieks. "Laikam kaut ko gaidīju no sevis. Vajadzēja vienkārši ļaut slēpēm strādāt, jo ķermenis zina, kas jādara. Esmu nobraucis tūkstošiem mietiņu un griezienu, tādēļ ķermenis zina, kas jādara. Taču sākot apšaubīt ķermeņa rīcību, rezultāts ir acīmredzams."
Miks racionāli atzina, ka izstāšanās slalomā nav nekāda katastrofa, taču apzinās, ka olimpiskās spēles nenotiek katru mēnesi vai pat gadu, tādēļ sajūtas bija bēdīgas.
Mērķis Pekinā Mikam vispirms bija nostartēt savu spēju robežās milzu slalomā, lai mazliet noņemtu stresu pirms sacensībām slalomā. Lai gan 26. vieta milzu slalomā deva brīvības sajūtu, stress pirms slaloma izvērtās pat lielāks, neraugoties uz to, ka bija zināms, kas gaidāms.
"Beigās sanāk, ka milzu slaloms man izdevās labāk nekā slaloms. Laikam līdz galam nesanāca stresu noņemt, par ko esmu mazliet vīlies," teica olimpiskais debitants.
Slaloma trase bija sagatavota olimpisko spēļu cienīga, ar labu segumu un lielu kombināciju skaitu, pastāstīja Zvejnieks. Viņš startēja ar 48. numuru, tādēļ risīte mazliet braucienā jau bija jūtama, taču segums arvien bija kvalitatīvs, un sportists atzina, ka ne jau tālāka starta numura dēl izstājās.
Izstāšanos izraisījušo kļūdu Miks nosauca par slaloma klasiku.
"Jātiek mazliet ar sevi galā. Diemžēl, bet tieši tā jau pieredze krājas," sacīja Zvejnieks.
Miks nešaubījās, ka jābrauc savu maksimālo spēju robežās, jo pretējā gadījumā nekas nesanāks konkurencē ar sportistiem, kas uz olimpiskajām spēlēm atbraukuši cīnīties par medaļām. Arī sarunās ar treneriem secināts, ka ir jābrauc uz spēju robežas, un tad, ja kas nesanāk, nav daudz ko bēdāties. Miks mēģina noķert stāvokli, kurā spēj būt konkurētspējīgs, taču neslēpj, ka mēdz iezagties dažādas domas un, lai gan sportists pie tā ir strādājis, apzinās, ka domu maldīšanās traucē sevi realizēt.
Zvejnieks ir pilnīgi pārliecināts, ka savu potenciālu kalnu slēpošanā vēl nav realizējis, bet daudz ko karjeras attīstībā var noteikt citi apstākļi.
Ja viņš brauks arī nākamajā sezonā, sportists noteikti grib pakāpties augstākā līmenī uz Pasaules kausa izcīņu, lai justu izaicinājumu.
"Es zinu, ka varu cīnīties ar spēcīgiem džekiem," uzsvēra Zvejnieks. "Pierādīt sevi var tikai ar rezultātiem. Pēc sezonas sēdīsimies, liksim plānu kopā, ļoti ceru, ka izdosies."
Miks uzskata, ka no Pekinas aizbrauks ar labām sajūtām, jo 26 gadu vecumā sasniegtas olimpiskās spēles iezīmē labu noietu ceļa posmu. Viņš saskata, ka ir kļuvis nobriedušāks un viena neveiksme neliegs nākamajā dienā celties un kapāt tālāk. Lai arī izstāšanās olimpisko spēļu slaloma braucienā pozitīvas emocijas neraisa, Zvejnieks izbauda visu sezonu ar nonākšanu līdz olimpiskajam startam.
Vai Miks startēs nākamajā sezonā, būs atkarīgs no daudziem apstākļiem.
Ja nodarbošanās Latvijā ar kalnu slēpošanu kādam var šķist eksotika, tad pašmāju sportisti, pēc Zvejnieka teiktā, jau ir pierādījuši, ka spēj pacīnīties ar lielākām nācijām.
"Tas vien jau ir iedvesmojoši," uzsvēra Zvejnieks.
Kalnu slēpošanā sezona vēl nav beigusies, un Miku gaida daudz sacensību, tādēļ vēl būs iespēja sasniegt labākos rezultātus. Viņa mērķis ir pasaules rangā iekļūt TOP 150, kas pavērtu ceļu uz Pasaules kausa izcīņu nākamajā sezonā. Kalnu slēpošana ir ļoti masveidīga, tādēļ kvalificēšanās dalībai Pasaules kausa apritē nav vienkārša. Ja olimpiskās spēles ir lieli svētki un izaicinājums, tad Pasaules kauss kalnu slēpotājiem ir aprites vieta visai sezonai.
Miks atzīst, ka pavasarī vēl būs jāpacīnās par ieskaites punktiem, lai sasniegtu TOP 150 no vietas aptuveni otrā simta beigās.
"Tā ir mana ambīcija, jo esmu ilgus gadus briedis, briedis un nobriedis līdz šim atspēriena punktam, lai tālāk ar lielajiem puikām ikdienā cīnītos," paskaidroja Zvejnieks.
Lai gan nākamajā olimpiskajā ciklā Zvejnieks tuvosies 30 gadu robežai, kalnu slēpošanā tas vēl nebūt nav norieta vecums.
Pieredze kalnu slēpošanā un psiholoģiskā sagatavotība ir neatsverami svarīga – sportisti pat tuvu 40 gadu robežai pirmo reizi kāpj uz pjedestāla, uzsvēra Zvejnieks.
Miks nesteidz kaut ko solīt, bet neatklātas rezerves viņš sevī apzinās. "Jūtu, ka man ir iekšā. Lietām vienkārši jāsaliekas kopā," viņš teica.
Pat vienas sezonas laikā nepilnā pusgadā sasniegto progresu Miks nosauca par ļoti pamanāmu. Atskatoties uz sezonas sākumu, viņš jūt, ka ir kļuvis jau par pavisam citu sportistu.
