Gan Bērziņam, gan Krūzbergam ir 21 gads un iekrāta Pekinas olimpisko spēļu pieredze. Pirms Pekinas spēlēm Reinis ilgstoši trenējās Nīderlandē, savukārt Roberts pirmsolimpiskajā sezonā no Ventspils bija pārcēlies uz Vāciju. Pēc spēlēm abi sāka sadarbību ar Polijas izlasi, un rezultāts ir acīmredzams.
Roberts aizvadītajā sezonā kļuva par pirmo latvieti, kurš uzvarējis Pasaules kausa posmā. Arī Reinis vairākkārt bijis uz pjedestāla un izcīnījis bronzu Eiropas čempionātā. Tātad pa vienam Jelgavas un Ventspils šorttreka audzēknim atkal ir pasaules līmenī.
Dāvids Ernštreits: Vīri, vai šorttreks Latvijā ir labi zināms sporta veids? Jūsu burbulī droši vien ir, bet kā uz ielas Ventspilī, Jelgavā, Ozolniekos?
Roberts Krūzbergs (R.K.): Es teiktu, ka noteikti nē. Arī Reinis par to ir pārliecināts. Kad uz ielas tu uzprasi kādam, vai viņš zina, kas ir šorttreks, es domāju, 80% cilvēku tiešām nezinās, kas tas ir.
Kas ir šorttreks, Reini? Ko tu viņiem teiktu?
Reinis Bērziņš (R.B.): Es parasti skaidroju, ka tā ir ātrslidošana, tikai hokeja aplī. Pēdējos gados jau Jelgavas apkaimē mazie daudz trenējas. Jelgavas apkaimē sāk lēnām atpazīt.
Ja es teiktu par ātrslidošanu – nu, jā, viņi tur stundām ilgi riņķo pa apli. Kā, Robert, ieinteresēt? Vai jūs sakāt, lai viņi atnāk pamēģināt vai atnāk jūs atbalstīt?
R.K.: Es domāju, ja patīk slidot, tad jau droši var mēģināt. Arī man tā bija. Es pat nezināju, kas ir šorttreks. Man vienkārši patika slidot, tā es arī nonācu līdz šorttrekam.
Pirmos gadus es tā īsti nesapratu, ko es daru, kādā sporta veidā trenējos,
bet pēc pirmajiem trim gadiem jau dabūju savas pirmās šorttreka slidas. Tad jau tas viss arī aizgāja.
Panākumi šogad ir, ir arī diskvalifikācijas, karstas cīņas ledus arēnās. Pagājušonedēļ tikai atgriezāties no pasaules čempionāta Seulā. Kāds ir rezumējums par pasaules čempionātu, kur, spītējot spožajai sezonai, A finālā tomēr iekļūt neizdevās?
R.B: Kopumā ne es, ne Roberts nebijām pārāk apmierināti ar pasaules čempionātu. Dažādi iemesli varētu būt. Savā ziņā šorttrekā veiksme vienmēr ir noderīga. Man tā tiešām šajā čempionātā nespīdēja ne 1000 metros, ne 500 metros – kritiens ceturtdaļfinālā, 1000 metros pietrūka piecas tūkstošdaļas, lai tiktu nākamajā kārtā. 1500 metros diskvalifikācija. Tās kļūdas neprasa daudz. Tiklīdz tās notiek, distance ir izslēgta no tava čempionāta.
Pietiek ar trim kļūdām, lai čempionāts beigtos.
Varētu teikt, ka šis pasaules čempionāts bija labā līmenī, ja mēs skatītos, pie kādiem rezultātiem jūs bijāt pieradinājuši līdz šim?
R.K.: Jā, tieši tā. Man personīgi negāja arī Eiropas čempionātā. Man šogad tie čempionāti galīgi nesanāca tā, kā gribētos. Es uzskatu, ka nedaudz arī pietrūka veiksmes pasaules čempionātā Korejā. Fiziski mēs jūtamies, vismaz es, ļoti labi. Īsi pirms Korejas starta arī biju nedaudz apslimis – man bija iesnas, temperatūra, tā kā sanāca izlaist divus sagatavošanās treniņus. Tas arī varbūt nedaudz kaut ko ietekmēja, bet 10. vieta vismaz 1000 metros un Reinim 11. vieta. Nav slikti, bet līdz šim bija pierasts nedaudz augstāk.
Protams, 10. un 11. vieta jums ir augstākie panākumi šosezon, bet skatoties, kā sezona sākās, man liekas, uz pauzes bija visi. Nezinu, kā jūs paši. Roberts izcīna Latvijas šorttrekā pirmo uzvaru vispār Pasaules kausa posmā, kur pulcējas visi labākie...
R.B.: Es domāju, ka Roberts to dienu kopumā nostrādāja fenomenāli. Es tieši tobrīd atrados tribīnēs un atbalstīju. Diena sākās ar ceturtdaļfinālu, jo iepriekšējā dienā bija bijusi atlase. Mēs piegājām, mazliet viens ar otru parunājām, es kaut ko ieteicu. Viņš tiešām nostrādāja visu pilnībā bez kļūdām.
Mūsu sportā ir svarīgi pieļaut pēc iespējas mazāk kļūdu.
Gan ceturtdaļfinālā, gan pusfinālā, gan finālā viņš uzņēma vadību jau no pirmajiem apļiem. Roberts ir ļoti spējīgs tieši priekšā vilkt pretiniekiem to distanci. Es uzskatu, tā ir viņa spēcīgākā puse – būt fiziski spējīgam tik daudz apļu novilkt pa priekšu, jo priekšā slidot ir vissmagāk.
Gājputnu kāsī tam pirmajam ir visgrūtāk...
R.B.: Jā, tāpēc bieži visi cīnās par otro pozīciju, kas ir tuvu priekšai, bet tajā pašā laikā netiek tērēta enerģija priekšā. Roberts nebaidās, viņš bija priekšā visus skrējienus – gan ceturtdaļfinālu, gan pusfinālu, gan finālu. Es domāju, tas arī viņam atnesa uzvaru, ka viņš tā stabili, bez kļūdām, ļoti labā laika posmā gan priekšā aizgāja, gan nostrādāja. Finālā var redzēt, ka vienā aplī viņu apdzina uz mazu brīdi, bet viņš nesastresoja, paņēma brīvi to apli un aizgāja atkal pa āru garām. Es teiktu, ka tā bija labākā distance, ko es jebkad no Roberta biju redzējis. Labākais sniegums ne tikai medaļas ziņā, bet slidojuma stilā.
Šis eksperiments mums, Robert, ir labi izdevies, vai ne? Labi klausīties, kad kolēģis kaut ko tādu par tevi stāsta. Bet tas finiša žests – kas tas bija?
R.K.: Tas finiša žests ir tāpēc, ka man ir 7. numurs un Ronaldu arī ir 7. numurs. Es nedaudz nošpikoju no viņa. Kaut kas jau finišā bija jāparāda. Tad es izdomāju, ka šis arī būs tas žests. Sezonas laikā es to diezgan bieži arī pielietoju, vismaz izsaucot uz startu.
Šī bija pirmā reize, kad bija iespēja to darīt sacensībās? Tomēr tā uzvara bija vēsturiska Latvijas šorttrekam...
R.K.: Tieši tā. Es varbūt nebiju gatavs, ka izcīnīšu zeltu, bet tajā dienā es jutos ļoti labi un biju jau nedaudz sagatavojies tam, kas būs jādara finišā, ja izcīnītu zeltu.
Šorttrekā nekad nevar būt uz to sagatavojies...
R.K.: Jā, šorttrekā ir tā, ka ir veiksme, slidas, ledus – tam visam ir jāsaliekas kopā, visam ir jābūt labam, ja gribi uzrādīt tiešām labu rezultātu.
Ejam tālāk. Reinim bronza Pasaules kausa posmā Soltleiksitijā 1500 metros. Robert, kur tu biji slidojuma laikā?
R.K.: Slidojuma laikā es arī skatījos no tribīnēm. Reinis tiešām ir ļoti gudrs slidotājs – viņš var izmantot citu slidotāju kļūdas ļoti labi. Reinis vairāk ir taktiskais slidotājs. Arī šeit [Soltleiksitijā] ļoti daudz bija tieši no viņa atkarīgs, jo 1500 metri ir vairāk tāds skrējiens, kur tiešām ir jābūt gatavam uz visu. Es teiktu, ka
ir jābūt gudram slidotājam tieši 1500 metros. Reinis visu izdarīja, kā vajag.
Varbūt finišā nedaudz pietrūka, bet tāpat ir bronza. Ļoti labi.
Reinim jau pirmie pjedestāli nāca ātrāk. Kāda tev vispār bija tā sajūta? Mēs to ilgi, ilgi gaidījām...
R.B.: Man Monreālā 1000 metros otrajā distancē – mums sanāk slidot divas distances katrā Pasaules kausa posmā….
Tas arī radīja mulsumu līdzjutējos...
R.B.: Domāju, ka cilvēkiem no malas to grūti saprast, bet šorttrekā tā vienmēr ir bijis, ka Pasaules kausos ir četras distances un viena no distancēm vienmēr ir divas reizes. Tā iet uz riņķi. Nākamajā Pasaules kausā ir divreiz 500 metri, tad divreiz 1500 metri. Tā ir kā pilnīgi atsevišķa distance, tikai garums ir tāds pats. Monreālā man bija tas otrs tūkstotis pēc Roberta nākamajā dienā. Es biju ticis A finālā un līdz pat pēdējam aplim, pēdējam līkumam biju trešais, bet nokritu, nenoturēju stresu. Arī ar treneri biju runājis, ka man bija tāda problēma, ka pēdējā aplī uznāk spiediens uz sevi pašu…
Emocionāli?
R.B.: Jā, sajūtu to medaļas garšu. It kā par to nevajadzētu domāt, bet man tā galvā uznāk un es pēdējos apļos bieži pieļauju tādas kļūdas. Kritiens pēdējā līkumā man maksāja pirmo Pasaules kausa medaļu. Nākamajā nedēļas nogalē Amerikā tajā brīdī, kad es izdzirdēju zvaniņu, jo mums pēdējā aplī vienmēr ir zvaniņš, kas man to stresu varbūt uzdzen, es tajā brīdī ievilku elpu, it kā viss bija kārtībā, bet pēdējā pagriezienā uzkāpu uz bloka un pazaudēju – no otrās pozīcijas uz trešo pozīciju. Es jau biju uz tā bloka uzkāpis, likās, ka jau krītu – tas man tādu stresu iedeva pa sirdi, ka atkal tas pats notiek divas nedēļas pēc kārtas. Es laikam tik ļoti to medaļu gribēju, ka ar visu bloku izgriezu to pagriezienu.
Tas droši vien ir ļoti sarežģīti...
R.B.: Jā, zem slidām ir bloks – bija iesprūdis starp asmeni un zābaku. Es finišēju trešais. Pirmā iešāvās galvā ideja, ka atkal kaut kas noticis. Kad es sapratu, ka ir medaļa, man tajā brīdī bija tāds: "Nu, ir tā pirmā medaļa." Kā man trenere teica, ka laikam vajadzēja to medaļu somu atvērt, lai nākamās nāktu iekšā.
Un nāca arī... Klau, vīri, par tām maģiskajām pārmaiņām. Jūs esat šo sezonu aizvadījuši Polijā, trenējoties kopā ar Polijas izlasi. Kas tur bija savādāk? Vai jums bija jau tik liela un laba bāze ielikta, lai tikai kādu mazu klikšķi vajadzētu? Kas, jūsuprāt, ir tas noslēpums?
R.K.: Es domāju, ka bāze noteikti ir ielikta. Arī pirms tam kad es trenējos Vācijā, mēs tur vairāk uz izturību strādājām.
Poļi vairāk ir sprinteri. Viņi var tieši palīdzēt mums attīstīt top speed, kā saka, lielo ātrumu.
Mēs viņiem varam palīdzēt izturību trenēt. Tā kā mēs varam viens otru izmantot. Tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc mums šosezon iet daudz labāk. Arī programma ir nedaudz citādāka – vairāk ir ledus, var būt divreiz dienā pa divām stundām. Varbūt tā programmas maiņa mums kaut kā nedaudz arī palīdzēja.
Pekinā jau bija skaidrs plāns, ka jūs ar poļiem kopā trenēsieties? Jūs Pekinā pat kopā uz ledus bijāt, vai arī tā ir tikai sagadīšanās?
R.B.: Nē, nebija skaidrs. Tā nebija sagadīšanās. Iepriekšējā sezonā poļi sadarbojās ar vāciešiem un Roberts trenējās Vācijā. Es trenējos Nīderlandē, bet kopā ar junioru talantu komandu, ne ar izlasi. Tāpēc es olimpisko spēļu laikā pievienojos Robertam treniņos. Par to sezonu – mēs nācām no divām dažādām programmām. Roberts no Vācijas, un viņi tur tiešām lika lielu izturības darbu uz ledus jau tad. Man Nīderlandē bija mazliet savādāk – mums bija vairāk fokuss uz riteni. Nīderlandieši kopumā vairāk min riteni. Man Polijas programma bija perfekta tāpēc, ka es biju lielu bāzi uz riteņa ielicis un man vajadzēja vairāk ledu, lai sasniegtu augstāku līmeni. Es domāju, tas mani izvilka. Roberts bija lielu bāzi ielicis uz ledus Vācijā, bet ielika vairāk izturības bāzi, viņam nebija ātruma.
Mēs nācām no divām dažādām programmām, bet rezultātu ziņā tas mūs abus vilka uz augšu.
Vai ir skaidrs par nākamo sezonu? Es saprotu, ka par trenēšanās iespēju jums Polijā nebija jāmaksā. Jūs tikāt uztverti kā veselīgi konkurenti, kas veicina treniņu darba kvalitāti. Vai nākamās sezonas aprises ir zināmas?
R.B.: Paliksim tur noteikti.
R.K.: Jā, es domāju, noteikti. Vismaz nav plānu neko mainīt pagaidām, kamēr rezultāti kāpj.
Nav iemesla ko mainīt?
R.K.: Es domāju, nav iemesla. Es arī uzskatu, ka īsti labāka piedāvājuma nekur citur mums nav. Polijā mums viss ir, viss apmierina. Treneri ir, fizioterapeiti arī ir, zāles treneris ir. Ir pilnīgi pietiekami. Ļoti laba vieta, kur var sagatavoties.
Pasaule kļūst mazāka, un tas nav nekas ārkārtējs, ka jūs trenējaties ar poļiem. Tas pat ģeogrāfiski ir diezgan tuvu mājām. Latvijā ir šie divi centri, no kuriem jūs nākat, - Ventspils un Jelgava, kur šorttreks joprojām notiek līdz kaut kādam līmenim. Bija runas par ekselences centru Rīgā, jaunajā "Daugavas" stadionā – tur ir lielā izmēra ledus. Kas notiek ar to? Vai ir kāda virzība, lai Latvijā tomēr varētu izaugt līdz lielākam vecumam, kaut vai finišējot junioru gaitās?
R.B.: Domāju, šobrīd tas projekts neizdevās. Skatoties uz nākotni, būtu nepieciešams kaut ko tajā "Daugavas" bāzē izveidot, jo ļoti daudzi juniori no Jelgavas ir aizgājuši projām – pat vairāk nekā 50%, reāli tikai pāris ir palikuši, tāpēc ka laikam neredz perspektīvu.
Ir vajadzīgs, lai abi centri sadarbojas – gan Ventspils, gan Jelgava – un sūta labākos juniorus, veidojot nometnes "Daugavā" vai ārzemēs,
tad sezonas laikā slidojot "Daugavas" hallē. Noteikti būtu nepieciešams to izveidot, kaut vai ledus kvalitātes dēļ. Sports kļūst ātrāks, mazā halle Jelgavā jau sāk kļūt pārāk bīstama. Arī Ventspilī, cik es sapratu, tagad ir labāk, bet ir bijušas visādas ledus problēmas. Arī ģeogrāfiski Rīga ir tāds viduspunkts, kur visi juniori ietu mācīties uz augstskolām. Ja gribam nākotnē attīstīt sportu, tad būtu jāsāk ar Rīgu.
Paldies par šo lielisko sezonu. Lai izdodas to līkni turpināt arī nākamajās sezonās līdz pat nākamajām olimpiskajām spēlēm! Jau es vairākas reizes esmu teicis, ka šorttreks ir brīnišķīgs sporta veids, jo īpaši sākuma stadijā, kur daudzi ķipari vienlaikus var būt uz ledus. Tas nav no dārgākajiem sporta veidiem. Tas noteikti nav lēts sporta veids, bet tā ir vieta, kur tiešām ir jēgpilni ieguldīt arī valsts līdzekļus, lai veicinātu Latvijas bērnu veselību. Kāds jau nonāks arī līdz tiem augstumiem, līdz kuriem jūs nonācāt šajā sezonā. Lai izdodas turpināt!
